20 Bostona, Masačūsetsas štats

Mets izstūrēja savu Mustang atpakaļ uz ātrgaitas automaģis­trāles un devās ziemeļu, tātad pilsētas virzienā. Viņš brauca au­topilota režīmā, bez sevišķa mērķa, taču centās tikt pēc iespējas tālāk no svešajiem puišiem Chn/sler automobilī.

Viņš jutās sagrauts. Smadzenes šķita samezglojušās, un bija grūti uztvert loģiku notikumos, kas sekoja Belindžera zvanam. Pēc adrenalīna pieplūduma bridi, kad viņš piestiprināja izsekošanas ierīci, ķermenis pamazām tuvojās sabrukumam. Bija vajadzīga at­pūta un iespēja apdomāties, taču prātā nenāca neviena piemero- ta vieta, kur varētu atgulties un kur neviens viņam neuzbruktu. Nebija nevienas drosmīgas un attapīgas draudzenes, neviena drauga, kas labprāt izpalīdzētu, nevienas kaitinošas, taču jopro­jām pretimnākošas bijušās sievas.

Viņš bija viens pats.

Kādu bridi braucis pa ātrgaitas automaģistrāli, viņš pie Dien­vidu stacijas nogriezās un drīz vien nonāca Nīlenda ielā, kur uz stūra atradās piecdesmito gadu stilā veidota bufete - vienīgā vie­ta pilsētā, kas atvērta tik vēlu.

Mets izskatījās visai nošņurcis, un pāris bāra apmeklētāju ni­cīgi viņā noraudzījās. Tas nu nepavisam nebija vēlams. Tanī bri­di vismazāk viņam bija vajadzīga lieka uzmanība. Viņš nozuda vīriešu tualetē un nomazgājās, cik vien labi spēja, un tad ieņēma vietu pašā tālākajā bāra stūri. Pasūtinājis kafiju, Mets nolēma pa­lūgt arī siermaizi, jo nebija zināms, kad nākamreiz izdosies mie­rīgi paēst. Viņš cerēja, ka krietna kofeina un proteīna deva palī­dzēs izturēt līdz rītausmai.

Lai gan ķermenis joprojām smeldza pēc kritiena, ēdiens un ka­fija palīdzēja sakārtot domas. Mets palūdza viesmīli atnest vēl vie­nu kafiju un sāka analizēt savas iespējas. Viņš neloloja dižas cerī­bas kaut jel kā palīdzēt Belindžeram. Šķita visnotaļ skaidrs, ka uzbrucēju komanda bijusi iesaistīta Denija likteņa izlemšanā un rīkojās apdomīgi. Te bija darīšana ar profesionāļiem, kam pieejami bagatīgi resursi un nav nekādu šķēršļu, turpretī viņš jutās ierobe­žots - īpaši jau tādēļ, ka nebija skaidri mistiskie Belindžera vārdi par Deniju, kurš varbūt joprojām ir dzīvs. Iekams lūgt kādam palī­dzību - presei vai varbūt pat policijai, par ko Mets diezgan šaubī­jās, - vispirms vajadzēja noskaidrot, kas īsti notiek. Viņaprāt, šajā lietā bija divi pavedieni. Pirmkārt, trekeris. Otrkārt, Belindžers vai, precīzāk sakot, tas, ko viņš zina un kā dēļ kļuvis par mērķi tiem neliešiem. Metam pamira sirds, iedomājoties par nevainīgo zināt­nieku un šausmīgo situāciju, kādā tas nonācis. Māca negantas dus­mas, ka viņš nekā nevar palīdzēt brāļa draugam.

Vismaz pagaidām nevar.

Vajadzēja pārbaudit trekera atrašanās vietu un pārmeklēt Be­lindžera dzīvokli - ja nu izdodas kaut ko noskaidrot. Un tādēļ bija nepieciešams internets.

Bija jau krietni pāri pusnaktij, tātad pakalpojums pieejams tikai viesnīcu biznesa centros. No viesmīles viņš uzzināja, kā tikt līdz netālajai Best Western viesnīcai, tad patukšoja bankomātu trīs ēkas lejāk pa ielu un piecpadsmit minūtes pēc tam iestūrēja viesnīcas stāvlaukumā.

Biznesa centrs blakus tukšajam foajē bija atvērts visu nakti, taču to izmantot drīkstēja dkai viesnīcas iemītnieki. Tā kā mājup doties nedrīkstēja, iespēja likties drošā gultā im karstā dušā šķita visnotaļ pievilcīga. Mets nosauca reģistratorei izdomātu vārdu un skaidrā naudā samaksāja par vienvietīgu numuru. Drīz viņš jau bija iekārtojies pie datora ar interneta pieslēgumu un skatīja ek­rānā vajadzīgo informāciju.

Viņš reģistrējās trekera mājaslapā un pārbaudīja tā atrašanās vietu. Kā izbijis automobiļu zaglis viņš prata novērtēt trekerus la­bāk nekā jebkurš cits, īpaši gadījumos, kad jāizseko tik iekāroja­mi un dārgi klasiskie auto kā viņa Mustang. Un arī šajā situācijā viņš bija pateicīgs, ka savulaik iegādājies šo ierīci. Līgumā, ko viņš parakstīja, bija paredzēts, ka trekeris informāciju par savu atrašanās ^ietu pārraida ik pēc trīsdesmit sekundēm, ja automo­bilis atrodas kustībā, un ik pēc divpadsmit stundām, ja izsekoja­mais auto stāv. Pieņemot, ka mašīna uz ceļa daudz laika nepava­da, trekera baterija darbojas trīs nedēļas, taču Mets bija pārliecināts, ka baterija sen nav lādēta un tātad enerģijas tai pie­tiks vien pāris dienām.

Automobilis nebija izkustējies no vietas. Tas bija gan labi, gan slikd. "Ja de lempji joprojām ir stāvlaukumā, tad viņi nav sekoju­ši man. Bet tas nozīmē arī to, ka viņi tik viegli neatkāpsies." Tad interneta baltajās lapās Mets bez grūtībām sameklēja Belindžera mājas adresi - acīmredzot privātums zinātniekam sevišķi nerū­pēja. "Taisni jābrīnās, cik biedējoši daudz informācijas par katru no mums var atrast internetā!" Belindžers dzīvoja Inmenskvērā - pārmodernā un dārgā kaimiņpilsētas Kembridžas rajonā, ko Mets bija apmeklējis vairākas reizes. "Tur dzīvoja arī Denijs. Pirms pa­zušanas," Mets nodomāja, labprāt devis priekšroku šādai frāzei, nevis vardam "nāves", ko būtu lietojis vēl vakar. "Šajā stundā līdz turienei tikai viens svilpiens. Gaidīt nav laika."

Pierakstījis adresi un jau sagatavojies celties, Mets kaut ko iedomājās. Viņš Google meklētājā ierakstīja vārdus "Antarktida", "debesis", "ziņas" un nogaidīja, kamēr miljardiem vērtie algorit­mi veic savu pienākumu. Izrādījās, ka viņš šo iespēju novērtējis . par zemu. Gandrīz nekavējoties ekrānā parādījās vairāk nekā mil­jons trāpījumu. Pirmajā lappusē dominēja informācija par milzī­ga šelfa ledāja sairšanu. Mets noklikšķināja uz pirmās saites - tas bija Sk\/ Neivs - un izlasīja ziņu.

Skaidrāks nekas netapa. Viņš atslīga krēslā un apmulsis cen­tās saprast, kā šis notikums ir saistīts ar Deniju vai ļaundariem, kas uzbruka Belindžeram. Pārlasījis vēlreiz, Mets tomēr gudrāks nekļuva un jau grasījās atmest visam ar roku, taču tad pievērsās kādai norādei raksta apakšā. Tajā bija pieminēta "neizskaidroja­ma parādiba" ledājiem klātajā kontinentā. Noklikšķinājis uz sai­tes, Mets atvēra materiālu ar pievienotu videoklipu, kādus mēdz ievietot YouTube.

Šis raksts bija daudz izsmeļošāks.

Lasot viņš juta, kā matiņi uz skausta saceļas stāvus. Klipā bija redzama žurnāliste un parādība virs šelfa ledāja. Viņš vēl­reiz izlasīja rakstu un atkārtoti noskatījās video. Apmulsums pieņēmās spēkā, un viņš sāka dziļākus meklējumus, saņemot ve­selu trāpījumu geizeru ar materiāliem par neizskaidrojamo pa­rādību. Pāršķirstījis daudzās vietnes un pacenties ielāgot redzē­to, viņš nonāca pie drūma secinājuma, kura dēļ sažņaudzās vēders.

Tas nebija nekāds nieka notikums.

Ja Denijs ar to saistīts - pats pret savu gribu, kā apgalvoja Be­lindžers, lai gan Mets pat iedomāties nevarēja, ko tas varētu no­zīmēt, - tad likmes ir daudz augstākas, nekā šķitis sākumā.

Pēc dažām minūtēm viņa Mustang jau šķērsoja Longfelova til­tu un nonāca uz Brodveja. Automobilis vientuļi slīdēja uz priek­šu. Rāmajā apkārtnē jautās kaut kas absolūti skaists, taču Mets to tikpat kā nemanīja. Viņa prātu nodarbināja mežonīgas teorijas un kopā ar tām arī aizvien nepatīkamāka priekšnojauta par drau­dīgu ļaunumu, kas mācas virsū no visām pusēm.

Viņš mēģināja koncentrēties ceļam - krustojums ar Faijeta ielu, Viktorijas laikmeta trīsstāvu ēka, kurai bija Belindžera mājas ad­rese. Piesardzīgs būdams, viņš vispirms nobrauca tai garām, pēc pāris kvartāliem apgriezās un atkal pastūrēja garām vajadzīgajai mājai. Vairs nesniga, apkārtni klāja vaira kas collas bieza balta se­ga. Pirmā stāva erkera logā vientuļi mirgoja Ziemassvētku eglīte, bet citādi ēka šķita tumša, un ari apkārt valdīja miers. Sniegu ap māju neviens nebija nomīdījis.

Iebraucis nelielā šķērsieliņā, kas šo māju atdalīja no līdzīga, ti­kai daudz lielāka nama, Mets izslēdza automobiļa V-8 dzinēju - tas nebija pats klusākais. Mirkli nogaidījis, viņš pārliecinājās, ka tuvumā neviena nav, un tad izkāpa no mašīnas. Viss šķita pār­dabiski kluss, gaiss bija auksts un stindzinošs, mēness mirdzēja daudz spožāk nekā snigšanas laikā. Parakņājies automobiļa cim­du nodalījumā, viņš atrada uzticamo Leatherman firmas savāža­mo instrumentu un stingras stieples gabalu, pēc tam raitiem so­ļiem devās pie nama ārdurvīm.

Plāksnītes pie zvana pogām apliecināja, ka namā ir trīs iedzī­votāji. Tikpat bija arī stāvu - tātad pa dzīvoklim katrā. Belindže­ra vārds bija pie augšējās pogas, tādēļ Mets secināja, ka viņš dzī­vo pēdējā stāvā. Kopējās ieejas slēdzene nesagādāja lielas grūtības. Tas bija standarta ražojums mājsaimniecībām, ko varēja atvērt pat bez lieliskajiem instrumentiem, kurus Mets izmantoja vislabprātāk, - papīra saspraudēm. Iegājis mājā, viņš pa kāpnēm nonāca trešajā stāvā, un arī tur durvis bija viegli pārvarams šķēr­slis. Gadu gaitā Mets bija sastapis nopietnākus kavēkļus.

Klusi aizvēris durvis, viņš gaismu neieslēdza un bez trokšņa slīdēja uz priekšu. Acis ātri pierada pie tumsas, tomēr viņš sprie­da, ka lukturītis noderētu. Aiz priekšnama sekoja divas vienādas atvērtā plānojuma telpas - dzīvojamā un ēdamistaba, kuras šķī­ra divdaļīgs gāzes kamīns, kam dzega šķita kā nosēta ar Ziemas­svētku atklātnītēm. Mēness plašajā telpā ar erkera logiem lēja mai­gu, sudrabotu gaismu. Mets virzījās arvien tālāk - uzmanīgi, sasprindzinājis visas maņas. Tuvākajā stūrī līdzās milzīgam ādas dīvānam viņš pamanīja stāvlampu ar reostata slēdzi. Tā kā lam­pa atradās tālu no logiem, Mets nolēma, ka varētu to ieslēgt vis­vājākajā režīmā. Kad viņš nospieda slēdzi, telpā atspīdēja blāvi dzeltenīgs stariņš.

Interjers un kārtība istabā bija nevainojama. Pie pretējās sie­nas, tālāk no logiem, atradās paliels stikla un hroma rakstām­galds. Mets devās pie tā. Uz galda atradās glītas avīžu, grāmatu, žurnālu, izdruku un neatvērtu vēstuļu kaudzītes. Profesionāļa un zinātkāra cilvēka interešu apliecinājums. Mets pamanīja kastīti ar Belindžera vizītkartēm; vienu viņš paņēma un iebāza kabatā. Bija acīmredzams, ka uz galda trūkst kaut kā būtiska. Datora. Lie­lais plakanais displejs joprojām stāvēja savā vietā, tāpat kā vien­tuļi pamestā klēpjdatora dokstacijā un bezvadu pele. Pats klēpj- dators, šķiet, bija pazudis.

"Vai viņi šeit jau bijuši?"

Sasprindzis Mets vēlreiz pārlūkoja istabu, ieklausīdamies pat vissīkākajā troksnītī. "Viņiem te ielauzdes nebūtu nekādu problē­mu. Ja Belindžers ir sagūstīts, tad izvilkt no kabatas atslēgas nav grūti." Mets kādu mirkli apdomājās. "Ja viņi šeit bijuši, tad jau sen ir prom. Es no tā furgona izlēcu apmēram pirms trim stun­dām."

Tomēr viņš nolēma pārliecināties.

Cenzdamies netrokšņot, viņš šķērsoja priekšnamu un ieskatī­jās citās istabās. Viena bija paša Belindžera guļamistaba ar skatu uz sānielu un pagalmu, bet otra - mazāka telpa ar pāris mēbe­lēm. Abas bija tukšas. Tad viņš pārbaudīja vannas istabas - ari tur neviena nebija. Mazliet atslābinājies, viņš devās atpakaļ uz dzīvojamo istabu, kur viņa uzmanību piesaistīja mirgojoša lam­piņa uz kafijas galdiņa. Tā dega uz bezvadu tālruņa aparāta bā­zes stacijas un liecināja par saņemtu ziņu - vienu, kā vēstīja LED displejs.

Mets nospieda atskaņošanas pogu. Nenosakāma dzimuma elektroniska balss informēja, ka ziņa pienākusi divpadsmitos četrdesmit septiņās naktī. Mets tūdaļ par to ieinteresējās, jo pa­rasti tādā laikā cilvēki ziņas nesaņem.

"Vecīt, kur tu pazudi?" aparātā atskanēja skaļa vīrieša balss. "Kas notiek? Mājās tevis nav, necel mobilo. Sasodīts, beidz ākstī­ties un pacel klausuli, ja? Tā lieta kļūst arvien nopietnāka. Blogu rakstītāji trako, un tev tas jāredz! Lai vai kā, piezvani man! Es visu laiku skatos ziņas - gadījumam, ja tas parādās vēlreiz. Pie­zvani vai… vienalga. Tiksimies rīt rančo." Zvanītājs izklausījās sa­šļucis.

Paķēris pildspalvu, Mets paņēma radioaustiņas ar mikrofonu un nospieda zvaigznīd, tad seši un deviņi. Elektroniska balss no­sauca viņam zvanītāja numuru. Vietējais. Kamēr viņš to pierak­stīja uz Belindžera vizītkartes, uzmanību piesaistīja sīks troksnī­tis - pie ēkas apstājās automobilis, kuram tūdaļ tika attaisītas un atkal aiztaisītas durvis.

Viņš piegāja pie loga. Par to, ko viņš ieraudzīs, liecināja arī īsi rācijas sprakšķi. No neuzkrītoša sedana attālinājās divi vīri, kas nekavējoties devās pie ēkas.

"Ieradušies pārbaudīt Belindžera dzīvokli. Un tas nozīmē vie­nu no diviem. Vai nu tie ir vēl divi slepkavas no tās pašas ban­das, vai arī civila ģērbušies policisti un jau ir atrasts Belindžera līķis."

Mets iztēlojas, ar ko tas varētu beigties.

Kad atskanēja namruņa zvans, Mets sarāvās, tad pieskrēja pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā. Uzmanīgi klausīdamies, viņš mirkli nogaidīja. Sirds smagi sitās krūtīs. Zvanīja vēlreiz - jau daudz ilgāk un nepacietīgāk.

šāda rīcība it kā apstiprināja, ka spēkā ir otrais scenārijs. "Slepkavām ir Belindžers un tātad arī viņa dzīvokļa atslēgas. Vi­ņi nezvanītu pie durvīm." Mets juta, ka asinis sakāpj vaigos, un prātā atausa nežēlīgi skarba aina - viņš iztēlojās, kāds bijis Be­lindžera liktenis. Viņš stāvēja pie durvīm un apsvēra iespējamos soļus. Neviens no dem nešķita daudzsološs.

Tad zvans apklusa.

Nospriedis vēlreiz paskatīties, Mets atstāja durvis pusvirus un aizskrēja līdz erkera logam.

Vīri stāvēja pie sava automobiļa - tagad Mets redzēja, ka tas ir Ford Croum Victoria standarta modelis. Viens no viņiem runāja pa mobilo tālruni, taču vārdus Mets nedzirdēja. Nez kādēļ viņu pār­ņēma atvieglojums. "Atnāca, piezvanīja pie durvīm, atbildi nesa­gaidīja, aizbrauks." Vismaz tā Mets cerēja. Tad viņš ieraudzīja, ka otrs vīrs pievērsies ieejai - it kā būtu kaut ko pamanījis. Jau nākamajā mirklī svešais bija nozudis uz lieveņa.

Mets saspringa, aizslīdēja līdz durvīm un ļoti uzmanīgi pa­cēla namruņa klausuli. Saruna jau bija sākusies.

- …otrajā stāvā, - skaidroja sieviete. - Belindžera dzīvoklis ir. tieši virs manis. - Pavilcinājusies viņa jautāja: - Vai viss ir kārtī­bā?

Vīrietis nelikās ne zinis par jautājumu un noprasīja:

- Vai Belindžera kungs dzīvo viens, kundze?

"Dzīvo," domās Mets secināja. "Nevis dzīvoja. Tagadnes for­ma. Varbūt Belindžeram nekas nekaiš."

Prieks driz vien tika sagrauts. "Tie puiši furgonā nejokoja. Be­lindžers noteikti ir miris. Kāpēc tad šie atbraukuši? Kāpēc jautā, vai viņš dzīvo viens?"

Sievietes balss notrīcēja.

- Jā, man šķiet. Gribēju teikt, viņš nav precējies. Nedomāju, ka viņš ar kādu dzīvo kopā. Esmu pārliecināta, ka viņš ir mājās.

Šie vārdi ķēra Metu kā auksta ūdens šalts.

- Kāpēc jūs tā domājat? - jautāja vīrietis. Balsī pavīdēja pie­sardzības nots.

- Nu, es dzirdēju, ka viņš atgriežas. Šajās vecajās mājās arī pēc remonta grīdas dēļi čīkst uz katra soļa. Es dzirdu, kā viņš stai­gā iekšā un ārā, īpaši vēlajās vakara stundās, kad apkārt valda klusums…

- Kundze, - vīrietis nepacietīgi pārtrauca runātāju.

- Manuprāt, viņš vispirms atnāca mājās, - sieviete steigšus tur­pināja, - un tad atkal aizgāja. Bet pēc tam atgriezās.

- Cikos tas bija?

- Nesen. Pirms minūtēm desmit. Droši vien ir augšā.

Metam nervi bija uzvilkti kā stīgas.

Viņš dzirdēja, kā vīrietis stingrā tonī pavēl sievietei:

- Atveriet ārdurvis, kundze, nekavējoties! - Pēc tam viņš uz­sauca kolēģim, un atskanēja klikšķis, kas apliecināja, ka ārdurvis ir vaļā.

Pēc dažām sekundēm kāpnēs bija dzirdami smagi soļi.

Загрузка...