Zīme

74 Hjūstona, Teksasas štats

Sastrēgumi valdīja jau no agra rīta. Jūdzēm garas automobiļu straumes no visām pusēm plūda vienuviet, aizžņaudzot kustību pa Iekšējo apvedceļu, Dienvidu ātrgaitas maģistrāli un visām pā­rējām šosejām, kas veda uz Reliant parku. Šķiet, neko tādu šī pil­sēta vēl nebija pieredzējusi. Tāpat kā citas pilsētas šajā valstī. Glu­ži kā skudras neskaitāmi automobiļi" aizņēma teju ikvienu asfaltēto kvadrātcollu un pamazām saplūda valsts lielākajā sporta, izklai­des un masu pasākumu kompleksā.

Diena bija skaidra, skaista. Pusdienlaikā temperatūra sasnie­dza septiņdesmit grādus pēc Fārenheita, un visi stāvlaukumi jau bija aizņemti - viss pusducis, kas izvietots ap stadionu, Astrodo- mu, arēnu un izstāžu centru. Vairāk nekā divdesmit seši tūkstoši stāvvietu. Un četrriteņu invāzija ar to nebeidzās. Transportlīdzekļi iekārtojās ari plašajā, tukšajā teritorijā, kur savulaik, pirms nojauk­šanas divtūkstoš sestajā gadā, slējās Six Flags Astroworld atrakci­ju parks. Septiņdesmit piecus akrus plašais kailas zemes laukums atradās Hjūstonas Iekšēja apvedceļa dienvidu pusē un reiz lepni deva mājvietu amerikāņu kalniņiem Greezed Lightniri un atrakci­jai Ultra Tivister. Tagad to satricināja neapturama vieglo automo­biļu, kravas automašīnu un furgonu straume.

Cilvēki steidza uz stadionu gan ar mašīnām, gan kājām, gan jebkurā citā veidā. MetroRail sūtīja trasē papildu vilcienus un cen­tās tikt galā ar pūļiem, kas neapturami spiedās vagonos. Helikop­teri pārvadāja ziņu dienestu brigādes un reportierus, kas tūdaļ steidza montēt savus satelītu šķīvjus un ieņemt labāko pozīciju pasākuma filmēšanai. Virs galvas patrulēja policijas helikopteri, lai kontrolētu haotisko mudžekli uz zemes. Stadiona vārtus slē­dza īsi pēc divpadsmitiem. Lidz tam laikam jau septiņdesmit trīs tūkstoši skatītāju bija paguvuši ieņemt vietas, pirms tam garas stundas pavadījuši rindās, gaidot pārmeklēšanu un beigu beigās saņemot atļauju iet tālāk. Tos, kas atradās priekšā, nemitīgi grūs­tīja un stumdīja aizmugurē stāvošie, kuri izmisīgi vēlējās iekļūt stadionā. Daži saniknoti, histērijas pārņemti fanātiķi aizliegumu neuzskatīja par atbildi un radīja vairākus nemiera cēlēju pūžņus. Vairāki trači sākās jau stāvlaukumos, kur cilvēki cīnījās par ie­spēju novietot savu automobili. Un tomēr - pārsteidzošā kārtā gandrīz visi, kas devušies šajā ceļojumā, izrādīja mieru un saval­dību. Policija visnotaļ rāmi virzīja svētceļnieku straumes un no­drošināja pieņemamu kārtību. Dārbija cilvēki bija nolīguši nelie­lu brīvprātīgo armiju, kas vadīja pūļus aiz stadiona sienām un palīdzēja atrast vietu tajā iekļuvušajiem. Brīvprātīgie dalīja bez­maksas pudeles ar ūdeni un brošūras, kas reklamē Dārbija evaņ­ģēlisko impēriju. Cilvēki, kam nebija paveicies ar vietu stadionā, palika stāvlaukumos un sevišķi neskuma. Viņi bija sagatavoju­šies un jau ļāvās svētku noskaņojumam, sarīkojot ballītes pie sa­vām automašīnām. Netrūka nedz tītaru, nedz olu liķiera, nedz ko­rāļu. Veselam ģimenēm visi - jauni un veci, lieli un mazi dažadu rasu pārstāvji - vienojās kopīgās svinībās, un pāri daudzkrāsainā metāla pilnajam laukumam skanēja Ziemassvētku mūzika.

Viņi izbrauca agri, apstājoties tikai degvielas uzpildes stacijā, lai nopirktu beisbola cepurītes un lētas saulesbrilles. Un tomēr ie­kļuva sastrēgumos. Viņi pabrauca garām vēja un lietus papluinī­tai reklāmas planšetei, kas aicināja: "Svētdien pirms spēles tiksi­mies pie manis. Dievs." Drīz pēc tam pie apvāršņa parādījās stadions.

Pirmoreiz ieraudzījis to, Mets juta, ka nogurums atkāpjas un garastāvoklis uzlabojas. Pat no attāluma bija skaidrs, ka jumts ir novākts. Šis bija pirmais Nacionālās Futbola ligas stadions ar ievelkamo jumtu - piecsimt pēdas garu un trīssimt astoņdesmit piecas pēdas platu. Masīvās kopnes, kas turēja jumtu, bija tālu cita no citas, ar vienu pusi sedzot katru gala zonu. Redzot, ka jum­ta nav, Mets izjuta pamatīgu satraukumu. Paātrinājās pulss. Ja jumts novākts, tad tiešām ir iespējams, ka zīme parādīsies. Viņš bija pārliecināts, ka ir jau pavisam tuvu Denijam, un uzdrošinā­jās cerēt, ka drīz vien abi satiksies. Par to bija patīkami domāt, īpaši pēc visa, ko nācies piedzīvot pēdējo dienu laikā.

Šķita, ka automobiļi stāv uz vietas. Mets un Greisija atstāja Rai­delu un Doltonu lielajā sudrabotajā Navigator SUV un atlikušo ceļu nogāja kājām. Kad viņi tuvojās centram, Mets nopētīja milzī­go kompleksu un mēģināja atcerēties, ko bija stāstījis Raidels - par starta iekārtām ārpus stadiona un raidītāju iekšpus vārtiem. . Pie tādiem secinājumiem Raidels bija nonācis gauži vienkāršu ie­meslu pēc. Diez vai saspiesta gaisa metējus izvietos blakus pū­ļiem vai pašā stadionā. Lai cik klusi iekārtas strādātu, no tik ne­liela attāluma kāds var pamanīt milzīgās kartečas, kas šauj debesis. No otras puses, lāzera raidītājam, kas iedarbina puteklī­šus un kontrolē zīmes parādīšanos, jāatrodas stadionā. Iztēloju­šies, kā Drakers ar saviem vīriem organizēs pasākumu, viņi pie­ņēma, ka zīme parādīsies virs paša stadiona. Ja tā, tad stars no ārpuses nesasniegs mērķi. Tās nebija patīkamas ziņas, jo nozī­mēja, ka viņiem jātiek iekšā - bez ieročiem, ko noteikti meklēs dro- šibas dienesta darbinieki pie vārtiem. Zināmu mierinājumu snie­dza fakts, ka ari sazvērnieki gribēs, lai zīme parādās virs stadio­na. Tas ļāva sašaurināt daudzo varbūtibu loku, jo pašā stadionā nebija daudz vietu, kur nolikt raidītāju, kas sekos kaut kam tik milzīgam kā zīme debesīs.

Neatbildēts palika jautājums, kur atradīsies Denijs ar koman­du - pie raiditāja, pie starta iekārtām vai varbūt pavisam citur.

Par trešo varbūtību nebija vērts domāt. Par pirmajām divām viņi bija pārliecināti - abas vietas pārbaudīt būs grūti. Viņu rī­cībā bija pārāk maz cilvēku, un pūliņus būtiski ierobežos drūz­ma. Ar starta iekārtām bija vieglāk - to izvietošanai ir daži nosa­cījumi. Stadionu no visām pusēm ieskāva plaši stāvlaukumi - pārāk labi pārskatāmi, lai strādātu no tiem. Diemžēl atsevišķas vietas, kur komanda varēja slēpties, atradās tik tālu cita no citas, ka visas pārbaudīt tik isā laikā bija gluži neiespējami.

Tieši tādēļ viņi nolēma sadalīties. Mets un Greisija apņēmās pārķemmēt stadionu un meklēt raidītāju, bet Raidels un Doltons apskatīs teritoriju aiz vārdem un lūkos pēc starta iekārtām.

Gatavi uzbrukumam, viņi pacietīgi stāvēja rindā un galu galā iekļuva stadionā mirkli pirms vārtu slēgšanas. Raidels un Dol­tons lēni virzījās uz stāvlaukumu pusi un atstāja automobili sar­kanās zonas austrumu galā, blakus Reliant izstāžu centram pie žoga, kur tas nebūs dk uzkrītošs.

Tikuši stadionā, Mets un Greisija piesardzīgi soļoja uz priek­šu. Tūdaļ viņus apņēma troksnis un masu enerģija. Pati celtne bija satricinoši milzīga - monumentāls divdesmit pirmā gadsim­ta stadions no stikla un dzelzs. Tā kā jumta nebija, virs galvas pletās debesis - no tāda skata ikvienam aizrāvās elpa. Tādu at­mosfēru Mets un Greisija vēl savā mūžā nebija baudījuši. Visas vietas bija aizņemtas. Desmitiem tukstošu cilvēku sarunājās, smē­jās, dziedāja un gaidīja. Viss amerikāņu spektrs bija kā uz delnas - vienots kopīgās ilgās un cerībās. Sirmi vīri ar vecmodīgām frizū­rām stāvēja plecu pie pleca ar pusaudžiem. Pusmūža pāri bija sa­devušies rokās vai nesa uz pleciem savas atvases. Japiji kokvil­nas auduma biksēs un polo kreklos atradās līdzās santehniķiem notraipītos kombinezonos. Nevainojami safrizētas Teksasas dā­mas elegantās, Eiropā ražotās šallēs sēdēja kopā ar striptīza de­jotājām, kuru kuplās krēpes sedza vizuļotas kovboju cepures. Da­žādu augumu un formu baltie, melnie un latīņamerikāņi tvīka gai­dās un reiba no domas, ka drīz savām acīm redzēs jauno mesiju, - priecīgi un saviļņoti, tie apskāvās, skūpstījās, māja ar rokām, pļāpāja un dziedāja līdzi Casting Crorvns un Betānijas Dilonas dziesmām, kas plūda no skaļruņiem.

Novērtējis pašu zālāju, kas pletās lejāk, Mets secināja, ka viņi pētījuši pareizos plānus un kartes. Centrā uzslieta milzīga skatu­ve, un tai tuvākā teritorija bija nožogota. Apkārt skatuvei drūz­mējās televīzijas ziņu reportieri un fotogrāfi. Tēva Hieronima pa­rādīšanos noteikti raidīs it visās programmās valstī un varbūt arī pasaulē. Mets palūkojās lielajā pulkstenī virs galvas. Viens pēc­pusdienā. Kā bija norādījis Dārbijs savā improvizētajā ielūgumā, pasākums sāksies piecos. Tātad viņš ar Greisiju meklējumiem va­rēja atvēlēt četras stundas. Izklausījās daudz, taču patiesībā tā ne­bija. Stadions bija milzīgs. Lai arī pūlis šinī gadījumā nāca par labu, jo deva visnotaļ noderīgu aizsegu, tas vienlaikus arī kavēja uzdevuma izpildi. Laušanās cauri tam šķita teju mūžīga. Tā lī­dzinājās peldei sirupā. Turklāt blīvās masas traucēja saskatīt to, kas atradās aiz kustīgajām galvām un šūpīgajiem vēderiem, - pat Metam ar sešas pēdas un četras collas garo augumu.

Mets raudzījās visapkārt, nopētīja solu rindas un pārējo, mek­lēdams nelielo raidītāju, kuru varētu paslēpt lidmašīnas bagāžas nodalījumā virs pasažiera galvas.

- Ar ko sāksim? - Greisija jautāja.

Atbildes vietā Mets paraustīja plecus. Tas bija biedējošs uzde­vums, tādēļ vajadzēja sašaurināt pārmeklējamo teritoriju. Viņš vēl­reiz pārcilāja prātā pieņēmumus, kas bija šķituši loģiski. Stadio­nam bija standarta forma - liels taisnstūris, kam garākās malas izliecas uz āru. Skatītāju soli bija izvietoti piecos līmeņos, kas stie­pās uz augšu pa slīpni, kur pa vidu otrajā, ceturtajā un augšējā līmenī gar sānu līnijām atradās trīs nodalījumi īpašajiem viesiem. Mets skatījās visapkārt, mēģinot samanīt neredzamo lāzera sta­ru, kas iedzīvinās gudros putekļus. Viņš centās vizualizēt zīmi pie debesīm un iztēloties, kurā vietā vajadzētu atrasties raidītā­jam, lai tādu parādītu. Uzmanību piesaistīja ipašie nodalījumi. Tie piedāvāja gan pietiekami plašu redzesloku, gan vajadzīgo no­šķirtību. Mets nolēma nerēķināties ar augšējo līmeni, kas atradās zem pašas jumta konstrukcijas. Šķita, ka no turienes nebutu ie­spējams kontrolēt zīmi, ja tai jākarājas virs stadiona. Tātad pali­ka divi apakšējie līmeņi - otrais un ceturtais -, kā arī vietas kluba biedriem trešajā līmenī. Ņemot vērā abas laukuma puses, kopā seši nodalījumi.

- Tur, - viņš sacīja, nolēmis sākt ar augšējo līmeni un palē­nām kāpt lejā.

Greisija palocīja galvu un sekoja viņam ārā no solu rindas un tuvāk galvenajai ejai un kāpnēm.

Tālākajā stāvlaukuma stūrī Doltons iespieda bezpilota helikop­tera Draganfli/er melnās rotora lāpstiņas vietā un nostiprināja sik­snas, kas turēja kameru filmēšanai no gaisa. Naktī viņš bija uzlā­dējis kameras litija bateriju, un viss bija sakārtots darbam. Viņš aparātu bija novietojis uz Navigator aizmugures grīdas, tālāk no ziņkārīgo skatieniem. Sagatavojies viņš nepārtraukti lūkojās apkārt, nopētīdams ikvienu aizdomīgo, kas varēja apdraudēt operāciju. Viņš nespēja nomierināties, jo sirdi māca apziņa, ka Finčs ir nežē­līgi nogalināts. Ar zemessardzi un saniknotu pūli Tuvajos Austru­mos vai Āfrikas valstīs viņš tiktu galā. Bet ar neuzkrītošiem, ano­nīmiem, melnā tērptiem slepkavām, kas zogas aiz muguras un grūž upuri lejā no jumta… Jau doma vien uzdzina šermuļus.

Viņš vēlreiz pārbaudīja tālvadības iekārtu. Apmierināts, ka nav aizmirsis nevienu savienojumu, viņš ieskatījās rokas pulk­stenī. Palikušas mazāk nekā tris stundas. Lai ari būtu ļoti noderī­gi pārbaudīt visu teritoriju, viņi bija nolēmuši neizmantot ski/cam kameru pirms zīmes parādīšanās. Tas būtu pārāk riskanti - ne­gribējās, lai kāds pārāk satraukts svētceļnieks, policists vai Dra­kera vīrs to uzspridzina gaisā. Viņi ar Raidelu nosprieda izlūkot stadiona apkārtni kājām, līdz tumsai veicot pārgājienus no viena stāvlaukumu gala līdz otram.

Viss liecināja, ka uzdevums nebūs viegls. Stāvlaukums bija pilns ar automobiļiem un cilvēkiem, kas spiedās pie augstās sta­diona sienas. Doltons paraustīja plecus, meģinaja aizgainīt do­mas par Finču un sāka meklējumus.

Kīnens Drakers ieskatījās rokas pulkstenī. Palikušas divas stundas. Viņš sarauca pieri. Ne viss notika pēc plāna.

Raidela zaudēšana bija milzīgs trieciens. Drakeram nepatika tādus saņemt. Šīs neveiksmes dēj viņam nebija zināms Raidela noskaņojums. Varēja spriest, ka miljonārs ir saniknots, un sanik­noti cilvēki rīkojas neparedzami vai - vēl ļaunāk - neracionāli. "Vai viņš ļausies impulsam un nogrūdīs vainu uz mūsu pleciem, lai arī pašam butu jāaiziet bojā? Varbūt viņš atkāpsies, pārorien­tēsies un izdomās kādu veidu, lai visu paziņotu atklātībā, bet pats paliktu malā?"

Drakers nebija pārliecināts un cerēja, ka īstais ir pēdējais vari­ants. Tad arī viņam butu pietiekami daudz laika, lai pārgrupētos. Izdomātu kādu alternatīvu. Jo tāda viņam bija ļoti vajadzīga.

Saraucis pieri, viņš lūkojās dēla fotogrāfijā, kas bija novietota uz rakstāmgalda malas. Šķita, ka viņš pievīlis dēlu. Nodevis at­miņas par viņu, palaidis garām iespēju atriebt viņa bezjēdzīgo nāvi.

"Šoreiz es tevi nenodošu," Drakers domās solīja, savilcis pirk­stus dūrēs tik cieši, ka asinis pārstāja ritēt un plaukstas kļuva spo­cīgi baltas.

- Varbūt vajadzēs mainīt mūsu plānus, - skaļruņa telefonā at­skanēja Medoksa balss. Tā šķita drūma, ieskanējās pat sakāvnie- cisks tonis. Parasti tas bija pavisam cits.

- Tas nav iespējams, - Drakers norūca. - Jo Raidels ir pazu­dis. Vai par meitu kaut kas zināms?

- Nē, - Medokss atbildēja. - Lidmašīna aizveda viņu līdz Los- andželosai. Mobilo vai kredītkartes viņa nav lietojusi. Uz kādu laiku par viņu jāaizmirst.

Drakers nopūtās.

- Viņi meklēs jaunāko brālīti. Nekas cits Šērvudu neinteresē. Vai esat tam gatavi?

- Esam, - Medokss attrauca.

-Tad ķeries pie darba, - Drakers pavēlēja un beidza sarunu.