Zīme

12 Bostona, Masačūsetsas štats

- Es domāju, ka Denijs varbūt ir nogalināts.

Mikrofoniņš penija lieluma bija paslēpts zem Belindžera mē­teļa atloka. Tas uztvēra vārdus un aizsūtīja tos līdz triju operatī­vo darbinieku austiņām. Viņi sēdēja furgonā pie bāra Emersona ielā.

To pašu dzirdēja vēl divi operatīvie, kas sēdēja bārā, apgādā­jušies ar tikko manāmām radioaustiņām.

Furgonā novērošanas komandas vadītājs zīmīgi paskatījās uz savu kolēģi ar kastaņbrunajiem matiem. Viņa bija lieliski pastrā­dājusi. Viņas rokas - straujas kā zibens, kustības - prasmīgas, tā­dējādi noklausīšanās ierīce piestiprināta nevainojami. Turklāt vi­ņas valdzinošās acis un ķircinošais smaids apmulsināja Belindžeru. Un viņš nebija pirmais, kas kritis par upuri šīs sie­vietes burvībai.

Bet tagad Belindžers bija jāapvalda.

Austiņās ierunājās viens no vīriem, kas sēdēja bārā.

- Viņš nenomierināsies.

Komandas vadītājs sarauca pieri un pielika pie lūpām uz del­nas locitavas nostiprināto mikrofonu.

- Došu viņam vēl vienu dunku sānos. Esiet gatavi startēt, ja viņš vēl nesaprot.

- Gaidām pavēli, - skarbi noskaldīja operatīvais.

Vadītājs nospieda sava mobilā tālruņa ziņu sūtīšanas pogu.

Vārdi ekrānā durstīja Belindžeru kā ar adatām. Pacēlis galvu, viņš bažigi palūkojās apkārt. Sirds vai pamira aiz bailēm. Pēkšņi itin visi šķita aizdomīgi, draudīgi un bīstami.

Ari Mets to pamanīja.

- Kas noticis? - viņš jautāja.

Belindžers vairākkārt samirkšķināja acis. Viņš juta, ka tuvojas briesmas. Uz mirkli šķita, ka visi bāra apmeklētaji skatās uz viņu nevaldāmi ļauni.

Atkal atskanēja Meta balss:

- Vins, kas noticis?

Pagriezies Belindžers juta, ka vārdi iestrēgst kaklā.

- Mēs pieļāvām kļūdu. Aizmirsti visu, ko es teicu.

-Ko?

- Aizmirsti visu, ko es teicu, - pieceldamies sacīja Belindžers. Viņš veltīja Metam baiļu pilnu skatienu. - Man jāiet.

Mets pielēca kājās un pastiepa roku, lai mēģinātu satvert Be- lindžera piedurkni.

- Liecies mierā, Vins! Kas notiek?

Belindžers pagriezās, neprātīgā negantumā parāva savu roku un tad spēcīgi atgrūda Metu. Tāda reakcija pārsteidza Metu, kurš smagi atkrita krēslā, atsitot galvu pret koka nožogojumu un iz­raisot bāra apmeklētājos izbrīna pilnus izsaucienus un vēlēšanos atkāpties.

Izslējies Mets atskārta, ka reibst galva. Viņš pietrausās kājās un pamanīja Belindžeru iejūkam pulī un steidzamies uz durvju pusi. Jau nākamajā mirklī viņš metās Belindžeram pa pēdām, taču uz ielas spēji apstājās, jo Belindžeru bija sagrābuši divi plecigi viri, kas vilka gūstekni uz furgonu.

- Ei! - Mets uzsauca un steidzās palīgā, taču kājas vēl nebija atrāvušās no zemes, kad viņam no aizmugures kāds spēcīgi iesi­ta pa pakausi un muguru. Elpa aizcirtās, un viņš smagi nokrita uz apsnigušās ietves. Galveno triecienu saņēma labās rokas el­konis, un tajā uzliesmoja neciešamas sāpes. Iekams viņš paguva pieslieties kājās, divi muskuļoti vīri atlauza viņam rokas uz mu­guras, satvēra viņu, aizvilka uz furgona pusi un pa atvērtajām durvīm iegrūda kravas nodalījumā.

Viņš sāpīgi piezemējās uz furgona kailās, rievotās metāla grī­das, sadzirdēja durvis aizcērtamies un sajuta auto uzsākam braukšanu. Prātā jaucās saraustiti tēli un neizprotamas sajūtas, " kas šķita neapturami uzbrūkam no visām pusēm. Viņš gulēja uz vēdera, vienu vaigu piespiedis furgona grīdai, un saklausīja ap­slāpētus kliedzienus. Tad viņš pacēla galvu un pamanīja Belin­džeru, kuru uzraudzīja abi plecīgie vīri. Turpat vīdēja vēl kaut kas; Mets nebija pārliecināts, taču likās, ka no šofera sēdekļa uz viņu nolūkojas visnotaļ pievilcīga sieviete ar pusgariem matiem. Viņas galvas siluets melnēja uz furgona vējstikla fona, un to izgaismoja garāmbraucošo automobiļu starmeši. Viens no vīriem sēdēja vir­su Belindžeram, spiežot gūstekni pie grīdas un ar plaukstu slā­pējot viņa protesta kliedzienus. Otrs atradās līdzās un bija nolie­cies pār Belindžeru. Rokā viņš turēja kaut ko lidzīgu milzīgam elektriskajam skuveklim.

It kā no liela attāluma Mets saklausīja kādu pazīstamu, spal­gu smilkstu, kas kļuva arvien skaļāks, taču viņš jutās pārāk sa­guris, lai kaut ko saprastu. Viņš pagriezās, jo gribēja nogulties uz muguras. Jau nākamajā mirkli viņu sagrāba viens no vīriem un spēcīgi iedunkāja, tādēļ viņš atkal pieplaka ar vaigu furgona grī­dai. Uzmācās nelabums. Smilksti kļuva arvien satraucošāki un spalgāki. Pēkšņi atskārtis, ko dzird, Mets sasprindzināja musku­ļus.

Par collu pacēlis galvu augšup, Mets ieraudzīja otro viru, kurš piedūra Belindžeram savādo aparātu. Nu Mets atskarta, ka tā ir pārnēsājama elektrošoka ierīce Taser. Furgonā uzplaiksnīja vāra zila gaismiņa. Belindžers sāpēs kliedza. Ar divām sekundēm pa­rasti pietika, lai veselīgam vīrietim izraisītu milzīgas muskuļu spazmas, pēc trijām - lielākā daļa cilvēku jau spēja vien klusi šņukstēt un raustījās līdzīgi zivīm, kas izmisīgi lokās, nomestas uz sausa doka. Belindžeram tika piecas sekundes, un Mets zinā­ja, kādu iespaidu tās atstās uz zinātnieku. Viņš šādus triecienus jau izbaudījis gana, un tās nebija patīkamas sajūtas. It īpaši ga­dījumos, ja tās sagādāja akmens laikmeta cietuma sargi. To atce­rējies, viņš sarāvās. Dūkoņa atsauca atmiņā sāpes, kas līdzinājās sajūtām, ko sagādā tūkstošiem adatu, kuras vienlaikus tiek iedur­tas ķermenī.

Furgons nogriezās pa kreisi, uz mirkli atbrīvojot Metu no sma­guma, kas viņu spieda pie automobiļa grīdas. Viņš pamanīja, ka Belindžera mocītājs beidzot noliek elektrošoka ierīci un paņem kaut ko mazāku. Garāmbraucošo automobiļu starmešu gaismas druskas iemirdzējās šļirce, ko uzbrucējs veikli iedūra paralizētā vīrieša mugurā pie kakla.

Belindžers vairs nekustējās.

- Kārtībā, - uzbrucējs paziņoja. Balsī nebija ne miņas no pie­pūles vai nepatikas, it kā viņš būtu izpildījis parastu, ikdienišķu uzdevumu.

- Un ko iesāksim ar šo? - jautāja varenais vīrs, kurš sēdēja virsū Metam.

Otrs šķita uz bridi apsveram jautājumu.

- To pašu, - viņš beidzot atbildēja.

Ne jau uz tādu lēmumu bija cerējis Mets. Taču arī citas atbil­des viņam neliktos pievilcīgākas.

Vienu viņš zināja skaidri: "Es nesēdēšu kā jērs un negaidīšu, kamēr mani ietrieks miljonu voltu."

Viņš slepus palūkojās uz vīru, kurš atrāvās no Belindžera un rāpās uz furgona aizmuguri, turēdams rokā elektrošoka ierīci. At­kal atskanēja draudīgā dūkoņa.

Tanī brīdī furgons vēlreiz pagriezās - pa labi.

"Laiks būt riebeklim."

Pagriezienā tas vīrs, kurš sēdēja uz Meta, mazliet salīgojās, un spiediena smagums mazinājās. Mets negantā apņēmībā sakopo­ja ikkatras šūnas enerģiju un pēkšņi no visa spēka vēlās atmugu­riski. Kustība pārsteidza svešo nesagatavotu, tas zaudēja līdzsva­ru un ietriecās furgona sienā. Mets pašāva abas rokas viņam apakšā, lai kritiens būtu vēl skarbāks, tad saāķēja pirkstus, pa­griezās, izstiepa rokas un izmantoja dūres sitienam gluži kā beis­bola nūjas galu.

Trieciens trāpīja sagūstītajam pa degunu, un furgonā atskanē­ja lauztu kaulu krakšķis. Vīrs ar galvu atsitās pret automobiļa sie­nu un tad sabruka uz grīdas, locīdamies sāpēs.

Mets nekavējās. "Jātiek galā ar vēl trim slepkavām. Tie divi, kas tur Belindžeru, var pagaidīt. Daudz draudīgāks ir tas, kurš atro­das furgona aizmugurē un šķiet gatavs uzbrukt." Mets paslējās uz elkoņa, tad pieplaka grīdai un vēlas pretī savam sagūstītājam, • vienlaikus pašaujot gaisā kāju. Spēriens trapija svešajam pa kaklu. Kad vīra galva smagi atsitās pret furgona durvīm, Mets klu­pa uz priekšu, saķēra uzbrucēja galvu abās rokās un spēcīgi trie­ca pret savu ceļgalu. Kaut kas skaļi nobrīkšķēja, un svešais grīļo­damies atmuguriski kāpās uz furgona priekšgalu. Viņš paklupa pāri nekustīgajam Belindžera ķermenim un aizkavēja savu līdz­biedru centienus uzbrukt.

Tie trausās kājās, un Mets zināja, ka viņam atlikusi sekunde vai divas. Tāpat viņš zināja, ka cīņa nebūs viegla.

Bija tikai viena iespēja, un Mets nevilcinājās.

Viņš sagrāba aizmugures durvju rokturi, atrāva tās vaļā un iz­lēca no braucošā transportlīdzekļa, lai gan nākamais automobi­lis sekoja furgonam cieši pa pēdām.

Jau pēc brīža viņš nokrita uz asfalta. Smagi. Triecienu uzņē­ma kreisais plecs un gurns, ķermeni caururba mežonīgas sāpes. Viņš vairākas reizes apvēlās, manot vien saraustītus laternu gais­mas un tumša asfalta zibšņus. Ikviena ķermeņa colla saņēma sa­vu satricinājuma devu. Pēkšņi viņš sadzirdēja griezīgu kliedzie­nu, tad pret asfaltu spēcīgi nošvīkstēja gumija, un viņam neprātigā ātrumā tuvojās bremzējoša automobiļa priekšējais bu­feris.

Galu galā visi sastinga - sinhroni kā izrādes aktieri. Mets at­radās dažu collu attālumā no transportlīdzekļa, kas saslīdēja un apstājās šķērsām brauktuvei. Sāpju un spilgto gaismu izraisītajā nemaņā Mets juta, kādu karstumu caur režģi izdveš automobiļa dzinējs. Gaiss šķita biezs un oda pēc dedzinātas gumijas. Plecu plosīja sāpes. Viņš saņēmās un izslējās, paskatījās uz ceļu. Fur­gons strauji attālinājās. Viens no vīriem - atstatums bija pārāk liels, lai saskatītu precīzāk, - mirkli palūkojās uz bēgli un tad aiz­cirta automobiļa durvis.

Mets pietrausās kājās. Kreisā kāja saļodzījās, taču viņš notu­rēja līdzsvaru, atbalstījās pret tuvāko transportlīdzekli un piestrei- puļoja pie šofera puses loga. Pie stūres sēdēja vairāk nekā seš­desmit gadus vecs vīrs, kurš neticības pilnām acīm satraukti raudzijās uz Metu. Logs joprojām bija ciet. Mets ar mājienu mu­dināja to atvērt, taču pārbiedētais vīrs sēdēja kā sasdndzis.

- Nolādēts! - Mets iesaucās un pieklauvēja pie loga. - Atver! - viņš kliedza, neprātīgi žestikulēdams. - Ver vaļā!

Vilcinādamies vecais vīrs papurināja galvu un apmulsis sa­rauca pieri.

Tad Mets strauji sagrāba automobiļa durvju rokturi, taču tās izrādījās aizslēgtas. Viņš ar plaukstu uzsita pa logu, nikni paska­tījās uz vīru un uzkliedza:

- Atver durvis, nolādēts!

Vairākkārt strupi, nervozi papurinājis galvu, vīrs palūkojās vis­pirms atpakaļskata spogulī un tad uz Metu. Pēc tam viņš aizgrie-

zās uri nospieda akseleratora pedāli. Mets grīļodamies atkāpās un mēmi noraudzījās, kā automobilis attālinās un nozūd tumsā.