Zīme

70 Hjūstona, Teksasas štats

Mets piesardzīgi nopētīja viesnīcas foajē un lēni soļoja uz priekšu pa elegantajām telpām. Aracīm meklēja apsardzi, kame­ras, bēgšanas ceļus un novērošanas punktus. Viņš aizgāja, cik vien tālu varēja, tad steidzās atpakaļ un izmēģināja ceļu līdz vies­nīcas kafejnīcai, no kuras pavērās skats uz ielu. Iegaumējis tās izvietojumu, viņš paturēja prātā ieejas un izejas, novērtēja klien­tus un to skaitu. Tad viņš atgriezās, lai pārbaudītu dienesta ieeju viesnīcas pagalma pusē.

Viņš bija ieradies agri. Raidela satikšanās ar Drakeru bija plā­nota pec divām stundām. Drakers, iespējams, vēl nemaz nav no­laidies uz Hjūstonas zemes. Turklāt bija norunāts, ka Raidels at­klās satikšanās vietu tikai pēc tam, kad Drakers jau būs pilsētā. Tomēr Metam gribējās pārbaudīt viesnīcu vēl pirms Drakera vī­riem. Viņš zināja, ka Drakers neieradīsies viens. Ja mazliet paveik­sies, viņam līdzi būs Medokss. Lai arī nebija šaubu, ka prednieks skaitliski būs pārāks, Metam bija kāda priekšrocība. Viņam neva­jadzēja slēpties. Viņš neuztraucās par to, ka dks pamanīts vai sāk­sies panika. Viņam bija vienalga, kurš redzēs, ka viņš tajā kafej­nīcā izvelk milzīgu ieroci un notēmē Drakeram galvā. Viņam vairs nebija, ko zaudēt. Galvenais bija piespiest stobru Drakeram pie deniņiem un iziet no kafejnīcas kopā ar viņu. Un nebija nozīmes tam, cik daudz skatītāju būs šim nodkumam. Viņam nerūpēja, cik pārbijušies būs viesnīcas klienti. Pats svarīgākais bija rezultāts. Viņš nolēma sēdēt tur, gaidīt izdevīgu mirkli - kamēr Raidels būs izvilinājis no Drakera visu nepieciešamo informāciju - un tad rī­koties.

Vieglāk bija pateikt nekā izdarīt, un tomēr Mets savādā kārtā gaidīja šo brīdi.

Sešus kvartālus uz rietumiem no turienes Greisija kopā ar Ogil- viju stāvēja Sema Hjūstona parkā. Viņas domas drudžaini šaudī­jās uz visām pusēm, un neviena no tām nebija patīkama.

Viņi stāvēja pie Neihausa strūklakas - instalācijas ar trim bronzas koijotiem, kas šķiet lavāmies klāt medījumam. Vairāki cil­vēki pirms dbšanās tālāk apstājās pie strūklakas, lai papriecātos par mākslas darbu. Greisijai gan rāmā ainava nebija ne prātā. Pa­tiesību sakot, viņa nespēja nostāvēt mierā. Nervozas enerģijas pār­ņemta, viņa atstāstīja ārzemju ziņu dienesta direktoram Vilebija un Jūsufa vārdus.

Šķita, ka Ogilviju Greisijas raizes nesatrauc. Nevainojami kop­tais, izskatīgais vīrietis ar ērgļa degunu un atpakaļ sasukātiem matiem cauri brillēm bez ietvara pacietīgi vēroja Greisiju.

- Viss ir vienkārši, Greisij, - Ogilvijs sacīja, bezrūpīgi paraus­tījis piecus. - Tātad tas brālis Emīns neatzinās, ka tieši viņš vi­siem izstāstījis par tēvu Hieronimu. Varbūt viņš cerēja, ka pats nokļūs ekrānā. Viņa situācijā neviens neatzītos, ka bijis grūti at­turēties no iespējas gūt popularitāti.

- Izbeidz, Hel! Melodams viņš ne sekundi nenervozēja. Neiz­skatījās satraukts vai samulsis. Nekas neliecināja, ka mēs viņu esam pieķēruši. Un kā tad paliek ar Finča brillēm?

- Varbūt tieši tādēļ viņš nokrita? Jo neko neredzēja.

- Tad tās būtu zemē, kaut kur blakus, - Greisija iebilda. - Vai uz jumta, un ari tas neizklausās reāli. Bet… tornī? Augšstāvā? Kā viņš bez tām tik tālu ticis?

- Varbūt brilles nokrita, un viņš pats tās samīdīja.

- Un gluži vienkārši atstāja brilles tur? Neticu. Uzkāpdams uz tām, cilvēks var satriekt vienu lēcu. Nevis abas. Un ar palikušo iztikt, lai vismaz kaut ko redzētu. Bet neviens tās neatstaj mētāja­mies.

Novērsies Ogilvijs izdvesa saraustītu nopūtu. Šķita, ka viņš zaudē pacietību.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Mums melojuši divi cilvēki, un tas ir jāpārbauda. Kaut kas notiek, Hel. Tā lieta sāk smirdēt.

- Jo viens mūks neatzīstas, ka viņam saceļas, kad viņš ierauga televīzijas kameru? Un otrs meklē attaisnojumu savai neveiklībai?

Greisiju pārsteidza tāda nevērība.

- Mums tā lieta jāizpēta. Jāatrod iespēja aprunāties ar abatu,, noskaidrot, kur tieši tās brilles tika atrastas. Un uzzināt visu par šo brāli Emīnu. Viņš ir no Horvātijas, vai ne? No kuras pilsētas? Cik ilgi uzturas tajā klosteri? Viņam bijusi galvenā loma mūsu krāpšanas izrādē, bet mēs par viņu neko nezinām.

Klusēdams Ogilvijs vērās žurnālistē tik neticīgi, it kā viņa stās­tītu par citplanētiešu seksuālajiem'uzbrukumiem.

- Ko tu dari?

- Ko? - Greisija pārjautāja.

- Tu atrodies gadsimta sensacionālākā notikuma epicentrā. Tas ir lielisks materiāls. Gan mums, gan tev pašai. Mūs neviens nepārspēs. Sāc tik bāzt degunu, kur nevajag, sadusmo tik Hiero­nimu un Eminu, un mēs zaudēsim iespēju raidīt tiešajā ēterā. Un tas labi nebeigsies. Patlaban tu, Greisij, tādu neveiksmi nedriksd atļauties. Šis materiāls ir pārāk svarīgs. Varbūt koncentrējies fil­mēšanai un uz kādu laiku apvaldi savu paranoju un sazvērestī­bas teorijas?

Greisija pārsteigta vērās Ogilvijā, it kā deši viņš klāstītu pasa­ciņas par riebīgu vardarbību.

- Hel, ka es tev saku, notiek kaut kas nelāgs. Visu laiku gadās viena "laimīga" nejaušība pēc otras, - viņa sacīja, ar pirkstiem atdarinādama pēdiņas. - Jau no paša sākuma. - Šķita, ka vina sākusi prātot skaļi. - Tu dkai padomā! Nejauši sagadās, ka mēs esam tieši tur, kur irst šelfa ledājs. Mēs tur blakus gluži nevilšus uzņemam sižetu. Pie velna! Mēs tur nemaz nebūtu nonākuši, ja tu nebūtu ieteicis šo materiālu!

Un pēkšņi tas notika. Prāts izdzenāja nesavienojamās domas, kas šaudījās uz visām pusēm, un salika tās pareizā kārtībā. Glu­ži kā Rubika kuba skaldnes. Viņa pamanīja saikni, kas visu laiku bija acu priekšā, un nonāca pie secinājuma, kas pēkšņi šķita pa­galam skaidri saprotams un viennozīmīgi patiess.

Teju nedomādama, viņa izgrūda:

- Ak Dievs! Ari tu esi iesaistīts.

īsajā mirklī starp šo frāzi un Ogilvijā atbildi, tajā nanosekun- dē, kad viņš paskatījās uz Greisiju un atvēra muti, viņa to pama­nīja. Sīko, tikko jaušamo vilcināšanos, par kuru brīdināja viņas dziļākie pamatinstinkti. Viņa nevarētu palaist garām tik primiti- vu reakciju, kuras dēļ šķita, ka dvēsele viņai izrauta no krūtīm.

- Greisija, tas jau ir smieklīgi, - Ogilvijs sacīja rāmā toni, kas nepieļauj iebildumus.

Viņa vairs neklausījās. Viņa jau lasīja vārdu patieso jēgu, vē­rās krunciņās ap Ogilvijā acīm, manīja acu zīlīšu paplašināša­nos. Un jutās jau nesatricināmi, pilnīgi un absolūti pārliecināta par savu taisnību.

- Arī tu esi ar viņiem uz vienu roku, vai ne? - Greisija neatlai­dās. - Runā, nolādēts! - viņa nokliedza. - Runā, iekams esmu to izstāstījusi itin visiem!

- Paklau, Greisij…

- Tas ir inscenējums, vai ne? - viņa izgrūda. - Viss šis noti­kums ir viena pamatīga krāpšana!

Ogilvijs spēra soli uz priekšu un pacēla roku, mēģinādams no­mierināt Greisiju.

- Uz mums sāk skatīties. Nenostādi sevi muļķīgā stāvoklī.

Viņa atvairīja Ogilvija roku un atkāpās. Prāts drudžaini dar­bojās.

- Tu mani izmantoji. Visu laiku izmantoji! Jau braucienā uz Antarktidu. Tas tavs atbalsts un aizrautība… Viss ir meli! - Grei­sija nikni raudzījās uz Ogilviju, jautājumi turpināja birt viņai pār lūpām. - Ko jūs gribat panākt? Pie velna, kas īsti notiek? - Prāts mutuļoja, sakopodams it visas analītisko spēju rezerves. - Jūs to vadāt? Jūs inscenējat Otro atnākšanu? Kādēļ? Gribat pasaulei pa­rādīt jaunu mesiju? Vai tas ir jūsu mērķis? Gribat pievērst savai ticībai visu pasauli?

Klausoties Ogilvijs šaudīja skatienu pa labi un pa kreisi. Tas tikai vēlreiz apstiprināja Greisijas secinājumu.

- Domā, ka es to gribētu? - viņš nošņāca, pūloties saglabāt mie­ru. - Tu mani labi pazīsti. Tas nu būtu pēdējais, ko es gribētu.

- Tad kāpēc? - Greisija neatlaidās. - Tikai nesāc stāstīt, ka jūs to darāt planētas glābšanas vārdā!

Pēkšņi Ogilvijs mainījās. Šķita, ka viņš nolēmis vairs neizlik- ties. Un viņš veltīja Greisijai dedzības pilnu skatienu.

- Varbūt. Taču galvenokārt mēs gribam glābt mūsu valsti, tas ir pats svarīgākais, - viņš rāmi paziņoja.

Tanī bridi no Greisijas prāta dzīlēm izšāvās vēl kāds secinā­jums - gluži kā nirējs, kurš pēdējiem spēkiem izpeld virs ūdens un ievelk plaušās gaisu.

- Vai Finčs gāja bojā nelaimes gadījumā? - Tā kā atbilde neat­skanēja pietiekami ātri, kaut kas Greisijas sirdī pārtrūka. - Nolā­dēts, Hel! - viņa iekliedzās un šausmās atkāpās vēl vienu soli. - Saki, ka Finčs gāja bojā nelaimes gadījumā! Runā!

- Protams, - Ogilvijs apgalvoja, kā aizsargādamies papletis ro­kas.

Taču iekšēja balss Greisiju pārliecināja par pretējo. Par to pašu vēstīja arī Ogilvijā acis un krunciņas ap tām.

- Es tev neticu.

Sirds sāka strauji pukstēt, un viņa spēra vēl vienu soli atpakaļ, pēkšņi aptvērusi, kas notiek apkārt. Tuvumā neredzēja neviena nejauša gājēja vai skrējēja. Tur bija dkai divi puiši akmens cietām sejām, īsi apcirptiem matiem, tumšos uzvalkos un bez kaklasai­tēm. Pa vienam pie katras ieejas strūklakas teritorijā. Abu ķerme­ņa valoda liecināja par sevišķu mērķtiecību.

Viņa-atkal pievērsās Ogilvijam, kurš deva puišiem tikko jau­šamu mājienu ar galvu. Tie draudīgā gaitā tuvojās Greisijai, aiz­šķērsojot jebkuru bēgšanas ceļu.

Neticīgi paskatījusies uz Ogilviju, viņa kāpās atpakaļ.

- Jēziņ, Hel! Ko tu dari?

- To, kas ir nepieciešams, - viņš atbildēja, it kā atvainodamies.

Stāvēšana būtu vislielākā kļūda. Greisija pagriezās uz papē­ža un aizskrēja tieši pretī vienam no smagsvariem - kliegdama un saukdama palīgā. Viņa mēģināja apmuļķot vareno puisi, strauji metās pa kreisi un tūdaļ atkal pa labi, cerēdama tikt ga­rām, taču nelietis tik pastiepa roku un satvēra bēgli. Pēc pāris sekundēm klāt bija arī otrs smagsvars uzvalkā. Pirmais pagrie­za Greisiju apkārt un atlauza viņai rokas aiz muguras, tādējādi laupot iespēju pakustēties. Viņa locījās un mēģināja atbrīvoties, taču tvēriens bija pārāk spēcīgs. Tad viņa ar labo kāju spēra ot­rajam nelietim tieši pa apakšstilbu. Tas droši vien bija sāpīgi, jo puisis atlēca malā un saviebās, taču tūdaļ atguvās un iesita Grei­sijai pa seju tik stipri, ka galva pasitās sānis un viņai noklabēja zobi. Greisija sagrīļojās un pacēla acis mirklī, kad otrais nelietis pastiepa roku, lai aizspiestu viņai muti. Viņš kaut ko piegrūda gūsteknei pie deguna - šķita, ka tas ir marles pārsējs. Smārds bija spēcīgs un skābens. Jau nākamajā brīdī viņa juta, ka ļimst. Pēkšņi atskārtusi, ka viens no koijotiem nez kādēļ liekas pārāk draudīgs un vairākas akmens plāksnes izgaist zem kājām, viņa zaudēja samaņu. Galva nokārās, zods atsitās pret krūtīm. Iestā­jās absolūta tumsa.