Dievu ēdiens

IV

Nākamās dienas rītā Kedlsa klaiņojumiem pa Lon­donu pienāca gals. Milzi bija nomocījis izsalkums. Labu brīdi viņš cietās, nolūkodamies, kā ratos tiek

iekrauti tīkami smaržojoši siltas maizes klaipi, bet tad klusi nometās ceļgalos un izdarīja pirmo zādzību. Ka­mēr maiznieka zellis skrēja pēc policijas, Kedlss no­tiesāja visu kravu, bet tad varenā ķepa ieslīdēja vei­kalā un notīrīja leti un plauktus. Pagrābis līdzi veselu klēpi maizes, viņš ēzdams devās tālāk, lai palū­kotos, vai vēl kādā veikalā nevarēs ar kaut ko pa­mieloties. Tieši tobrīd bija pienākusi kārtējā reize, kad cilvēkiem trūkst darba, kad produkti kļuvuši dārgi, un pūlis juta līdzi milzim, kurš patvarīgi ņēma pārtiku, par ko viņi varēja tikai sapņot. Viņi plauk­šķināja rokām, noraudzīdamies, kā Kedlss turpina maltīti, un smējās par muļķīgo smaidu, ar ko milzis sagaidīja policistu.

— Biju-m izsalcis-m, — muti čāpstinādams, viņš sacīja.

— Bravo! — sauca pūlis. — Bravo!

Taču, kad Kedlss ķērās pie trešās maiznīcas tukšo­šanas, viņu aizkavēja jau kāds pusducis policistu, dauzīdami ar rundziņām milzim pa lieliem.

— Pielūko, draudziņ, tā ka nāktu man līdzi, — sa­cīja vecākais policists. — Kas tev atļāvis aizdauzīties tik tālu no mājām? Taisies, ka tieci man līdzi, iesim mājās.

Pūles nežēlodami, viņi centās milzi arestēt. Man stāstīja, ka, dzīdamies viņam pakaļ, pa ielām esot stūmuši važām un kuģa tauvām piekrautu ķerru, lai arestēšanas brīdī ar tām aizstātu roku dzelžus. Ne­viens vēl pagaidām negrasījās milzi nogalināt.

— Viņam nav nekāda sakara ar sazvērestību, — sa­cīja Keiterems. — Negribu aptraipīt rokas ar nevai­nīgām asinīm. — Un piebilda: — Iekams nebūs iz­mēģināti citi iespējamie līdzekļi.

Sākumā jaunais Kedlss nesaprata, ko nozīmē visa šī uzmanības parādīšana. Bet, kad saprata, ieteica po­licistiem neākstīties un, platus soļus likdams, devās projām, bet vajātāji palika tālu iepakaļ. Aptīrītā maiznīca atradās Herovroudā, bet viņš devās pāri Londonas kanālam uz Sentdžonsvudu, kur apsēdās kādā privātā dārzā izbakstīt zobus, un tur viņu steig­šus ielenca cita policijas patruļa.

— Lieciet mani mierā! — ņurdēja Kedlss un, kumpu uzmetis, slāja pāri dārziem, sapostīdams mauru, apgāzdams žogus, bet mazie, ņiprie policisti sekoja viņam pa pēdām, diebdami gan caur dārziem, gan pa ielu gar māju priekšpusi. Daži bija paķēruši līdzi arī šautenes, taču tās netika izmantotas. Jauna­jam Kedlsam iznākot Edžverroudā, pūlis viņu jau sa­gaidīja gluži citādā noskaņā, un, kad jātnieku poli­cists pārjāja pāri milža pēdai, viņš aiz sāpēm to no­trieca gar zemi.

— Lieciet mani mierā! — sauca Kedlss, pievērsda­mies pūlim, kas, elpu aizturējis, blenza viņā. — Es jums nekā neesmu nodarījis.

Tobrīd viņš stāvēja tukšām rokām, jo krītakmens cērti bija atstājis Rīdžentparkā. Taču nabadziņš sa­prata, ka bez ieroča neiztiks. Viņš devās atpakaļ uz lielā rietumu dzelzceļa preču staciju, izrāva no zemes garu laternas stabu un kā briesmīgu vāli pārmeta to pār plecu. Ieraudzījis, ka policisti nolēmuši joprojām stāties viņam ceļā, viņš devās pa Edžverroudu atpakaļ un pie Kriklvudas pārskaities nogriezās uz ziemeļiem.

Aizklīdis līdz Voltemai, viņš pavērsās atpakaļ uz rietumiem, atkal devās pa Londonas ceļu un, ap pus­dienas laiku pagājis garām Haigeitas kapsētai, aiz kalna kores vēlreiz ieraudzīja milzu pilsētu. Šai vietā viņš nogriezās no ceļa un, ar muguru pret mājas sienu atspiedies, apsēdās kādā dārzā, no kurienes va­rēja pārredzēt visu Londonu. Nabadziņam seja bija apmākusies, elpa plūda aizgūtnēm, ļaudis vairs ap­kārt nepulcējās, kā pirmo reizi viņam pienākot pie Londonas, bet glūnēja, droši paslēpušies apkārtējos dārzos._ Nu jau viņi zināja, ka šāds milzis ir daudz bīstamāks, nekā agrāk bija domājuši.

— Kāpēc viņi neliek mani mierā? — jaunais Kedlss rūca. — Man gribas ēst. Kāpēc viņi neliek mani mierā?

Viņš sēdēja satumsušu seju un, pirkstus kodīdams, lūkojās lejup uz Londonu. Kā slogs viņam uzgūla vi­sas ceļā piedzīvotās mokas, raizes, apmulsums un ne­varīgās dusmas.

— Paši nezina, ko grib, — viņš čukstēja. — Paši nezina, ko grib. Un neliks mani mierā, kā nelabie vi­sur trāpīsies ceļā. — Nespēdams rimties, viņš atkār­toja vēl un vēl: — Paši nezina, ko grib. Ak, šie sīkie cilvēciņi!

Arvien niknāk viņš kodīja pirkstus, un viņa ska­tiens jo brīdi jo vērtās drūmāks.

— Lauz tikai priekš viņiem krītakmeni, — viņš čukstēja. — Un visa pasaule pieder viņiem. Bet man nelaiž ne soli spert — ne šur, ne tur.

Pēkšņi trakas dusmas aizžņaudza milzim rīkli, jo viņš ieraudzīja uz dārza mūra jāteniski uzmetušos po­licistu nu jau labi pazīstamajā uniformā.

— Lieciet mani mierā! — viņš rēca. — Lieciet mani mierā!

— Es izpildu tikai savu pienākumu, — gluži nobālis, taču apņēmīgi sacīja mazais policists.

— Lieciet mani mierā! Man arī vajag dzīvot, tā­pat kā jums. Man arī vajag domāt. Man arī vajag ēst. Lieciet mani mierā!

— Likums paliek likums, — atbildēja mazais poli­cists, netikdams ne soli tālāk. — Un mēs jau šos liku­mus neizgudrojam.

— Es arī tos neesmu gudrojis, — atcirta jaunais Kedlss. — Tas ir jūsu, mazo cilvēciņu, roku darbs, un es toreiz vēl nemaz nebiju nācis pasaulē. Pie velna jūs ar visiem jūsu likumiem! Šito drīkst, un šito ne­drīkst! Ja gribi ēst, strādā kā vergs, ne tev miera, ne atpūtas, ne pajumtes, nekā, bet tu man vēl te gribēsi iestāstīt…

— Man tur nav nekādas daļas, — sacīja poli­cists. — Neesmu īstais, ar ko pārspriest šos jautāju­mus. Mans pienākums — darīt to, kas paredzēts likumā. — Policists pārlika otru kāju pāri mūrim un jau dzīrās lēkt zemē. Viņam aiz muguras parādījās vēl citi policisti.

— Lieciet aiz auss, ka es neesmu taisījies ar jums strīdēties, — nobālējis teica jaunais Kedlss un, cieši sagrābis rokās drausmīgo dzelzs milnu, kā skaidro­dams kratīja vareno pirkstu policistam gar seju.

—Neesmu taisījies ar jums strīdēties. Bet to gan es iesaku — lieciet mani mierā!

Policists pūlējās izturēties mierīgi, it kā nekas īpašs nenotiktu, lai gan saprata, ka šis ķīviņš var izvēr­sties drausmīgā traģēdijā.

— Dodiet šurp rīkojumu! — policists uzsauca kā­dam no saviem padotajiem, un viņam tika pasniegta balta papīra lapiņa.

— Lieciet mani mierā! — pieri drūmi saraucis, caurcaurēm sasprindzis kā stīga, sacīja Kedlss.

— Šai dokumentā stāv rakstīts, — vēl nesākdams lasīt, skaidroja policists, — ka tev jāatgriežas mājās. Ej atpakaļ uz savām krītakmens lauztuvēm. Ja neiesi — pēcāk nežēlojies.

Kedlss norēca kaut ko nesaprotamu.

Kad rīkojums bija skaļi nolasīts priekšā, policijas virsnieks deva mājienu. Uz dārza mūra parādījās četri ar šautenēm bruņoti vīri, kas mākslotā mierā ieņēma pozīcijas. Ģērbušies tie bija žurku apkaroša­nas policijas uniformās. Ieraudzījis šautenes, jaunais

Kedlss iekvēlojās ārprātīgās dusmās. Viņš atcerējās, cik sāpīgi reiz viņu bija sadzēlušas no fermeru bisēm raidītās skrotis.

— Jūs gribat ar šitiem daiktiem šaut man virsū? — viņš sacīja, rādīdams uz šautenēm, un poli­cijas virsniekam šķita, ka beidzot izdevies milzi iebiedēt.

— Ja tu neiesi atpakaļ uz savām akmens lauztu­vēm …

Bet tad virsnieks vienā rāvienā pārmetās pāri mū­rim, jo milzīgais laternas stabs, atvēzēts sešdesmit pēdu augstumā, ar visu sparu gāzās virsū, lai viņu sašķaidītu. Blīkš, blākš, blīkš! — nogranda lielkalibra šauteņu zalves, dārdēdams sagruva mūris, un uz vi­sām pusēm pajuka saārdītās zemes kumšķi. Tad no­šķīda vēl kaut kas, un vienam no šāvējiem uz rokas uzšļācās sarkanas lāses. Policisti skraidīja šurp un turp, varonīgi izvairīdamies no cirtieniem, lai varētu netraucēti šaut. Bet jaunais Kedlss, jau divas reizes ložu caururbts, griezās kā vilciņš, nevarēdams sa­prast, kas tik briesmīgi iezvēlis viņam pa muguru. Blīkš, blākš! Mājas, siltumnīcas un dārzi, pie logiem bailīgi pieplakušie cilvēciņi — viss it kā sašūpojās baigā un noslēpumainā virmā. Grīļodamies milzis pa­spēra vēl dažus soļus, pacēla vareno milnu, bet tad izlaida to no rokām un ieķērās pats savās krūtīs. Dzel- dīgās sāpes sagrāba viņu kā knaiblēs.

Kas ir šis siltais miklums viņam uz rokas? …

Kāds fermeris, lūkodamies pa savas guļamistabas logu, redzēja, cik samulsis, gandrīz līdz asarām iz­biedēts, milzis paskatījās uz asinīm apšļakstīto delnu, tad ceļgali viņam saļodzījās un viņš sabruka zemē — pirmais milzu nātru cers, ko Keit'erema nelokāmais tvēriens izrāva no zemes, lai gan jaunais Kedlss bija pēdējais, ko Džeks Milžu Kāvējs kāroja dabūt savos nagos.