Dievu ēdiens

3. NODAĻA Jaunais Kedlss Londonā

i

Nekā nezinādams par to, kas notiek visapkārt, ne­zinādams nekā par likumiem, kuri arvien ciešākā lokā ieslēdz visus viņa brāļus, nezinādams pat, ka ze­mes virsū dzīvo šādi brāļi, jaunais Kedlss izvēlējās tieši šo brīdi, lai pamestu savas krītakmens lauztuves un dotos pasaulē. Pēc ilgām pārdomām viņš bija no­nācis pie šāda lēmuma. Čīzingaibraitā nekādi neva­rēja rast atbildes uz daudzajiem jautājumiem: jaunais mācītājs ar sevišķi gaišu prātu lepoties nevarēja —• tas neaizsniedza pat vecā draudzes gana apvāršņus, un nabaga milzis krita vai izmisumā, cenzdamies at­minēt, kādēļ viņam jānomokās ar šādu bezjēdzīgu darbu.

—■ Kālab man dienu no dienas jāstrādā šais lauztu­vēs? — viņš vaicāja. — Kālab es nedrīkstu izkustē­ties no šejienes ne soli, un kālab man tiek liegti brī­numi, kas notiek pasaulē? Ko esmu noziedzies, ka mani tā soda?

Un kādu dienu viņš piecēlās, izslējās visā augumā un skaļi sacīja:

— Nē!

— Te es vairs nepalikšu, — viņš sacīja un spēcīgi nolādēja savas akmens lauztuves.

Tā kā jaunajam Kedlsam valoda nebija sevišķi lo­kana, viņš savas domas tiecās izteikt darbos. Viņš paņēma rokās līdz pusei ar akmeņiem piekrautu va­goneti, pacēla to gaisā un ar visu sparu trieca pret otru tādu pašu vagoneti. Tad viņš sagrāba pārējās — tukšās vagonetes un nometa no uzbēruma. Pakaļ tām viņš nolaida milzīgu krītakmens bluķi, kas, atsizda­mies pret zemi, sašķīda smalkās drumslās, un pēc tam atspēries trieca vareno pēdu pret gulšņiem, izārdī­dams vismaz savus desmit jardus sliežu ceļa. Tā viņš apzināti izpostīja akmens lauztuves.

— Visu mūžu, — viņš sacīja, — nostrādāt šai ellē, — nu, paldies!

Šīs piecas minūtes šķita kā ļauns murgs mazajam ģeologam, ko Kedlss, aizrāvies postīšanas kārē, ne­maz nebija pamanījis. Mazais cilvēciņš tikai par mata tiesu paguva izvairīties no diviem akmens bluķiem un nu, izsprucis no raktuvēm rietumu stūrī, metās pāri kalna korei, tā ka mugursoma pār plecu kūļājās un nikerbokeros ieģērbtās kājiņas zibēja vien, pa- mezdamas krita perioda adatādaiņa pēdām līdzīgus nospiedumus, bet jaunais Kedlss, apmierināts ar savu postīšanas darbu, lepni izsoļoja no raktuvēm, doda­mies pretī sava dzīves mērķa piepildījumam.

— Strādāt šais sasodītajās lauztuvēs, kamēr no­beigšos, sapūšu un sākšu smirdēt! … Vai tiešām viņi domā, ka mans milža augums slēpj sevī sīka tārpiņa dūšu? Lauzt krītakmeni dievs zina kādām stulbībām! Lika pagaidīt!

Vai nu tiekdamies turp, kur aizveda šoseja un dzelzceļš, vai arī tāpat gadījuma pēc jaunais Kedlss pagriezās uz Londonas pusi un visu svelmaino pēc­pusdienu, platus soļus sperdams, slāja pāri kāpu pau­guriem, pāri pļavām un laukiem, un zemnieki, mutes iepletuši, nevarēja vien nobrīnīties. Kedlsam neko neizteica sarkanie un baltie apdriskātie plakāti ar da­žādiem vārdiem; viņš nenieka nezināja par trauk­smainajām vēlēšanām, kas bija iedevušas rokās varu Keiteremam — «Džekam Milžu Kāvējam». Kedlss pat nenojauta, ka ikvienā policijas iecirknī, kam viņš pa­gāja garām, tieši todien pie ziņojumu dēļa pie­sprausts Keiterema rīkojums, kurā noteikts, ka ne­viens milzis, ne arī kāds cits cilvēks, kura augums pārsniedz astoņu pēdu garumu, bez īpašas atļaujas nedrīkst aiziet tālāk par piecām jūdzēm no savas «pa­stāvīgās dzīves vietas». Kedlss pat nemanīja, ka po­licisti, palaiduši garām īsto mirkli, lai dzītos viņam pakaļ, jūtas gluži apmierināti par savu nokavēšanos un draudīgi krata brīdinošās lapeles viņam aiz mu­guras. Viņš taču devās pasaulē skatīt brīnumus, na­baga zinātkārais aplamnieks, un tālab pat nepieļāva domu, ka jebkurš ceļā pagadījies drosmīgs pretim­nācējs ar uzsaucienu «stāt!» var apturēt viņa gaitu. Jaunais Kedlss devās tikai uz priekšu, garām Ročes- terai un Grīničai, garām māju puduriem, kas kļuva arvien biezāki un biezāki, lāgiem piegausināja soli, vērās apkārt platām acīm un šūpoja milzīgo cērti.

Londonā jau agrāk bija paklīdušas baumas par šo milzi, ka tas esot gan mazliet nepilnīgs prātā, toties rāmas dabas un ka ar to brīnum viegli tiekot galā lē­dijas Vanderšutas uzticības persona un draudzes mā­cītājs, un ka tas kā prazdams izrādot saviem labda­riem cieņu un pateicību par viņu rūpēm, un tā tālāk. Tādēļ, todien avīzēs izlasījuši, ka arī šis rāmais mil­zis «cēlies streikam», londonieši nosprieda, ka te nu ir darīšana ar iepriekš saskaņotu rīcības plānu.

— Viņi grib pārbaudīt mūsu spēkus, — sprieda vīri, braukdami ar vilcienu mājās no darba.

— Laime, ka mums ir Keiterems.

— Tā ir milžu atbilde uz viņa uzsaukumu.

Klubos vīri bija labāk informēti. Viņi drūzmējās

ap avīžu galdiem vai arī, sadalījušies pūlīšos, pārru­nāja jaunumus smēķējamās istabās.

— Viņš nav apbruņojies. Ja tā būtu iepriekšēja noruna, viņš dotos taisnā ceļā uz Sevnouku.

— Keiterems viņam parādīs …

Veikalnieki apgaismoja jaunumus saviem pircē­jiem. Sulaiņi restorānos izmantoja mirkli starp katru pasniegto un nākamo ēdienu, lai iemestu skatienu va­kara avīzē. Važoņiem ziņas par milžu dumpi likās tik svarīgas, ka viņi tās lasīja tūlīt pēc informācijas par zirgu skriešanās sacīkstēm …

Galvenie valdības vakara laikraksti pievērsa lasī­tāju uzmanību ar kliedzošiem virsrakstiem: «Nāt­res tiks izrautas!» Citām iespaidīgāk šķita skanam: «Milzis Redvuds aizvien vēl tiekas ar princesi!» Avīze «Echo» gāja savdabīgu ceļu: «Klīst baumas, ka Anglijas ziemeļos sacēlušies milži. Sanderlendas milži dodas uz Skotiju.» «Westminster Gazette», kā parasti, lasītājus uzrunāja brīdinoši. «Sargieties no milžiem!» iesaucās «Westminster Gazette», tādējādi pūlēdamās rast ieganstu, kas varētu noderēt liberālās partijas apvienošanai, jo tieši tobrīd šo partiju gabalos raus­tīja septiņi patmīlīgi līderi. Vēlākie laikrakstu izde­vumi jau ieslīga vienveidībā. «Milzis uz Ņūkentas ceļa,» tie paziņoja.

— Gribētos zināt, — tējnīcā sacīja kāds bāls jau­neklis, — kāpēc mums nekas netiek ziņots par jauna­jiem Kosariem. Jādomā, ka tiem tur būs bijusi gal­venā teikšana …

— Stāsta, ka vēl kāds jauns milzis izsprucis brī­vībā, — glāzi slaucīdama, teica viesu apkalpotāja. — Vienmēr esmu sacījusi, ka tās ir tīrās briesmas, ja šitādi blandās apkārt. Jau no paša sākuma teicu… Nu­dien laiks tam darīt galu. Cerēsim vismaz, ka šim te neiešausies prātā slāt uz mūsu pusi.

— Es gan labprāt uz viņu palūkotos, — pārgalvīgi noteica bālais jauneklis pie bāra un piebilda: — Prin­cesi jau esmu redzējis.

— Diez vai viņam nenodarīs pāri? — jautāja viesu apkalpotāja.

— Var gadīties, ka būs jānodara pāri, — atbildēja jauneklis pie bāra un izdzēra glāzi.

Kamēr miljoniem cilvēku izteica katrs savu minē­jumu, jaunais Kedlss jau bija ieradies Londonā …