Dievu ēdiens

2. NODAĻA Izmēģinājumu ferma

i

Sākumā misters Bensingtons ieteica jauno vielu, līdzko tā būs sagatavota lietošanai, izmēģināt ar kur­kuļiem. Ikvienu šādu eksperimentu parasts sākt ar kurkuļiem, jo kurkuļi tieši tālab jau radīti. Tika no­lemts, ka pie izmēģinājumiem ķersies misters Ben­singtons, nevis Redvuds, jo Redvuda laboratoriju tobrīd aizņēma ballistiski aparāti un izmēģinājumu bullēni, kurus viņš izmantoja, lai noteiktu jaunlopu badīšanās frekvences diennakts svārstības, un iegū­tos rezultātus reģistrēja dīvainu, ārkārtīgi sarežģītu līkņu veidā, tā ka stikla trauki ar kurkuļiem pirms iepriekšējā pētījuma pabeigšanas nekādā ziņā šeit nebija vēlami.

Taču, līdzko misters Bensingtons par savām iece­rēm īsos vārdos ieminējās māsīcai Džeinai, tā neka­vēdamās uzlika veto jebkuriem nodomiem ievazāt viņu dzīvoklī kaut kādus kurkuļus vai citas izmēģi­nājuma radības. Māsīca Džeina necēla iebildumus, ka misters Bensingtons vienu istabu dzīvoklī izmanto ķīmiskiem eksperimentiem, kas nav saistīti ar sprā­dzieniem, lai gan pēc pieredzes viņa zināja, ka ne­kādas jēgas no tā visa nav; viņa pat atļāva šai telpā ierīkot gāzes pavardu, izlietni un putekļus necaurlaidīgu skapi, kas netiek pakļauts iknedēļas tīrīšanas vētrām, no kurām viņa nedomā atteikties. Labi zinādama, ka ir vīrieši, kuri pār mēru noņemas ar dzeršanu, māsīca Džeina necēla iebildumus pret mistera Bensingtona tieksmēm izvirzīties pārējo kolēģu vidū, jo saprata, ka tā nav pati ļaunākā no iespējamām izlaidības formām. Taču ieviest mājās veseliem lēveņiem dažādu pretekļu, kas dzīvi locī­jās kā tārpi un beigti maitāja gaisu, — to nu viņa necietīs. Tas viss nāk par ļaunu veselībai, viņa apgalvoja, un Bensingtons, kā zināms, nav no stip­rajiem, tādēļ lai pat nemēģina protestēt. Kad Ben­singtons pūlējās izskaidrot, cik milzīga nozīme būtu šim atklājumam, ja to izdotos veikt, māsīca Džeina atbildēja, ka saprotot visu ļoti labi, taču, ja viņa piekristu un ļautu ievazāt dzīvoklī netīrību un radīt veselībai kaitīgus apstākļus (un ar to šis pasākums noteikti beigtos), viņa ne mirkli nešaubās, ka Ben­singtons būs pirmais, kas sāks gausties.

Aizmirsis sāpīgās varžacis, misters Bensingtons soļoja šurp un turp pa istabu un stingri, brīžiem pat dusmīgi centās pārliecināt māsīcu, taču neguva ne mazākos panākumus. Viņš sacīja, ka nekas ne­drīkst stāties ceļā zinātnes progresam, bet māsīca Džeina atbildēja, ka zinātnes progress ir viens un kurkuļu ievazāšana dzīvoklī pavisam kas cits; viņš apgalvoja, ka Vācijā cilvēku, kas atklājis kaut ko tik nozīmīgu, bez vārda runas apgādātu ar divdes­mit kubikpēdu lielu, nevainojami ierīkotu labora­toriju, bet māsīca Džeina atbildēja — viņas laime kopš sākta gala esot tā, ka viņa nav vāciete; mis­ters Bensingtons sacīja, ka šis atklājums padarītu viņu slavenu uz mūžīgiem laikiem, bet māsīca Džeina atbildēja, ka, ieviesdams šaurajā dzīvoklītī kurkuļus, viņš drīzāk gan pazaudētu veselību; mis­ters Bensingtons teica, ka esot kungs savā mājā, bet māsīca Džeina atbildēja, ka labāk iešot par internāta pārzini nekā apkalpošot kurkuļu varzu; misters Ben­singtons lūdza māsīcu apdomāties un nākt pie prāta, bet māsīca Džeina atbildēja, lai viņš pats nākot pie prāta un metot laukā no galvas muļķīgo iedomu par kurkuļiem; misters Bensingtons teica, ka māsīca varētu gan cienīt viņa ieceres, bet māsīca Džeina atbildēja — ja šīs ieceres bojājot gaisu, viņa tās ne­domājot cienīt; tad misters Bensingtons zaudēja sa­valdīšanos un — pilnīgi pretēji Hakslija[1] klasiska­jiem izteikumiem par šo jautājumu — viņam pa­spruka lamu vārds. Ne jau no pašiem ļaunākajiem, taču lamu vārds paliek lamu vārds.

Māsīca Džeina jutās šausmīgi apvainota, misteram Bensingtonam vajadzēja izlūgties piedošanu, un jeb­kura cerība izmēģināt Dievu ēdienu ar kurkuļiem vismaz viņu dzīvoklī izgaisa kā nebijusi.

Tā nu Bensingtonam vajadzēja rast citu izeju, kur un kā izmēģināt savu atklājumu, jo, līdzko izdosies sagatavot jaunatklāto vielu izēdināšanai, vajadzēs pārbaudīt to praksē. Vairākas dienas viņš apcerēja iespēju nodot savus kurkuļus kādam uzticamam cil­vēkam, bet tad nejauši pamanīja kādu rakstu avīzē, un viņa domas pievērsās izmēģinājumu fermai.

Un cāļiem. Tikko šī doma iešāvās prātā, misters Bensingtons nolēma ierīkot putnu fermu. Garā viņš jau skatīja bezgalīgā ātrumā augošus cāļus. Ne tikai cāļus, bet arī sprostus un putnu dārzus, milzīgus sprostus un putnu dārzus, kas jo dienas jo kļūst lie­lāki. Cāļi tik viegli pakļaujas jebkurai iedarbībai, tos nav grūti ēdināt un apkopt, tie ir sausi — tātad tīka­māki mērīšanai un svēršanai, un kurkuļi kā izmēģi­nājuma dzīvnieki salīdzinājumā ar cāļiem viņam pēkšņi šķita pavisam mežonīgi un nevaldāmi zvēri. Misters Bensingtons nekādi nespēja aptvert, kālab jau no paša sākuma nav attapies, ka jāizraugās nevis kurkuļi, bet cāļi. Vismaz būtu atkritušas nepatīka­mās pārrunas ar māsīcu Džeinu. Kad viņš izteica savu ierosinājumu Redvudam, profesors tūdaļ tam pievienojās.

Redvuds sacīja, ka, pēc viņa domām, fiziologi rīko­jas gaužām aplam, pārāk daudz darbodamies ar ne­vajadzīgi sīkiem dzīvniekiem. Tas esot gluži tas pats, kas uzsākt ķīmiskus eksperimentus ar nepietiekamu vielas daudzumu, — jebkura kļūda pašā izmēģinā­juma gaitā un tā rezultātos kļūst attiecīgi lielāka. Tieši patlaban zinātniekiem esot svarīgi aizstāvēt tiesības strādāt ar plašu materiālu. Tādēļ viņš arī savus eksperimentus Bondstrītas koledžā šobrīd vei­cot ar bullēniem, lai gan nevarot noliegt zināmas neērtības, ko studentiem un citu priekšmetu pasnie­dzējiem sagādājot izmēģinājuma dzīvnieku dažkārt vieglprātīgā izturēšanās. Toties līknes viņš iegūstot īpaši interesantas, un pēc publicēšanas tās noteikti pierādīšot, ka viņa izvēle bijusi pareiza. Ja šai zemē netiktu piešķirti tik nesamērīgi mazi līdzekļi zināt­nei, viņš saviem eksperimentiem nemūžam neizman­totu mazāku dzīvnieku kā vali. Taču pagaidām, vis­maz šai zemē, doma par pietiekami lielu zinātnieku vajadzībām paredzētu vivāriju esot tīrā utopija. To­ties Vācijā … un tā tālāk, un tā joprojām.

Tā kā Redvuda bullēni prasīja no profesora nemi­tīgu gādību, rūpes par izmēģinājumu fermas izrau- dzīšanos un ierīkošanu uzgūla Bensingtona pleciem.

Abi vienojās, ka ari visus izdevumus uzņemsies segt Bensingtons, vismaz līdz tam laikam, kad tiks pie­šķirta attiecīga subsīdija. Tātad, lāgu lāgiem pametis darbu sava dzīvokļa laboratorijā, misters Bensingtons izbraukāja visus ceļus uz dienvidiem no Londonas, meklēdams piemērotu fermu, un viņa vērīgais ska­tiens caur acenēm, vientiesīgi plikais pauris un cau­rumos izgraizītās kurpes izraisīja veltīgas cerības neskaitāmu nolaistu fermu īpašnieku sirdīs. Vairā­kās dienas avīzēs un žurnālā «Nature» viņš ievietoja sludinājumu, ka tiek meklēts uzticams (precēts) pāris — kārtīgi, darbīgi cilvēki, kas prot rīkoties ar mājlopiem, trīs akrus lielas izmēģinājumu fermas vadīšanai.

Piemērotu vietu viņš šķita atradis Kentas grāfistē Hiklijbravā pie Eršotas. Tas bija neparasts, no apkār­tējās pasaules norobežots zemes stūrītis ielejā, kuru no visām pusēm ieskāva vecas priedes, kas nakts tumsā likās gluži melnas un biedīgas. Uzkumpis kāpu paugurs aizsedza skatu uz vakariem, bet veca aka ar sašķiebušos nojumi šķita nameli pavisam iespie­žam zemē. Gar nameli nevijās neviens vīteņaugs, vairāki logi bija izsisti, bet ratnīcā gaišā dienas laikā valdīja nakts tumsība. Ferma atradās pusotras jūdzes attālumā no miestiņa pēdējās mājas, un tās vientu­lību nespēja izkliedēt pat vesels neskaidru atbalšu jūklis, kas pieskandināja ieleju.

Vieta Bensingtonam likās īsti piemērota zinātnisku pētījumu nolūkiem. Viņš apstaigāja visapkārt fer­mai, ar izstieptu roku iemērīdams vietu sprostiem un putnu dārziem, un nosprieda, ka virtuvē gandrīz bez jebkādiem pārveidojumiem varēs izvietot inkubato­rus un perētājvistas. Un, daudz nedomādams, viņš izvēlējās šo fermu, bet atceļā uz Londonu iegriezās Dantongrīnā, nolīga piemērotu precētu pāri, kas bija atsaucies uz viņa sludinājumu, un tai pašā vakarā

viņam izdevās pagatavot pietiekami daudz pirmās Hērakleoforbijas, lai tūdaļ varētu ķerties pie izmēģi­nājumiem.

Piemērotais pāris, kam tika lemts gods mistera Ben­singtona vadībā pirmajiem zemes virsū pasniegt dzīvai radībai Dievu ēdienu, bija ne tikai krietni veci, bet arī krietni sušķaini ļautiņi. Viņu netīrību misters Bensingtons pat nepamanīja, jo nekas tik pamatīgi neiznīcina cilvēka novērošanas spējas kā zinātniskiem pētījumiem veltīts mūžs. Precēto pāri sauca par misteru un misis Skineriem, un misters Bensingtons ar viņiem tikās mazā istabiņā, kuras logi bija cieši aizvērti, kur virs kamīna lepojās mušu noraibināts spogulis un uz palodzes nīka pāris podu ar paplukušām dzegužkurpītēm.

Misis Skinere bija augumā pavisam sīka večiņa, aubi viņa nevalkāja un netīros sirmos matus bija cieši atglaudusi no sejas, kurā kādreiz acīmredzot izcēlies tikai deguns un arī tagad, kad visi zobi izkri­tuši, zods pavisam sarāvies un āda kroku krokām izvagota, pāri palicis gandrīz vai vienīgi deguns. Mu­gurā viņai bija zilganpelēka kleita (ja šai kleitā jeb­kādu krāsu vispār varēja saskatīt), kurai bija uzšūts sarkana flaneļa ielāps. Viņa ieveda misteru Bensing- tonu istabā, runāja piesardzīgi un neatņemdamās glūnēja uz viņu gan no vienas, gan no otras pama­tīgā deguna puses, aizbildinādama misteru Skineru, ka tas patlaban pārģērbjoties. Runāšana misis Ski- nerei sagādāja krietnas pūles, jo mutē bija palicis viens vienīgs zobs, un viņa nemierīgi žņaudzīja prā­vās, krunkainās rokas. Viņa pastāstīja misteram Bensingtonam, ka ilgus gadus esot kopusi putnus un pilnīgi pārzinot inkubatorus: kādu laiku viņiem pat esot piederējusi pašiem sava putnu ferma, tikai pēdīgi tā esot izputējusi, jo nevedies ar jaunputniem. «Ja nav cāļu, tad jau nekas neiznāk,» piebilda misis Skinere.

Tad parādījās misters Skiners, — platsejainais vīrs šļupstēja un šķielēja tā, ka viena acs vērās kaut kur pāri mistera Bensingtona galvai; kājās viņam bija cau­rumos izgraizītas tupeles, kas tūdaļ izraisīja mistera Bensingtona simpātijas, mugurā svārki, kuriem nepār­protami nepietika pogu. Ar vienu roku misters Ski­ners saturēja svārkus un kreklu, ar otras rādītāja pirkstu izvilka dažādus rakstus melnajā, ar zeltu cauraustajā galddrānā, bet šai nodarbībā neaizņemtā acs skumīgā izklaidībā vēroja Damokla zobenu pār mistera Bensingtona galvu.

— Ķiten to fermu jūt tak negribat udtākt peļņat dēļ. Nē, ter. Alga viena, ter. Idmēģinājumi! Ahā, tkaidrt.

Misters Skiners apgalvoja, ka pārcelties uz fermu viņi varot kaut tūdaļ pat. Dantongrīnā viņš tikai pa druskai nodarbojoties ar skrodera amatu.

— Nav jau nekāda tmalkā vieta, kā et biju do- mājit, un tat, ko te nopelnī, ir tīrait tīkumt, — viņš sacīja, — tā ka, ja jumt labpatīk, lai pārteļamiet tūlīt…

Jau pēc nedēļas misters un misis Skineri bija ierī­kojušies fermā un namdaris — rokpelnis no Hiklij- bravas — rāvās vaiga sviedros, ierīkodams putnu dārzus un sprostus un laiku pa laikam uzsākdams pārrunas par misteru Bensingtonu.

— Vēl jau et viņu tikpat kā neetmu redējit, — sacīja misters Skiners. — Bet, tik nu var taprat, tāt vet nelga vien ir.

— Man rādās, va' tik šis nav druscīt ķerts, — teica namdaris no Hiklijbravas.

— Iedomājat lielt meitart putnu padarītanā, — sa­cīja misters Skiners. — Ak tu kungt tētīt! Domāt, ka priekt viņa nevient putnu pat nav redējit.

— Pats izskatās pēc slapjas vistas, — teica nam­

daris no Hiklijbravas. — Un vēl brilles uz deguna uztupinājis.

Misters Skiners pienāca tuvāk galdniekam no Hik­lijbravas, un viena acs skumīgi lūkojās tālumā uz miestiņu, bet otra ļauni iespīdējās, kad viņš noslēpu­maini pačukstēja:

— Katru mīļu dieniņu, tatodīt, vajagot tāt mērīt, ko neteikti. Tkatītiet, vai aug pa ītam. Iedomājiet tik, ko? Katru mīļu dieniņu … katru mīļu dieniņu.

Un misters Skiners pielika plaukstu pie mutes, lai, kumpu mugurā uzmetis, gardi nosmietos, tikai skumjā acs nepiedalījās šais smieklos. Tad, nejuz­damies īsti pārliecināts, vai namdaris izpratis viņa vārdu jēgu, spalgā čukstā atkārtoja:

— Mērīt!

— Tas jau, sacīt, vēl dulnāks par iepriekšējo. Lai esmu nolādēts, ja tā nav, — secināja namdaris no Hiklijbravas.