Dievu ēdiens

3. NODAĻA Milzu žurkas

i

Divas dienas pēc mistera Skinera nozušanas Pod- burnas ārsts vēlu naktī divričos brauca pa Henkijas ceļu. Viņš bija nomocījies ilgas stundas, palīdzēdams

kādam vēl neviena nepazītam pilsonim iekļūt šai dīvainajā pasaulē, un, laimīgi ticis ar visu galā, sa­miegojies brauca mājup. Ap pulksten diviem pie debesu juma parādījās bāls mēness sirpis. Gaiss kļuva pavisam vēss, un viegls miklums, no zemes celdamies, visu apkārtni ietina palsā miglā. Ārsts brauca viens, jo kučieris mājās gulēja slims, un abās pusēs ceļam nekas nebija ne saskatāms, ne saklau­sāms — divjūga lākturu dzeltenīgajā blāzmā pretī noslēpumaini vīdēja tikai dzīvžogi, un ausīs skanēja krūmāju atbalsotā zirgu pakavu klaudzoņa un ratu riteņu čirkstēšana pa granti. Ārsts droši paļāvās uz zirgu, un nav nekāds brīnums, ka viņš iesnaudās…

Kurš gan nezina, ko nozīmē tāda snaušana sē­dus,,— galva klanās, ķermenis šūpojas riteņu taktī, un, kad zods atduras pret krūtīm, cilvēks pēkšņi sa­trūkstas.

Klipada, klapada, klip …

Kas tad tas?

Ārstam šķita, ka pavisam tuvu kāds iepīkstas. Viņš atmodās no snaudas. īsos vārdos nepelnīti sabāris zirgu, viņš pameta skatienu visapkārt. Ārsts pūlējās pats sev iestāstīt, ka tālumā saklausījis rejam lap­sas … vai varbūt kāds jauns trusēns iekļuvis seskam zobos.

Švīks, švīks, švīks, klipada, klapada, klips, švīks …

Kas tad tas?

Nē, nudien uzmācās dīvainas iedomas. Ārsts sapu­rināja plecus un vēlreiz mudinot uzsauca zirgam. Tad viņš ieklausījās, taču neko nesadzirdēja.

Varbūt nekas arī nebija?

Patiešām ērmota sajūta, it kā pār dzīvžogu kāds viņā būtu nolūkojies, šķita pat, ka_viņš redzēja lielu, jocīgu galvu. Ar apaļām ausīm! Ārsts vēlreiz cieši palūkojās, bet neko nevarēja saskatīt.

— Blēņas, — viņš noteica.

Ārsts izslējās sēdeklī, noticēdams, ka redzējis ne­lāgu sapni, viegli uzšāva zirgam ar pātagu, uzsauca «nū-ū» un vēlreiz pameta skatienu uz dzīvžogu. Taču lākturu šaudīgajā gaismā un miglas vālos visa ap­kārtne kļuva neskaidra, un viņš neko nespēja saska­tīt. Tad ārsts nosprieda, tā viņš pats vēlāk stāstīja, ka bailēm nav nekāda pamata, jo zirgs noteikti būtu satrūcies, ja tuvumā draudētu briesmas. Un tomēr prāts viņam nespēja nomierināties.

Tad viņš pēkšņi pavisam droši izdzirda soļu di- poņu, kas atskanēja viņam aiz muguras.

Ārsts negribēja ticēt pats savām ausīm. Atskatī­ties viņš nevarēja, jo divriči tieši tobrīd iegriezās asā ceļa līkumā. Viņš uzšāva zirgam ar pātagu un bailīgi pameta skatienu sānis. Un tad lāktura mestajā starā, kas tobrīd slīdēja pāri pazemam krūmam dzīv­žogā, viņš nepārprotami ieraudzīja kāda milzīga dzīvnieka izliekto muguru •— ārsts nesaprata, kas ir šis dzīvnieks, tikai redzēja, ka tas straujiem, nevien­mērīgiem lēcieniem dzenas viņam pakaļ.

Viņam likās atdzīvojamies bērnu dienu pasakas par raganām un burvjiem, jo ērmotais dzīvnieks ne­pavisam nebija līdzīgs nevienai viņam zināmai ra­dībai, un, baidīdamies, ka zirgs var satrūkties, ārsts ciešāk satvēra grožus. Un, lai arī cik izglītots cilvēks būdams, viņš pats atzīst, ka tobrīd sācis prātot, vai tikai tas nav spoks, ko viņš gan redz, bet zirgs nespēj saskatīt!

Uzlecošā mēness rēnajā gaismā tālumā parādījās nelielā Henkijas miestiņa aprises, un, kaut gan logos nemanīja ne mazākā gaismas stariņa, ārsts cik necik nomierinājās, paplīkšķināja ar pātagu, uzsauca zir­gam, bet tad žurkas pēkšņi metās viņam virsū!

Divriči patlaban drāzās garām kādiem vārtiem, kad pirmā žurka, pārlēkusi pār žogu, izskrēja uz ceļa. Nezvērs no tumsas izlēca gaismā, purns tam bija

smails, alkatīgs, ausis apaļas, jau tā garais ķermenis lēcienā šķita vēl garāks, bet vairāk par visu ārstu izbiedēja sārtās, pleznainās zvēra priekškājas. Taču pats šausmīgākais bija tas, ka viņš nespēja aptvert, kas ir šis dzīvnieks, neko tamlīdzīgu viņš savu mūžu nebija redzējis. Viņam pat prātā neienāca, ka tāds milzenis varētu būt žurka. Kad briesmīgais dzīvnieks panāca zirgu, tas ar lēcienu metās sānis. Šaurajā ieliņā atskanēja ārsta kliedziens un pātagas plīkšķi. Tad viss savērpās trakā virpulī.

Dip-dap, švīks, klipada-klapada.

Ārsts pielēca kājās, uzkliedza zirgam un cirta no visa spēka ar pātagu. Žurka sarāvās, spēcīgā sitiena ķerta, atlēca sānis — tās spalvā lāktura gaismā va­rēja saskatīt pat pātagas cirtiena pēdas, bet ārsts tikai cirta un cirta, nemanīdams, ka no mugurpuses tuvojas otra vajātāja.

Groži izšļuka ārstam no rokām, jo atskatījies viņš ieraudzīja vēl trešo žurku dzenamies pakaļ…

Zirgs metās uz priekšu. Divriči palēcās ceļa gram­bās. īsu bezprāta mirkli ārstam šķita, ka visa pasaule lēkšo viņam virsū.

Laime, ka zirgs pakrita pašā Henkijā, ka tas neno­tika ne pirms miestiņa sasniegšanas, ne arī pēc tam, kad viņi būtu aiztraukušies garām pēdējai mājai.

Neviens nezina pateikt, kālab zirgs pakrita, — vai tas paklupa kādā grambā, vai arī to nogāza žurka, kas ar zobiem ieķērās tam kaklā (palikdama karāja­mies gaisā ar visu milzīgā ķermeņa svaru), tāpat kā ārsts nezināja, ka arī pats ir sakosts, to viņš attapa tikai vēlāk — ķieģeļu deģa namiņā, lai gan kodiens bija pamatīgs — kreisajā plecā rēgojās gara plēsta brūce ar atlupušām ādas sloksnēm, it kā to būtu iecir­tis divpusējs tomahauks.

Nupat viņš vēl stāvēja savos divričos, nākamajā brīdī jau izlēca laukā un nokrita ar sāpīgi sastieptu potīti, lai gan pats nenieka nemanīja, un sirdīgi cirta trešajai žurkai, kas metās viņam tieši virsū. Viņš lāgā neatcerējās, vai bija lēcis no divričiem tai mir­klī, kad tie gāzās, vai arī agrāk, cīņas karstumā visi iespaidi savērpās vienā jūklī. Manuprāt, kad žurka ieķērās zirgam rīklē, tas saslējās pakaļkājās, nokrita uz sāniem, apgāzdams divričus, un ārsts gluži instink­tīvi izlēca no tiem ārā. Ratiem krītot, lākturis saplīsa, petroleja ar blīkšķi uzliesmoja, un ceļu apgaismoja balta uguns.

Tas arī bija pirmais, ko ieraudzīja ķieģeļu deģis. Jau iepriekš viņš bija izdzirdējis pakavu dipoņu un mežonīgu kliedzienu, lai gan ārsts pats neatcerējās, ka būtu kliedzis. Ķieģeļu deģis steigšus izlēca no gultas un, slēģus vaļā vērdams, satrūkās no draus­mīgā tjokšņa un baltās gaismas.

— Arā kļuva gaišāks nekā dienā, — viņš stāstīja.

Ķieģeļu deģis palika stāvam ar aizkaru auklu rokā un skatījās pa logu, vairs nepazīdams ceļu, kur no­tika kaut kas šaušalīgs, kā briesmīgos murgos. No uguns pacēlās ārsta tumšais stāvs, bet rokās tam vir­puļoja pātaga. Viņpus žilbinošajām liesmām tikko saredzams spārdījās zirgs, un rīklē tam bija ieķēru­sies žurka. Tumsā pie kapsētas sienas ļauni spīgu­ļoja otras briesmones acis. Vēl trešā kā šausmīgs melns blāķis ar sarkanām acīm un gaišām ķepām izmisīgi centās ar nagiem ieķerties kapsētas mūrī, uz kura, lākturim sprāgstot, acīmredzot bija uzlēkusi aiz bailēm.

Jūs droši vien it labi zināt, kāds izskatās žurkas purns — divi asi zobi, ļauni spīgojošas acis. Tas viss gandrīz seškārt palielināts, turklāt tumsā un pārstei­gumā, kad cilvēks izrauts no miega un visapkārt mirgo un lēkā gluži nereālas liesmas, — viegli iedo­māties, ko tai brīdī izjuta ķieģeļu deģis.

Ārsts nepalaida garām izdevību — atelpas mirkli, ko sniedza žilbinošā gaisma, un, pazudis ķieģeļu deģa skatienam, ņēmās ar pātagas kātu dauzīt durvis.

Ķieģeļu deģis viņu ielaida tikai pēc tam, kad bija salūkojis gaismekli.

Pēcāk daudzi viņu par to nosodīja, taču es šiem nosodītājiem neuzdrošinos piebiedroties, iekams neesmu pārbaudījis pats savu bezbailību.

Ārsts kliedza, cik spēka, un dārdināja durvis …

Ķieģeļu deģis stāsta, ka tad, kad viņš beidzot at­vēris durvis, ārsts aiz šausmām esot raudājis.

— Bultējiet ciet, — viņš saucis, — bultējiet ciet… — un nav varējis izteikt līdz galam «bultē­jiet ciet durvis». Gribējis, nabadziņš, palīdzēt, bet veltīgi. Ķieģeļu deģis aizšāvis durvīm priekšā bultu, bet ārstam krietnu brīdi vajadzējis sēdēt turpat bla­kus pulkstenim, līdz beidzot viņš radis spēku uzkāpt pa trepēm …

— Nezinu, kas tie par briesmoņiem! — viņš vienā laidā atkārtojis. — Nezinu, kas tie par briesmo­ņiem! — spiedzīgi izbrēkdams pēdējo vārdu.

Ķieģeļu deģis gribējis iedot viņam viskiju, bet ārsts neparko nav palicis viens ņirbojošā sveces gaismā.

Pagājis labs laika sprīdis, iekams ķieģeļu deģis piedabūjis viņu doties augšstāvā …

Kad uguns uz ceļa nodzisa, milzu žurkas atgriezās, sagrāba beigto zirgu, aizvilka cauri kapsētai uz ķie­ģeļu cepli un plosīja to līdz rītausmai — un neviens pats neuzdrošinājās tās traucēt…