Dievu ēdiens

V

— Blēņas un nieki! — Čīzingaibraitas draudzes mā­cītājs sacīja savai brokastu maltītei nākamajā dienā pēc misis Skineres ierašanās ciemā. — Blēņas un nieki! Bet kas tad tas? — Un viņa skatiens caur ace­nēm neapmierināti ieurbās avīzē.

— Milzu lapsenes! Ko gan vēl pasaulei nevajadzēs piedzīvot? … Kāds amerikāņu žurnālists, droši vien! Pie velna visas šīs pārgudrības! Man pietiktu ar milzu ērkšķogām.

— Tīrās muļķības! — pēc brīža mācītājs secināja un, skatienu no avīzes neatraudams, vienā paņēmienā izdzēra kafiju un neticīgi nošmaukstināja lūpas.

— Aplamības! — Nu jau viņš sensāciju galīgi no­raidīja.

Taču nākamajā dienā nāca klāt jaunas ziņas un mācītājam atausa gaisma.

Gaisma, protams, neatausa vienā mirklī. Todien do­damies kārtējā pastaigā, mācītājs vēl klusībā nosmē­jās par muļķīgo ziņu, ko avīze gribēja viņam uzspiest ka tīru patiesību. Ir nu gan atradušās lapsenes, kas nobeidz suni! Iedams garām vietai, kur bija parādī­jušies pirmie pūpēži, viņš ievēroja, ka zāle tur sa­augusi īpaši lekna, taču šo vērojumu nekādi nesais­tīja ar nule lasīto ziņu, kas viņu tik ļoti bija uzjautri­nājusi.

— Tad jau ari mēs noteikti būtu kaut ko par to dzirdējuši, — viņš sacīja. — Līdz Vitsteiblai no šejie­nes nav pat ne divdesmit jūdžu.

Sev pie kājām viņš ieraudzīja vēl vienu pūpēdi — tā jau bija otrā raža, — kā teiksmainā putna roka ola tas izslējās pār milzīgu velēnas kumšķi.

Un tad mācītājam viss uzreiz kļuva skaidrs.

Torīt viņš vairs neturpināja ierasto pastaigu. No­griezies no taciņas, viņš gar dzīvžogu piegāja pie Kedlsu namiņa.

— Kur ir bērns? — viņš noprasīja un, ieraudzījis puisēnu, iesaucās: — Ak dievs!

Gan lādēdamies, gan dievu piesaukdams, mācītājs devās atpakaļ uz ciemu un ceļā sastapās ar ārstu, kurš nāca viņam pretī. Viņš satvēra ārstu aiz rokas.

— Ko tas nozīmē? — jautāja mācītājs. — Vai pē­dējās dienās jūs avīzi esat lasījis?

Ārsts atbildēja, ka esot gan lasījis.

— Nu tad sakiet, — kas ar to bērnu notiek? Un kas notiek vispār — ar lapsenēm, pūpēžiem, bērniem, ko? Kālab tie visi tā aug? Vai to kāds varētu domāt! Un tepat Kentā! Ja tas būtu Amerikā …

— Grūti pateikt, kas īsti noticis, — sacīja ārsts. — Taču, cik es varu spriest pēc simptomiem …

— Nu?

— Tā ir hipertrofija — vispārēja hipertrofija.

— Hipertrofija?

— Jā. Vispārēja — tā ietekmē visu ķermeņa uz­būvi … visu organismu. Starp mums runājot, varu teikt, ka klusibā esmu par to gandrīz pilnīgi pārlieci­nāts … Taču piesardzība nekad nav lieka.

— Aha, — noteica mācītājs, juzdamies krietni vien atvieglots, ka ārstam visi apstākļi jau zināmi. — Bet kālab šī kaite pēkšņi tā uzliesmojusi un tik stipri sāk izplatīties?

— Arī to, — atbildēja ārsts, — ir grūti pasacīt.

— Eršotā. Šeit. Izplatās kā lipīga slimība.

— Jā, — teica ārsts. — Jā. Pilnīgi piekrītu. Tas viss nudien stipri vien līdzinās kaut kādai epidēmijai. Varbūt tiešām to vajadzētu nosaukt par epidēmisko hipertrofiju.

— Epidēmiskā! — iesaucās mācītājs. — Jūs taču negribēsiet teikt, ka tā ir lipīga?

Ārsts mīlīgi pasmaidīja un paberzēja rokas.

— To nu es nezinu sacīt, — viņš teica.

— Bet… — mācītājs jau kliedza, un acis tam kļuva gluži apaļas. — Ja tā ir lipīga… tad jau … tad jau mēs visi saslimsim!

Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu, bet tad atkal atgriezās.

— Nāku tieši no turienes, — viņš kliedza. — Vai nevajadzētu? … Iešu tūdaļ mājās, nomazgāšos vannā unJikšu dezinficēt savas drānas.

Ārsts brīdi palūkojās, kā mācītājs aizsoļo, bet tad pagriezās un arī pats devās mājup …

Taču pa ceļam viņam prātā ienāca doma, ka pagā­jis jau vesels mēnesis, kopš ciemā ir hipertrofijas slimnieks, taču neviens vēl ar to nav inficējies, un, mirkli vilcinājies, viņš tomēr nolēma izturēties dros­mīgi, kā ārstam pieklājas, un kā īsts vīrs doties pretī briesmām.

Un šī doma patiesi bija gaužām saprātīga. Lai nu ko, bet augt gan vairs ārsts nespētu. Kā viņš, tā mā- citājs Hērakleoforbiju varētu ēst kaut veseliem ve­zumiem. Augšanas process viņiem abiem bija bei­dzies. Augšanas process šiem abiem džentlmeņiem sen jau bija beidzies.