Dievu ēdiens

IV

Sastapšanās ar Keiteremu izvērtās pavisam citāda, nekā Redvuds bija iedomājies. Šo cilvēku viņš bija redzējis tikai divas reizes mūžā — pirmo reizi svi­nīgā mielastā, otrreiz — parlamenta kuluāros, un at­miņā viņam bija palicis nevis īstenais Keiterems, bet gan avīžnieku un karikatūristu radītais tēls — leģen­dārais Keiterems, Džeks Milžu Kāvējs, Persejs un tā tālāk. Tikšanās ar politisko darboni aci pret aci iz­jauca visus iepriekšējos priekšstatus.

Šī nepavisam nebija tā seja, ko cilvēki skatīja kari­katūrās un portretos, viņš ieraudzīja noguruša, bez­miega nomocīta cilvēka seju — krunkām izvagotu, savaikstītu, dzeltenīgiem acu āboliem un sāpju rie­vām ap muti. Brūnās acis patiešām gan bija tās pašas, arī melnie mati nebija kļuvuši citādi, tāpat kā nebija pārvērties lielā demagoga noteiktais ērgļa profils, taču bija parādījies arī kaut kas jauns, kas neļāva iz­rādīt ne sen loloto nicinājumu, ne izteikt iepriekš sa­gatavotos cēlos vārdus. Šim cilvēkam bija uzbruku­šas ciešanas, grūtas ciešanas, viņa sasprindzinājums nezināja robežu. Sākumā šķita, ka Keiterems tikai tēlo pats sevi. Bet tad niecīgs žests, tikko pamanāma kustība Redvudam atklāja, ka možumu Keiterems uz­tur ar narkotiskām vielām. Viņš iebāza īkšķi vestes kabatā un, izsacījis vēl dažus teikumus, vairs pat ne­mēģināja slēpt savu netikumu, bet iemeta mazo tab- letīti mutē.

Lai kā bija sasprindzināti Keiterema nervi, lai vi­ņam nebija taisnība un lai arī viņš bija vismaz sa­vus desmit gadus jaunāks par Redvudu, vēl aizvien viņā jautās tas dīvainais spēks — varbūt to var no­saukt par personisko pievilcību, ja cita — labāka vārda nav, — kas pavēra viņam ceļu pretī varai un pēcāk arī postam. To Redvuds nebija spējis iedomā­ties. Jau kopš paša pirmā brīža Keiterems jutās pā­rāks par Redvudu, jo sarunu virzīja un vadīja viņš. Viņa varā bija noteikt, kāda izvērtīsies abu tikšanās. Turklāt viss norisēja it kā pats par sevi saprotams. Keiterema klātbūtnē Redvuda nodomi pagaisa kā ne­bijuši. Viņi sarokojās, iekams Redvuds paguva atce­rēties, ka ir cieši nolēmis atraidīt šo draudzīgo žestu, un Keiterems jau ar pirmajiem vārdiem pašpārlieci­nāti uzņēma tādu toni, it kā viņiem abiem būtu jāat­rod līdzekļi, kā izkļūt no kopīgas nelaimes.

Gadījās arī pa kļūmei, kad nogurums ņēma pār­svaru pār uzmanību un, aizmirsis, kur atrodas, Keite­rems aizrāvās ierastajā masu mītiņu daiļrunībā. Atģi- dies viņš atkal saspringa — visu sarunas laiku abi vīri palika stāvam —, novērsa skatienu no Redvuda sejas un sāka laipot un taisnoties. Vienreiz viņš pat iesaucās: «Džentlmeņi!»

Runu Keiterems iesāka klusi, taču ar katru turp­māko vārdu tā pieņēmās spēkā.

Brīžiem Redvuds pat vairs nejutās kā sarunu biedrs —■ viņš kļuva par izteiksmīga monologa klau­sītāju. Profesoram tika lemta laime vērot retu, izcilu

parādību. Tā vien šķita, ka nav ne mazākās līdzības starp viņu un šo dīvaino būtni, kas tikai runāja un runāja, ar daiļo balsi paņemdams viņu pilnīgi savā varā. Kā šis prāts spēja pārliecināt, un tomēr cik tas bija aprobežots! Keiterema pāri plūstošā enerģija, ietekmīgā personība un absolūtā nespēja uzklausīt citu domas lika Redvudam iztēloties gaužām ērmotu un neparastu ainu. Keiteremu profesors skatīja nevis kā parastu pretinieku — cilvēku starp cilvēkiem, kas spēj uzņemties morālu atbildību un uzklausīt saprā­tīgus iebildumus, bet gan kā gluži svešādu radī­jumu — kaut ko līdzīgu drausmam degunradzim, un šo civilizēto degunradzi — uzbrukumā neatvairāmu un pretestībā neuzveicamu nezvēru —• radījuši de­mokrātiskās iekārtas džungļi. Lai cik nežēlīgas cīņas norisinātos šais neatšķetināmo pretrunu mudžekļos, viņš allaž paliks uzvarētājs. Bet vai tas ir viss? Ne­būt ne; šis cilvēks ir tieši kā radīts, lai izlauztu sev ceļu cauri ļaužu tūkstošiem. Viņa uztverē pati sma­gākā kļūda tiek izdarīta tad, ja cilvēks nonāk iekšē­jās pretrunās, pati svarīgākā zinātne, pēc viņa do­mām, ir «interešu» samierināšana. Saimnieciskās dzī­ves reālās vajadzības, nepieciešamība pārveidot dabu, gandrīz neskartās, bezgala plašās zinātnisku atklājumu iespējas Keiteremu interesēja tikpat, cik viņa dzīvniecisko prototipu spētu interesēt dzelzceļa līnijas, šaujamie ieroči vai ģeogrāfiska satura lite­ratūra. Keiteremam svarīgas bija tikai sanāksmes, dažādi negodīgi paņēmieni, ko izmantot priekšvēlē­šanu aģitācijā, un balsis — pirmkārt un galvenokārt balsis. Pats viņš bija īsts balsu iemiesojums — miljo­niem vēlētāju balsu iemiesojums.

Un šai izšķirošajā brīdī, kad milži bija pārspēti, nevis sakauti, šis balsu vācējs briesmonis runāja neatņemdamies.

Nepalika ne mazāko šaubu, ka pat tobrīd viņš vēl nekā nav mācījies. Viņš nezināja, ka eksistē fizikas likumi un ekonomikas likumi, ka pastāv nemainīgi lielumi un negrozāmas reakcijas, ko nav iespējams noliegt ne ar kādām vēlēšanām, pat ja visa cilvēce balsotu pret to, nemine contradicente\ un ka nepa­kļauties šīm objektīvajām likumībām nozīmē atvēr­tām acīm iet postā. Viņš nezināja, ka ir morāles likumi, ko nevar pārmākt tikai ar personiskā valdzi­nājuma spēku, bet, ja arī izdodas šos likumus uz laiku piespiest pie zemes, tie agri vai vēlu atlec atpakaļ un trāpa vainīgo ar atriebīgu spēku. Redvuds nešau­bījās, ka arī tad, ja sprāgtu šrapnelis vai vajadzētu stāties pastarās tiesas priekšā, šis cilvēks jo žigli aiz­slēptos aiz kāda Apakšnamā veikli izgudrota votuma.

Arī tobrīd, kad sākās lielais lūzums, Keiterema prātu aizņēma nevis milžu spēki, kas stingri turējās valsts dienvidos, nevis sakāve un nāve, bet gan doma par to, kā šie notikumi ietekmēs parlamenta vairā­kumu, kas bija galvenais viņa dzīves satvars. Atliek vai nu uzvarēt milžus, vai iet bojā. Vēl nav pienācis laiks izmisumam. Šai galējās neveiksmes stundā, kad rokas jau aptraipītas asinīm un zemei uzvelta posta nasta, kad priekšdienās gaidāms vēl daudz lielāks posts, kad nākamās milžu pasaules likteņi ceļas va­reni un negrozāmi, draudēdami sašķobīt pamatus vi­ņam zem kājām, viņš vēl spēja ticēt, ka pietiks tikai mazliet paļaut vaļu balsij, izskaidrot, noskaidrot, pa­skaidrot un iegalvot, un zaudētā vara atkal būs at­gūta. Nav šaubu, ka viņš gan mulsa un apjuka, gan sajuta nogurumu un ciešanas, taču ja vien varētu no­turēties, ja vien varētu noturēties un turpināt runu …

Redvudam šķita, ka runādams Keiterems lāgiem uzbrūk, lāgiem atkāpjas, lāgiem izplešas, lāgiem sa-

1 Nevienam nerunājot pretim. (Latīņu vai.) (Tulk.)

raujas. Redvuda loma šai sarunā bija gaužām niecīga, tikai dažkārt viņam izdevās iespraust kādu vārdiņu: «Tās ir galīgas blēņas.» — «Nē.» — «Nav nozīmes par to pat runāt.» — «Tad kālab īsti jūs iesākāt?»

Jāšaubās, vai Keiterems vispār sadzirdēja, ko pū­lējās iebilst Redvuds. Keiterema runa šādiem iesprau­dumiem aptecēja apkārt, kā strauja upe aptek ceļā pagadījušos klinšu bluķus. Tā nu šis apbrīnojamais cilvēks stāvēja uz paklāja pie kamīna savā darba ka­binetā un runāja, runāja neticami veikli un spēcīgi, runāja tā, it kā baidītos, ka, pat īsāko mirkli pār­traucis savu runu, savus paskaidrojumus, dažādu vie­dokļu un nostāju, apsvērumu un paņēmienu izklās­tījumu, viņš ļaus kādai naidīgai ietekmei ielauzties savā dvēselē, citiem vārdiem sakot, — ielauzties savu daiļrunīgo vārdu plūdos, jo daiļrunība un dvēsele viņa uztverē bija viens un tas pats. Tā nu viņš stā­vēja sava greznā darba kabineta mazliet pabaloju- šajā spožumā, kur citi vīri jau pirms viņa viens pēc otra cieši bija turējušies pie ticības, ka vienīgais līdzeklis, kā īsti radoši pārvaldīt impēriju, ir vienmēr un visur laikus iejaukties ar varu …

Jo vairāk Keiterems runāja, jo skaidrāk Redvuds saprata, cik veltīgi un tukši ir viņa vārdi. Vai tie­šām šis cilvēks neapjēdz, ka tikām, kamēr viņš te stāv un gvelž daždažādas blēņas, pasaule uzsākusi strauju kustību uz priekšu, ka visas dzīvās radības neaptu­ramā augšana kā paisuma vilnis plūst arvien tālāk un tālāk, ka laiks paredzēts ne tikai runu teikšanai par­lamentā un ka savi ieroči ir rokās arī tiem, kas cel­sies atriebei par veltīgi izlietām asinīm? Aiz loga, ap­ēnodama plašo telpu, pret rūtīm viegli plaukšķēdama, sitās milzu vīnstīgas lapa, bet kabinetā neviens to pat nepamanīja.

Redvudam bezgala gribējās pārtraukt šo apbrīno­jamo monologu, bēgt turp, kur valda gudrība un ve­

selais saprāts, doties uz aplenkto nometni — šo nā­kamības balstu, kur pašā rītdienas šūpulī kopā pul­cējušies viņa dēli. Un tieši tālab viņš tik ilgi bija pa- cietis Keiterema bezjēdzīgo tērgāšanu. Taču nule profesoram uzmācās ērmota sajūta, ka, bezgalīgajam monologam turpinoties, Keiterema balss viņu ieraus transā un tādēļ pret to jācenšas noturēties kā pret narkotisku vielu. Šās burvestības varā jebkurš labi zināms fakts parādījās pavisam citādā gaismā.

Ko šis cilvēks teica?

Tā kā Redvuds gatavojās visu sīki jo sīki ziņot Dievu ēdiena bērniem, viņš saprata, ka Keiterema vārdus tomēr nedrīkst laist gar ausīm. Viņš nolēma rūpīgi ieklausīties, ne mirkli nezaudējot realitātes sa­jūtu.

Vesela tirāde tika veltīta asinsizliešanas grēkam. Nu, tā jau ir tīrā daiļrunība. Nav vērts pat klausī­ties. Bet kas sekos tai?

Ahā, piedāvā vienošanos.

Piedāvā vienošanos, lai dzīvi palikušie Dievu ēdiena bērni izbeidz pretošanos, nošķiras par sevi un nodibina paši savu kopienu. Līdzīgi gadījumi jau esot pieredzēti.

— Mēs viņiem ierādīsim zemes gabalu …

— Kur? — iesaucās Redvuds, pirmo reizi ielaizda­mies jautājuma apspriešanā.

Keiteremam šī piekāpšanās nepaslīdēja garām, un viņš pieķērās tai kā slīcējs pie salmiņa. Pagriezies pret Redvudu, viņš ņēmās to pusčukstus pārliecināt, likdams lietā savu atjautu. To visu varot izlemt pa­mazām. Tas nudien esot pavisam maznozīmīgs jau­tājums. Taču tad viņš atcerējās, ka jāizvirza arī no­teikumi.

— Ļausim, lai viņi dzīvo ierādītajā vietā, bet mūsu rokās paliks nedalīta kontroles funkcija, un mēs raudzīsimies, lai Dievu ēdiens un visi tā nestie augļi tiktu likvidēti…

Redvuds attapās, ka ir sācis kaulēties.

— Kas notiks ar princesi? — viņš iejautājās.

— Par princesi nav runa.

—■ Nē, — teica Redvuds, cenzdamies atkal ieņemt iepriekšējo stingro nostāju. — Tā ir galīga bezjē­dzība.

— Par to spriedīsim vēlāk. Tā kā esam vienojušies, ka Dievu ēdiena gatavošana tiks pārtraukta …

— Neesmu ne par ko ar jums vienojies. Neesmu teicis ne vārda …

— Bet kā gan uz vienas planētas var sadzīvot di­vas dažādas cilvēku ģintis — vieni lieli, otri mazi! Apdomājiet, kas jau tagad ir noticis! Apdomājiet, ka tas ir tikai sākums, bet kas notiks, ja Dievu ēdienam paļaus pilnīgu vaļu! Apdomājiet, kādas raizes jūs jau šobrīd esat sagādājuši visai pasaulei! Taču ja šī milžu ģints vēl pieņemsies spēkā un savairosies …

— Es nedomāju ar jums strīdēties, — teica Red­vuds. — Man laiks doties pie saviem dēliem. Gribu satikt savu dēlu. Tālab arī esmu ieradies pie jums. Sakiet man skaidri, kādi ir jūsu priekšlikumi.

Keiterems noturēja garu runu, izklāstīdams savus noteikumus.

Dievu ēdiena bērniem ierādāms plašs rezervāts — varbūt Ziemeļamerikā, varbūt Āfrikā —, un tur viņi varēs dzīvot pēc sava prāta.

— Tās taču ir blēņas, — sacīja Redvuds. — Arī citās zemēs jau radušies milži. Tie sastopami visā Eiropā, kur tikai jūs pametīsiet skatienu!

— Var noslēgt starptautisku vienošanos. Tas pil­nīgi iespējams. Par kaut ko tamlīdzīgu ja.u ir ru­nāts … Šādā rezervātā viņi varēs dzīvot pēc savas patikas. Tur viņi varēs darīt, ko vien gribēs, un ierī­kot visu, ko vien gribēs. Mēs tikai priecāsimies, ja viņi strādās musu labā. Un viņi varēs dzīvot laimīgi. Padomājiet!

— Ar noteikumu, ka jauni milzu bērni vairs ne­radīsies.

— Pilnīgi pareizi. Bērni paliek mūsu kontrolē. Un tā, godātais ser, mēs izglābsim pasauli, izglābsim cil­vēci no jūsu drausmīgā atklājuma sekām. Vēl nav par vēlu. Vienīgā mūsu vēlēšanās — visu nepiecie­šamo paveikt iespējami maigākiem līdzekļiem. Patla­ban mēs izdedzinām un izkvēpinām vietas, kur vakar krita viņu bumbas. Mēs spējam tikt ar viņiem galā. Ticiet man, mēs spējam tikt galā. Taču negribas rī­koties nežēlīgi, negribas kļūt netaisniem …

— Bet ja nu milži nepiekrīt?

Keiterems pirmo reizi ielūkojās Redvudam tieši acīs.

— Viņiem ir jāpiekrīt.

— Nedomāju, ka viņi piekritīs.

— Kādēļ gan ne? — it kā bezgala pārsteigts iejau­tājās Keiterems.

— Un ja nu nepiekrīt?

— Atliek vienīgi karš. Mēs nevaram pieļaut, ka šī nejēdzība turpinās. Nedrīkstam, ser. Vai jums, zi­nātniekiem, nepavisam nav iztēles spēju? Vai jūs ne­pavisam nepazīstat žēlsirdības? Mēs nedrīkstam pie­ļaut, lai visu pasauli sabradā arvien vairāk sarodo- šos milžu pulks, lai to nomāc milzīgi augi, kas savai­rojas jūsu izgudrotās vielas ietekmē. To mēs nedrīk­stam un vēlreiz nedrīkstam! Es vaicāju jums, ser, vai ir vēl kāds cits līdzeklis kā vienīgi karš. Un paturiet prātā — viss līdzšinējais ir tikai sākums! Pavisam niecīga apšaudīšanās. Nekas cits kā parasta kārtī­bas uzturēšana. Ticiet man, parasta kārtības uzturē­šana. Neapmāniet sevi ar domu, ka jaunais ir daudz lielāks par mums. Aiz mums stāv visa nācija — visa cilvēce. Tūkstošiem kritušo vietā celsies miljoni. Ja

mēs negribētu atturēties no asinsizliešanas, ser, pēc pirmajiem uzbrukumiem mēs jau gatavotos jaunām kaujām. Nezinu, vai mums izdotos iznicināt Dievu ēdienu, toties jūsu dēlus mēs iznīcinātu noteikti. Jūs pārāk paļaujaties uz vakardienu, uz notikumiem, kas risinājušies pirms gadu desmitiem, uz vienu pašu kauju. Jūs neaptverat, cik lēns un negrozāms ir vēs­tures ritējums. Šo nolīgumu es piedāvāju tikai tādēļ, lai glābtu daudzu cilvēku dzīvību, jo nav iespējams grozīt to, kas tāpat jau ir nolemts. Ja jūs ticat, ka jūsu nožēlojamais milžu pūlītis spēj noturēties pretī visas mūsu tautas apvienotajiem spēkiem un arī ci­tām tautām, kas dosies mums palīgā; ja jūs ticat, ka vienā paņēmienā, vienas paaudzes laikā var pārvei­dot cilvēci un grozīt cilvēku dabu un izskatu …

Keiterems pēkšņi pacēla roku.

— Dodieties pie viņiem, ser! Paraugieties, kā viņi, kas nodarījuši tik daudz ļauna, tagad guļ satriekti pie zemes starp saviem ievainotajiem …

Viņš nepabeidza iesākto teikumu, it kā negaidot būtu ieraudzījis Redvuda dēlu.

Mirkli iestājās klusums.

— Dodieties pie viņiem! — sacīja Keiterems.

— To es arī darīšu.

— Ejiet un nekavējieties …

Keiterems pagriezās un piespieda zvana pogu; tū­līt noklaudzēja durvis un atskanēja steidzīgi soļi.

Sarunai bija pielikts punkts. Izrāde bija beigusies. Keiterems pēkšņi šķita saplokam, sarūkam sīkā, pa­vecā cilvēciņā ar nogurušu, dzeltenu seju. Viņš pa­spēra soli uz priekšu, it kā iznākdams no gleznas, un sniedza Redvudam roku liekulīgā draudzībā, kas tik raksturīga angļu tautai kā līdzeklis noslēpt jebkuras sabiedriskas nesaskaņas.

Un, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, Redvuds otrreiz mūžā paspieda Keiteremam roku.