Zīme

66 Bostona, Masačūsetsas štats

-Tēt?

Raidels nespēja noticēt savām ausīm. Pulss auļoja vienlīdz bailēs un cerībās. Šķita, ka tas sitas pret mobilā tālruņa malu.

- Kur tu esi? Vai tev nekas nekaiš?

- Ar mani viss ir kārtībā, - Rebeka atbildēja. - Viņi mani atbrī­voja. Es jūtos lieliski.

Šķita, ka sirds apmetis kūleni. Meitas balss gan mazliet drebē­ja, taču baiļu tajā nemanīja.

- Pagaidi! - Rebeka sacīja.

Bija dzirdama steidzīga rosīšanās, un tālruņa aparāts nonāca citās rokās. Tad Raidels saklausīja balsi, kuru gaidīja vismazāk. Tas bija Mets.

- Vai esi viens?

- Kur jūs esat? Ko tu esi izdarījis? - Raidels bija ļāvies pēk­šņai panikai.

Mets nelikās ne zinis par jautājumu un paziņoja:

- Viņa ir drošībā. Vai vari tikt ārā bez pavadoņiem?

- Nezinu. - Raidels saminstinājās. - Es… mēģināšu.

- Uz priekšu! - Mets pavēlēja. - Nekavējoties. Tiksimies pie tās vietas, kurp tu aizvedi Rebeku viņas astoņpadsmitajā dzim­šanas dienā.

Saruna pārtrūka.

Raidels nezināja, ko domāt. "Vai viņa tagad ir Meta gūstekne? Vai tāds patiesībā bija viņa plāns?" Miljonāram bija grūti izlemt, kurš variants būtu labāks - ka Rebeka ir Meta vai Medoksa ro­kās.

Viņš nejutās pārliecināts, taču vienu zināja droši - tā kā Rebe­ka ir atbrīvota, Drakeram pār viņu vairs nav nekādas varas. Ja vien Drakers nesagūsta viņu pašu.

Jātiek prom no viesnīcas.

Nekavējoties.

Viņš pacēla tālruņa klausuli un nospieda reģistratūras taus­tiņu. Darbinieks atsaucās jau pēc pirmā signāla.

- Te Raidels. Man vajadzīga apsardze. Tūliņ. Cik vien vīru va­rat atsūtīt. Mani miesassargi kaut ko perina, un man nekavējoties jāpasargājas no viņiem. - Balss tonis neļāva šaubīties, ka lieta ir steidzama.

Satrauktais reģistratūras darbinieks vēl mēģināja kaut ko at­bildēt, taču Raidels nolika klausuli. Tad viņš aizskrēja uz vannas istabu, sameklēja kabatas portfeli un mēteli un uzāva kurpes. Pēc tam viņš aizšāvās līdz numura durvīm un pieplaka tām, lai pa­skatītos actiņā. Abi miesassargi - Medoksa rokaspuiši - stāvēja savos posteņos. Izskatījās garlaikoti un apnikuma mākti. Raidels nogaidīja. Pēc desmit sekundēm viņš dzirdēja lifta dūkoņu un klikšķi, kad atvērās kabīnes durvis. Gaitenī izsteidzās četri vīri, kas taisnā ceļā devās uz viņa apartamentu pusi. Miesassargi spē­ra soli viņiem pretī, pacēluši rokas brīdinošā žestā.

Raidels izmantoja izdevību, atrāva numura durvis un izskrē­ja ārā, patraucās garām izbrīnītajiem drošības dienesta puišiem, satraukts pamāja atpakaļ uz miesassargiem un nokliedza:

- Apturiet viņus! Viņi mēģināja mani nolaupīt! Palīdziet man tikt ārā no šejienes!

Samulsuši drošības dienesta darbinieki vilcinājās - tāpat kā miesassargi, kurus Raidela bēgšana bija pamatīgi pārsteigusi. Tad Medoksa vīri spēra pārliecinātu soli uz priekšu, un viens jau snie­dzās pēc pistoles, taču drošībnieki neļāvās iebiedēties. Divi no tiem bija ražena auguma un gluži vienkārši nostājās viens otram līdzās, aizšķērsojot gaiteni. Lielākais no abiem brīdinoši pacēla pirkstu un arī izņēma ieroci, savilcis seju grimasē, kas it kā pau­da: "Tu taču patiesībā negribi to darīt." Raidels negaidīja situāci­jas atrisinājumu. Viņš ieslīdēja liftā un vairākas reizes nospieda pirmā stāva pogu, kamēr kabīnes durvis aizvērās. īsais brauciens līdz lejai līdzinājās mūžībai. Izbrāzies ārā no foajē, viņš tūdaļ ie­lēca vienīgajā taksometrā, kas gaidīja pie viesnīcas, un pavēlēja šoferim braukt tik uz priekšu. Kad automobilis sakustējās, viņš atskatījās, lai pārliecinātos, ka neviens neseko. Tad viņš lika šofe­rim bezmērķīgi pariņķot pa apkārtni un pēc tam apmierināts no­sauca galamērķi.

Tas bija īss lidojums apkārt Bostonas Common jeb Sabiedriska­jam parkam, garām Fenjelholai un līdz Garden arēnai. Tik vēlu va­karā, lai arī svētku gaidās, satiksme nebija tik dzīva. Kad takso­metrs iestūrēja arēnas stāvlaukumā, Raidels pamanīja Metu ielas pretējā pusē, kur tas bija atslīdzis pret tumšu sedanu. Licis šofe­rim apstāties pie vārtiem, Raidels nogaidīja, kamēr automobilis aizbrauc, un šķērsoja ielu. Viņš vēl nebija ticis lidz pusei, kad se- dana aizmugures durvis atvērās, Rebeka izkāpa ārā un skrēja pie tēva.

Raidels cieši apskāva meitu, tik un tā nespēdams noticēt, ka viņa atbrīvota. Tad viņš palūkojās Rebekai pār plecu. Mets jopro­jām stāvēja, atspiedies pret automašīnu, sakrustojis rokas uz krū­tīm un savilcis seju dusmīgā grimasē. Turēdams Rebeku aiz ro­kas, Raidels devās pie Meta.

- Tu to izdarīji? - Raidels pavaicāja. Tas gan drīzāk bija ap­galvojums, nevis jautājums.

- Mans draugs nonāca slimnīcā, - Mets norūca. - Viņu sašā­va. Ievainojums ir bīstams. Tev jāpiezvana uz turieni un jānokār­to, lai viņš tiek pienācīgi aprūpēts.

Palocījis galvu, Raidels pasniedzās pēc tālruņa.

- Protams.

- Vēl viņam būs vajadzīga apsardze, - Mets turpināja. - Vai vari kādam piezvanīt?

- Man ir tā detektīva numurs, kas ieradās uz māju, - Raidels atbildēja. - Varu piezvanīt viņam.

- Uz priekšu, - Mets mudināja.

Runādams pa tālruni, Raidels joprojām turēja Rebekas roku. Daudz laika tam nevajadzēja, jo viņa vārds lieliski palīdzēja atri­sināt sarežģījumus.

Noskaidrojās, ka Čaba atrodas ķirurģijas nodaļā, bet progno­zes nav pārliecinošas.

- Viņš ir labās rokās, - Raidels stāstīja Metam. - Un saņem vislabāko aprūpi.

- Ļoti ceru, nolādēts!

Raidels piesardzīgi nopētīja viņu.

- Man ļoti žēl, ka tā notika ar tavu draugu. Es… man pietrūkst vārdu, lai pateiktos par šādu pakalpojumu, - viņš vilcinādamies sacīja.

- Gluži vienkārši man nepatīk tavi draugi, - Mets attrauca. - Viņiem ir tāds nelāgs niķis turēt ķīlniekus.

Rebeka pagriezās un pamanīja vainas izteiksmi Raidela acis.

- Un… - Raidels jau gatavojās visļaunākajam, proti, varēja ga­dīties, ka tagad viņi abi ar meitu ir gūstekņi.

- Un nekā. Mans draugs ir sašauts, bet brālis joprojām atro­das pie viņiem. - Mets cieši raudzījās uz miljonāru. - Iedomājos, ka tu varbūt gribētu man palīdzēt to lietu nokārtot.

Pacēlis roku, Raidels pamasēja deniņus. Tad viņš palūkojās uz Metu un pec tam pievērsās Rebekai. Viņas skatiens pauda vien­laikus apjukumu, bailes un apsūdzību.

Raidels nezināja, ko iesākt, taču ari jāsargā neviens vairs ne­bija, tādēļ beigu beigās noteica:

- Viņš tiek vests atpakaļ.

- Kas? - Mets pajautāja.

- Priesteris. Tēvs Hieronims. Viņš pametis Ēģipti un ir ceļā uz šejieni.

- Uz kurieni?

- Runā, ka uz Hjūstonu, - Raidels atbildēja. - Ziņa tikko no­nākusi atklātībā. Lai kur tas ari būtu, viņi iecerējuši priesterim virs galvas atkal parādīt zīmi. Visticamāk, tur tu arī atradīsi Deniju. - Uz mirkli apklusis, viņš apkopoja domas. - Tev taisnība, - miljo­nārs beidzot atzina, - viņi kaut ko perina. Un tādēļ viņiem esmu vajadzīgs es. Lai gan es nezinu, kas tas ir, tomēr spriežu, ka tas nav sākotnējais plāns. Tas ir kaut kas cits. Tagad uzmanības cen­tra ir priesteris.

- Kurš to varētu zināt? - Mets jautāja, cieši raudzīdamies uz Raidelu.

- Pārējie.

- Man vajadzīgi vārdi.

Ielūkojies Metam acis, Raidels sacīja:

- Tev vajadzīgs tikai viens vārds. Kīnens Drakers. Šis lielā mērā ir viņa šovs. Viņš noteikti visu zina.

- Kur es viņu varu atrast?

- Kolumbijas apgabalā. "Amerikāņu brīvības centrā". Ideju ģe­nerēšanas firmā. - Tanī mirklī iezvanījās Raidela BlackBern/. Viņš izņēma aparātu no kabatas, ieskatījās ekrānā un sarauca pieri.

Mets jautājoši pavērās uz viņu.

Raidels palocīja galvu. Zvanīja Drakers.

Viņš nospieda atbildēšanas taustiņu.

- Ko dari? Pie velna, kur tu esi? - Drakers asi noprasīja.

- Tu tik vēlu vēl strādā, Kīnen? - Raidels zīmīgi palūkojās uz Metu un ar brīvo roku mudināja palikt uz vietas.

- Ko dari, Lerij?

- Tiekos ar meitu. - Raidels ļāva Drakeram aptvert jaunumus. Tā kā viņš neko neteica, Raidels turpināja: - Domāju, ka pēc tam varētu doties uz New York Times un mazliet papļāpāt ar žurnālis­tiem.

- Kāpēc tev tas vajadzīgs?

- Tāpēc, ka es nezinu, kas tev padomā, taču esmu pilnīgi pār­liecināts, ka tas nav mūsu izvirzītais mērķis, - Raidels nikni at­cirta.

Drakers skumji nopūtās.

- Paklau, es kļūdījos, ja? Rebekas nolaupīšana bija mazliet pār mēru. Es to zinu. Piedod. Taču tu neatstāji man izvēles iespējas. Un mēs šajā lietā esam kopā. Mēs gribam vienu un to pašu.

- Tu to nedari tādēļ, lai glābtu planētu, Kīnen. Un mēs abi to zinām.

- Mēs gribam vienu un to pašu, Lerij. - Drakera balss skanēja , nosvērti. - Tici man!

- Un kas tas ir?

Bridi paklusējis, Drakers sacīja:

- Satiksimies kaut kur. Jebkur. Vietu izvēlies pats. Uzklausi ma­ni! Es izstāstīšu visu. Un pēc tam tu izlemsi, vai joprojām gribi uzgāzt to visu mums uz galvas.

Raidels palūkojās uz Metu un Rebeku, ļaudams Drakeram mazliet pasvīst. Viņš zināja, ka vajadzētu Drakeru uzklausīt. Uz spēles likts pārāk daudz - viņa dzīve, sasniegumi un nākotnes ieceres.

- Es padomāšu, - viņš stingri attrauca un beidza sarunu.

- Ko viņš gribēja? - Mets jautāja.

- Aprunāties. Pārliecināt mani piedalīties spēlē.

Mets palocīja galvu un tad norādīja uz Raidela BlackBerry.

- Tevi varbūt izseko.

Izbrīnīts Raidels pacēla viedtālruna aparātu.

-Šo?

- Mūs arī izsekoja. Ar mana drauga tālruņa starpniecību. Lai gan mēs bijām ļoti uzmanīgi un ieslēdzām to tikai uz īsu bridi.

Raidels nešķita pārliecināms.

- Tam pietiek ar laiku, kas vajadzīgs, lai no tava telefona no­sūtītu īsziņu.

Mets nesaprata.

- Tā ir mūsu tehnoloģija, - Raidels paskaidroja. - Spiegpro- grammatūra, ko mēs izstrādājām Nacionālās drošības pārvaldes vajadzībām. Bet neuztraucies. Viss ir kārtībā, mans telefons ir vak­cinēts.

Paraustījis plecus, Mets novērsās, bet pēc mirkļa atkal paska­tījās uz Raidelu.

- Ko iesāksi?

- Nezinu, - Raidels atbildēja, brītiņu apdomājies. Tālāko stra­tēģiju viņš vēl nebija apsvēris. Iespēju gan nebija daudz, jo šķita, ka viss brūk un jūk. Bet Rebekas zvans bija mainījis viņa uzska­tus. Viņš paraudzījās uz meitu, kuras drošība bija pats svarīgā­kais. - Šeit, Bostonā, palikt mēs nevaram, - Raidels sacīja Metam. - īpaši pēc tavas nelielās vizītes. Šajā pilsētā nav iespējams pa­slēpties. Par jebkuru mūsu uzturēšanās vietu tūdaļ taps zināms presei un Medoksam.

Mets pamāja ar galvu, apsvēra savas izredzes un tad sacīja:

- Vai negribi to redzēt?

-Ko?

- Savu roku darbu. Visā tā krāšņumā.

Apdomājies Raidels noteica:

- Pie velna, kāpēc ne? Brauksim!