No dziļā miega Metu izrāva svaigi vārītas kafijas smarža. Apkārt viss šķita kā miglā. Viņš mēģināja piecelties sēdus, taču pasteidzās un gandrīz zaudēja samaņu, tādēļ nācās mēģināt vēlreiz, tikai mazliet lēnāk. Galva šķita kā ar darvu pielieta. Viņš pamazām atguva realitātes izjūtu.
Televizors joprojām darbojās, lai gan Mets nespēja apjēgt, ko tas rāda. Viņš samirkšķināja acis, lai atvairītu nepatīkamo miglu. Čaba sēdēja blakus nelielajam galdiņam pie loga un skatījās televīziju. Pagriezies viņš uzsmaidīja Metam. Vienā rokā viņš turēja kūpošu kafijas krūzi - venti, gmnde vai kāds nu bija tas īpatnēji oriģinālais un tomēr mulsinoši pretīgais nosaukums, ko mūsdienu kafejnīcās parasti lietoja vārda "liels" vietā, - bet otrā bija pusēsts virtulis (varbūt glazē?), ar kuru viņš norādīja uz vēl divām milzīgām krūzēm un virtuļu kasti.
- Brokastis ir galdā, - Čaba noteica, ēzdams pilnu muti.
Vārgi pasmaidījis, Mets pateicās varenā auguma zinātniekam
un tad pamanīja, ka istabu pielējusi dienas gaisma.
- Cik ilgi es biju atslēdzies? Cik pulkstenis?
- Gandrīz vienpadsmit. Tātad tu biji atslēdzies uz… - Čaba veikli prātā rēķināja. - …apmēram sešpadsmit stundām.
Metam tās bija vajadzigas.
Ļoti.
Vēl uz galda viņš pamanīja pāris avīžu. Virsraksti bija neparasti lieli - tādus parasti izmantoja tikai tad, ja noticis kaut kas ārkārtējs. Gandrīz ceturtdaļu lapas aizņēma krāsaina parādības fotogrāfija, bet blakus atradās senāki tēva Hieronima portreti.
Kad Mets palūkojās uz Čabu, tas palocīja galvu un savilka seju visnotaļ draudīgā izteiksmē.
- Eagle ir nolaidies, - drūmi noteica Čaba, ar pusēsto virtuli norādīdams uz televizora pusi.
Neticēdams pats savām acīm, Mets klusi skatijās sižetu no Ēģiptes. Spriedzes pārpilnas reportāžas no visas pasaules atspoguļoja kaismīgu reakciju uz nodkumiem klosterī.
Svētā Pētera laukumā Vatikānā bija sapulcējušies desmitiem tūkstošu cilvēku, kas dedzīgi gaidīja pāvesta norādījumus, kā uztvert šo parādību. PraĢa da Se jeb Bīskapijas laukumā Sanpaulu pilsētā no visām malām saplūda eiforijas pārņemti brazīlieši, kas ieņēma katedrāli un arī vēlējās saņemt atbildes. Video sižetā varēja vērot dažādu ticību cilvēkus un viņu atšķirīgo kāri pēc pārdabiskām mistērijām. Atkārtojās raibu raibas ainas ar nevaldāmu pūļu sarašanos pie baznīcām un pilsētu laukumos arī citos kristietības centros no Meksikas līdz Filipīnām. Tālajos Austrumos reakcija lielākoties bija daudz rāmāka. Cilvēki bija izgājuši Ķīnas, Taizemes un Japānas ielās, taču uzvedās viņi kārtīgi un nemiera cēlēju bija pavisam maz. Turpretī Jeruzalemē valdīja spriedze, un dažādas reliģiskās grupas uzrādīja satraucošas polarizācijas pazīmes. Kristieši, musulmaņi un jūdaisti apspriedās ielās, meklēja atbildes, strīdējās un pauda neziņu, kā vērtēt to, ko daudzi no viņiem uzskatīja par brīnumainu, pārdabisku manifestāciju un ko nav pareģojis neviens no viņu svētajiem rakstiem. Tas pats notika arī islāma pasaulē. Apmulsuši dievlūdzēji bija ieņēmuši pilsētu centrus, laukumus un mošejas visā arābu pasaulē un tālāk uz austrumiem - Pakistānā, Bangladešā un Indonēzijā. Kā jau vienmēr, mērenu viedokļu aizstāvji vai nu nevēlējās izteikties, vai ari nobalēja uz daudz radikālāku garīdznieku balsu fona. Vairākās pilsētās notika atsevišķas sadursmes un kautiņi gan starp dažādu reliģiju pārstāvjiem, gan vienas ticības brāļiem.
Oficiālu iestāžu reakcija tikai sāka parādīties ziņu sižetos, bet valdība un reliģiskie līderi atturējās sniegt publiskus paziņojumus par parādibu - izņemot dažus kvēlus retoriskus apgalvojumus, ko nekautrējās pasludināt atsevišķi fundamentālisti.
Tēva Hieronima seja bija manāma ikvienā pārraidē, ikvienā laikrakstā gan valstī, gan visā pasaulē. Vārais priesteris pēkšņi
bija kļuvis par megazvaigzni. It visos ziņu izlaidumos stāstīja par viņu. Raidījumu vadītāji un komentētāji jebkurā pasaules valodā velti centās izvairīties no vispārākās pakāpes vārdu lietošanas. Pasauli savā varā bija paņēmusi neizskaidrojamā parādība.
Kamēr Mets ēda, dzēra un skatījās televīziju, Čaba izstāstīja, kas noticis naktī. Kofeīns un cukurs paveica savu brīnumaino darbu, injicējot vēnās tik vajadzīgo dzīvības devu. Savukārt visaptverošie sižeti no Ēģiptes un pārējās pasaules sasniedza tās vietas, kur kofeīns netika klāt. Līdz ar katru jaunu reportāžu un videomateriālu Mets sajuta dzīslās arvien nežēlīgāku dzestrumu. Likmes auga eksponenciāli, tāpat kā apziņa par to, cik milzīgu problēmu priekšā viņš stāv.
Kad virtuļi beidzās, Čaba pieklusināja televizoru un pastāstīja Metam, ko jau paveicis. Un paveicis viņš bija daudz. Pēc Meta aizmigšanas un pirms brokastu pasniegšanas viņš devies uz reģistratūru, iedevis darbiniekam vēl vienu desmit dolāru banknoti un visu nakd strādājis.
Viņš bija noskaidrojis trekera atrašanās vietu un pasniedza Metam izdrukas. Tās apliecināja, ka Mercedes iepriekšējā vakarā ap desmitiem izbraucis no Sīportas rajona, kur viņi to manīja pēdējā pārbaudes reizē. Tas aizbraucis uz pilsētas centru, un tur signāls pazudis - acīmredzot to nomāca kādas ēkas apakšzemes stāvlaukuma biezās betona sienas. Atkal signāls parādījās drīz pēc septiņiem no rīta - tajā pašā Sīportas rajonā -, un kopš tā laika automobilis nebija kustējies.
Pēc tam Čaba lielāko daļu laika pavadīja, cenšoties papildi-, nāt informāciju par likteņa nolemto komandu un tās slepeno projektu. Viņš bija piezvanījis vairakiem paziņām un patiesi nostrā- dinājis Google un Cuil meklētāju algoritmus. Daudz jauna uzzināt neizdevās, taču ari neatrastais par šo to liecināja.
Kaut gan viņš vairāk pārzināja pētījumu projektus, kuri nebija saistīti ar aizsardzības nozari, ap viņa un līdzinieku darbu virmojošā noslēpumainība pēc intensitātes nereti atgādināja militāro jomu. Lai arī ar aizsardzību saistītos projektus klāja daudz biezāks slepenības aizsegs, allaž varēja saklausīt kādu nejaušu čukstu, mājienu, saredzēt kādu spraugu un samanīt kaut vārgu
nojausmu par to, kas īsti tiek pētīts. Visbiežāk būtiskākā un sar- gājamākā bija informācija par to, kā mērķis tiks sasniegts; pats mērķis lielākoties vismaz aprisēs bija skaidri zināms, īpaši savstarpēji labi pazīstamu speciālistu aprindās. Diemžēl šajā gadījumā neviens neko nezināja. Projekts bija dzimis un miris pilnīgā un absolūtā slepenībā. Un Čaba secināja, ka ar kaut ko tādu sastopas pirmo reizi. Tāpat bija skaidrs, ka cilvēkiem, kas stāv aiz šī projekta, ir milzīgi resursi un apņēmība, un tādējādi pretošanās viņiem top vēl nepievilcīgāka - ja vien tā vispār iespējama.
Taču viņam bija izdevies atrast īstu tīrradni, par kuru viņš pastāstīja pašās beigās.
- Es izsekoju Dominika Rīsa sievu, - Čaba paziņoja Metam, un apmierinājums teju mirdzēja viņa nogurušajā sejā. - Varbūt viņai ir kāda versija par to, kas viņas vīram un Denijam bija darāms Namībijā.
- Kur viņa ir? - Mets jautāja.
- Nahāntā, - Čaba atbildēja, pasniegdams viņam papīra lapu ar tālruņa numuru. - Varam tur būt jau pēc pusstundas.
Brīdi apdomājies, Mets palocīja galvu.
- Izklausās lieliski. Bet vispirms apskatīsimies, kādus jaunumus mums no Sīportas ziņos trekeris.