Dievu ēdiens

VII

Taču pat tāds no pārējās pasaules nošķirts zemes stūrītis kā Čīzingaibraita ilgi nevarēja balstīties uz hipertrofijas teoriju — kaut vai tā būtu infekciozā hipertrofija, — jo Dievu ēdiena saceltais troksnis kļuva ar katru dienu skaļāks. Drīz pienāca diena, kad misis Skinerei vajadzēja uzņemties smago nastu un sniegt paskaidrojumus — paskaidrojumus, kas na­baga veču noveda tiktāl, ka viņa vairs nespēja pat parunāt un, vienīgo zobu pa muti valstīdama, tikai kaut ko nesakarīgu vāvuļoja, — bezgala tincināta, tirdīta un klaušināta, viņa beidzot meklēja glābiņu no vispārējā nosodījuma, ieslīgdama neremdināmās atraitnes skumjās. Pārvarēm izspiedusi acīs kaut nie­cīgu miklumu, viņa pievērsa tās muižas īpašniecei un nokratīja no rokām ziepju putas.

— Jums piemirsies, milēdij, kādas bēdas mani māc.

Un šim tikko manāmajam brīdinājumam sekoja ne­liels izaicinājums:

— Par viņu es domāju, milēdij, vai diena, vai nakts.

Misis Skinere saknieba lūpas, balss viņai aizlūza un nodrebēja.

— Tak jau viņu dzīvu aprija, milēdij.

Un, pamazām juzdama atgriežamies pamatu zem kājām, viņa atkārtoja iepriekšējo apgalvojumu, ko milēdija bija noraidījusi kā neticamu:

— Vai tad man bija kāda sajēgšana, ko es tam bēr­nam dodu, tikpat kurš katrs …

Tad viņas augstība nolēma izmantot citus, drošā­kus paņēmienus, protams, pat nedomādama pārtraukt Kedlsu nežēlīgo vajāšanu. Liekot lietā dažnedažādus diplomātiskus draudus, Bensingtona un Redvuda trauksmainajā dzīvē ielauzās lēdijas Vanderšutas sūtņi. Tie apgalvoja, ka esot savas draudzes padomes locekļi, un pielipa abiem zinātniekiem kā dadži, ap­nicīgi atkārtodami iepriekš sagatavotos daiļrunības plūdus.

— Mēs prasām no jums atbildību, mister Bensington, par to pārestību, ko esat nodarījis mūsu drau­dzei, ser. Mēs prasām no jums atbildību.

Advokātu firma — īsts blēžu bars, kas sevi sauca par Benghērstu, Braunu, Flepu, Kodlinu, Braunu, Te- deru un Snokstounu un ko parasti pārstāvēja sīks rudmatains džentlmenis ar viltīgu lapsas ģīmi un smailu degunu, — miglaini pieminēja kompensāciju par kaut kādiem zaudējumiem, un vienudien pie Red- vuda pēkšņi ieradās sevišķi izsmalcināta persona — arī viņas augstības pārstāvis — un noprasīja:

— Nu, ser, ko jūs domājat darīt?

Redvuds atbildēja, ka domājot pārtraukt Hērakleo- forbijas sūtījumus bērnam, ja viņu un Bensingtonu arī turpmāk nelikšot mierā.

— Pagaidām es to sūtu par brīvu, — viņš sacīja, — ja jums vairs nebūs ko bērnam dot, tas nomirs, bet papriekš auros tā, ka viss ciems sajuks prātā. Bērna liktenis ir jūsu rokās, jums par viņu jārūpējas. Ja lēdija Vanderšuta arī turpmāk grib palikt par sa­vas draudzes labdari un izlemt tās likteni zemes virsū, lai viņa uzņemas arī mazliet atbildības.

— Nelaime ir notikusi, — nosprieda lēdija Van­deršuta, kad viņai tika atstāstīts, — protams, ar attie­cīgiem īsinājumiem, — ko bija teicis Redvuds.

— Nelaime ir notikusi, — kā atbalss atkārtoja draudzes mācītājs.

Lai gan īstenībā nelaime vēl tikai sākās.