Zīme

71 Hjūstona, Teksasas štats

Viņi satikās pieczvaigžņu viesnīcā pilsētas centrā - tieši tā, kā bija licis Raidels. Atrazdamās gandrīz blakus foajē, Grove Cafe šķita ļoti piemērota. Ta bija labi pārskatāma, ar daudziem klien­tiem. Raidels tur jutās droši.

Kad viņš ieradās, Drakers jau gaidīja pie zema galdiņa blakus stikla sienai, pa kuru varēja vērot ielu. Bija skaidra, vēla pēcpus­diena, pa plato ietvi pastaigājās tikai daži cilvēki. Drakers pamā­ja Raidelam.

Tiklīdz Raidels apsēdās, Drakers no portfeļa izņēma nelielu kasti - melnu, smagu, brošētas grāmatas izmērā. Sānā tai bija ie­montētas vairākas gaismu izstarojošas diodītes. Viņš nolika kasti uz galda malas.

- Tu taču neiebilsti, vai ne? - viņš jautāja Raidelam. - Es tikai nodrošinos gadījumam, ja tu kaut ko gribi ierakstīt. - Atbildi viņš patiesībā nemaz negaidīja un nospieda nelielu podziņu. Diodes iedegās. Raidels paraustīja plecus un palūkojās visapkārt. Daži apmeklētāji, kuri tobrīd runāja pa mobilajiem tālruņiem, ziņkārī­gi pievērsās viņiem un izmisīgi spaidīja savu aparātu taustiņus, lai atgūtu savienojumu. Raidels zināja, ka tas nav iespējams, ka­mēr Drakers nav izslēdzis savu slāpētāju.

Sazvērnieciski uzsmaidījis Raidelam, Drakers apklāja slāpē­tāju ar salveti. Pienāca viesmīle, lai pieņemtu pasūtījumu, taču Raidels ar striktu galvas mājienu palūdza viņu aiziet. Viņi nebija* ieradušies, lai iedzertu pēcpusdienas tēju.

- Esmu pārsteigts, ka atrodies šeit, - Drakers sacīja. - Nespēji atturēties? Gribēji efektu redzēt pats savām acīm? - Viņš tikko jau­šami pasmaidīja, taču bija skaidri manāms, ka patiesībā cenšas kaut ko noskaidrot.

Raidels nelikās par jautājumu ne zinis.

- Kas tev prātā, Kīnen? - viņš rāmi pajautāja.

Atslīdzis krēslā, Drakers lēni nopūtās un nopētīja Raidelu glu­ži kā skolas direktors, kuram jāizlemj, ko darīt ar ietiepīgu skol­nieku. Pēc brīža viņš teica:

- Vai tu mīli šo valsti?

- Kā, lūdzu? - Raidels neizprata jautājuma būtību.

- Vai tu mīli šo valsti? - Drakers mierīgi atkārtoja.

- Kas tad tas par jautajumu?

Drakers pavēra plaukstas.

- Apmierini manu ziņkāri!

- Protams, es mīlu šo valsti, - Raidels apstiprināja, saraucis pieri grumbās. - Tikai kā tas saistits ar visu pārējo?

It kā saņēmis pareizu atbildi, Drakers pamāja ar galvu.

- Es arī to mīlu, Lerij. Es visu savu mūžu esmu tai kalpojis. Tā visu laiku bija diža valsts. Pasaules līdere. Japāņi un ķīnieši pat mūsu atpakaļskata spogulī nebija redzami. Mēs pirms piecdes­mit gadiem aizsūtījām cilvēku uz Mēness. Pirms piecdesmit ga­diem! Parasti mēs noteicām mūsdienīgas dzīves standartus. Mēs bijām tie, kas pārējai pasaulei rādija piemēru, kā strādāt, kā zi­nātne, tehnoloģijas un svaigas idejas var palīdzēt dzīves apstāk­ļu uzlabošanā. Tieši mēs pētījām, kāda varētu būt divdesmit pir­mā gadsimta sabiedrība. Un kur mēs esam tagad? Par ko esam kļuvuši?

- Esam daudz nabagāki, - Raidels pažēlojās.

- Nabagāki, zemiskāki, resnāki… un dumjāki. Mēs kāpjamies atpakaļ. Visi pārējie traucas uz priekšu, bet mēs minamies atpa­kaļgaitā un drīz vien kļūsim par izsmiekla objektu. Mēs esam zaudējuši savu vietu pasaulē. Vai zini, kāpēc? Visa vaina ir vado­ņos, - Drakers paziņoja, ar pirkstu nikni norādīdams uz Raidelu. - Vadoņi! Mēs ievēlējām prezidentus, kas ar savu intelektu, zinā­šanām par pasauli, aso prātu un cienīgumu atstāj uz mums dzi­ļu iespaidu. Vīrus, kas prata mūs iedvesmot, kurus godāja visa pasaule un ar kuriem mēs lepojāmies. Vīrus, kuriem bija savs re­dzējums.

- Tāds mums ir arī tagad, - Raidels iebilda.

- Un tu domā, ka ar to būs līdzēts? - Drakers attrauca. - Tu domā, ka tagad valsts ir drošībā? Padomā labi! Mums astoņus gadus bijis naftas urbējs, kuram es neuzticētu pat mašīnas maz­gāšanu. Puisis, kurš iedomājies, ka viņa pārliecība ir Dieva gri­bas manifestācija. Tie bijuši astoņi noziedzīgas nekompetences un

nevaldāmas augstprātības gadi, kas nospieduši mūsu valsti uz cejiem. Un… vai mēs esam ko mācījušies? Skaidrs, ka ne. Pie vel­na! Gadsimta lielākā ekonomiskā lejupslīde izrādījās tikai maz­lietiņ briesmīgāka par šo uzvaru. Šis nav nekāds straujais pagrie­ziens, Lerij. Nolādēts! Teju puse valsts balsoja par to pašu vai varbūt kaut ko vēl ļaunāku. Mēs tiešām bijām tuvu tam, lai ievē­lētu augstā amatā sievieti, kura uzskata, ka "Flinstoni" balstās uz reāliem faktiem; kura tikai gadu pirms vēlēšanām saņēmusi pasi un mēnesi nebūtu pieejama žurnālistiem, jo tiktu nobāzta tā­lāk no acīm, lai iemācās, kas patiesībā notiek reālajā pasaulē; ku­ra tiešām tic, ka savas dzīves laikā vēl redzēs Jēzu Kristu uz šīs zemes un mūsu puiši Irākā veic Dievam tīkamu darbu, - Drakers plosījās dusmās un nikni uzsita ar plaukstu pa galdu. - Mēs tie­šām bijām ļoti tuvu tam, lai ievēlētu tik smieklīgi, absurdi nepro­fesionālu cilvēku un septiņdesmit divus gadus vecu vēža nomo­cītu vīru. Smieklīgi un neprātīgi, taču tā gandrīz notika, Lerij, un joprojām var notikt. Redz, cik akli esam, kad jāizvēlas vadoņi. Vai zini, kāpēc tas gandrīz notika? Vai tu zini, kāpēc viņiem gandrīz izdevās?

Raidels iedomājās par tēvu Hieronimu un sāka aptvert Dra- kera vārdu jēgu.

- Tāpēc, ka Dievs ir viņu pusē, - Raidels sacīja.

- Tāpēc, ka Dievs ir viņu pusē, - Drakers nopietni atkārtoja.

- Vismaz viņi tā apgalvo, - Raidels piebilda un gluži kā zobo­damies paraustīja plecus.

- Un ar to pietiek. Mēs ievēlēsim valsts augstajā amatā jebku-, ru grīļīgu stulbeni, jebkuru viduvējības čempionu, ja vien Dievs ir viņa pastāvīgais pavadonis. Mēs ieliksim viņa rokās atbildību par visu, par mūsu pārtiku, mājām un gaisu, ko elpojam. Dosim viņam tiesības lietot atomieročus uzbrukumā citām valstīm un iz­nīcināt planētu, lai arī viņš neprot pareizi izrunāt vārdu "atoms". Mēs to darīsim lepni un nevilcinādamies, ja vien viņš izrunās ma­ģisko frāzi: "Es ticu." Ka viņš no sirds tic Jēzum. Ka allaž lūdz Visaugstā tēva palīdzību. Ka spēj ielūkoties Krievijas prezidenta dvēselē un tādēļ nav vajadzības uzklausīt ekspertus. Mums ir bi­juši prezidenti, kas politiskus lēmumus pieņem ticībā, nevis pēc

faktu analīzes. Un es te nerunāju par Irānu. Es nerunāju par Saū- da Arābiju vai talibiem. Es runāju par mums. Par Ameriku un at­dzimušo evaņģēlistu kustību, kas pārņēmusi valsti. Mums ir pre­zidenti, kas politiskus lēmumus pieņem pēc tam, kad palasījušies Atklāsmes grāmatu, Lerij. Atklāsmes grāmatu! - Drakers atslīga krēslā, lai atgūtu elpu un pavērotu Raidela reakciju. Pēc tam viņš turpināja: - Reiz mēs bijām dižena valsts. Bagāta valsts, ko ap­skauda visa pasaule. Tad amatā nāca puisis, kurš Krieviju uzska­tīja par ļaunuma impēriju un domāja, ka mēs piedzīvojam to, kas teikts pareģojumos par Armagedonu. Mēs dabūjām vīru, kurš at­rada Jēzu, bet nespēja lasīt grāmatvedības bilanci. Un tāds posta valsd un Dieva vārdā sūta karos puišus, kurus tur sadragā gaba­los. Un puse valsts svētdienās joprojām paklausīgi iet uz baznī­cu un nāk ārā no tās ar platu smaidu sejā, plivinot savas Pestītā­ja valsts karodziņu…

- Es zinu, ka tu dusmojies Džeksona dēļ, - Raidels pārtrauca Drakeru, jo atmiņā pēkšņi pavīdēja viņa bojāgājušā dēla seja un bija skaidrs, kas dk ļod satraucis bijušo kolēģi, - bet…

- Dusmojos? - Drakers norūca. - Ak nē, Lerij, es neesmu vien­kārši dusmīgs. Es esmu nikns, nolādēts! Un nepārproti mani. Es neesmu no tiem, kas grib karavīrus pataisīt par memmesdēliņiem. Karavīra pienākums ir atdot dzīvību par savu valsti. Džeksons to zināja, kad pieteicās dienēt. Taču mūsu valstij nekādas bries­mas nedraudēja. Tam karam pat sākties nevajadzēja. Nekad, - Drakers noskaldīja. - Un tas sākās tikai viena iemesla dēļ. Proti, tādēļ, ka izrādi vadīja nekompetents, uz tēvu greizsirdīgs muļķis ar mesijas kompleksu. Otrreiz kaut ko tādu vairs nedrīkst pieļaut.

Raidels paliecās tuvāk. Viņš zināja, cik ļoti Drakers mīlēja dē­lu un kādu diženu nākotni viņam loloja. Tātad nākamajam solim jābūt ļoti uzmanīgam.

- Te es tev piekrītu, Kīnen. Šajā lietā mēs domājam vienādi. Bet tas, ko tu dari…

Drakers apklusināja viņu ar rokas vēzienu un palocīja galvu, it kā zinātu, ko Raidels grasās teikt.

- Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas atkārtojas, Lerij. Mūsdienās politiķi var neievēlēt tikai tādēļ, ka viņš atklāti pauž savu ticību

Darvinam. Tik tālu gan! Koledžas grāds ir pārvērsts par stigmu, un vārds "elitārs" ir neķītrs. - Viņš piemiedza acis. - Divdesmit pirmā gadsimta Amerikā ticība pārtrumpo kompetenci. Ticība pār­trumpo saprātu. Ticība pārtrumpo zināšanas, analīzi, atklātas de­bates un rūpīgu izpēti. Ticība pārtrumpo visu. Mums šī situācija atkal jānoliek ar kājām uz zemes. Mums jāpanāk, ka cilvēki atkal sāk cienīt faktus. Zināšanas. Izglītību, intelektu, saprātu un zi­nātni. Bet ar šiem cilvēkiem par loģiku runāt nav vērts. To zinām mēs abi. Nav iespējams sākt debates par politiku ar cilvēku, kurš domā, ka tu esi Sātana sūtnis. Viņi neielaižas kompromisos, jo vi­ņiem tas nozīmētu slēgt līgumu ar velnu, bet neviens dievbijīgs kristietis to nevēlas. Nē, vienīgā iespēja pielikt tam visam punktu ir rosinājums cilvēkiem un politiķiem neņemt vērā ticību. Mūsu pienākums ir atņemt šo ieroci tiem, kas to izmanto, lai uzvarētu vēlēšanās un realizētu savus plānus. Mums jāpanāk, lai vairs nav labais tonis saukt sevi par kreacionistu, gluži tāpat kā nav glīti mūsu laikmetā lielīties ar atbalstu verdzībai. Mums jāieslauka re­liģija politiskā diskursa atkritumu spainī, tāpat kā mēs izrīkojā­mies ar verdzību. Un tas jādara nekavējoties. Valsts ir nonākusi burvju transā, Lerij. Tu taču esi redzējis ciparus. Sešdesmit pro­centi iedzīvotāju burts burtā tic stāstam par Noasa šķirstu. Seš­desmit procenti! Tie ir septiņdesmit miljoni piekritēju, ceturtā da­ļa iedzīvotāju, kas apmeklē vairākus simtus tūkstošu evaņģēlisko baznīcu, no kurām lielāko daļu vada mācītāji, kas pieder pie kon­servatīvajām politiskajām organizācijām. Un šie vīri māca citiem, par kuru kandidātu balsot. Cilvēki ieklausās viņos un nebalso par loģisku politiku. Viņi nebalso par kandidātu ar smadzenēm vai vīziju. Viņi balso par to, kurš sola labākas izredzes, kad būs jā­stāv pie pērļainajiem debesu vārtiem. Un kļūst arvien sliktāk. ŠI ilūzija izplatās vēja ātrumā. Ik dienu tiek atvērta kāda jauna baz­nīca. Burtiski ik dienu. - Drakers veltīja Raidelam vērīgu, dedzī­gu skatienu. - Tu domā, ka globālā sasilšana ir aiz stūra? Nē, tā ir jau klāt. Varbūt šajās vēlēšanās mēs no lodes izvairījāmies, ta­ču šāvēji nekur nav pazuduši, viņi atgriezīsies un rīkosies vēl ne- godīgāk. Viņi to uztver kā karu pret sekularizāciju. Kā krusta ka­ru, lai pieprasītu no neticīgajiem savu Dieva valstību un glābtu mūs visus no geju laulībām, abortiem un stumbra šūnu pētīju­miem. Ja turpināsies tāpat kā līdz šim, tad viņi uzvarēs. Pienāks brīdis, kad šie lūgšanu kareivji iecels televīzijas evaņģēlistu Ovā­lajā kabinetā. Un tad Kapitolija kalnā valdīs viena saujiņa ķerto, bet otra tāda pati stāsies tai pretī Tuvajos Austrumos, un abu pu­šu pārstāvji būs pārliecināti, ka Dievs grib, lai tiem otrajiem tiek parādītas viņu kļūdas. Un tad… Tad būs pavisam slikd. Abas pu­ses izšaus uz pretinieka teritoriju pa atombumbai, un viss. Es ne­grasos to pieļaut.

- Un tu gribi to izdarīt, piedāvājot viņiem pravieti, kurš dkai uzkurinās abas puses? - Raidels jautāja, neuztverdams Drakera domu.

-Jā, - Drakers noteica un mīklaini raudzījās sarunu biedrā.

- Nesaprotu, - Raidels atzinās. - Tu grasies dot viņiem kaut ko īstu, īstu brīnumdarītāju, ap kuru pulcēsies kaismīgu atbalstī­tāju bari. Šāda Otrā atnākšana tikai vēl ciešāk apvienos viņus.

-Jā, - Drakers atkārtoja.

Raidels pūlējās uzminēt šādu centienu jēgu.

- Tu panāksi, ka visi baznīcu vadītāji pieņems šo pravied un piekabinās savus vagonus viņa vilcienam.

-Jā. - Šoreiz Drakera sejā varēja samanitapmierinājumu.

- Un tad tu liksi viņam mainīt vēsts saturu? - Raidels jautāja, saraucis pieri.

Drakers papurināja galvu.

- Nē, - viņš paziņoja. - Es izraušu paklāju viņam no kāju apakšas.

Brīdi jautājoši vēries sarunu biedrā, Raidels pēkšņi iepleta acis.

- Tu pasludināsi viņu par viltvārdi?

- Tieši tā. - Drakera skatiens šķita dedzinām Raidela dvēseli. - Kādu laiciņu mēs ļausim visam notikt. Dažas nedēļas, varbūt mēnešus. Lai celtne ir pamatīgāka. Lai ikviens šīs valsts mācītājs pieņem viņu un uzskata par Dieva vēstnesi. Lai draudžu gani no­dod viņa vārdu saviem ganāmpulkiem. - Šo vārdu Drakers iz­spļāva visnotaļ zobgalīgi. - Kad viss būs nostiprinājies ļaužu prā­tos, dziļi nogūlis sirdīs un tie būs kārtīgi piekodušies āķim, tad

mēs parādīsim, kas viņš ir patiesībā. Mēs parādīsim, kas tā patie­sībā ir par zīmi.

- Un norādīsi cilvēkiem, cik viņi lētticīgi. - Raidels šķita ska­tāmies tālumā, mēģinot iztēloties šāda soļa iznākumu.

-Sludinātāji dabūs sejā tik daudzas olas, ka viņiem būs grūti saņemties atkal kāpt kancelē un stāties pretī savu draudžu locek­ļiem. Baznīcēni jutīsies piekrāpti un varbūt sāks apšaubīt arī vi­sas pārējās muļķības, kas dzirdētas tajos namos. Sāksies jaunas diskusijas, cilvēki atvērs prātu jauniem apvāršņiem. "Ja jau mūs pavisam viegli piemuļķoja šodien, kad pasaule zina tik daudz… cik gan viegli bija piemuļķot cilvēkus pirms diviem tvīkstošiem ga­du? Ko mēs patiesībā par to visu zinām?" Ikviens sāks apspriest reliģijas jautājumus. Un ikviens divreiz padomās, kam viņš vēlas tik akli sekot.

Raidelam reiba galva. Viņš pats bija gatavojies pievērst pasauli savam uzskatam, bet šis… Tas bija solis daudz tālāk. Viņš klusi nošņācās un papurināja galvu.

- Tu daudzus no viņiem padarīsi vēl fanātiskākus nekā tagad, - viņš brīdināja.

- Varbūt, - Drakers piekrita.

- Un aizsāksi pilsoņu karu, - Raidels piebilda, - bet varbūt arī pasaules karu.

Drakers ļauni iesmējās.

- Par to gan es šaubos.

- Tu joko? - Raidels iekarsa. - Tu būsi satracinājis milzīgas ļaužu masas! Un viņi gribēs šo niknumu uz kādu izgāzt. Kurš • uzņemsies vainu? Tu nevari gluži vienkārši piecelties un pazi­ņot: "Ei, mēs to izdarījām jūsu pašu labā!" Valsts jau tā ir sašķel­ta. Tu šo polarizāciju vēl tikai pastiprināsi. Atsitiens pēc tāda šā­viena būs šausmīgs. Ielās pludos asiņu straumes. Un kas notiks pēc tam, kad savu reakciju paudis pārējā pasaule? Tu taču redzē­ji, kas notika Pakistānā, Ēģiptē, Izraēlā un Indonēzijā. Tu taču pie­krāpsi ne tikai kristiešus. Musulmaņi, jūdaisti, hinduisti… viņi cī­nās cits ar citu par to, vai viņš ir īsts. Un viņi nopietni sadusmosies, kad sapratīs, ka šajā lietā skaidri redzami Tēvoča Sema pirkstu nospiedumi. Cilvēkiem nepatīk, ja citi aizskar viņu ticību, Kinen. Tas viņus sanikno ne pa jokam. Un amerikāņi būs tie, kas par to samaksās ar savām asinīm. Galu galā tu būsi izrai­sījis karu, kuru pats tik ļoti centies novērst.

- Ja viņi ir tik konservatīvi, ja nesaprot, kādas briesmas uz­glūn viņiem aiz stūra, un neatlaidīgi vēlas iet pa iznīcības ceļu, tad tādus nav iespējams glābt. - Drakers vai vārījās dusmās. - Mēs uzveicām verdzību, varbūt mums izdosies uzvarēt arī šajā karā. - Viņš augstprātīgi paraustīja plecus. - Ja tam agrāk vai vē­lāk jānotiek, tad lai ari nodek. Un tad mēs no pelniem uzbūvēsim kaut ko daudz saprātīgāku.

Raidelam šķita, ka pēkšņi kads ar knaiblēm izrāvis viņam plaušas.

- Tu esi jucis, - viņš sacīja. - Pilnīgi zaudējis izpratni par lie­tu kārtību.

-Nebūt ne.

- Tev nekas neizdosies, Kīnen, - Raidels neatlaidās.

- Izdosies, ja vien būs kāds grēkāzis, - Drakers atklāja.

Kad bija galā šo vārdu sadursme ar paša domu mudžekļiem, Raidels beidzot saprata visu.

- Un tas būšu es. Tad, lūk, kādēļ es tev biju vajadzīgs.

Drakers lēni palocīja galvu.

- Man bija vajadzīgs grēkāzis. Kāds, kura motīvi ir pilnīgi ci­tādi, kurš nekādi nav saistīts ar šīs valsts politiku. Jo šo nedrīkst uzskatīt par politisku gājienu, tur nu tev pilnīga taisnība. Tātad atliek vien iespēja visiem iestāstīt, ka šis ir kāda ģeniāla sapņotā­ja izmisīgs solis, lai glābtu planētu. Kas zina? Varbūt beigu bei­gās cilvēki tiešām pievērsīs lielāku uzmanību globālās sasilšanas problēmām.

- Bet tevi gan tās nemaz nesatrauc, - Raidels sarkastiski norā­dīja.

- Nav tiesa, Lerij. Satrauc. Bet es tiešām neesmu pārliecināts, ko mēs reāli varam darīt. Un, ja mēs atgriežamies pie politikas, tad šis polārlāčiem palīdzēs daudz vairāk nekā Hummer noveša­na līdz bankrotam, vai ne?

- Mēs taču nerunājam par polārlāču vai lietus mežu glābša­nu, Kīnen, - Raidels nikni iebilda. - Mēs runājām par sociālo tais­nīgumu visā pasaulē.

- Sociālais taisnīgums nozīmē atbrīvot cilvēkus no burvju dak­teru un māņticības ķetnām, - Drakers atcirta.

Apsvērdams šos vārdus, Raidels paberzēja pieri. Pēkšņi likās, ka telpa ir daudz karstāka un šaurāka.

- Un kāds gals paredzēts man? "Pašnāvība"?

Drakers pamāja ar galvu.

- Kad tiks atklāta krāpšana, mums vajadzēs sarīkot varonīgā mēģinājuma traģisko galu. - Viņš nopūtās un paliecās uz priek­šu. - Piedod, Lerij. Taču ceru, ka tu spēj saskatīt manu pūliņu dzi­ļāko jēgu. Neatliekamību. Un ceru, ka tu beigu beigās izpratīsi šāda soļa nepieciešamību.

Raidels atslīga krēslā un paraustīja plecus.

- Ceru, ka tu nedusmosies uz mani, bet es šādā spēlē nepieda­los.

- Lūdzu, Lerij! - Drakers izsaucās, atvēcinādamies ar roku, lai noraidītu iebildumus. - Nenovērtē mani par zemu.

Uzmanīgi raudzīdamies sarunu biedrā, Raidels gaidīja. Un pēkšņi sastinga.

- Tu saņemsi sitienu, - Drakers lietišķi paziņoja. - Spēcīgu. Turklāt daudz ātrāk, nekā iedomājies. Varbūt jau šajā restorānā. Visu šo cilvēku acu priekšā. Tad nonāksi komā. To mēs noteikti varam izdarīt. Un tikmēr… - Viņš uz bridi apklusa, lai izvēlētos pareizos vārdus. - …pamainīsim tavu personību. Tāpat kā izrī­kojāmies ar priesteri. Iedēstīsim tev prātā pareizās atbildes. Tu kļūsi pakļāvīgāks, noderīgāks mūsu plānu izpildei. Kad pienāks īstais laiks, mēs palīdzēsim tev sākt jaunu dzīvi. Protams, pēc tam, kad būsi sniedzis detalizētu, nožēlas pilnu un aizkustinošu pa­skaidrojumu, kāpēc tu to visu esi izdarījis. - Drakers cieši, teju ieintriģēts pētīja Raidelu. - Tā rodas leģendas, Lerij. Tavu vārdu nemūžam neaizmirsīs, ja tas tev kaut kā palīdz.

Raidelu pārņēma paniskas bailes, taču jau nākamajā mirklī viņš kaut ko pamanīja Drakeram aiz muguras. Vīru tumšā uz­valkā, vienu no Drakera rokaspuišiem. Viņš paskatījās uz kafej­nīcas durvīm. Tajās parādījās vēl divi vīri. Prātā izkristalizējās tikai viena iespēja - sacelt varenu troksni un bēgt, cerot, ka sāk­sies kņada un uzbrucēju plāni tiks izjaukti. Viņš jau grasījās cel­ties kājas, kad ieraudzīja vēl kaut ko. Ārā, uz ielas. Baltu furgo­nu, kas tur acīmredzot stāvējis jau visu laiku. Furgona sānu dur­vis atslīdēja vaļa. Divi cilvēki stāvēja katrs savā pusē kaut kam lielam un apaļam, tādai kā uz statīva uzmontētai projektora lam­pai. Viņš mēģināja piecelties, taču augstāk par divām collām no sēdekļa netika. Troksnis bija nežēlīgs un uzbruka maņām gluži kā āmura belziens pa galvaskausu, ikvienam nervu galam no­raidot neciešami skaļu un neizturamu, nebeidzamu triecienu. Pār vaigiem ritēja asaras, un viņš iekliedzās, griezīgās skaņas izrauts no krēsla pārsteigto viesnīcas klientu acu priekšā. Viņš pacēla rokas, lai pasargātu ausis, taču bija jau par vēlu, jo kājas saļodzījās, un viņš nokrita uz grīdas, sāka locīties, klepot un raustīties konvulsijās.

Piesteidzās Drakera viri. Tie palīdzēja Raidelam pieceldes un iziet no telpas, vairoties no asām kustībām un izrādot labi apgū­tas rūpīgu, spējīgu miesassargu prasmes. Viens pat skaļi sauca ārstu. Jau pēc brīža Raidels bija dabūts ārā no kafejnīcas un iestumts gaidošajā liftā.

Klusi šņākdamas, durvis aizvērās, un lifts slīdēja lejup uz apakšzemes stāvvietu.