Dievu ēdiens

V

Profesoram Redvudam šķita, ka visu Bensingtona dzīvokli piepilda misters Skiners un tā balss, neat­stādami vietas nevienai citai saprātīgai būtnei, ja, protams, misteru Skineru vispār var uzlūkot par sa­prātīgu būtni.

Balss skanēja žēlabaini, it kā misters Skiners ciestu briesmīgas mokas.

— Mumt nav ietpējamt tur vairt palikt, ter. Mēt motījāmiet, tērēdami, ka vēlāk būt labāk, bet vit iet tikai ud ļauno puti, ter. Ne jau tik tāt laptenet, ter … tur jau taraduķāt arī tpīļatet… titen tādat, ter. (Viņš pastiepa roku un norādīja uz taukaini netīro plauk­stu gandrīz līdz pašam delmam.) Mitit Tkinere tur­pat va' tamaņu daudēja, ter. Un deldīgāt nātret pie aplokiem, ter, tāt aug kā trakat, un meģvīteņi, ko mēt ietējām pie mājat, ter, pa nakti jau ielaida tīgat pa logu un gandrīd tapināt mitit Tkinerei kājāt. Pie vita vainīga tā jūtu barība, ter. Kur tik kāda kripa­

tiņa nobirt, ter, tur vit aug kā trakt, ir tapņot nerā­dāt, ka tā var augt. Līd mēneķa beigām nav ko do­māt par palikķanu, ter! Mumt dīvība vēl ir dārga, ter. Ja laptenet mūt nenomaitāt, tad vīteņi noģnaugt. Jūt to iedomātiet nevarat, ter, kamēr pat tavām atīm neredētiet, ter …

Vienu aci viņš pagrieza pret dzegu virs Redvuda galvas.

— Kat var dināt, vai ģurkat arī nav to iekampu- ķat, ter! Par to vie' man jādomā, ter. Vēl nevienu lielu ģurku atīt neetmu manījit, bet kat var dināt, ter. No tām paķām tpīļatēm mēt pārbījāmiet līd nā­vei — divat gabalat un tik lielāt kā vēģi, ter… un tie meģvīteņi tik drautmīgi aug, bet, kad et iddirdēju laptenet… nu, taitni kā iddirdēju, ter, man vit tika tkaidrt. Nenieka vairt negaidīju, tik pieķuvu pogu, tā bija notrūkuti, un taitnā teļā pie jumt. Pat tagad, ter, man tirt dreb aid bailēm, ter. Kā et varu dināt, kat tur tagadītēt notiek ar mitit Tkineri, ter! Un tat vītenit aug un taipāt pa vitām malām kā ķūtka, ter… lai nelabait mani tatper, turi tik atit vaļā un maniet pie malat, ter… un tpīļatet aug tik lielākat un lielākat, un kur tad vēl laptenet… Mitit Tkinere pat mantu nevienam nav novēlējuti, ja nu kat atga- dāt, ter!

•— Bet vistas? — apjautājās misters Bensingtons. — Kas notiek ar vistām?

— Līd vakardienai mēt tāt ēdinājām, nelabait lai mani tatper, — teica misters Skiners. — Bet ķorīt vairt nedrīktējām, ter. Laptenet tatēla tādu lērumu, taitni brietmat, ter. Tāt nāta virtū —■ duķiem vien. Lielāt — nu kā gaiļi. Et ķai taku, pieķuj, et taku, pogu, va' nu vienu vai divat, et taku, nevar tak titen tā braukt ud Londonu, et taku, man tak jāiet pie mitera Bentingtona, et taku, un jāpateit vit, kā nā­kat. Un tu tēdi titen itabā, kamērt et atbrauktu, et taku, un turi logu pavitam tiet, et taku.

— Ja jūs nebūtu rīkojušies tik nolaidīgi… — iesāka Redvuds.

— Ak, ko jūt runājat, ter, — sacīja Skiners. — Va' tad nu ir ītā reide tādām runām. Et jau tāpat etmu nelaimīgt, ter, baidot par mitit Tkineri, ter! Nu ne­vajag, ter. Man nemad nav dūķa ar jumt trīdētiet. Lai nelabait mani tatper, ter, nudien nav! Prātā ģur- kat vien tāv… Kat dina, va' tāt nav udklupuķat mitit Tkinerei, kamēr et te runāju!

— Un jūs neesat izdarījis nevienu mērījumu, kur iznāktu tādas apbrīnojamas augšanas līknes! — iesaucās Redvuds.

— Par daud biju nomākt, ter, — teica misters Ski­ners. ■— Ja jūt dinātu, ko mēt idtietām — mēt abi ar mitit Tkineri! Vitu titen to mēneti. Taitni nedinā- jām, kur dētiet, ter. Vitat aug kā trakat, aug tpīļatet, un aug vīteņi. Neatminu, ter, vai jau tātīju — tie meģvīteņi…

— Stāstījāt gan, — sacīja Redvuds. — Tagad ro­das jautājums, Bensington, — ko mums darīt?

— Bet ko darīt mumt? — iesaucās misters Skiners.

— Jums jābrauc mājās pie misis Skineres, — teica Redvuds. — Jūs taču nevarat atstāt sievu visu nakti vienu pašu.

— Vient et nebrauktu, ter, neparko ne. Kaut tur būtu vai dutit mitit Tkineru. Ja nu mitert Benting- tont.. .

— Blēņas, — Redvuds viņu pārtrauca. — Lapsenes pa nakti nevienu neaiztiks. Un spīļastes jau nu jums virsū neskries …

— Nu, bet ģurkat?

— Nekādu žurku tur nav, — sacīja Redvuds.

Mistera Skinera lielākās bažas bija gluži veltīgas. Misis Skinere todien laiku lieki nezaudēja.

Ap pulksten vienpadsmitiem mežvīteņi, kas visu rītu bija rosīgi stiepusies garumā, jau sāka rāpties pāri logam un krietni vien aizsedza gaismu; jo istabā kļuva tumšāks, jo skaidrāk misis Skinere saprata, ka pienācis pēdējais laiks domāt par glābšanos. Tik­pat skaidri viņa saprata arī, ka pagājusi vesela mū­žība, kopš misters Skiners aizbraucis. Labu brīdi viņa vērīgi noskatījās pa aizaugušo logu, cauri kus­tīgajām stīgām, tad piesardzīgi atvēra guļamistabas durvis un ieklausījās …

Arā viss šķita pavisam kluss, un tā nu, brunčus augstu sacēlusi, misis Skinere zibenīgi iemetās gu­ļamistabā, vispirms palūkojās zem gultas, tad aizslē­dza durvis un aši, kā jau daudz pieredzējusi sieviete, sāka posties ceļam. Gulta vēl nebija saklāta, pa grīdu mētājās mežvīteņa stīgas, ko Skiners jau iepriekšējā vakarā bija apcirtis, lai varētu aizvērt logu, taču šai nekārtībai viņa neveltīja ne mazāko uzmanību. Viņa sadabūja cik necik pieklājīgu pa­lagu. Tanī viņa iesaiņoja visas savas drānas un arī velvetona jaku, ko Skiners apvilka dzīves svarīgā­kajos brīžos, ielika vēl neatvērtu marinētu dārzāju burciņu, — un tiktāl neviens nevarētu apšaubīt, ka viņa rīkojas likumīgi. Bet tad misis Skinere paņēma divas hermētiski noslēgtas skārda kārbas ar Hērak- leoforbiju, ko pēdējā apmeklējuma reizē bija atve­dis misters Bensingtons. (Misis Skinere bija godīga, krietna sieviete, taču viņa bija arī vecmāmiņa, un viņas sirds nespēja panest, ka tāda laba manta tiek izšķiesta kaut kādu nolāpītu cāļu ēdināšanai.)

Sasaiņojusi visu bagātību, misis Skinere uzlika aubi, noņēma priekšautu, apsēja lietussargu ar gluži jaunu apavu auklu un, brīdi paklausījusies pie dur­vīm un loga, atvēra durvis un izgāja briesmu pār­pilnajā pasaulē. Lietussargs bija pasists padusē, bet paunu viņa nesa cieši abās mezglainajās rokās sa­žņaugtu. Aubīti viņa bija uzlikusi pašu labāko — to, ko valkāja svētdienās, un divas magones, kas lepni slēja galviņas starp krāšņo lentu un pērlīšu rotā­jumu, šķita paužam tādu pašu biklu drosmi kā aubī- tes valkātāja.

Virsdegunē misis Skinerei ievilkās apņēmības rie­vas. Viņai nu reiz ir diezgan! Palikt un gaidīt vienai pašai! Lai Skiners nāk atpakaļ, ja viņam briesmīgi patīk.

Misis Skinere izgāja pa priekšdurvīm — ne jau tādēļ, ka gribētu doties uz Hiklijbravu (viņas ceļa mērķis bija Cīzingaibraita, kur dzīvoja precētā meita), bet gan tālab, ka pakaļdurvis nevarēja vairs atvērt, jo mežvītenis auga kā traks kopš tās reizes, kad viņa pie pašām tā saknēm apgāza trauku ar cāļu barību. Brīdi viņa ieklausījās, tad gaužām piesardzīgi aizvēra durvis no ārpuses …

Pie mājas stūra misis Skinere apstājās un izlūkoja apkārtni…

Kalna galā aiz priežu sila kā zemē iecirsta rēta vīdēja plata smilšu bedre — tur atradās lapseņu pūznis, un misis Skinere to labu brīdi nopētīja. No rīta šurp turp izlidojušās, lapsenes vairs laukā nerā­dījās, visapkārt valdīja klusums, no sila puses varēja saklausīt vienīgi klusu sīkšanu, it kā tālumā darbo­tos tvaika zāģis. Nemanīja arī nevienu spīļasti. Kaut kas gan iečabējās kāpostu dobē, taču tur varbūt kaķis uzglūnēja kādam putniņam. Misis Skinere brīdi ieklausījās.

Viņa paspēra pāris soļu ap mājas stūri un pie putnu dārza atkal apstājās. Palūkojusies milzeņos, viņa domīgi pašūpoja galvu un izdvesa: «Ak!»

Augumā cāļi jau bija sasnieguši lielo putnu emu, to­ties miesās apvēlušies nenoliedzami brangāki, tā ka šķita arī lielāki. Pāri palikušas bija piecas vistiņas, jo abi gailēni kautiņā viens otru bija piebeiguši. Pa­manījusi, cik sašļukuši izskatās cāļi, misis Skinere mirkli vilcinājās.

— Nabadziņi! — viņa sacīja un nolika paunu zemē. — Ne lāsītes ūdens. Un visu diennakti ne graudiņa nav ieknābājuši. Bet pašiem tik traki gribas ēst! —■ Pielikusi izžuvušo pirkstu pie lūpām, viņa apsvēra, ko darīt.

Te nu jāteic, ka šī netīrā veča paveica nudien īstu augstsirdības varoņdarbu. Atstājusi paunu un lietus­sargu uz ķieģeļiem bruģētā celiņa, viņa piegāja pie akas, pasmēla veselus trīs spaiņus ūdens un ielēja to tukšajā cāļu silē, un, kamēr cāļi grūstījās gar sili, klusītēm atvēra putnu dārza vārtus. Apmierināta ar savu rīcību, viņa mundri savāca zemē nolikto man­tību, pārrausās pāri dzīvžogam dārza viņā malā un, cauri lekni sazēlušai pļavai (lai turētos tālāk no lap­senēm) sasniegusi līkumoto taciņu, devās pa to uz Čīzingaibraitu.

Pūzdama elsdama viņa slāja pret kalnu, brīdi pa brīdim apstādamās, lai atpūtinātu rokas no smagās nešļavas, mazliet atvilktu elpu un pamestu skatienu atpakaļ uz mazo būdiņu priežu sila malā. Kad, gan­drīz jau sasniegusi kalna kori, misis Skinere beidzot ieraudzīja trīs lapsenes pa gabalu citu no citas lēni un smagi planējam uz rietumu pusi, viņa dūšīgi vien pielika soli.

Drīz iznākusi klajā laukā, misis Skinere pa uzbē­rumu starp dzīvžogiem (te viņa jutās cik necik dro­šībā) devās taisnā ceļā garām Hiklijbravas gravai uz smilšu pauguru pusi. Tur, kāpu pakājē apmetusies uz akmens dzīvžoga malā, viņa kupla koka pavēnī mirkli atpūtās.

Tad atkal apņēmīgi devās tālāk …

Ceru, jūs varat iztēloties večiņu ar baltu paunu rokās kā pakaļkājās saslējušos melnu skudriņu va­saras pusdienas tveicē tekam pa saulē balojošo ta­ciņu, kas aizvijas gar smilšu pakalnu nogāzi. Aizels- damās viņa traucās nopakaļ savam enerģiskajam, nenogurdināmajam degunam, magones uz aubītes trauksmē tricinājās līdzi, un kamašas, ceļa putekļiem klātas, kļuva arvien baltākas un baltākas. Plikš- plakš, plikš-plakš dipēja soļi svelmainajā klusumā, un lietussargs neatlaidīgi un neapnicīgi lūkoja izslī­dēt viņai no paduses. Krunkainās lūpas zem varenā deguna bija savilktas nelokāmā apņēmībā, un lāgu lāgiem viņa lādēdamās pagrūda uz augšu lietussargu vai atriebīgi paraustīja rokā cieši sažņaugto saini. Bet lūpas brīžiem kaut ko neskaidri murmināja, it kā aizlaikus uzsākdamas ar Skineru paredzamo strīdiņu.

Un tālumā, aiz jūdžu jūdzēm, dūmakainajā zilgmē pamazām parādījās torņa smaile, un arvien skaidrāk un skaidrāk acīm pavērās klusais zemes stūrītis, kur no pasaulīgās kņadas bija patvērusies Čīzingaibraita, vēl nenieka neapjauzdama par Hērakleoforbiju, kas, baltajā paunā paslēpta, neatvairāmi tuvojās šai rim­tajai miera vietai.