Zīme

2. Amundsena jūra, Antarktīda

Greisija joprojām skatījās uz dīvaino fenomenu. Tas karājās blāvajās debesīs tieši virs šelfa ledāja malas. Hipnotizējošs, pār­dabisks, sirreāls.

- Kas tas » ? - Finčs jautāja. Viņš pieskārās brillēm, it kā gribē­tu tās sakārtot, lai skaidrak redzētu.

- Nezinu. - Greisiju pārņēma adrenalīna vilnis. Viņa no visas sirds pūlējās saprast, kas īsti notiek, un apsvēra neskaitāmus var­būtējos skaidrojumus, taču pie konkrēta secinājuma tā arī neno- nāca.

Šī parādība nelīdzinājās pilnīgi nekam, ko viņa savā mūžā sa­stapusi.

Viņa pievērsās zinātnieku pulciņam, kas spiedās pie reliņiem, satraukti žestikulēja un centās loģiski izskaidrot acīm redzamo.

- Greisija? Kas notiek tev aiz muguras? - radioaustiņās atska­nēja Roksberija dunošā balss.

Izrādās, viņa uz brīdi piemirsusi, ka atrodas tiešajā ēterā.

- Vai jūs to redzat?

Pagāja vairākas sekundes, kamēr viņas jautājums un pēc tam vadītāja atbilde pārvarēja divus satelītus.

- Attēls nav pārāk skaidrs, taču mēs to redzam. Kas tas ir?

Saņēmusies Greisija ieskatījās tieši kameras objektīvā, pūlēda­mās nomierināties, lai balss nedrebētu.

- Es nezinu, Džek. Tas parādījās tik pēkšņi! Izskatās pēc tāda kā vainaga, apdārza… Pagaidi!

Viņa palūkojās debesis, neapzināti mēģinādama prātā reģis­trēt norises apkārtnē. Saule šķita kā aizplīvurota, taču nekas ne­bija mainījies. Nekā cita - tikai viņu kuģis un… kas tas ir? Greisi­ja nespēja izdomāt piemērotu nosaukumu šai parādībai. Objekts joprojām koši vizēja, šķita mazliet caurspīdīgs, pēc struktūras at­gādināja gigantisku dziļjūru medūzu, kas dreifē gaisā. Tāpat šķi­ta, ka tas ļoti lēnām rotē, ļaujot nojaust savu patieso dzijumu.

"Savādi," Greisija domās sprieda, "taču liekas, ka tas ir… dzīvs."

Neatraudamās no šī fenomena, Greisija centās apslāpēt dažā­dās, arī neparastās idejas un koncentrēties, lai novērtētu objekta izmērus. "Liels kā pamatīgs gaisa balons," viņa secināja. Un jau nākamajā mirkli palaboja savus vārdus: "Nē, lielāks. Varbūt tik liels kā uguns puķes grandiozā salūta izrādē. Milzīgs. Ja nesalī­dzina ar kaut ko citu, izmēru ir grūti novērtēt." Viņa aši nopētīja

klints sienu zem objekta; viņai bija zināms, ka tā ir apmēram simt piecdesmit pēdu augsta. Savāda lode šķita tikpat liela, tātad va­rēja lēst, ka tās diametrs ir aptuveni simt piecdesmit pēdu.

Doltons pacēla acis no kameras un jautāja:

- Domā, ka tā ir kada murgaina polārblāzma?

Ari Greisijai prātā bija ienākusi tieši tāda pati doma. Viņa sprie­da, ka tas varētu būt gaismas efekts, ilūzija, ko izraisījusi atstaro­šanās no ledus. Antarktīdā dienvidu puslodes vasaras laikā sau­le nekad nenoriet un riņķo gar horizontu - "dienā" mazliet augstāk nekā "naktī". Bija vajadzīgs laiks, lai pie tā pierastu, un tikmēr gadījās dažādi māņi, taču Greisija nedomāja, ka šis iz­skaidrojums ir īstais. Parādība šķita daudz nozīmīgāka.

- Varbūt, - viņa aizmirsusies izklaidīgi atbildēja, - bet es ne­domāju, ka šajā gada laikā… Esmu visnotaļ pārliecināta, ka tā pa- radās tikai tad, ja ir tumšs.

- Greisija? - atkal ierunājās Roksberijs, kurš gaidīja žurnālis­tes atbildi un vēlreiz atgādināja, ka viņa ir tiešajā ēterā.

Uzrunā visas pasaules auditoriju.

"Visvarenais Dievs!"

Viņa mēģināja nomierināties un žilbinoši uzsmaidīja kamerā, lai gan prātā mutuļoja uztraukums.

-Tas ir… ļoti satriecoši, Džek. Es nekad neko tādu neesmu re­dzējusi. Varbūt kāds cits uz šī kuģa varēs to izskaidrot. Uz klāja ir vairāki eksperti.

Doltons pacēla trijkāji un līdz ar Greisiju devās pie zinātnie­kiem un apkalpes locekļiem, taču kamera visu laiku bija pievēr- • sta neparastajai parādībai.

It visi dzīvi, kaismīgi diskutēja, taču dažas nianses viņu ķer­meņa valodā Greisiju satrauca. Ja tas būtu rets, taču dabisks fe­nomens, viņi reaģētu citādi. Greisijai radās iespaids, ka ne zināt­nieki, ne apkalpes locekļi nesaprot, ko īsti redz. Un tas izraisa neomulīgu nervozitāti.

"Viņi nezina, kas tas ir."

Viens no zinātniekiem, kurš vēroja parādību binoklī, pagrie­zās un paskatījās uz Greisiju. Tas bija Džebs Simonss - vecāks vīrs, paleoklimatologs, kuru viņa satika ierašanās brīdī. Viņa sejā

bija lasāms tas pats apmulsums un neomuliba, kuru izstaroja Greisija. Un tādējādi tikai apstiprināja viņas izjtitas.

Brīdī, kad Greisija jau bija gatava runāt, klāju pāršalca vēl viens satrauktu izsaucienu vilnis. Pagriezusies viņa ieraudzīja, ka vizošā lode pēkšņi sāk pulsēt, kļūst košāka un iemirdzas, bet jau nākamajā mirklī izplēn līdz iepriekšējam stāvoklim.

Tiklīdz Greisija uzmeta skatienu Simonsam, austiņās atskanēja Roksberija jautājums:

- Vai tas uzmirgoja?

Greisija zināja, ka Roksberija ekrānā attēls ir graudains, var­būt pat mazliet lēka. Tiešā ētera video augšupsaite uz studiju vien­mēr bija izkropļota, neskaidrāka par oriģinālu, ko uzņem Dolto- na kamera.

- Džek, nezinu, cik skaidrs attēls nonāk līdz jums, taču es to redzu savām acīm un varu pateikt, ka neko tādu agrāk neesmu novērojusi. - Viņa pūlējās saglabāt nesatricināmu izteiksmi, taču sirds auļoja kā neprātīga. Tā nebija pareizi. Pēkšņi viņa kaut ko atcerējās un pievērsās Doltonam un Finčam. - Cik ātri varat sa­gatavot putniņu?

Finčs pamāja un pagriezās pret Doltonu.

- Uz priekšu!

- Viņi uz notikuma vietu nosūtīs ski/cam, lai uzņem tuvplānus, - Greisija sacīja mikrofonā. Tad viņa pagriezās pret Simonsu un iz­slēdza mikrofonu. - Sakiet, ka zināt, kas tas ir, - viņa lūdza, sa­springti smaidot.

Simonss papurināja galvu.

- Kaut es varētu! Nekad agrāk neko tādu neesmu redzējis.

- Bet šeit agrāk esat bijis, vai ne?

- Jā, protams. Šī ir ceturtā ziema, ko pavadu Antarktidā.

- Un jūsu specialitāte ir paleoklimatoloģija, vai ne?

- Ar prieku to apstiprinu, - Simonss smaidīdams atbildēja, -jā.

- Tomēr…

Viņš atkal papurināja galvu.

- Jūtos kā iedzīts strupceļā.

Greisija sarauca pieri. Prāts drudžaini darbojās, un viņa no­rādīja uz binokli.

- Vai drīkstu?

- Protams. - Zinātnieks pasniedza viņai tālskati.

Diemžēl tas nepalīdzēja ieraudzīt ko vairāk par pirmīt vēroto. Mirgošana bija kļuvusi vēl izteiktāka. Lode šķita dūmakaina, maz­liet līdzinājās mirāžai… taču noteikti nebija izzudusi. Tā bija īsta.

Kad apkārt sapulcējās vēl daži zinātnieki, Greisija atdeva bi­nokli Simonsam. Visi šķita samulsuši. Greisija paskatījās pāri vi­ņiem. Finčs jau bija sakārtojis bezpilota lidaparāta kameras svi­ras, bet Doltons vēlreiz pārbaudīja otrās kameras stiprinājumus un iestatijumus. Abi laiku pa laikam atkal pievērsās savādajai pa­rādībai. Greisija pamanīja, ka uz klāja iznāk kapteinis. Aiz viņa steidzās divi apkalpes locekļi.

- Tātad neviens no jums nezina, uz ko mēs skatāmies? - Grei­sija jautāja pārējiem.

- Vispirms es iedomājos, ka tā ir apgaismošanas raķete, - sa­cīja viens no apkalpes locekļiem, - bet objekts ir pārāk liels un pārāk košs, turklāt nepārvietojas, saprotat? Nu, nemaz nekustas, vai ne?

Jau nākamajā mirklī viņus pārsteidza liega šalkoņa, it kā vējš būtu nolēmis padzenāt gaisa masas. Arī agrāk viņi bija to dzir­dējuši - kad Greisija un Doltons izmantoja nelielo, no attāluma vadāmo bezpilota helikopteru, lai iegūtu šelfa ledāja panorāmas skatus.

- Mēs paceļamies! - skaļi uzsauca Doltons, lai pārkliegtu apa­rāta rotoru lāpstiņu sacelto troksni.

Visi pagriezās, lai nolūkotos, kā lidaparāts ceļas gaisā. Dra- • ganflyer X6 šķita savāds, taču noteikti bija uzskatāms par spo­žu inženiertehnisko izgudrojumu. Tas nelīdzinājās parastam he­likopteram un drīzāk atgādināja matēti melnu, nepazīstamu kukaini, kāds varētu parādīties filmā "Terminators". Tam cen­trā bija konteiners paliela mango izmērā - tur atradās elektroni­ka, žiroskopi un baterija. No centra stiepās trīs nelielas paceļa­mas un nolaižamas sviras - uz pulksten divpadsmitiem, četriem un astoņiem. Ikvienas sviras galā bija uzmontēts kluss motoriņš, un katrs darbināja paralēli, vienu virs otra, novietotu rotoru lāp­stiņas. Lidaparātam varēja uzmontēt jebkuru kameru. Visu dar­bināja lādējamas litija baterijas, aparāts bija no melnas oglekļa šķiedras, kas izrādījās neticami stipra un vienlaikus neticami viegla - Draganfli/er bija mazāk nekā piecas mārciņas smags, augstas izšķirtspējas videokameru un vadības paneli ieskaitot. Tas uzņēma lieliskas aerofotogrāfijas, un Doltons šo aparātu it visur stiepa līdzi.

Greisija vēroja, ka melnā ierīce paceļas virs klāja un lēnām slīd prom uz šelfa ledāja pusi. Tanī brīdī kāda sieviete iekliedzās:

- Ak mans Dievs!

Tad ari Greisija to ieraudzīja. Paradība atkal mainijās.

Objekts spēji uzmirdzēja un tūdaļ kļuva blāvāks - no ārmalas uz iekšu; tad tas strauji sarāvās, līdz ieguva desmit reizes mazā­ku izmēru nekā sākumā. Tā noturējies vairākas mokošas sekun­des, objekts lēni atgriezās iepriekšējā stāvokli. Nu šķita, ka vir­sma ņirb un objekts maina formu.

Pirmajā mirklī Greisija nesaprata, kas notiek, bet drīz vien dvē­seles dziļumos kaut kas sažņaudzās ciešā kamolā. Objekts bija atdzīvojies. Tas mainīja formu, savilkās uz iekšu, taču vienmēr pa­lika sākotnējā izmērā. Tas neprātīgā ātrumā izveidoja dažādas kompozīcijas, visu laiku tikko jaušami rotējot, taču radītie attēli vienmēr šķita perfekti simetriski - gluži kā bērnu kaleidoskopā, tikai bez asiem stūriem un skaidri izteiktām robežām. Savādie zī­mējumi nepārtraukti mainījās arvien pieaugošā ātrumā. Greisija nezināja, ko tas nozīmē, taču redzētais viņai atgādināja šūnu strukturu. Un tanī brīdī viņu pārņēma nepatīkama sajūta, ka acu priekšā pavīdējis planētas pamatu pamats.

Nelielais pulciņš uz klāja sastinga un klusēja. Greisija palū­kojās uz viņiem. It visas emocijas bija lasāmas seja - gan aizgrāb­tība, gan pārsteigums, gan mulsums un bailes. Neviens vairs ne­strīdējās par to, kas ir šis objekts. Viņi gluži vienkārši stāvēja kā ieauguši, nespēja atrauties no neparastā skata un pār lūpām pār­dabūja tikai izbrīna pilnus izsaucienus. Divi - vecāks pāris - meta krustus.

Greisija manīja, ka Doltons pārbauda fiksēto kameru - vai tā joprojām uzņem savādo parādību. Rokā viņš turēja bezpilota lid­aparāta tālvadības pulti, kas citkārt karājās kakla lentē, un ar

pirkstiem veikli spieda sviras. Abi saskatījās, un Greisija atrāva mikrofonu no mutes.

- Tas… Jēziņ, Dolton! Kas īsti notiek?

Viņš palūkojās uz dīvaino objektu.

- Nezinu, bet… Vai nu I'rinss dodas kārtējā koncertturnejā, vai ari kāds mūsu kafijā iebēris nezināmu draņķi. - Doltons spēja pa­jokot par visu, taču šoreiz viņa balsī jautās kas cits. Tā bija zau­dējusi vieglumu.

Atkal atskanēja vairāki izsaucieni, un kāds teica:

- Ātrums mazinās.

Visi nervozā unisonā pievērsās parādībai, kas pamazām iegu­va savu pēdējo apveidu.

Uz mirkli Greisijai šķita, ka sirds pārstājusi pukstēt. Ikviena ķermeņa pora biedējošā saspringumā krakšķēja. Neuzdrošināda­mās atraut acis no objekta, viņa klusi novilka:

-Jēziņ.

Lodes košākās zonas lēni aprija tumsa, drīz vien sfēras vir­sma šķita nomelnējusi un raupja, it kā butu atskaldīta no ogles.