Dievu ēdiens

III

Ko jaunais Kedlss meklēja? Viņš tiecās pēc kaut kā tāda, ko nespēja dot punduru pasaule, — pēc mērķa, kura sasniegšanā punduri viņu kavēja, kuru tie ne­ļāva viņam pat skaidri saskatīt un kuru viņam tā arī netika lemts ieraudzīt. Tā bija nepārvarama tieksme pēc sabiedrības, kas šo vientuļo, nerunīgo milzi dzina

meklēt sev līdzīgus milžus, meklēt kaut ko sev rad­niecīgu, kaut ko tādu, ko spētu iemīlēt un kam va­rētu kalpot, pakļaujoties saprotamām iecerēm un viegli uztveramiem rīkojumiem. Un šī tieksme bija mēma, tā klusu plosījās milža sirdī, un diez vai, pat sastapies ar citu milzi, viņš to spētu izteikt vārdos. Viss, ko viņš savā mūžā bija iepazinis, aprobežojās ar ciema garlaicīgo ikdienu, viss, ko viņš bija dzirdē­jis, nepārsniedza apnicīgās laucinieku runas, kas bija tik aprobežotas, ka nespēja rast atbildi pat uz viņa visvienkāršākajiem jautājumiem. Šis augumā vare­nais vientiesis nenieka nezināja par naudu, nenieka nezināja par tirdzniecību, tāpat kā nenieka nezināja par visu to sarežģīto viltību, uz ko balstās mazo cil­vēciņu sabiedrība. Viņš alka, viņš alka … Taču, lai ko arī jaunais Kedlss alka, viņam to nebija lemts sa­sniegt.

Augu dienu un visu gaišo vasaras nakti viņš gāja tikai uz priekšu, kaut izsalcis, taču nenogurdināms, vēroja pa ielām traucamies dažādus satiksmes līdzek­ļus un neizskaidrojami rosāmies bezgala sīkos cilvē­ciņus. Un tas viss viņam šķita viens vienīgs juceklis.

Stāsta, ka Kensingtonā viņš izcēlis no karietes kādu lepnā vakara tualetē tērpušos dāmu, rūpīgi to nopētījis no velces līdz lāpstiņām un, dziļi nopūzda­mies, mazliet nevērīgi atsēdinājis atpakaļ. Taču es negalvoju, vai šis nostāsts atbilst patiesībai. Kādu stundu viņš nostāvējis, vērodams, kā Pikadilija gala­punktā cilvēki plēšas par vietām omnibusā. Pēcpus­dienā viņš bija redzēts pie Kensingtonas kriketa lau­kumiem, taču, nopratis, ka tūkstošiem ļaužu, kas bija aizrāvušies ar gaužām neizprotamo spēli, viņu pat ne­pamana, smagi nostenējies un turpinājis savu ceļu.

Pikadilija laukumā viņš atgriezās starp pulksten vienpadsmitiem un divpadsmitiem naktī un ierau­dzīja tur drūzmējamies pavisam citādus cilvēkus. Tie bija ārkārtīgi nopietni cilvēki, kam prātu aizņēma visvisādas rūpes — gan neaptveramu iemeslu dēļ at­ļauti, gan tikpat neaptveramu iemeslu dēļ neatļauti darījumi. Acis iepletuši, tie pablenza milzī, izmeta kādu ņirdzīgu piezīmi un devās tālāk savās gaitās. Cits pēc cita starp ļaužu pārpildītajām ietvēm aiz- trauca vieglie ormaņu rati, un važoņi plēsīgām acīm centās nolūkot pasažierus kā vanagi laupījumu. Cil­vēki nāca ārā no restorāniem, citi gāja iekšā — dažs nopietns, noraizējies un cienījams, dažs viegli un pa­tīkami uzbudināts, bet dažs modrs un tik piesardzīgs, ka pats veiklākais viesmīlis nespētu tādu apkrāpt. Stāvēdams uz stūra, milzis, acis nenolaizdams, pētīja šo raibo pūli.

— Kam tas viss vajadzīgs? — viņš skumīgi mur­mināja. — Kam tas viss vajadzīgs? Šie cilvēciņi lie­kas tik nopietni. Kāpēc es nesaprotu, kas te notiek?

Un neviens no šiem sīkajiem cilvēciņiem laikam gan nepamanīja to, kas dūrās acīs milzim, — cik no­žēlojamas ir savu godu nodzērušās izkrāsojušās sie­vietes, kas nīkst uz ielu stūriem, cik nelaimīgi ir skrandaiņi un citas padibenes, kas klimst pa noma­lēm, cik bezjēdzīga un tukša ir šī rosīšanās. Cik bez­jēdzīga un tukša! Neviens no šiem cilvēciņiem pat nenojauta, kādas alkas urda milža prātu, kādas jaus­mas viņa sirdī modina nākamība, kura nule jau no­stājusies tiem ceļā …

Ielas viņā pusē augstu pār namu jumtiem uzlies­moja un dzisa noslēpumaini burti, bet, ja jaunais Kedlss būtu pratis tos izlasīt, viņam atklātos, cik šaurs ir šo cilvēku interešu loks, cik nožēlojamas ir to prasības un dzīves veids. Vispirms uzliesmoja

T,

tam sekoja A, tātad

TA,

pec tam parādījas P, kopa

TAP,

līdz beidzot pret debesīm vārds vārdā uzzibsnīja līksmā vēsts, kas tika pausta visiem, kurus māc dzī­ves rūpju nasta:_

TAPERA SPĒCINOŠAIS VĪNS VAIROS JŪSU SPARU

2vikt! Un šis uzraksts jau izgaisa tumsā, bet tam, tieši tikpat lēni burtu pēc burta likdama, sekoja cita rūpēs par cilvēku likteņiem radīta vēsts:

SKAISTUMA ZIEPES

Lieciet aiz auss — nevis kaut kāda vienkārša attī­rītāja ķimikālija, bet gan, kā viņi mēdz sacīt, — ideāls.

Un beidzot trešais balsts, uz ko dibinās mazo cil­vēciņu pasaule:

JENKERA ŽULTS TABLETES

Pēc šā uzraksta nekas jauns vairs neparādijas, un plašajā tukšumā tumši sarkaniem burtiem — žvikt, žvakt! — atkal iekvēlojās TAPERA VĪNS.

TAP……….

Drīz pēc pusnakts jaunais Kedlss bija pārkāpis par Rīdžentparka margām un, izbaudīdams krēslaino klu­sumu, nolicies kādu stundu nosnausties ar mauru apaugušā nogāzē netālu no laukuma, kur ziemā tika ierīkota slidotava. Ap pulksten sešiem no rīta viņš uzrunāja kādu noskrandušu sievišķi, ko bija atradis guļam grāvī netālu no Hempstedas, ārkārtīgi nopietni apjautādamies, vai tā maz zina, kādēļ dzīvo šai pa­saulē.