Zīme

40 Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte

Rītausmā tuksnešainais līdzenums aiz klostera sienām mu­džēt mudžēja. It visur nokaitētajā plašumā bija novietoti vieglie automobiļi, tāpat gar šauro ceļu, kas veda līdz vārtiem. Cilvēki - lielākoties vīrieši - pulcējās ap saviem transporta līdzekļiem vai stāvēja nelielās grupās un saspringuši, nedroši gaidīja.

Bija laiks dodes ceļā.

Finčs un Greisija sēdēja automobiļa vidējā rindā katrs savā pu­sē tēvam Hieronimam, savukārt Doltons ar pielādētu un darbam gatavu kameru atradās līdzās Jūsufam, bet brālis Emīns iekārto­jās aizmugurē.

Troksnis aiz klostera mūriem mulsinošā kārtā šķita mazinā­jies, lai gan pūlis bija liels. Vispārējo klusumu pastiprināja arī spriedze un gaidas - gluži kā starp zibens parādīšanos un pēr­kona dārdiem. Šur un tur kāds rosījās, no dievlūdzēju pulciņu puses plūda mūzika - pieliekuši galvu lūgšanās, viņi skandēja koptu himnas. Taču tālumā netrūka arī nemiera cēlēju. Vairāki musinātāji no garīdznieku aprindām, dedzīgiem atbalstītājiem dzirdot, nikni izkliedza lamas un apsūdzības priesterim un zī­mei. Iekšējās drošības spēkus vēl nekur neredzēja. Lai gan pre- dmstāvošās grupas vel nebija iesaistījušās sadursmē, bija skaidrs, ka jebkurā brīdi var sākties vardarbība.

"Ilgi tā nevar turpināties," Greisija domās raizējās. "Jau pēc mi­nūtes viņi var ķerties cits citam pie rīkles." Tieši tādēļ tēvs Hieronims . bija piekritis - kaut arī negribīgi - braukt prom. Viņš bija gluži kā zibensnovedējs. Ja viņš aizbrauks, varbūt izdosies novērst negaisu.

Viņa vēroja, kā abats no ārpuses aizver automobiļa durvis, pa­lūkojas ārā pa aptumšoto, tonēto logu un pamāj atvadas. Abata seja pauda bažas. Tēvs Hieronims arī pavēcināja ar roku - gauži nelaimīgs un apmulsis vēl vairāk nekā alā.

Abats pamāja diviem mūkiem, kas apkalpoja vārtus. Tie palo­cīja galvu un taisīja vaļā milzīgās vērtnes. Kad senlaicīgie ciedr- koka vārti, čīkstinādami sarūsējušās eņģes, lēnām slīdēja iekšup, pūlis aiz sienām atdzīvojās un sacēla kņadu.

Sadzirdējusi visaptverošo troksni, Greisija juta, kā paātrinās pulss. Viņa sastinga sēdekli, skatījās ārā pa logu un pamazām reiba - nelabumu izraisīja spēcīgais gaisa kondicionētājs un ap- pelējuša vīraka smarža, kas plūda no tēva Hieronima sutanas.

- Laiks rumbai, - Doltons sacīja, atraudams kameru no sānu loga un pavērsdams uz priekšu.

Greisija smagi norija siekalas.

Vecais transporta līdzeklis uzsāka gaitu, izbrauca ārā pa vār­tiem un spēji nogriezās gar klostera sienu. Teju tajā pašā mirkli cilvēki sāka spiesties tuvāk automobilim. Kad tas izstūrēja uz ce­ļa, kas veda prom no klostera, pūlis sadrūzmējās vēl ciešāk. Iz­stiepās neskaitāmas rokas, pūloties aizturēt bēgļus. Jūsufam nā­cās samazināt ātrumu, kad vairs nebija redzama brīva vieta braukšanai. Nepārtraukti spiezdams skaņas signālu, viņš tomēr spēja pieveikt vēl trīsdesmit jardus un tikai tad apstājās, jo ceļu aizšķērsoja cilvēku siena.

Paliekusies uz priekšu, Greisija paraudzījās garām Jūsufam un Doltonam, kas ar kameru centās uztvert elles troksni apkārt auto­mobilim. Toi/ota Previa aptumšotajiem logiem klāt spiedās izmi­suma pilnas sejas, cilvēki sauca tēva Hieronima vārdu, mēģināja saskatīt viņu salonā un lūdzās aprunāties. Viņi raustīja durvju rokturus, lauzīja slēdzenes un ar sasvīdušām, netīrām rokām braucīja stiklus. Tēvs Hieronims ierāvās sēdekli un nervozi lūko­jās pa labi un pa kreisi uz cilvēkiem, kas aiz tonētajiem stikliem šķita vēl draudīgāki.

- Jābrauc atpakaļ, - Finčs skubināja Jūsufu, - jātiek atpakaļ klosterī.

- Neiespējami, - iebilda Greisija, izstiepusi kaklu, lai saskatī­tu pūli, kas spiedās klāt automobilim arī no aizmugures. Skaļie sitieni pa jumtu un logiem atbalsojās gluži kā bungu rībieni. - Mēs esam iesprostoti.

Pūļa malā, līdzās senas sienas drupām, stāvēja pikaps, kam kravas nodalījums bija pārvilkts ar brezenta audumu. Tajā sēdēja trīs vīri, kas turēja rokā armijas vajadzībām ražotus jaudīgus smilškrāsas binokļus un ieinteresēti novēroja briestošo haosu.

Kad automobilis nozuda aiz cilvēku drūzmas, Lapsa Otrais nosprieda, ka pienācis laiks rikoties.

Strupi pacēlis roku, viņš deva zīmi saviem vīriem.

Viens no dem parāva nost brezentu dkai tik daudz, lai parādī­tos uz trijkāja uzmontēta bungām līdzīga ierīce. Aiz tās iekārto­jās otrs vīrs, kurš ieskatījās tēmēklī un nomērķēja uz cilvēkiem, kas bija saspiedušies Toyota Previa aizmugurē.

Tad viņš divkārt pārbaudīja ierīces iestatījumus un nospieda mēlīti.

Cilvēki, kas drūzmējās pie automobiļa, pēkšņi atkāpās, it kā neredzama spēka rauti. Viņu sejas pauda nepatīkamas sajūtas un sāpes, bet plaukstas pacēlās, lai aizspiestu ausis.

Tas turpinājās vien sekundi, taču ar to pietika, lai Finčs visu saprastu - un brālis Emīns arī. Kad pūlis atrāvās, aiz automobiļa parādījās brīva vieta.

Brālis Emīns saskatījās ar Finču - abu vaibsti liecināja par ap­jukumu -, tad nervozi norādīja uz aizmuguri un uzsauca Jūsu­fam:

- Atpakaļ!

Šoferis un Greisija vienlaikus pagrieza galvu un ieraudzīja at­brīvoto spraugu.

- Atpakaļ! Brauc atpakaļ! - brālis Emīns nerimās.

Jūsufs vilcinājās.

- Lūdzu, brauc atpakaļ! - mudināja arī Greisija, tikpat izmisi- gi rādīdama uz aizmuguri.

Negribīgi palocījis galvu, šoferis ieslēdza atpakaļgaitu, un au­tomobilis sakustējās. Cilvēki pārsteigumā sarāvās, un brivā vieta kļuva vēl plašāka.

- Neapstājies! - Greisija sauca, lūkodamās uz visām pusēm. - Aizved mūs līdz vārtiem!

Toyota Previa turpināja slīdēt uz "priekšu. Jūsufs izmantoja pū­ļa apmulsumu un spieda akseleratora pedāli. Cilvēki aizvirzījās līdz līkumam klostera tālākajā galā, un braukšana augšup gar mū­ra garāko sienu kļuva vieglāka, lai gan sekotāju orda neatkāpās. Izcēlās kautiņš, un viņi metās cits citam virsū - tēva Hieronima atbalstītāji mēģināja nobloķēt islāma piekritējus, lai tie netiek klāt automobilim. Toyota Previa turpināja ceļu, slīdēja garām dūru un asiņu juceklim, kamēr beidzot nonāca lidz klostera vārtiem, kas spēji tika atrauti vaļā. Jūsufs meistarīgi iestūrēja teritorijā, un vārti tūdaļ tika aizcirsti satracinātā puļa priekšā.

Apstulbināti viņi kāpa ārā no automobiļa. Sirdis strauji puk­stēja, vēnās plūda adrenalīns. Doltons joprojām filmēja, uztver­dams ikvienu glābšanās akcijas mirkli.

- Kāpjam augšā! - Greisija uzsauca Doltonam un Finčam, rā­dīdama uz torni līdzās vārtiem.

Finčs palocīja galvu un sacīja:

- Stiepsim augšā BGAN. - Viņš izcēla kompakto satelītu šķīvi ārā no Toyota Previa. - Viņi dabūs redzēt dešraidi!

Greisija pievērsās tēvam Hieronimam.

- Lūdzu, ejiet iekšā, tēvs! Jums jāuzturas drošā vietā, pēc iespē­jas tālāk no vārtiem, - viņa brīdināja un tad palūkojās uz abatu, kurš piekrītoši māja ar galvu.

Tēvs Hieronims nelikās dk pārliecināts.

Un neko neteica. Šķita, ka viņš iegrimis domas un raugas ga­rām Greisijai, pat pāri vārtiem - uz cilvēkiem, kas tur drūzmējas un sauc viņa vārdu. Un viņš izskatījās savādi mierīgs.

- Man jāaprunājas ar viņiem, - tēvs beidzot sacīja noteiktā un apņēmīgā tonī.

Viņš atkal pagriezās pret Greisiju un abatu un tad, negaidī­dams vairs ne vārda, atkāpās no automobiļa un devās uz torni.

- Pagaidiet, tēvs! - Greisija sauca, steigdamās viņam pa pē­dām. Aiz viņas skrēja abats un brālis Emīns.

- Man jāaprunājas ar viņiem, - tēvs Hieronims atkārtoja, ne atskatījies, ne apstājies, kad nonāca pie šaurajām kāpnēm un me­tās augšup pa akmens pakāpieniem.

Otrajā stāvā viņi šķērsoja paceļamo tiltu, nonāca torni un bei­gu beigās sasniedza augšstāvu. Ļodzīgās kāpnes joprojām bija ka­pelas stūrī un slējās ārā pa nelielo lūku. Pēc brīža visi jau stāvēja uz jumta.

Reportieri piesteidzās pie malas, lai novērtētu pūli pie klos­tera mūriem.

Skats bija satriecošs. Simtiem cilvēku spiedās pie vārtiem, kaut ko skandēja, kliedza, māja ar rokām un sparīgi vicināja dūres, gaidīdami atbildi, un nervozi raudzījās pāri plecam, kur zibens ātrumā spēkā pieņēmās negants kautiņš, kas draudēja pārņemt visu līdzenumu.

Doltons sagatavoja kameru tiešraidei, savukārt Finčs paņēma satelīttelefonu un nodibināja sakarus ar Atlantu. Greisija paķēra austiņas un mikrofonu un centās domās sakopot visu, kas būtu sakāms pasaulei. Savukart vecais priesteris stāvēja pie lūkas un raudzījās uz priekšu, kur divdesmit pēdu attalumā no viņa stie­pās jumta mala - vienīgā barjera starp viņu un klaigājošo pūli lejā. No savas vietas viņš to varēja dzirdēt, bet redzēt vēl ne. Ar viņu runāja abats un jaunais mūks, lūdzoties nerādīties pūlim, jo kādam tur pie rokas var gadides šaujamierocis. Tēvs Hieronims šķita neklausāmies un rāmi purināja galvu, paužot savādu ap­ņēmības un baiļu sajaukumu. Viņa rokas gurdeni karājās gar sā­niem, pirksti bija izsdepti, sandalēs ieautās kājas atslābinātas. Pa­griezis galvu sānis, viņš saskatījās ar Greisiju, tikko jaušami pamāja un spēra soli uz priekšu.

Greisija satraukta paraudzījās uz Finču un Doltonu. Tie bija saspiedušies pie neliela kupola ar krustu, kas atradās citādi pla­kanā jumta stūrī. Doltons bija ieslēdzis kameru un filmēja tēvu Hieronimu. Finčs deva Greisijai zīmi, ka tiešraide jau sākusies. Žurnāliste pacēla mikrofonu un pēkšņi sastinga, jo vecais vīrs jau gandrīz bija nonācis pie jumta malas.

Viņš tur stāvēja un lūkojās lejup, un pūlis izplūda pārsteigu- . ma saucienos, priecigos uzmundrinājuma vārdos un dusmīgos auros. Cilvēki spiedās uz priekšu, izkliedza viņa vārdu un māja. Atbalstītāju eiforija tikai sakaitināja tos, kam nepatika tēva Hie­ronima parādīšanās, un kaudņš aizmugurē ieguva jaunu spēku. Kad saniknotie protestētāji sāka mest ar akmeņiem uz torni, līdze­numā atskanēja neganti saukļi:

- Knfīr! - Tas nozīmēja "neticigais".

- Lā ilāha ilallāh! - "Nav cita dieva, tikai Allāhs!"

Tēvs Hieronims skatījās lejup uz satracināto ļaužu mutuli, un viņam uz pieres parādījās sviedru lāses. Viņš lēnām pacēla ro­kas, izstiepa tās uz augšu un plati - aicinošā žestā. Gluži tāpat kā pirmit viņa parādīšanās, tagad žests šķita polarizējam pūli vēl noteiktāk, un cīņas tikai pastiprinājās.

- Lūdzu! - viņš izkliedza arābu valodā ar spēcīgu akcentu. - Lūdzu, izbeidziet! Uzklausiet mani! - Haosā, kas valdīja pie klostera mūriem, viņa aicinājumu diez vai varēja sadzirdēt. Kņa­da nemazinājās. Lai arī akmeņi būkšķēja pret pils sienu un daži pat lidoja bīstami tuvu viņam, tēvs Hieronims palika savā vietā un aizvēra acis. Seja pauda dziļu koncentrēšanos, rokas bija pa­celtas…

…un pēkšņi pūlis satriekts noelsās. Greisija manīja, ka cilvēki rāda uz augšu - nevis uz priesteri, bet vēl augstāk, debesīs. Pa­griezusies viņa ieraudzīja virs tēva Hieronima virpuļojam gais­mas bumbu - apmēram divdesmit pēdu diametrā. Tā brīdi it kā pakarājās gaisā, tad sāka celties augšup, negaidīti palielinājās gan izmērā, gan spožumā un pēc tam izveidojās par zīmi - to pa­šu zīmi, ko viņa bija redzējusi virs šelfa ledāja. Tā kvēloja debesīs gluži kā masīvs, sfērisks kaleidoskops ar mainīgām gaismas ai­nām, un apakšējā mala atradās ne vairāk kā divdesmit pēdas virs tēva Hieronima galvas.

Pūlis sastinga gluži kā zemē ieaudzis, kā transā nonācis. Pa­vērtām mutēm cilvēki raudzījās uz augšu. Akmeņi vairs nelidoja. Tracis mitējās. Kliedzieni apklusa. Zīme spoži mirgoja, lēni rotēja gandrīz rokas stiepiena attālumā, daudz tuvāk nekā virs pētnie­cības kuģa, un staru līnijas un apļi šķita teju hipnotizējoši.

Doltons gulēja uz muguras pašā jumta malā, uzfilmēja zīmi un lēnām grieza kameru, lai uztvertu pūļa reakciju. Greisija bija notupusies viņam līdzās, apmēram piecpadsmit pēdu attālumā no tēva Hieronima, kas bija atliecis galvu un pārsteigts vērās uz mirdzošo parādību. Kamera slīdēja atpakaļ un uz acumirkli ap­stājās pie Greisijas. Viņa raudzījās tumšajā objektīva bezdibenī un nespēja izdvest ne vārda. Gribēja kaut ko teikt, jo visa pa­saule uzmanigi pētīja viņu un gaidīja stāstu par sajūtām, kas pārņem notikumu epicentrā, taču nevarēja dabūt kaut skaņu pār lūpām. Šis brīdis gluži vienkārši nebija aprakstāms. Viņa palū­kojās uz kvēlojošo lodi. Tad tēvs Hieronims novērsās no savā­dās parādības, un tanī mirklī viņi saskatījās. Bija manāms, ka viņš dreb, un pār vaigu ritēja asara. Priesteris šķita nobijies un apjucis, seja pauda apmulsumu par to, vai tiešām viņš to ir iz­darījis, un neticības pilnās acis meklēja apstiprinājumu. Greisi­ja izmocija apstiprinošu galvas mājienu un uzmundrinošu smai­du. Tad priestera izteiksme mainījās, it kā viņu kaut kas būtu pārsteidzis. Viņš koncentrēdamies aizvēra acis, pēc dažām se­kundēm pagriezās pret pūli un atvēra acis. Brīdi raudzījies uz to, viņš plaši izpleta rokas un atlieca galvu, lai paskatītos uz zīmi. Viņš atkal aizvēra acis un dziļi ievilka elpu, stāvēdams zī­mes spozmē un uzņemdams tās enerģiju. Cilvēki lejā joprojām šķita kā paralizēti un vērās augšup apbrīnas pilnā klusumā, iz­stiepuši rokas pretī priesterim un debesīm, it kā censtos pieskar­ties gaismas lodei.

Tēvs Hieronims tā nostāvēja vismaz minūti, tad atvēra acis un palūkojās uz pūli.

- Lūdziet kopā ar mani, - viņš uzsauca emociju piesātinātā balsī, pacēlis rokas pret debesīm. - Lūgsimies kopā!

Un viņi skaitīja lūgšanu.

Gluži kā līdzjutēji stadionā viņi visi - kristieši un musulmaņi, ticīgie un protestētāji - vilnī, kas izpletās no viena pūļa gala lidz otram, nokrita ceļos un noliecās, piespieda pieri zemei un node­vās bijīgai slavināšanai.