Dievu ēdiens

III

— Tas nav nekāds cālis, — sacīja mistera Bensing­tona māsīca Džeina.

— Jādomā, ka tik daudz kā cāli es nu gan pa­zīstu, — ķildīgi sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina.

— Pirmkārt, tas ir pārāk liels, lai būtu cālis, tur­klāt uzreiz skaidri redzams, ka tas nav cālis.

— Drīzāk tā ir liela sīga, bet cālis tas nav.

— Manuprāt, — ierunājās Redvuds, negribīgi ļau­dams Bensingtonam iesaistīt sevi strīdiņā, — jāatzīs­tas, ka, spriežot pēc ārējām pazīmēm…

— Ak tā! Ja jūs spriežat pēc ārējām pazīmēm, — sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina, — nevis kā saprātīgi cilvēki ticat tam, ko redzat paši savām acīm …

— Nu, patiešām, mis Bensingtone …

— Ak! Turpiniet vien! — iesaucās māsīca Džeina. — Jūs, vīrieši, visi esat vienādi.

— Ja spriežam pēc ārējām pazīmēm, šis putns no­teikti pieskaitāms pie… tas, bez šaubām, nav nor­māla lieluma, ir hipertrofēts … un tomēr … īpaši tālab, ka tas izperēts no parastas vistas olas… Jā, manuprāt, mis Bensingtone, man jāatzīst… ka šo putnu es nevaru nosaukt citādi kā par cāli.

— Jūs gribat teikt, ka šis te ir cālis? — vaicāja māsīca Džeina.

— Domāju, ka tas ir cālis, — atbildēja Redvuds.

— Blēņas! — sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina un nikni paskatījās Redvudam tieši acis. — Ak, man pietrūkst pacietības ar jums strīdēties! — Un, pēkšņi pagriezusies, viņa izgāja no istabas, aiz- cirzdama durvis.

— Izjūtu patiesu atvieglojumu, ka tas ir cālis, Bensington, — sacīja Redvuds, kad durvju aizcirša­nas atbalss bija izgaisusi. — Kaut ari ļoti liels.

Negaidīdams īpašu Bensingtona uzaicinājumu, viņš apsēdās zemā atzveltenī pie kamīna un atzinās kādā savā rīcībā, ko neatļautos pat cilvēks, kuram ar zi­nātni nav ne mazākā sakara.

— Zinu, jūs teiksiet, ka esmu pārsteidzies, Ben­sington, — viņš sacīja, — taču atzīšos, ka mazliet iebēru to … ne jau daudz… pavisam mazu drus­ciņu … sava puisēna pudelītē … apmēram pirms nedēļas!

— Bet ja nu!… — iesaucās misters Bensingtons.

•— Zinu, — atbildēja Redvuds un uzmeta skatienu

milzīgajam cālim, kas gulēja traukā uz galda.

— Pagaidām viss ir kārtībā, paldies dievam. — Un viņš sameklēja kabatā cigareti.

Pēc tam Redvuds mazliet nesakarīgi pastāstīja visu sīkāk:

— Nabaga mazulis nepavisam nepieņēmās sva­rā… nezināju vairs, ko iesākt. Vinklss, drausmīgs nemākulis … mans kādreizējais skolnieks … ne­kādas jēgas… Misis Redvuda tic šim Vinklsam kā pravietim … Zināt, ir tādi cilvēki, kas prot izrādī­ties … Man, protams, viņa nepavisam netic … Lai gan es mācīju Vinklsu… Bērnistabā mani gandrīz nelaiž iekšā… Kaut ko vajadzēja darīt… Ielavījos, kamēr aukle brokastoja … iebēru pudelītē …

— Bet viņš taču augs, — teica misters Bensing­tons.

—■ Jau tagad aug. Pagājušo nedēļu pieņēmās div­desmit septiņas unces … Vajadzēja tikai paklausīties Vinklsā. Pareiza kopšana, — viņš saka.

— Ak kungs! To pašu saka arī Skiners!

Redvuds atkal uzmeta skatienu cālim.

— Tagad man rūp, kā rīkoties turpmāk, — viņš

sacīja. — Vienu pašu bērnistabā mani nelaidīs, jo reiz es gribēju uzzīmēt Džordžīnas Filisas augšanas līkni… atceraties … un kā lai es ieberu puisēnam otro devu …

— Vai maz vajadzētu?

— Jau divas dienas viņš brēc vienā brēkšanā … ar parasto ēdiena devu vairs nepietiek. Jādod vairāk.

— Izstāstiet Vinklsam!

— Velns lai parauj Vinklsu! — iesaucās Redvuds.

— Sazinieties ar Vinklsu, uzticiet viņam pulveri, lai dod mazajam …

— Laikam vajadzēs gan tā darīt, — piekrita Red­vuds un, zodu pret dūri atspiedis, lūkojās kamīna liesmās.

Bensingtons brīdi pastāvēja, glaudīdams pūkām apaugušā milzu cāļa krūti.

— Tie nu gan izaugs briesmīgi lieli, — viņš sacīja.

-— Lieli gan, — atsaucās Redvuds, acis vēl arvien

no uguns nenolaizdams.

— Kā zirgi, — sacīja Bensingtons.

— Vēl lielāki, — teica Redvuds. — Kaut kas traks!

Bensingtons novērsa skatienu no cāļa.

— Redvud, — viņš sacīja, — šie putni izraisīs ve­selu sensāciju.

Redvuds pamāja ar galvu, joprojām raudzīdamies uguni.

—- Un arī jūsu puisēns, goda vārds! — pēkšņi it kā attapies teica Bensingtons un nozibināja acenes.

— Par to patlaban domāju arī es, — sacīja Red­vuds.

Viņš atlaidās krēslā, nopūtās, iemeta aizsmēķēto cigareti kamīnā un iebāza abas rokas dziļi bikšu kabatās.

— Jā, tieši par to domāju arī es. Ar šo Hērakleo­forbiju vajadzēs apieties uzmanīgi. Cālis acīmredzot audzis tik ātri…

— Ja puisēns augs tādā ātrumā … — lēnām iesāka misters Bensingtons un nenolaida acis no cāļa. — Tad, vai zināt, viņš izaugs briesmīgi liels.

— Pakāpeniski būs jāsamazina deva, — teica Red­vuds. — Es to pateikšu Vinklsam.

— Par daudz riskants eksperiments.

— Riskants gan.

— Un tomēr, vai zināt, taisnibu sakot… Agri vai vēlu to vajadzēs izmēģināt ar kādu bērnu.

— Ar kādu jau nu tiks izmēģināts, tas tiesa.

— Jā gan, — piekrita Bensingtons un, pienācis pie kamīna, apstājās uz paklāja, noņēma acenes un rūpīgi tās nospodrināja.

— Kamēr nebiju redzējis šos cāļus, Redvud, es nudien īsti neizpratu, kādas iespējas paver mūsu at­klājums. Tikai tagad pamazām apjaušu … iespēja­mās sekas.

Un pat tai brīdī misters Bensingtons, patiesību sa­kot, ne tuvu neapjauta, kādu sprādzienu viņi izraisīs, pielaizdami uguni šai niecīgajai degauklai.