48 Nahanta, Masačūsetsas štats

- Dominikam pats svarīgākais bija darbs, - Dženna Rīsa stās­tīja Metam un Čabam. - Pat tad, kad auga bērni, viņš reti parādī­jās šeit. Un arī tad, ja parādījās, lielas jēgas nebija. Viņa prāts al­laž bija pievērsies laboratorijai.

Viņi sēdēja viņas mājas dzīvojamā istabā Nahāntā - nelielā pilsētiņa, kas izvietota pusmēness formas pussalā piecpadsmit jūdžu attālumā no Bostonas. Dažas jūdzes tālāk to ar cietzemi savienoja šaura smilšu strēmele. Risas māja - pilnīgi moderni­zēts holandiešu koloniju stila nams - stāvēja ar skatu uz okeā­nu pilsētas rietumos. Dženna stāstīja, ka savulaik tā bijusi vi­ņas un Dominika vasaras māja, bet pēc vīra nāves viņa pārdevusi īpašumu pilsētā un pārcēlusies uz Nahāntu, kur du- bultaugsto dzīvojamo istabu pārvērtusi par darbnīcu un node­vusies tēlniecībai.

- Varu iedomāties, ka jūsu brālis bijis tāds pat, - Dženna sacī­ja. - Viņi visi šķita iegrimuši darbā. - Viņa domīgi paraustīja ple­cus un pieliecās, lai noglaudītu rūsgano retriveru, kas slinki snau­da saimniecei pie kājām. Istabas stūrī blakus bīdāmajām durvīm, kas sniedzās no grīdas līdz griesdem un veda uz terasi, mirguļo­ja Ziemassvētku eglīte. - Un raugiet, cik tālu viņi tā dēļ tika.

Mets ieskatījās Džennai acīs un lēni palocīja galvu.

- Ko jūs zināt par to pēdējo projektu, kura laikā viņi gāja bojā?

Dženna Rīsa iespurcās.

- Neko daudz. Dominiks savai aušīgajai sievai neko daudz par savu darbu nestāstīja. - Dženna skaļi iesmējās. - Un man jau ari nav nekāds zinātnieces prāts, tādēļ es par viņa darbu nemaz neinteresējos. Tā bija viņa pasaule. Un jūs jau droši vien zināt, cik apsēsti viņi kļuva, ja vajadzēja rūpēties, lai neviens neuzzina, kāds projekts tiek izstrādāts, iekams viņi paši nav gatavi par to paziņot un saņemt slavas laurus. Es gan vienmēr uzskatīju, ka tā ir paranoja… Saprodet, es taču neko tādu neizpļāpātu ikdienišķā sarunā ar draudzeni kafejnīcā, vai ne? - Viņa pasmaidīja.

Sagrozījies krēslā, Mets paliecās uz priekšu un salika plauk­stas zem zoda. Viņu acīmredzami mulsinaja jautājums, ko noteikti vajadzēja uzdot.

- Risas kundze…

- Sauciet mani par Džennu, Met, - viņa labsirdīgi palaboja.

- Dženna, - viņš iesāka vēlreiz, - gribu jums kaut ko pavaicāt. Jums tas varbūt šķitīs savādi, un… - Viņš apklusa un raudzījās namamātei acis, meklēdams uzmundrinājumu.

- Met, jūs teicāt, ka vēlaties aprunāties ar mani, un nobraucāt tik tālu ceļu līdz šejienei, tātad tas noteikti ir kaut kas svarīgs. - Dženna cieši paskatījās uz savu viesi. - Jautājiet visu, kas nepie­ciešams.

- Labi, - viņš pateicīgi sacīja. - Es tikai gribēju zināt… Vai jūs redzējāt sava vīra mirstīgās atliekas?

Pāris reižu samirkšķinājusi acis, Dženna Rīsa novērsās un no­dūra galvu. Pasniegusies un atkal noglaudījusi suni, viņa šķita iegrimusi atmiņās. Ārā putojošie decembra viļņi triecās pret klin­šu atsegumiem zem koka terases, gluži kā metronomi iezīmējot neomulīgo klusumu.

- Nē, - viņa pēc brīža atbildēja. - Visu es neredzēju. Bet jūs taču zināt, kā viņi gāja bojā, un… apstākļi tur…

- Zinu, - Mets attrauca, pūlēdamies neuzjundīt vēl kādas sā­pīgas ainas. - Bet jūs esat pārliecināta, ka tas bija viņš?

Namamātes acis bija pievērstas Metam, taču šķita raugāmies cauri, tālu prom aiz istabas sienām un pilsētas mūriem.

- Man parādīja dkai roku, - viņa sacīja. Vārdi ieķērās kaklā, un viņa uz brīdi aizvēra acis. Kad tās atkal atvērās, kakdņos mir- • dzēja asaras. - Bet tā bija viņa roka. Kreisā. Ar visu laulibas gre­dzenu. Līdz ar to man šaubas neradās.

- Tātad jūs esat pārliecināta, - Mets neatlaidās, lai gan viņu māca ļaunas priekšnojautas.

Dženna Rīsa palocīja galvu.

- Viņam bija tiešām skaistas, nevainojamas plaukstas. Kā pia­nistam. Kad satikāmies, es tās pamanīju pirmās. Protams, tas bi­ja… - Dženna atgainīja kādu sāpīgu domu un izslējās. - Es zinu, ka tā bija mana vīra roka. - Viņa uzsmaidīja Metam. - Kāpēc tā jautājat?

- No mana brāļa nekas nebija palicis pāri, tādēļ es prātoju… Gluži vienkārši cerēju, ka tā varbūt ir kļūda, - Mets mulsi no­teica.

- Domājat, ka jūsu brālis joprojām ir dzīvs?

Metu pārsteidza tik tiešs jautājums, un viņš spēja vien pamāt ar galvu. Dženna veltīja viņam siltu, labvēlīgu smaidu.

- Kaut es varētu pateikt ko tādu, kas jums palīdzētu atklāt pa­tiesību, taču varu izstāstīt tikai to, ko zinu par savu Dominiku.

Juzdamies pateicīgs, ka nevajag sniegt sīkākus paskaidroju­mus, Mets palocīja galvu. Tad viņš atcerējās vizītes galveno iemeslu.

- Vai jūs zināt, kas bija Dominika darba devējs?

- To viņš man neteica, - Dženna domīgi atbildēja. - Nevarētu teikt, ka viņam tas nepatika. Patika. Taču, tāpat kā pārējie, viņš nemēdza runāt par detaļām. Un ne jau pirmo reizi. Arī iepriekšē­jie viņa atklājumi potenciāli varēja mainīt pasauli. Tā viņi visi do­māja un pēc tā dzinās. Un es domāju, ka dažas lietas dešām var mainīt mūsu dzīvi, piemēram, mobilie telefoni, internets vai elek- tromobiļi. - Viņa paliecās uz priekšu un koncentrējoties sarauca pieri, it kā cenzdamās kaut ko uzmeklēt prāta apcirkņos. - Bet ar šo projektu… bija citādi. Kā jau teicu, Dominiks pat labākos lai­kos neko daudz nestāstīja par savu darbu, bet par šo viņš likās īpaši noslēpumains. Tādēļ arī spriežu, ka viss bija citādi. Projekts šķita iespaidīgs. Viņš gan centās slēpt, taču kaismīgais entuzi­asms, opdmisms… Viņš uzskatīja, ka veiksmes gadījumā projekts tiešām var izmainīt pasauli daudz fundamentālākā līmenī. Pāris reižu es viņu centos tincināt, taču viņš tikai atteica: "Gan jau re­dzēsi." Dienas, kad viņam dka apstiprināts finansējums… Tās mums tiešām bija īpašas, un parasti mēs tās svinējām kādā mo­dernā restorānā. Bet ar šo projektu bija citādi. Nepārprotiet mani, viņš priecājās. Taču bija vēl kaut kas. Šķita, ka sākusies jauna fā­ze viņa dzīvē. Tāda kā misija. Un viņš bija daudz noslēpumai­nāks nekā jebkad agrāk. Mēs ļoti reti redzējāmies. Līdz… - Viņa novērsās, lai aizgainītu atmiņas.

- Jūs nezināt, kas finansēja viņa darbu? Kaut ko taču viņš par to būs teicis, - Mets neatlaidās.

Vilcinādamās Dženna nopētīja viņu un tad sacīja:

- Neesmu pārliecināta, ka vajadzētu jums par to stāstīt.

- Lūdzu, Dženna! Man tas dešām jāzina. Projektā bija iesais­tīts arī mans brālis.

Cieši paskatījusies uz Metu, viņa nopūtās un palocīja galvu.

- Tātad… Es allaž pieņēmu, ka nauda nāk no kādas lielas, viņam pazīstamas riska kapitāla firmas vai varbūt valdības. Ne­jauši izpļāpājās viņš dkai reizi, - Dženna atzinās.

- Un ko viņš teica? - Mets klusi izdvesa.

- Ka nauda nāk no Raidela.

Apmulsis Mets lūkojās uz viņu. Sarunas pavedienu uztvēra Čaba.

- Lerijs Raidels? - viņš pārjautāja.

-Jā, - Dženna apstiprināja. - To neviens nedrīkstēja zināt. Nav ne jausmas, kāpēc tā, bet tā bija viņu kaprīze. Raidels ir publiski pazīstama persona un, domāju, uztraucās par sevi. Un tomēr es jutos pārsteigta, varbūt mazliet dusmīga, ja godīgi, ka viņš neie­radās uz Dominika bērēm. Redziet, es nevaru sūdzēties, viņi lie­liski parūpējās par mani, jo nevajadzēja bažīties par apdrošinā­šanu un tamlīdzīgām lietām, taču…

Čaba zīmīgi palūkojās uz Metu, kuram - tāpat kā daudziem - šis vārds bija pazīstams. Taču šķita, ka viņš neizprot, cik nozī­mīgs tas ir biedram.

- Jūs esat pārliecināta? - Čaba jautāja.

-Jā, - Dženna Rīsa atbildēja.

Skatiens, ko Čaba veltīja Metam, apliecināja, ka viņi noskaid- . rojuši visu nepieciešamo.

Загрузка...