Lerijam Raidelam bija grūti koncentrēties tam, ko stāstīja viņa galvenais reklāmas stratēģis un interaktīvā mārketinga direktors, kad visi trīs izgāja no lifta. Šādas grūtības viņu māca jau pusdienu laikā firmas patīkamajā ēdnīcā - šis nosaukums gan nepavisam nebija piemērots lieliskajiem suši un Vidusjūras maltītēm, ko tur pasniedza. Viņš abus vīrus pazina ļoti labi. Tie bija eksperti, kas vada firmu - viņa firmu, ko viņš dibinājis pirms divdesmit trim gadiem, pirms izkrišanas no universitātes Bērkli. Parasti viņam šīs tikšanās reizes ļoti patika. Tās bija daļa no visa, kas sekmēja kompānijas veiksmi, un viņš ikvienā piedalījās ar tādu entuziasmu, kas raksturīgs jaunam uzņēmējam, kurš vēlas iekarot pasauli. Vēlāk viņš sāka distancēties, visam pievērsa mazāku uzmanību un todien savu klātbūtni apliecināja vairāk ar miesu, nevis dvēseli. Viņa prāts atradās pilnīgi citur, koncentrējās uz lietām, kas notika pavisam citā kontinentā.
Viegli pasmaidījis un pamājis, viņš atvadījās no kolēģiem un pa plato, sdklā darināto gaiteni devās uz savu kabinetu. Nonācis pie sekretāres galda, viņš ieraudzīja savu personīgo palīdzi Mo- nu un vēl trīs asistentes, kas spiedās ap vairākiem pie sienas piestiprinātiem šķidro kristālu displeju televizoriem, kuros visu laiku varēja sekot starptautiskajiem ziņu kanāliem.
Tas Leriju Raidelu pārsteidza. Par parādību pie Grenlandes debesīm viņi bija skatījušies jau no rīta. Mona pagriezās, ieraudzīja viņu un ar mājienu norādīja uz ekrānu.
- Vai redzēji? - viņa jautāja. - Tā ir dokumentālā filma, kas pirms sešiem mēnešiem uzņemta senā Ēģiptes klosterī. Tev tas jāredz!
Nobažījies Lerijs Raidels piegāja tuvāk televizoram. Viņš nobālēja bridi, kad saprata redzētā nozimi.
Viņš mēģināja noslēpt savu neomulību un kādu minūti izlikās, ka ir tikpat priecīgi satraukts kā pārējie, bet pēc tam iegāja savā kabinetā un vienatnē izpētīja ziņu sižetus. Viņš, protams, pazina tēvu Hieronimu - kurš gan viņu nepazina -, taču nekad nebija dzirdējis par klosteri. It visos medijos bija redzami zīmējumi uz alas sienas, un tie nepārprotami atgādināja zīmi debesis. Raidels nobažījies iegrima dziļās domās, kas šaudījās uz visām pusēm.
Pārskatījis visus televīzijas kanālus un interneta lapas, viņš mekleja kaut ko - jebko, kas palīdzētu nomierināties. Nekas nelīdzēja. Ekrānā komentētāju leģioni ziņu kanālos sacentās mēģinājumos skaidrot neparasto parādību.
- Ja viss, ko mēs redzam, ir patiesība, ja viņi patiešām uzfilmējuši šo materiālu, - kāds viszinis sacīja, - tad ir skaidra asociācija starp neizskaidrojamo fenomenu un augsti cienīto ticības, turklāt kristīgās ticības vīru, - viņš uzsvēra, - kas, atrazdamies vienā no kristiešu senākajām svētvietām, kaut kā ir pareģojis notikumus, kuru aculiecinieki mēs esam…
Materiāla zemteksts, tik acīmredzams un neizbēgams, jau bija sacēlis vētru. Evaņģēlisti un atdzimušie kristieši, draudzes locekļi un sludinātāji jau izvirzīja savas pretenzijas uz zīmi un nāca klajā ar visdažādākajiem pareģojumiem. Citu ticību sekotāji - kāds tur brīnums - nepiedalījās šajā eiforijā, jutās atgrūsti un apdraudēti. Islāma zinību vīri izvirzīja vairākas niknas apsūdzības. Bija sagaidāms, ka tām sekos vēl citas, turklāt ari no citu reliģiju pārstāvjiem - par to Raidels bija pārliecināts.
Taču tas nebija plānots.
Tad viņš ļāvās plašākai analīzei bez liekiem aizspriedumiem un centās izprast, ko tas varētu nozīmēt. Viņš zināja, ka iespējami vēl daudzi citi skaidrojumi. Viņi bija gaidījuši, ka cilvēki izvirzīs pretenzijas. Zināja, ka trakie no visām pasaules malām izskries no savām zaķu alām un nāks klajā ar visvisādiem muļķīgiem paziņojumiem. Taču šis nebija nekāds trakais. Šis bija tēvs Hieronims. Tieši tas tēvs Hieronims.
"Nē, es esmu pārliecināts, ka te kaut kas nav kārtībā."
Viņš atkal bija nepareizi novērtējis citus.
Un tāds secinājums - apziņa - uzjundīja spēcīgu aukstuma sajūtu.
Pacēlis tālruņa klausuli, viņš pūlējās apvaldīt dusmas un nospieda ātrās savienošanas taustiņu, lai sazvanītu Drakeru.
Ērti iekārtojies savā kabinetā Konektikutas avēnijā, Kinens Drakers ieinteresēts skatījās televizora ekrānā. Viņš apbrīnoja, cik ātri mediji uztvēra jebkurus jaunumus un izplatīja tos pa visu pasauli. Satura briesmonis bija regulāri jābaro, un kopš zīmes pirmās parādīšanās tas nepārtraukti dzīroja.
Viņš jutās ļoti apmierināts ar notikumu virzību, un skatiens no plazmas ekrāna atkal pievērsās ierāmētajai fotogrāfijai uz rakstāmgalda. No tās žilbinoši smaidīja viņa dēls Džeksons - mirušais dēls. Ikreiz, kad Drakers raudzījās šajā attēlā, viņu pārņēma skumjas. Viņš centās saglabāt Džeksonu atmiņā šādu - dzīvu, enerģijas pilnu, pievilcīgu, cēli izslējušos savā jaunajā formastērpā, ar lepnumu un mērķtiecību mirdzošajās acīs - un neļaut drūmajām ainām no morga ņemt virsroku. Taču tas nekad neizdevās. Nocietinātajā dvēselē uz mūžiem bija iekalta ierašanās bāzē, kad viņam ar sievu parādīja to, kas palicis pāri no dēla.
"Es visu izlabošu," viņš domās sacīja Džeksonam. "Es parūpēšos, lai nekas tāds vairs neatkārtojas."
Atrāvies no dēla sejas, viņš atkal ieskatījās ekrānā, svarīgākos ziņu kanālus nomainot ar kristiešu programmām. Skaņu fragmenti bija daudzsološi, sižets no alas izraisīja satraukuma vētru - tas nu bija skaidrs. Un to kāri uzsūca cilvēki ielās. Sludinātāji savukārt bija daudz piesardzīgāki. Drakers skatījās, kā televīzijas evaņģēlisti cits pēc cita deva izvairīgas atbildes uz jautājumiem par notiekošo, lai gan viņiem nebija ne jausmas, ka tikt galā ar negaidīto ielaušanos viņu rāmajā pasaulītē.
"Cik tipiski," Drakers nodomāja, zinādams, ka viņi noteikti pārbijušies līdz nāvei, tomēr skatās cits uz citu un gaida, kurš pirmais lēks uz galvas ūdeni.
- ja viņš ir īsts, - vēstīja kāds viszinis tiešajā ēterā, - šie mācītāji drīz vien līdīs vai no ādas ārā, lai apskautu viņu un pasludinātu viņu par savu.
"Viņi noteikti nonāks līdz tam," Drakers prātoja. "Viņiem tikai vajadzīgs sīks uzmundrinājums."
Precīzāk sakot, slepens uzmundrinājums.
Un šādos jautājumos Kīnens Drakers bija eksperts.
Iepīkstējās viņa BlackBemj viedtālrunis. Atrāvies no ekrāna, viņš palūkojās, kas zvana. Tas bija Lerijs Raidels.
Kā jau varēja gaidīt.
Dziļi ievilcis elpu un nomierinājies, viņš atbildēja zvanam. Raidela balss - kā jau varēja gaidīt - bija satraukta.
- Pie velna, Kīnen, kas notiek?
"Tātad pienācis laiks sākt rīkoties." Arī tas Kīnenam labi padevās.
- Tā nav telefona saruna, - viņš strupi atbildēja.
- Es gribu zināt, ka tas nav tas, par ko es domāju.
- Mums jāaprunājas, - Drakers lēni un uzsvērti noteica. - Aci pret aci.
Pēc mirkļa Raidels sacīja:
- Rīt no rīta taisnā ceļā lidošu pie tevis. Sagaidi mani Reigana lidostā. Astoņos. - Un saruna beidzās.
Drakers lēni palocīja galvu. Lai nojaustu Raidela reakciju un gaidītu telefona zvanu, nebija vajadzīgas nekādas pārdabiskas pareģa spējas. Tā bija vienkārša cēloņa un seku sakarība. Bet tas nozīmēja, ka jāgūst no tā labums sev.
Medokss pacēla klausuli jau pēc otrā signāla.
- Kur tu esi? - Drakers viņam jautāja. - Un cik tālu esam tikuši ar Šērvuda brāli?
- Viss tiek kontrolēts, - Medokss atbildēja. - Es pats ar to nodarbojos.
Saraucis pieri, Drakers sev atgādināja, ka Šāviņš kādā lietā iesaistās tikai tad, ja kaut kas nav izdevies pēc plāna. Taču šis nebija īstais laiks, lai sāktu izprašņāšanu, jo vajadzēja nodot daudz svarīgāku ziņu, kas sastāvēja no diviem īsiem vārdiem.
- Dabū meiteni, - viņš noteica un beidza sarunu.
Gandrīz divtūkstoš jūdžu uz austrumiem Rebeka Raidela vēl labpatikā gulšņāja. Pēc vispārpieņemtiem standartiem, bija jau pusdienlaiks, taču Kostakarejesā tie netika ņemti vērā. Un plašajā Raidelu villā Casa Diva vēl vairāk. Tajā, tāpat kā citās saules apspīdētajās Meksikas piekrastes villās un kotedžās, bezrūpīgajai dzīvei nebija tādu ierobežojumu.
Viņa visu nakti bija izklaidējusies kopā ar draugiem, skatījās sižetus par parādību - lielajā ekrānā, kas atradās dzīvojamā istabā zem klajas debess. Tad viņi pārcēlās uz pludmali un apsprieda redzēto, vienlaikus mirdzošā mēness gaismā pie ugunskura baudot jēlo zivju ceviche, grilētas garneles un kokteiļus "Margarita".
Pa pusei pamodusies, Rebeka izstaipījās, un prātā atausa vārgas atmiņas par nakti. Maņas patīkami kairināja liegā bugenvile- ju un ešolciju smarža, kas vējoja mājā. Parasti viņai patika gulēt, ja stiklotās divvērtņu durvis ir vaļā, var dzirdēt okeāna šalkas un ieelpot sāļo gaisu, nevis klausīties kondicionētāja vienmuļajā dūkšanā. Taču šī bija pagalam karsta nedēļa, karstāka par visām, ko viņa spēja atcerēties. Snauduļodama Rebeka aptvēra, ka viņu pamodinājis vēl kas - sīks troksnis pie guļamistabas durvīm. Soļi, kas tuvojas.
Durvis atvērās, un Rebeka teju salēcās, ieraugot divus vīrus steidzamies iekšā. Viņa tos, protams, pazina. Bens un Džons - tēva nolīgti miesassargi, kam viņa jāpavada it visur ārpus valsts. Īpaši Meksikā. Parasti viņi uzvedās visnotaļ neuzkrītoši un nerādījās acīs. Attālajā, miegainajā Karejesā viņi noteikti likās mierā, jo tā atradās diezgan tālu no cilvēku nolaupītāju centra Mehiko un narkodīleru ietekmes zonām ziemeļos. Rebeka šos vīrus pazina jau gadu, viņai tie patika un šķita uzdcami, tādēļ viņa spēji piecēlās sēdus, pēkšņu baiļu pārņemta. Ja šie vīri tā iebrāžas guļamistabā - pat bez pieklauvēšanas -, tad noticis kaut kas ļoti slikts.
- Ģērbiedes, - Bens skarbi pavēlēja. - Vedīsim jūs prom.
Rebeka uzvilka palagu pāri krūtīm un atslīga pret gultas galvgali, elpa kļuva saraustīta un ātra.
- Kas atgadījies?
Bens pamanīja gaišu, puķainu kleitu, kas bija nomesta uz sola gultas kājgalī. Viņš to pacēla un pasvieda Rebekai.
- Mums tūdaļ jādodas prom. Uz priekšu! - viņš pavēlēja.
Šie vārdi, kā arī Džona piesardzīgais, šaudīgais skatiens uzjundīja neomulības sajūtu. Rebeka pastiepa roku un uz naktsgaldiņa sataustīja savu mobilo tālruni.
- Kur ir tētis? Vai viņam nekas nekaiš? - Rebeka jautāja, spiezdama tausdņus.
Dažos soļos Bens jau bija līdzās gultai un izrāva tālruni viņai no rokas.
- Ar viņu viss ir kārtībā, aprunāsieties vēlāk. Tagad mums jāiet. - Bens ieslidināja tālruni savā kabatā un cieši palūkojās uz viņu.
Vārdos jautās tāda nolemtība, ka Rebeka nolēma paklausīt.
Vilcinādamās viņa palocīja galvu un pasniedzās pēc kleitas. Viri aizgriezās, lai sieviete varētu apģērbties. Viņa mēģināja nomierināties, apslāpēt arvien pieaugošās bailes. "Šie vīri ir profesionāļi. Zina, ko dara. Viņi tam ir apmācīti. Nevajadzētu uzdot jautājumus. Tēvs ir nolīdzis labākos no labākajiem. Esmu drošās rokās." Reiz Rebeka bija satikusi savu miesassargu priekšnieku - mazliet draudīgu puisi ar granīta acim. Viņa firma rūpējās par visiem tēva biznesa drošības aspektiem, un nešķita, ka viņš jebko darītu pa roku galam.
"Viss bus kārtībā," Rebeka centās sev iegalvot.
Viņa uzvilka sandales, un pēc brīža jau tika steidzināta ārā no mājas, iekāpa gaidošajā automobilī, izbrauca no īpašuma un traucās lejup pa grambaino ceļu uz Mansaniljo.
"Viss būs kārtībā," Rebeka domās atkārtoja, lai gan dziļi sirdī kāda sīka balstiņa vēstīja, ka viņa kļūdās.