Zīme

49 Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte

-Tātad… tev ir satelīttelefons? - Finčs attapās retoriski jautā­jam, gluži kā transā.

Brālis Emīns neatbildēja.

- Nebiju domājis, ka jums te tāds ir, - Finčs piebilda, mēģinā­dams izgaisināt aizdomīguma noti savā balsi.

Mūks joprojām klusēja un neizteiksmīgi raudzījās uz Finču.

- Jocīgi, - Finčs turpināja, - jo es uzskatīju, ka došanās uz še­jieni nozīmē vēlēšanos būt izolētam no pārējās pasaules, lai varē­tu koncentrēties Dievam un… bet tev ir satelīttelefons, - viņš at­kārtoja, pamīšus vērdamies te uz tālruņa aparātu, te mūkam acīs.

Samākslotais smaids Finča sejā izplēnēja. Tanī brīdī brālis Emīns savilka lūpas smīnā.

- Jā, - viņš beidzot ierunājās, teju nožēlodams kaut ko. - Un tam ir šifrēšanas kaste.

Viņš izturēja Finča ciešo skatienu. Finčs mēģināja izlikties šo komentāru nesapratis un uzplāja sejai vienaldzības masku, taču mūks uz tāda āķa neuzķērās.

- Es zinu, ka jums tāda ierīce ir pazīstama, - mūks piebilda. - To pauda jūsu sejas izteiksme. Ņemot vērā jūsu nodarbošanos un apmeklētās vietas, domāju, ka esat tādas redzējis arī agrāk.

- Jā, bet… - Finčs kā jokodamies pavēcināja roku. - Mūsdie­nās tādas var sastapt ik uz soļa. Tā ir drošāk, vai ne? Un tie ske­neri un… - Balss izplēnēja, jo prāts milzu ātrumā izvērtēja visus notikumus, kas bija noveduši viņu līdz klosterim un šai neliela­jai telpai ar sasmakušo gaisu. Pēkšņi gluži kā apskaidrības brīdī viņš atskārta lietas, par kurām iepriekš pat domājis nebija, un sa­prata, ka viņam draud nopietnas briesmas. Neapjaušot savu rīcī­bu, taču instinktīvi jūtot tās pareizību, viņš spēra vienu soli atpa­kaļ.

Mūks pagāja uz priekšu.

Finčs sarauca pieri.

- Ko tu dari?

- Piedod, - brālis Emīns noteica un piegāja vēl tuvāk Finčam.

Instinkti šķita teju kā uzvilkti, un Finčs pagriezās uz kāpņu

pusi, taču netika tālāk par durvju slieksni, kad mūks zibens ātru­mā jau nostājās līdzās un trieca pretinieku sienā, bet ar ceļgalu iesita pa cirkšņiem. Smagi elsdams, Finčs sasvērās uz priekšu. Brilles noslīdēja no deguna. Viņš pagriezās un kā aizsargādamies pacēla rokas - cerot izvairīties no nākamā sitiena. Vienu netvera­mu mirkli jau atkal nozibēja mūka dūre. Pazaudējis brilles, Finčs to redzēja mazliet izplūdušu, tomēr bija skaidrs, ka tā cieši sa­vilkta un pirkstu kauliņi kļuvuši pavisam balti. Tūdaļ mūks spēji iebelza Finčam pa galvu, trāpot pa kaklu tieši zem auss. Karotī- des sinuss saņēma triecienu gluži kā ar āmuru. Finčs juta, ka au­gums uz brīdi saspringst, tad zaudēja kontroli pār to un saļima uz grīdas.

Dīvaina sajūta - viņš nespēja pakustēdes, muskuļi nebija kontro­lējami. Gluži ka milzīgam želejas gabalam, kas nokritis uz grīdas. Apmiglotās acis saskatīja mūku, kurš nostājās viņam līdzās, tad no­vērsās un atkal pagriezās, bridi kaut ko padomāja, pēc tam noliecās, saķēra viņu aiz rokas, pacēla augšā un pārmeta sev pār plecu.

- Kur viņš ir? - Greisija vaicāja, pētīdama klostera pagalmu.

Viņa stāvēja kopā ar Doltonu, gatava doties ceļā. Viņiem bija

pievienojies abats, tēvs Hieronims un pārējie mūki, kuri palīdzēs nest aprīkojumu.

Doltons pielieca galvu, lai saskatītu torņa jumtu, salika plauk­stas ap muti gluži kā skaļruni un uzsauca:

- Finč! Mēs jau esam gatavi! Laiks doties ceļā!

Atbildes nebija.

Greisija palūkojās apkārt un tad jautāja Doltonam:

- Vai esi pārliecināts, ka viņš gāja augšā?

- Jau pirms krietna laiciņa, - Doltons atbildēja, palocījis gal­vu. - Viņš meklēja savu BlackBern/.

Nepacietīgi vērdamās uz visām pusēm, Greisija sarauca pieri.

- Iešu paskatīties, kur viņš kavējas, - viņa noteica un atkāpās.

Viņa jau gandrīz bija sasniegusi durvis, kad nez kāds dzinu-.

lis mudināja paraudzīties augšup - tikko uztverams vēja pūsmas troksnītis, vien nojaušama ēna no viņas pa labi. Pagriezusies Grei­sija atgāza galvu un pamanīja Finču krītam lejā un smagi atsita- mies pret zemi dažu pēdu attālumā no viņas kājām.