Zīme

22 Rietumantarktīdas ledus vairogs

uz šelfa ledāja pieliekušies vidēja četri stāvi. Tie novēroja, kā pusjūdzes attalumā uz rietumiem virs kuģa lidinās Karaliskās flo­tes helikopters.

Viņi neuztraucās par to, ka viņus kāds pamanīs. No tā pasar­gās aprīkojums. Viņi gluži vienkārši gulēja sniegā, absolūti nere­dzami sniegbaltajos maskēšanās tērpos, ieslēpuši sejas zem bal­tajām balaklavām. Vien acis un mute atgādināja savādas apaļas atveres. Pat zābaku zoles bija baltas - viņi tās berza ik ritu pirms ķeršanās pie darba. Netālu atradās četri sniega motocikli - tikpat balti un bez pazīšanās zīmēm. Transportlīdzekļi paslēpti zem bal­ta maskēšanās tīkla, tātad nebija pamanāmi no augšas.

Komandas vadītājs savā lieljaudas binoklī vēroja helikopteru un pēdējo pasažieru pacelšanu no kuģa. Sasprēgājušās lūpas sa­vilkās tikko jaušamā smaidā. Viss noritēja pēc plāna. Tas nebija prognozējami, jo laika bija maz un komandas ierašanās notika lielā steigā.

Operācija sākās pirms četrām dienām. No savas treniņnomet­nes Ziemeļkarolīnas štatā viņi bija aizlidojuši uz Kraistčērču Jaun­zēlandē, kur jau gaidīja Gaisa nacionālās gvardes transportlid- mašīna C-J7 Globemaster, kas visus nogādāja uz Nacionālā Zinātnes fonda Makmerdo staciju ledus kontinenta Rosa sala. No turienes ar slēpēm aprīkota Lockheed LC-130 Hercules transportlid- mašīna aizveda viņus līdz operācijas norises vietai uz šelfa ledā­ja, piecpadsmit jūdzes uz dienvidiem no lauka, kur visi tobrīd gu­lēja sniegā. Līdzi atvestie sniega motocikli palīdzēja pieveikt pēdējo posmu trīspadsmit tūkstošu jūdžu garaja ceļojumā.

Ekstrēmā klimata maiņa un brauciens cauri vairākām laika zo­nām bija nežēlīgs un novājinātu ikvienu organismu, taču uz šiem vīriem tas neatstāja nekādu iespaidu. Viņi bija centīgi trenējušies šai operācijai un zināja, kas gaidāms.

Būtu par maz, ja apgalvotu, ka darbs ir atbildīgs, prioritārs un sola slavu. Viņš nekad agrāk nebija pieredzējis neko tik spraigu un skarbu ka rūpīgā iztaujāšana un psiholoģiskie tesd pirms pie­ņemšanas šī uzdevuma izpildei. Kad tas bija nokārtots, atklājās, ka netiek taupits uz treniņiem nepieciešamās aparatūras vai ap­rīkojuma rēķina. Tas liecināja, ka klientam naudas netrūkst. Liela daļa firmas klientu bija dažādu valstu valdības - un ASV valdī­ba pirmām kārtām. Tās parasti varēja atļauties visu, kas veica­majam darbam vajadzīgs.

Šajā gadījumā komandas vadītājam tomēr bija skaidrs, ka lik­mes ir augstākas nekā visos iepriekšējos līgumdarbos. Beirūta,

Bosnija, Afganistāna, Irāka - tagad viņš tos trakos, nežēlības pil­nos gadus uzskatīja par pirmajiem soļiem ceļā uz panākumiem. "Pateicoties tiem, esmu nonācis šeit, esmu iecelts par šis vienības vadītāju."

Neapšaubāmi, tā bija lielākā izdevība viņa mūžā.

Un nu - pēc ilgās gatavošanās un nebeidzamās gaidīšanas - operācija beidzot varēja sākties. Viņam jau bija licies, ka tas ne­kad nenotiks. Pēc apmācības viņš kopā ar pārējiem nelielās ko­mandas darbuzņēmējiem - tik dīvains apzīmējums vienmēr iz­raisīja smīnu, taču viņš bija vairāk nekā laimīgs izvairīties no pienākuma lietot daudz precīzāko algotņa nosaukumu, - dka tu­rēts kaujas gatavībā. Signālu rīkoties viņi gaidīja mēnešiem ilgi. Komandas vadītājam nepatika saņemt algu par bezdarbību. Tas nebija viņa garā. Tāpat kā visi pārējie, arī viņš savulaik dienēja izlūknodaļā - tas bija ASV jūras kājnieku ekvivalents tā saukta­jiem jūras kotikiem un armijas vienībai "Delta". Izlūknodaļas mo­to bija: "Ātri, klusi, nāvējoši." Tas neparedzēja dīku sēdēšanu un bezgalīgas stundas pie televizora izolētās, lai gan ērtās barakās. Viņus gaidīja pasaule - apmaldījusies, tirānu un ļaunuma pār­pilna.

Mugursomā kaut kas iečivinājās. Viņš paskatījās pulkstenī. Zvans bija gaidīts.

Viņš vēlreiz pievērsās helikopteram. Tas ar plašu loku laidās prom. Viņš izņēma savu satelīttelefonu - mazu Iridium firmas ro­kas tālruni - ne lielāku par parastu mobilā tālruņa aparātu, taču tam bija desmit collu gara antena un iebūvēts balss šifrēšanas mo-. dulis. Viņš nospieda atbildēšanas pogu. Pikstienu un sprakšķu virkne apliecināja, ka signāls lauž sev ceļu pāri puspasaulei. No­gaidījis, kad sarkanā gaismu izstarojošā diode apliecināja saru­nas drošību, viņš sacīja:

- Lapsa Pirmais klausās.

Pēc īsa mirkļa atbildēja sdpri elektroniska balss:

- Kāds ir jūsu statuss?

Šķita, ka zvana Stīvens Hokings, bet komandas vadītājs zināja, ka viņa balss zvanītājam izklausās dkpat jocīgi - it kā runātu ro­bots. Lai gan viņš kopā ar projekta pārraugu bija līdis zem lodēm ne

viena kontinentā vien, militārām vajadzībām izstrādātais divsimt piecdesmit sešu bitu balss šifrēšanas modulis padarīja viņu balsis pavisam svešas - gadījumam, ja kāds sarunu noklausās. Tas gan nešķita iespējams, taču piesardzības nekad nav par daudz. Tieši tā­dēļ tālruņa mikroshēmā bija iebūvēta vēl viena drošības sistēma. De­kodēt sarunu varēja tikai tāds tālruņa aparāts, kam ir deši tāda pad shēma. Jebkurā cita aparātā skanētu vien apdullinoši sprakšķi.

- Esam gatavi rīkoties, - Lapsa Pirmais atbildēja.

- Kādas problēmas, par kurām man vajadzētu zināt?

-Nē.

- Lieliski. Savāc vīrus un sāc nākamo fāzi!

Komandas vadītājs beidza sarunu un paskatījās debesīs. Tās bija atguvušas savu monotoni pelēkbalto bālo toni.

"Bez nevienas pēdas," viņš prātoja. "Ideāli."