Dievu ēdiens

V

Nelāgais starpgadījums saasināja vīru modrību, taču drosmi tādēļ viņi nezaudēja.

Izkrāvuši vezumus, viņi visu sanesa mājā, ko pēc misis Skineres aizbēgšanas žurkas acīmredzot bija krietni apstrādājušas, un četri vīri abus zirgus aiz­veda atpakaļ uz Hiklijbravu. Beigto žurku viņi pār­vilka pāri žogam tādā vietā, kur to pa logu varēja labi saredzēt, un pēkšņi grāvī uzdūrās veselam mu­džeklim milzu spīļastu. Spīļastes metās mukt, bet Kosars pamanījās labu tiesu no tām sabradāt ar vare­najām, zābakos ieautajām kājām un apsist ar šaute­nes laidi. Divi vīri pie virtuves durvīm nocirta vai­rākus mežvīteņu stumbrus — to diametrs sasniedza divas pēdas, — un, kamēr Kosars saveda kārtībā māju, lai varētu pārlaist tur nakti, Bensingtons, Red­vuds un viens no palīgiem — elektrotehniķis rū­pīgi pārlūkoja putnu dārzu, meklēdami žurku alas.

Viņi meta lielu līkumu ap milzu nātrēm, kuru indīgie dzeļmati draudīgi slējās vai vesela sprīža ga­rumā. Rietumu stūrī pie galīgi apgrauztiem un sa­postītiem pakāpieniem žogā viņi uzgāja prāvu cau­rumu — ieeju žurku alā, no kuras pretī dvakoja tik derdzīga smirdoņa, ka visi trīs neviļus saspiedās pū- lītī.

— Ceru* ka žurkas no turienes tūdaļ muks ārā, — sacīja Redvuds, pamezdams skatienu uz akas pusi.

— Bet ja nu ne … — atsaucās Bensingtons.

— Gan jau nāks, — teica Redvuds.

Brīdi viņi pastāvēja, domās nogrimuši.

— Ja mēs līdīsim alā, vajadzēs paņemt līdzi kādu gaismekli.

Pa baltu smilšu taciņu izgājuši cauri priežu silam, viņi pēkšņi apstājās pie lapseņu pūžņiem.

Saule jau laidās rietā, un lapsenes atgriezās uz naktsguļu; dziesnas zeltainajā blāzmā to spārni vir­moja kā staru vainags. Baidīdamies iznākt klajumā, trīs vīri palika koku aizsegā un nolūkojās, kā mil­zīgie kukaiņi nolaižas zemē, parāpo ap pūžņiem un pēc tam pazūd.

— Pēc pāris stundām tās pavisam norims, — sa­cīja Redvuds. — Jūtos nudien kā zēna gados.

— Alām ir tik lieli ieejas caurumi, ka ar tiem mēs droši tiksim galā, — teica Bensingtons, -— pat ja nakts iegadītos pavisam tumša. Starp citu, par ap­gaismojumu …

— Pilnmēness, — sacīja elektrotehniķis. — Es jau to noskatījos.

Viņi atgriezās fermā, lai apspriestos ar Kosaru.

Kosars noteica, ka sērs, salpetris un ģipsis, pats par sevi saprotams, cauri mežam jāaizgādā jau pirms mijkrēšļa, tālab viņi tūlīt ķērās pie kravas un sāka nest projām maisus. Vēl tika doti nepieciešamie no­rādījumi, un tad neviens vairs nebilda ne vārda: kad pie lapseņu pūžņiem norima rosīgā dūkšana, pasauli pārņēma klusums, ko lāgiem iztraucēja vienīgi soļu troksnis, nešļavām apkrāvušos vīru smagā elpošana un būkšķi, maisiem atsitoties pret zemi. Vīri nomai­nīja cits citu, tikai Bensingtons palika malā, jo ne­viens nešaubījās, ka tik grūtu darbu viņš nespēj veikt. Ar šauteni rokās viņš stājās postenī Skineru guļamistabā un apsargāja beigto žurku, bet pārējie, pēc kārtas atpūzdamies no smagā nesiena, pa diviem uzmanīja žurku alas aiz nātru brikšņas. Nezāļu po­gaļas jau bija ienākušās un brīžiem sprāga ar spalgu, pistoles šāvienam līdzīgu sprakšķi, bet sēklas kā skrotis pašķīda uz visām pusēm, trāpīdamas arī abus sargus.

Misters Bensingtons sēdēja pie loga cietā, ar zirga astriem polsterētā atzveltenī, kas bija pārklāts ar no­smulētu pārvalku, kurš Skineru viesistabā ilgus ga­dus bija kalpojis par sava veida pasaulīgās greznības apliecinājumu. Šautene — šis neierastais rīks — bija nolikta uz palodzes, un misters Bensingtons caur acenēm lāgiem pavērās turp, kur aizvien vairāk sa­biezējošā krēslā melnēja beigtā žurka, lāgiem ziņ­kārīgā apcerē pārlaida skatienu visai istabai. Pa logu ieplūda petrolejas smaka, jo viena muca bija sākusi tecēt, un tai pievienojās mazliet tīkamāka smarža, ko izplatīja nocirstā mežvīteņa sašķaidītais stumbrs.

Novērsies no loga, misters Bensingtons istabā sa­juta kādreiz apdzīvotās mājas nule jau pagaisušo aromātu — alus, siera, iepuvušu ābolu smaržu, taču kā vadmotīvs tām cauri jautās vecu zābaku dvaka, un neviļus uzradās domas par pazudušajiem Skine- riem. Misters Bensingtons pārlaida skatienu tumsā grimstošajai istabai. Mēbeles bija sagrūstas juku ju­kām — nav izslēgts, ka te darbojusies kāda sevišķi ziņkārīga žurka, — taču pie durvīm uz vadža pa­kārtie svārki, bārdas nazis, netīra papīra driskas, ziepju gabaliņš, kas, ilgus gadus nelietots, bija sa­cietējis kā krams, atsauca atmiņā spilgto Skinera personību. Bensingtonam kā pēkšņa jaunatklāsme prātā iešāvās doma, ka Skineru nokodusi un apēdusi vai vismaz viņa nogalināšanā piedalījusies tieši tā briesmone, kas nu jau beigta gulēja tumšajā sētmalē.

Kas to būtu domājis, pie kā var novest gluži ne­kaitīgs atklājums ķīmijā!

Tepat vien viņš ir, savā mīļajā, dzimtajā Anglijā, un tomēr viņu apdraud briesmas šai tumšajā, izpos­tītajā mājā, kur viņš sēž viens pats, nolicis ieroci blakus, tālu no jebkurām ērtībām, ar šautenes atsi­tienā zilumos sadauzīto plecu un… velns parāvis!

Tikai tobrīd misters Bensingtons apjauta, cik krasi pārvērtusies viņa ierastā pasaules kārtība. Viņš bija traucies pretī šim aizrautīgajam piedzīvojumam, ne­bilzdams ne vārda par to māsīcai Džeinai!

Ko gan māsīca Džeina par viņu tagad domās?

Misters Bensingtons mēģināja to iztēloties, taču nespēja. Uzmācās dīvaina sajūta, ka viņi abi ir šķī­rušies uz mūžiem un nekad vairs netiksies. Viņš sa­prata, ka, sperdams šo soli, ir nonācis gluži citā neap­tveramā pasaulē. Kādus brīnumus vēl slēpa šī strauji biezējošā krēsla? … Pret blāvi zaļgani dzintaraina- jām rieta debesīm draudīgi melni rēgojās milzīgo nātru dzeļmati. Visapkārt valdīja klusums… neiz­teicams klusums. Brīnums, kālab nebija dzirdami pā­rējie vīri, kas stāvēja turpat, aiz mājas stūra? Rat- nīca jau grima pilnīgi melnā tumsā.

Bliukš … blaukš … bliukš …

Aizskanēja atbalsis, kāds iekliedzās.

Ilgs klusums.

Bliukš! Un atkal pagaistošas atbalsis.

Klusums.

Beidzot, paldies dievam! Redvuds un Kosars iznira no klusuma un tumsības, un Redvuds sauca:

— Bensington! Vai dzirdat, Bensington? Mēs pie­beidzām vēl vienu žurku! Kosars piebeidza vēl vienu žurku!