Dievu ēdiens

VII

Šai brīnumiem pārpilnajā naktī gadījās brīži, kad Bensingtonam šķita, ka pati daba viņu radījusi, lai mūžu nodzīvotu fantastiskos piedzīvojumos. Šī doma Bensingtonam iešāvās prātā kādu stundu pēc tam, kad viņš bija ieķēris krietnu malku viskija.

— Nebraukšu atpakaļ uz Slounstrītu, — viņš atzi­nās garajam gaišmatim inženierim nosmulētajā uz­valkā.

— Nepavisam ne, ko?

— Ir nedomāju, — attrauca Bensingtons, noslēpu­maini pamādams ar galvu.

Kamēr septiņas beigtās žurkas aizvilka līdz nātru biezoknim, kur bija paredzēts tās sadedzināt, Ben­singtons sapūlējās un vai peldēja sviedros, bet Ko­sars apgalvoja, ka vienīgi viskijs, pats par sevi saprotams, paglābšot zinātnieku no neizbēgamas saaukstēšanās. Vecajā, ķieģeļiem izmūrētajā virtuvē kā īsti klaidoņi viņi kaut ko iekoda vakariņās, brī­žiem paraudzīdamies uz beigtajām žurkām, kas gu­lēja mēnesnīcā pie putnu dārza, un tad Kosars pēc pusstundu ilgas atpūtas cēla atkal vīrus kājās, lai pabeigtu vēl atlikušos darbus.

— Skaidrs, — viņš sacīja, — ka te viss jānovāc pa tīro. Nebūs nekādu pēdu, izpaliks arī troksnis.

Viņš pārliecināja vīrus, ka viss jāiznīcina līdz pē­dējam sīkumam. Visu, kas vien bija darināts no koka, viņi sacirta un saskaldīja, visiem nedabiski lielajiem augiem apkārt aplika žagarus un malku, žurku līķus sakrāva uz sārta un pamatīgi salēja ar petroleju.

Bensingtons strādāja kā apsēsts. Ap pulksten di­viem naktī viņu pārņēma īpašs mundrums un rosī­bas gars. Kad, aizrāvies iznīcināšanas darbā, viņš atvēzējās ar cirvi, pat visdrosmīgākie no vīriem lasī­jās pie malas. Pēcāk zinātnieka dedzību mazliet atskurbināja kāds starpgadījums — viņam pazuda acenes, ko viņš drīz vien atkal atrada pats savā svārku kabatā.

Vīri šaudījās šurp un turp — notraipījušies, tomēr rosmi nezaudēdami. Kosars valdīja pār viņiem kā dievs.

Bensingtons aizgūtnēm izbaudīja brīnumaino cil­vēku brālības izjūtu, ko iepazīst gan karavīri uzva­rām vainagotā cīņā, gan pētnieki veiksmīgās ekspe­dīcijās, bet kas nemūžam nav lemta ļaudīm, kuri ar vēsu saprātu savu mūžu nodzīvo pilsētās. Kad Kosars atņēma Bensingtonam cirvi un norīkoja viņu nest malku, viņš tikpat rosīgi skraidīja šurp un turp, bez mitas apgalvodams, ka visi viņi esot «lāga zēni». Tā viņš turpināja ilgi — pat tad vēl, kad aiz nogu­ruma vairs tikko turējās kājās.

Beidzot viss bija sagatavots, un viņi izurba cauru­mus petrolejas mucās. Naksnīgo pavadoņu — blāvo zvaigžņu pamests, augstu debesīs vientuļš spīdēja mēness, vēstīdams drīzu rītausmu.

— Dedziniet visu nost, — izrīkodams palīgus, sa­cīja Kosars, — Nodedziniet līdz zemei, lai nekas ne­paliek pāri. Sapratāt?

Kad Kosars ar degošu posa lāpu rokā pašāvās ga­rām Bensingtonam, tas tuvojošās dienas blāzmā pa­manīja, cik sakrities un briesmīgs izskatās inženieris, lai gan, zodu enerģiski izriezis, vēl joprojām pūlējās izturēties braši.

— Iesim! — kāds sacīja, pavilkdams Bensingtonu aiz rokas.

Rēno rītausmu, kurā neieskanējās pat putnu vidži- nāšana, pēkšņi iztraucēja skarbi spraksti: sīka, blāvi sārta guntiņa izšāvās no sārta apakšas, aizlocījās pa zemi un zilām liesmu mēlēm kāpelēja pa zariem, no lapas uz lapu, pārņemdama visu milzīgās nātres stumbru. Sprakstiem piebiedrojās dziedoša svilpoņa.

Viri paņēma šautenes no Skineru viesistabas un skriešus metās projām. Pats pēdējais smagiem so­ļiem gāja Kosars …

Pēc tam viņi jau no tālienes noraudzījās izmēģi­nājumu fermā. Tur viss vārījās: dūmi un liesmas kā baiļu pārņemts ļaužu pūlis lauzās pa durvīm un lo­giem, pa neskaitāmām jumta plaisām un spraugām. Nu, ja jau Kosars ķēries pie aizdedzināšanas! Šau­dīdams asins sarkanas liesmu mēles, debesīs cēlās varens dūmu stabs. Tā vien šķita, ka pēkšņi kāds milzis izslējies kājās un, pirkstgalos celdamies, izpleš rokas pār visu debess jumu. Atkal iestājās nakts, pa­slēpdama un izdzēsdama spožo uzlēcošās saules gaismu. Neaptveramais dūmu stabs drīz sacēla kā­jās visu Hiklijbravu, un ciema iedzīvotāji, uz ātru roku uzrāvuši kaut ko mugurā, steigšus kāpa kalnā skatīties, kas tur notiek.

Dūmu stabs kā fantastiska sēne aizmugurē šūpojās un zvārojās, celdamies aizvien augstāk, augstāk de­besīs, un kāpas un kalni lejā izskatījās pavisam mazi, bet šīs nelaimes vaininieki ar Kosaru priekšgalā — deviņi sīki, melni stāvi ar šautenēm pār plecu — no­guruši soļoja pāri pļavai.

Bensingtons pameta skatienu atpakaļ, un viņa pār- gurušajās smadzenēs atbalsojās sen pazīstami vārdi. Kā tur bija teikts? «Jūs šodien esat aizdeguši? … Jūs šodien esat aizdeguši? …»

Un tad viņš atcerējās, ko bija teicis Letimers[5]: «mēs šodien Anglijā esam aizdeguši tādu sveci, ko neviens nekad vairs nespēs nodzēst…»

Kosars gan ir ko vērts, nudien! Bensingtons mirkli ar apbrīnu nolūkojās Kosara mugurā un lepns atce­rējās, ka bija turējis rokā tā cepuri. Patiešām lepns! Kaut gan viņš bija ievērojams pētnieks, bet Kosars tikai praktisko zinību pārstāvis.

Pēkšņi Bensingtonam piemetās drebuļi, uzmācās neatturamas žāvas, un viņš vēlējās likties gultā, silti ievīstīties segā savā mazajā dzīvoklītī ar logiem uz Slounstrītu. (Par māsīcu Džeinu gan nevedās domāt ar tādu pašu prieku.) Kājas Bensingtonam kļuva mīkstas kā vate, pēdas svina pielietas. Diez vai Hik- lijbravā neviens viņiem nepasniegs kafiju? Trīsdes­mit trīs gadu laikā viņš ne reizi nebija palicis visu nakti nomodā.