Zīme

13 Sīriešu klosteris, Vadi en Natruna, Ēģipte

Pie horizonta uzziedēja zeltaini mirdzoša gaisma. Trīs vīri lēni kāpa lejā no kalna.

Viņi gandrīz stundu bija gaidījuši tēvu Hieronimu. Kad tas tomēr neparādījās, viņi padevās un klusēdami uzsāka ceļu atpa­kaļ. Viņi nesarunājās arī tad, kad jau sēdēja mašīnā. Abats tikai palocīja galvu, kad mūks pajautāja, vai viņš pareizi sapratis visu, ko viņi redzējuši.

Abats gribēja visu pārdomāt.

Jūsufs apturēja automobili pie klostera un piedāvājās pagai­dīt -ja nu vēl būtu nepieciešami viņa pakalpojumi. Abats pazi­ņoja, ka neko nevajadzēs, un pateicās. Tad viņa seja satumsa, un balsī ieskanējās nomāktība.

- Viss, ko tu zini, - viņš nopietni sacīja, - ir jāpatur pie sevis, Jūsuf. Nevienam nedrīkst par to stāstīt! Pagaidām. Tiklīdz vēsts izplatīsies, mēs vairs nespēsim kontrolēt notikumus. Mums jārī­kojas ļoti uzmanīgi. Saproti?

Drūmi palocījis galvu, Jūsufs noskūpstīja abata roku.

- Bi amrak, abouna. - Kas nozīmēja: "Kā jums labpatīk, tēvs."

Dedzīgi nopētījis taksometra šoferi, abats pārliecinājās, ka brī­dinājums saprasts, tad palocīja galvu un atļāva viņam doties • prom. Abats ar mūku noraudzījās, kā Jūsufs iekāpj savā Toyota Previa un aizbrauc.

- Ko darīsim tālāk? - jautāja brālis Emīns.

Abats ar acīm joprojām sekoja automobilim, kas pamazām at­tālinājās.

- Pirmkārt, es gribu lūgties. Jūfos pārāk… satraukts. Vai pie­vienosies man?

- Protams.

Viņi iegāja klosterī pa nelieliem vārtiņiem biezajā, četrdesmit pēdas augstajā mūrī, kas apjoza teritoriju. Tur pa labi no viņiem

lepni slējās milzīga kasr - balta četrstāvu ēka gluži kā viduslaiku pils tornis ar sīkām, neregulārām, četrstūrainām atverēm. Paceļa­mais tilts bija nolaists un gaidīja.

Tā nav bijis vienmēr. Kopš uzcelšanas sestajā gadsimtā klos­teris savas vētrainās pastāvēšanas laikā vairākkārt pārbūvēts.

Vādi en Natrūnas ieplaka savu vārdu bija ieguvusi no ogļskā­bā nātrija, ar ko bagāta apkārtnes augsne un kam savulaik bija liela nozīme mumifikācijas procesā. Un šī ieleja bija krisdešu klos­teru dzimtene. Tradīcija sākās trešajā un ceturtajā gadsimtā, kad tūkstošiem Kristus sekotāju bēga no Romas vajāšanām. Pēc pār­simts gadiem iemītnieku bija vēl vairāk - kristieši bēga no musul­maņiem. Ticīgajiem šī ieleja bija īpaši svēta - Marija, Jāzeps un viņu bērniņš tajā atpūtās pa ceļam uz Kairu, glābjoties no vald­nieka Hēroda vīriem.

Sākumā nelielās kristiešu kopienas apmetās alās, kas izrai­bināja zemās klintis tuksneša malā, un centās izdzīvot no sko­pajām veltēm, ko sniedza retās oāzes. Drīz viņi sāka būvēt klos­terus, kur cerēja dzīvot un pielūgt Dievu kaut relatīvā mierā un drošībā, taču draudi gadsimtu gaitā nemazinājās. Agreso­ru stafeti no romiešiem pārņēma tuksnešu ciltis, kas izrādījās daudz nežēlīgākas. Niknākais uzbrukums notika astoņsimt septiņpadsmitajā gadā, kad berberi iznicināja klosteri. Kad tam nedraudēja cilvēki, pie darba labprāt ķērās daba, piemēram, četrpadsmitajā gadsimtā sāka plosīties mēris, un toreiz izdzī­voja tikai viens mūks. Tomēr - svēto vīru neatlaidība un uzti- cība ļāva saglabāt klosteri. Mūsdienās tas sniedza pajumti vai­rāk nekā divsimt mūkiem, kas sekoja Vecās Derības tuksnešu tēviem un ieradās ielejā, lai bēgtu no ikdienas dzīves un pa­saulīgajiem kārdinājumiem, cīnītos ar saviem dēmoniem un lūgtos par cilvēces glābšanu.

Ieleja bija kristietības oāze jau no pirmajām šīs kustības dienam. Tajā dzima klosteru dzīves tradīcija - vēl ilgi pirms šādu institūci­ju parādīšanās kristīgajā Eiropā. Gadsimtu gaitā tuksnešainā ap­gabala sniegtā izolācija pievilināja dziļi reliģiozos vīrus. "Un šīs draudīgās dienas saullēktā," abats domāja, "šķiet absolūti iespē­jams, ka ieleja ticīgajiem ļaudīm atkal kļūs ļoti nozīmīga."

Un tomēr… šī doma biedēja.

Modernā pasaule taču bija pavisam citāda.

Neapšaubāmi apgādāta ar attīstītākām tehnoloģijām. Varbūt civilizētāka - vismaz dažkārt. Taču savā būtībā tā bija tikpat ļau­na un draudīga kā agrāk. Varbūt vēl ļaunāka un draudīgāka.

Mūks sekoja abatam garām tornim un pāri pagalmam, kas at- dalija Četrdesmit deviņu mocekļu kapelu - tā veltīta mūkiem, kas gāja bojā berberu uzbrukumā četrsimt četrdesmit ceturtajā gadā, - un Svētās Jaunavas baznīcu, klostera galveno dievnamu. Par lai­mi, citu mūku tur nebija, taču brālis Emins zināja, ka tāda vientu­lība nebūs ilga.

Abats veda mūku uz priekšu pa jomu, un viņi nonāca pie khu- rus - kora telpas. Kad viņš gāja garām diženajam koka portālam, kas nodalīja abas telpas, acis pievērsās sienas gleznojumam, kurš rotāja pusi kupola virs galvas. Tas bija tūkstošgadīgs Marijas pa­sludināšanas attēlojums, ko viņš uzlūkojis neskaitāmas reizes. Gleznojumā bija redzami četri pravieši, kas sapulcējušies ap Svē­to Jaunavu un ercenģeli Gabriēlu. Abats noraudzījās uz pirmo pravieti - Ecekiēlu, kurš atradās pa labi no Jaunavas, - un notrī­sēja. Nākamās stundas laikā, izmisīgi skaitīdams lūgšanas, viņš tomēr nespēja atvairīt domu par pravieša dievišķīgo vīziju - de­besis atveras, nāk stipra vētra, paceļas ugunīgi riteņi, kam spo­žums visapkārt "kā brīnišķīgi mirdzošs kalna kristāls"; tie bija Dieva balss priekšvēstneši.

Blakus viens otram viņi lūdzās gandrīz stundu, izstiepušies uz aukstās kapelas grīdas pretī melnajam akmens altārim - tāda bija lūgšanu tradīcija agrīnajiem kristiešiem, ko vēlāk pārņēma ari islāmticīgie.

- Vai nevajadzēja viņu pagaidīt vēl? - jautāja Emins. Saule jau bija pakāpusies austrumos, un viņi tobrīd vieni atradās nelielajā, nesen restaurētajā klostera muzejā. - Ja nu ar viņu kaut kas noti­cis?

Tēvs Kirils arī pats par to bija domājis, turklāt ne jau tikai vien­reiz, tomēr stoiskā mierā paraustīja plecus.

- Viņš tur uzturas jau mēnešiem ilgi. Manuprāt, viņš zina, kā izdzīvot kalnos. Un, šķiet, tiek galā.

Pēc īsa mirkļa mūks nokromšļojās un jautāja:

- Ko mēs iesāksim, tēvs?

- īsti nezinu, - abats atbildēja. - Es nesaprotu, kas notiek.

Emins neticīgā pārsteigumā iepleta acis.

- Brīnums. Lūk, kas notiek!

Abats sarauca pieri.

-Jā, notiek kaut kas tāds, ko mēs nesaprotam. Bet apgalvot, ka tas ir brīnums…

- Kā vēl to izskaidrot? - Nezinādams, ko teikt, abats papuri­nāja galvu, un mūks turpināja: - Jūs pats tā teicāt. Tā ir zīme, ko jūs aprakstijāt un redzējāt ziņās.

Prātā abatam jaucās savāds domu mudžeklis. Viņš atcerējās to dienu tuksnesī, kad tika atrasts viņu viesis, kurš vēlāk nogā­dāts alās. Viesis bija briesmīgā stāvokli, taču atlaba.

Domās atkal uzpeldēja vārds "brīnumains".

- Tas neatbilst nevienam pareģojumam mūsu svētajā grāmatā, - abats beidzot ierunājās.

- Vai tad jāatbilst?

Tāds jautājums pārsteidza abatu.

- Brāli! Tu taču negribi noliegt šo rakstu patiesīgumu, vai ne?

- Mēs piedzīvojam brīnumu, tēvs! - brālis Emīns izsaucās sa­traukuma pilnā balsī. - Nevis lasām par to simts gadus pēc parā­dīšanās, kad zināms, ka teksts neskaitāmas reizes tulkots, puš­ķots un kropļots. Mēs to piedzīvojam. Tagad. Mūsu dienās un laikmetā. - Mūks uz bridi apklusa un tad zīmīgi piebilda: - Kad jūsu ricībā ir moderno komunikācijas ierīču spēks.

Abata vaigs nervozi noraustījās.

- Tu gribi, lai cilvēki par to uzzina?

- Viņi jau zina par zīmi. Jūs redzējāt to sievieti televīzijā. Vi­ņas reportāžu noskatījās miljoni.

-Jā, bet… kamēr nebūsim sapratuši, kas īsd notiek, mēs nedrīk­stam pieļaut, ka šī ziņa izplatās.

Emins jautājoši paplēta rokas.

- Vai tas nav acīmredzami?

Tēvu Kirilu biedēja kolēģa kvēlais skatiens, un viņš domīgi pa­locīja galvu. Viņš saprata jaunekļa degsmi, taču to vajadzēja sa­valdīt. No neparastā notikuma nebija iespējams aizbēgt - par to abats nešaubījās. "Tam jāstājas pretī. Es esmu iesaistījies nevil­šus, un tagad jādara tieši tas, kas ir jādara. Taču uzmanīgi, pie­sardzīgi."

- Mums rūpīgāk jāizpēta Raksti, - abats secināja. - Jākonsul­tējas ar augstākstāvošajiem. - Viņš apklusa, izsvērdams sarežģī­tāko gaidāmā uzdevuma daļu. - Taču vēl svarīgāk ir doties atpa­kaļ uz alām un aprunāties ar viņu. Izstāstīt visu, kas noticis. Varbūt viņš zinās, kā rīkoties.

- Viss, ko jūs sakāt, ir prātīgi, - brālis Emīns bilda, piegājis tuvāk abatam, - taču tas nenozīmē, ka mēs to varam paturēt sle­penībā. Mums izrādīta Dieva žēlastība. Mums ir pienākums pa­ziņot par to pasaulei. Cilvēkiem tas jāzina, tēvs. Jāzina.

- Pagaidām ne, - stingri atteica abats. - Ne jau mēs to izlem­sim.

Mūks norūpējies ierunājās mazliet skaļāk:

- Piedodiet, tēvs, bet es uzskatu, ka jūs maldāties. Cid, daudzi citi, neapšaubāmi mēģinās pasludināt šo zīmi par savu. Tādējā­di viņi pazeminās un izkropļos šīs grandiozās vēsts nozīmīgu­mu. Mēs dzīvojam cinisma pilnos, amoralos laikos. Šarlatāni pa­nāks, ka patiesā balss būs grūti sadzirdama. Mūsu vēsti itin viegli nogremdēs blēži un oportūnisti. Neatgriezeniski. Mēs nedrīkstam gaidīt. Mums jārīkojas, iekams haoss pārvērtis šo dievišķo noti­kumu par cirku.

Abats apsēdās un vārgi nopūtās, paberzēdams pieri ar raup-. jājām plaukstām un juzdams, kā telpa ap viņu sašaurinās. Jau­neklis runāja pareizi, taču abats nespēja saņemties un spert šo soli. Sekas bija pārāk biedējošas, lai par tām vispār domātu. Tā viņš sēdēja, bažīgi klusēdams, un vērās akmens grīdā. Mūks tu­rējās blakus, smagi soļodams uz priekšu un atpakaļ un gaidīdams. Prātā pavīdēja kapelas gleznojums, un abats atkal atcerējās Ece- kiēla vīziju: ugunīgi riteņi debesīs kā brīnišķīgi mirdzošs kalna kristāls, vēstījot par Dieva balss parādīšanos.

Pēc brīža tēvs Kirils pacēla galvu. Piere bija saraukta grum­bās, vaigs satumsis.

- Mēs nevaram to izlemt, - viņš sacija. - Mums jākonsultējas ar padomniekiem un viss jāizstāsta Svētajam Tēvam. Lēmumu pieņems viņi.

Pēc stundas brālis Emins tumšajā gaiteni piecēlās un vēroja, kā bibliotēkas vaditājs iznāk no sava kabineta.

Viņam nebija izdevies pārliecināt abatu. Veco viru acīmredza­mi bija ietekmējis redzētais, un viņš nespēja aptvert notikuma di­ženumu. Taču mūks apņēmās nepiekāpties un visu ņemt savās rokās.

Pacietīgi gaidīdams, viņš ar acīm sekoja priesterim, kurš šķēr­soja pagalmu un iegāja klostera ēdnīcā. Pēc briža jaunais muks ieslīdēja priestera kabinetā, pacēla tālruņa klausuli un sastādīja numuru.