Dievu ēdiens

2. NODAĻA Milzu knēvelis

i

— Milzīgais bērns nav cilvēkiem tīkams, — tā ap­galvoja draudzes mācītājs. — Netīkams tas ir jau kopš sākta gala, jo nekas pārmērīgs nespēj būt tīkams.

Draudzes mācītāja uzskati neļāva viņam šai gadī­jumā spriest taisnīgu tiesu. Lai gan mazais Kedlss pie­dzima tālā lauku nostūrī, viņš bieži tika fotografēts, un šie momentuzņēmumi liecināja pret mācītāju, tie parādīja, ka jaunais milzenis jau zīdaiņa vecumā bi­jis gandrīz vai skaistulis ar kuplām sprogām uz pie­res un mīlīgu smaidu sejā. Kedlss pats — sīks un smaidīgs — gandrīz visos uzņēmumos stāv aiz mu­guras bērnam, kas viņa augumu šķiet padarām jo mazāku.

Kad zēnam palika divi gadi, viņa skaistums kļuva grūtāk uztverams un to jau varēja apstrīdēt. Viņš stiepās garumā tik strauji, ka viņa nelaimīgais vec­tēvs droši vien būtu sacījis: «Aug kā trakt.» Sārtums no vaigiem nozuda, un stāvs, kaut ari milzīgs, šķita pārāk vārgs. Viņš izskatījās pat slimīgs. Acīs un vaib­stos parādījās dīvains maigums — tie kļuva, kā mēdz sacīt, interesanti. Mati pēc pirmās apgriešanas savē- lās kā kodaļa. «Parādās deģenerācijas pazīmes,» visu to vērodams, noteica draudzes ārsts, taču nav zināms, vai ārsts sprieda pareizi vai arī puisēna veselība ne­bija diez kāda teicamā tālab, ka viņš dzīvoja ar kaļ­ķiem izbalsinātā šķūnī un pārtika no lēdijas Vander- šutas labdarības, ko iegrožoja tās priekšstats par tais­nīgumu.

Fotogrāfijās, kurām mazais Kedlss pozējis trīs līdz sešu gadu vecumā, redzams puisēns ar apaļām acīm, linu baltiem matiem, strupu degunu un draudzīgu skatienu. Ap lūpām rotājas liegs vaibsts, kas tūdaļ, šķiet, atplauks smaidā, taču tādu pašu smaida at­blāzmu var redzēt visās tālaika milzu bērnu fotogrā­fijās. Vasarā viņš staigā rupjās nātna drēbēs, kam vīles šūtas ar auklu, galvā uzlikts salmu grozs, kādos amatnieki nēsā savus darba rīkus, kājas basas. Kāda fotogrāfijā viņš plati smaida un tur rokā iekostu me­loni.

Ziemā izdarīto uzņēmumu ir mazāk, un tie nav tik interesanti. Zēnam kājas ieautas milzīgās bērzkoka tupelēs un maisa zeķēs (uz tām vēl salasāms uzraksts «Džons Stikelss Aipingā»), bikses un svārki izgriezti no raibos rakstos austas grīdsegas paliekām. Zem tām ap ķermeni aptīti llane]a auti, pieci vai seši jardi fla­neļa izmantoti kaklautam. Galvassega ari, cik var spriest, darināta no maisa drēbes. Puisēns skatās ka­merā dažkārt smaidošs, dažkārt noskumis. Jau sešu gadu vecumā ap maigi brūnajām acīm pamanāmas viņa sejai tik raksturīgās dīvainās grumbiņas.

Draudzes mācītājs allaž apgalvoja, ka jaunais Kedlss jau kopš pašas dzimšanas kļuvis par draus­mīgu apgrūtinājumu visam ciemam. Zēna tieksme rotaļāties, ziņkārība un sabiedriskums pieņēmās at­bilstoši viņa augumam, turklāt — man nudien ir ne­patīkami to atzīt — viņš nemitīgi prasīja ēst. Lai cik «pārspīlēti devīgi», pēc misis Grīnfīldas vārdiem, zēnu ar pārtiku apgādāja lēdija Vanderšuta, viņam bija «noziedzīga ēstgriba» — to uzreiz saprata drau­dzes ārsts. Tādējādi pilnīgi tiek pierādītas lēdijas Vanderšutas visļaunākās atziņas par zemāko šķiru ļautiņiem, — kaut gan ēdienu puisēns saņēma tik daudz, ka tā atliku likām pietiktu pat pieaugušam cil­vēkam, viņš tomēr tika pieķerts zagšanā. Un visu, ko nozaga, viņš tūdaļ negausīgi aprija. Lielā roka slīdēja pāri dārzu žogiem, viņš iekāroja pat maizi no maiz­nieka ratiem. No Marlova noliktavas bēniņiem zuda siera rituļi, un pat cūku silēm no jaunā Kedlsa vairs nebija miera. Fermeri kāļu laukos atrada viņa mil­zīgo pēdu nospiedumus un nerimtīgā izsalkuma aplie­cinājumus — gan šur, gan tur bija izrautas saknes un palikušās bedrītes bērnišķīgā viltībā rūpīgi aizbērtas. Kāli viņš apēda vienā paņēmienā kā redīsu. Ja ne­viena tuvumā nemanīja, viņš apstājās pie ābeles, rāva un ēda ābolus, kā parasti bērni ēd kazenes. Šis mūžīgais izsalkums vismaz vienā ziņā nāca par labu Čīzingaibraitas mieram — vairākus gadus viņš notie­sāja visu Dievu ēdienu, tā ka pāri nepalika ne kripa­tiņas … • -

Nav šaubu, ka tāds bērns sagādāja daudz rūpju un neērtību.

— Viņš pastāvīgi ir kājās un gar kaut ko rosās, — sacīja draudzes mācītājs.

Skolā mazais Kedlss nevarēja iet, viņš nevarēja iet arī baznīcā, jo tās kubatūra neatbilda viņa apmē­riem. Radās cilvēki, kas pūlējās rīkoties atbilstoši «vismuļķīgākā un postošākā likuma» garam — es te citēju draudzes mācītāja izteikumu, kas attiecas uz 1870. gadā pieņemto likumu par pamatskolas izglī­tību, — un lika jaunajam milzim sēdēt skolas priekšā pie atvērta loga, kamēr klasē notika mācības. Taču viņa klātbūtne tikai grāva pārējo skolēnu disciplīnu. Tie lēca kājās, lūrēja uz Kedlsu un, līdzko zēns ieru­nājās, laida vaļā lielos smieklus. Viņam bija tik ēr­mota balss! Galu galā vajadzēja vien zēnu atstāt savā vaļā.

Tāpat neviens arī neuzstāja, lai puisēns iet baznīcā, jo viņa milzīgais stāvs dievkalpojuma svinīgumam nepavisam nenāca par labu. Un tomēr te panākumus varēja gūt — it viegli bija nojaušams, ka varenajā būtnē kaut kur patvērušies reliģisku jūtu aizmetņi. Varbūt zēnu pievilka mūzika. Svētdienas rītos viņš bieži gāja cauri kapsētai, piesardzīgi likdams soļus starp kapu kopiņām, un, nogaidījis, līdz draudze ieņem savas vietas solos, apsēdās baznīcas priekšā un klausījās, kā dažkārt mēs klausāmies bišu dūkšanu stropos.

Sākumā jaunajam milzim pietrūka smalkjūtības — draudze baznīcā dzirdēja viņa lielās kājas nemierīgi stampājamies ap dievnamu vai arī caur krāsaino stiklu ieraudzīja viņa sejas neskaidrās aprises — gan ziņkārīgi, gan skaudīgi viņš bienza baznīcēnos, un pēkšņi kādas dziesmas tīkamā meldija viņu tā aiz­rāva, ka, izmisīgi pūlēdamies noturēties unisonā, viņš gaudulīgi sāka vilkt līdzi. Tad mazais Slopets, kas svētdienās ērģelniekam mina plēšas, veica ķestera, baznīcas kalpotāja un zvaniķa pienākumus, bet pārē­jās nedēļas dienās strādāja par pastnieku un skur­steņslauķi, aši un drosmīgi metās no dievnama ārā un, klusībā sodīdamies, trieca jauno Kedlsu projām. Ar prieku varu apgalvot, ka Slopets — vismaz tais brīžos, kad spēja domāt, saprata, cik šāda rīcība ir aplama. Viņš pats man atzinās, ka jūtoties kā saim­nieks, kas, iedams pastaigā, neņem līdzi savu uzti­camo draugu suni.

Jaunā Kedlsa garīgā un tikumiskā audzināšana, lai cik arī nepilnīga būdama, tomēr tika ievirzīta zināmā gultnē. Jau no paša sākuma kā draudzes mācītājs, tā māte un visi pārējie ciema iedzīvotāji apvienotiem spēkiem mēģināja zēnam ieskaidrot, ka viņa milzīgais spēks nav liekams lietā. Tā ir nelaime, ar ko viņam jāsamierinās. Zēna pienākums ir iegaumēt visu, ko viņam saka, darīt visu, ko liek, un piesargāties, lai kaut ko nesalauztu vai kādam nenodarītu pāri. Gal­venais — nekāpt nekam virsū, neko negrūstīt un ne­lēkāt apkārt. Viņu mācīja ar cieņu sveicināt dižcil­tīgos un izjust pateicību par pārtiku un drānām, ko tie viņam atlicina no savām bagātībām. Un viņš pa­devīgi iemanījās visās šais gudrībās, jo pēc dabas bija paklausīgs bērns, kas tikai Dievu ēdiena un ne­jaušas sagadīšanās dēļ izaudzis par milzi.

Pret lēdiju Vanderšutu mazais Kedlss agrīnā bēr­nībā izjuta godbijīgas bailes. Milēdijai savukārt šķita, ka visērtāk viņa ar zēnu var sarunāties, ģērbusies jā- jamtērpā, — suņu pātagu vicinādama, viņa spiedzīgā balsī izteica savas nicinošās piezīmes. Reizēm arī mā­cītājs uzmetās puisēnam par kaklakungu — sīkais, vecišķais Dāvids aizelsdamies apbēra bērnišķīgo Go­liātu ar pārmetumiem, aizrādījumiem un pavēlēm. Zēns bija izaudzis tik milzīgs, ka patiešām viegli ne­vedās iedomāties viņu par septiņus gadus vecu bērnu, kurš, tāpat kā citi bērni, grib, lai viņu ievēro, lai pakavē viņam laiku un parāda kaut ko jaunu, kurš, tāpat kā citi bērni, tiecas pēc laipnības, uzmanības un mīlestības un, tāpat kā citi bērni, ir atkarīgs no pie­augušajiem un katru pāridarījumu izjūt kā lielas bēdas.

Saules apmirdzētās rīta stundās pastaigādamies cauri ciemam, mācītājs bieži sastapa šo astoņpadsmit pēdas garo lempīgo brīnumu, kas viņam šķita nesa­protams un netīkams, gluži kā no baznīcas atkritis sektants, — kaklu izstiepis, zēns smagiem soļiem aiz- slāja mācītājam garām, allaž meklēdams to, kas bēr­nam ir pats nepieciešamākais, — ko varētu apēst un ar ko varētu parotaļāties.

Milzeņa acīs parasti iezibējās baiļpilna cieņa, un viņš it kā grasījās ķert pie izspūrušā matu cekula.

Lai cik aprobežotas bija mācītāja iztēles spējas, to­mēr, jauno Kedlsu ieraudzījis, viņš ar to pašu mazu­miņu iedomājās, kādu pārestību spētu nodarīt šie va­renie muskuļi. Ja nu milzenis pēkšņi kļūst traks! … Vai tikai aizmirst, ka jāizturas godbijīgi! … Tomēr īsts drošsirdis ir nevis tas, kurš nejūt bailes, bet gan tas, kas spēj bailes pārvarēt. Mācītājs iemanījās vien­mēr un visur apslāpēt savu iztēli. Un jauno Kedlsu viņš allaž uzrunāja braši, skaidrā, nepārprotamā te­norā, kā sprediķi lasīdams.

— Vai tu esi labs zēns, Albert Edvard?

Un jaunais milzis, piespiezdamies pie sienas, tumši nosarcis, atbildēja:

— Jā, ser, pūlos.

— Tā vien skaties! — noteica mācītājs un dros­mīgi gāja zēnam garām, juzdams vienīgi pats savu dvašu mazliet paātrināmies. Un aiz cieņas pret savu vīrišķību viņš jo cieši nolēma, — lai kas arī rādītos iztēlē, neatskatīties uz briesmām, ja tās jau aiz mu­guras.

Lāgiem draudzes mācītājs pievērsās arī jaunā Kedlsa izglītošanai. Lasīt viņš milzi nemācīja, jo lasī­šanā nesaskatīja nekādu jēgu, toties iedīdīja zēnu pa­šās svarīgākajās katķisma bauslībās — nedarīt pāri savam tuvākam, likt aiz auss, ka dieva sods nāks bez žēlastības, ja jaunajam Kedlsam iešautos prātā ne­klausīt draudzes mācītāju un lēdiju Vanderšutu. Mā­cības notika mācītājmuižas pagalmā, un garāmgājēji dzirdēja, kā jaunais milzis spēcīgā un tomēr bērniš­ķīgi kuslā balsī vienmuļi skandina valsts baznīcas pa­matmācības.

— Cienīt un godāt karali, kalpot viņam, kā arīdzan visiem, kam ir teikšana. Klausīt tēvu un māti, skolo­tājus, mācītājus un kungus. Padevīgi un godbijīgi pakļauties augstāk stāvošiem …

Drīz vien ļaudis novēroja, ka zirgi no milža baidās kā no kamieļa, tālab viņam tika aizliegts ne tikai iet pa ceļa malu gar krūmāju (muļķīgais smaids platajā sejā, kad tā parādījās pār mūra malu, šausmīgi kaiti­nāja milēdiju), bet pat tuvoties lielceļam. Šo aizlie­gumu zēns gan dažkārt pārkāpa, jo lielceļam piemita pārmēru liels vilinājuma spēks. Tā nu ikdienišķā pa­staiga pārvērtās par slepenu izpriecu. Beidzot milža brīvību ierobežoja tiktāl, ka staigāt viņš drīkstēja tikai pa noganītām pļavām un kāpu pauguriem.

Nudien nezinu, ko viņš darītu, ja nebijis šo pau­guru. Te pavērās āres jūdzēm lielā tālumā, un viņš klīda pa šīm ārēm. Viņš lauza kokiem zarus un kār­toja tos milzīgos pušķos, līdz viņam to aizliedza darīt, ņēma rokās aitas un lika rindā citu pie citas, gaidī­dams, ka tās tūdaļ aizbēgs (par šo skatu viņš ik reizes sirsnīgi nosmējās), līdz viņam to aizliedza darīt, plēsa

velēnas un raka milzīgas bedres, līdz viņam to aizlie­dza darīt…

Viņš klīda pa kāpu pauguriem līdz pat Rekstonai, taču tālāk iet neuzdrīkstējās, jo tur sākās tīrumi un dārzi, un zemnieki, nobažījušies, ka viņš izpostīs stā­dījumus, vai varbūt vairāk aiz bailēm, ko iedvesa nevīžīgi apģērbtais varenais stāvs, rīdīja viņam virsū suņus. Zemnieki izkliedza draudus un šaustīja viņu ar pātagām. Esmu pat dzirdējis, ka tie bliezuši viņam virsū ar skrotenīcām.

Lāgiem aizstaigādams uz otru pusi, jaunais Kedlss nonāca gandrīz līdz Hiklijbravai. No Tērsijhengeras augstienes viņš varēja saskatīt Londonas, Četemas un Duvras dzelzceļa līniju, taču uzartie lauki un mazie ciematiņi iedvesa viņam bailes, tādēļ viņš tiem nemē­ģināja tuvoties.

Pēc kāda laika parādījās uzraksti — lieli uzraksti ar sarkaniem burtiem —, kas aizšķērsoja ceļu uz vi­sām pusēm. Milzis neprata izlasīt, ka tur rakstīts: «Nepiederošiem ieeja aizliegta», — taču drīz vien sa­prata, ko tas nozīmē. Dzelzceļa pasažieri tolaik bieži viņu redzēja zodu pret ceļgaliem atspiedušu sēžam uz kāda paugura pie Tērslijas krītakmens lauztuvēm, kurp pēcāk viņu nosūtīja darbā. Vilciens acīmredzot milzī izraisīja neskaidras draudzības jūtas, un daž­kārt viņš ar vareno roku māja tam nopakaļ ardievas, dažkārt skaļi nokliedza kaut ko nesaprotamu.

— Milzīgs gan! — noteica kāds pasažieris, kas ska­tījās pa logu laukā. — Viens no Brīnumēdiena bēr­niem. Stāsta, ser, ka pats viņš sevi nepavisam nespē­jot apkopt, esot gandrīz tāds kā nepilnīgs, nu taisni par postu visai apkaimei.

— Dzirdēju, ka viņa vecāki esot gaužām nabadzīgi ļautiņi.

— Pārtiek no vietējo muižnieku žēlastības dāva­nām.

Un visi kā viens prātīgi nolūkojās dīvainajā stāva, kas, uz ceļgaliem saknupis, pamazām izgaisa tālē.

— Labi gan, ka tam trakumam ir darīts gals, — noteica kāds vīrs ar plašu vērienu. — Tas tik būtu jauki, ja uz nodokļu maksātāju rēķina vajadzētu uz­turēt kādus pāris tūkstošus šitādu briesmoņu.

Un, kā vienmēr, atradās kāds gudrinieks, kas no visas sirds šo filozofu atbalstīja:

— Jums nudien ir taisnība, ser.