Zīme

80 Hjūstona, Teksasas štats

Medokss nelikās manām sāpes, vērojot, kā neatliekamās medicīniskās palīdzības komanda tiek galā ar viņam sagādā­to Ziemassvētku pārsteigumu. Uzņemšanas nodaļas medmā­sai viņš paskaidroja, ka remontējis zāles pļāvēju un noticis nelaimes gadījums. Par pārējo parūpējās derīga kredītkarte, no kuras varēja pārskaitīt pamatīgu summu. Ķirurgi strādāja vairāk nekā trīs stundas - grieza, urba, skrūvēja un šuva vi­ņa sakropļoto roku. Vairākas caurulītes apgādāja viņu ar asi­nīm, jo daudz dzīvības sulas viņš bija zaudējis pie kokiem sta­dionā.

Viņš bija uzstājis, ka pietiks ar vietējo anestēziju, jo nosprieda, ka vienai naktij negaidītu pārsteigumu pietiks un turklāt nešau­bījās par savu spēju iztikt vispār bez atsāpināšanas. Roka tiešām bija glābta, taču vēl krietnu laiku nebūs izmantojama darbā. Ār­sti pat brīdināja, ka varbūt visu atlikušo mūžu tai būs ierobežo­tas kustības. Lāpstiņas bija ieurbušās muskuļu audos un cīpslās. Kad operācija bija galā, roka drīzāk atgādināja dekoratīvu elemen­tu, nevis lietojamu locekli. Viņa labā roka! Vārīdamies dusmās, Medokss juta kārdinājumu pieprasīt, lai tā tiek amputēta līdz pat elkonim, bet tad aizgainīja šo domu, jo negribēja padarīt savu iz­skatu vēl groteskāku. Viņam pietiks ar vienu roku, tikai jāiemā­cās to likt lietā.

Pat novārdzināts un zāļu apdullināts, Medokss manīja slim­nīcā valdošo kņadu - visi apsprieda zīmes parādīšanos virs Dār­bija savrupmājas. Ziņas šķita biedējošas, jo viņš zināja, ka tāds pasākums nebija plānots. Un tas nozīmēja kāda izstāšanos no spēles. Medokss prātoja, vai Drakers ir šīs idejas autors un ko viņš ar to gribējis panākt. Viņš secināja, ka plāns jūk un brūk, taču uz­ņēma to stoiski un nemocījās prātojumos par to, kas nogājis grei­zi. Galvenais bija koncentrēties nākamajam solim - paša izvirzī­tajam uzdevumam un, ja paveiksies, brīvības izcīnīšanai un dzīvības saglabāšanai. Viņš zināja, kad ir īstais laiks pielikt pun­ktu zaudējumu straumei un izvēlēties citu laivu, nevis smelt ūde­ni no grimstoša kuģa. Kamēr apkārt rosījās Raidels, Šērvudu brā­līši un tā žurnāliste, šis kuģis ne tikai grima, bet arī cieta no nepārtrauktiem torpēdu uzbrukumiem.

Medokss zināja, kas darāms - jāiet uz priekšu, jāpasteidzas un, ļaunākajā gadījumā, jānodzīvo līdz dienai, kad varēs celties nākamajai cīņai. Tieši to viņš bija mācījies. Viņš iedomājās par Džeksonu Drakeru un pārējiem saviem vīriem, iedomājās par vi­ņu saplosītajiem ķermeņiem, kas mētājas rēgainā Irākas pilsēta, iedomājās par to, kā viņš nodevis šos cilvēkus. Taču viņš bija izdzīvojis un turpināja cīņu. Un tādēļ vairs ne minūti nedrīk­stēja izšķiest tajā slimnīcas palātā. Un tādēļ tikai stundu pēc ope­rācijas viņš jau bija arā no slimnīcas un devas uz Hjustonas cen­tru.