Dievu ēdiens

5. NODAĻA Misters Bensingtons noiet no skatuves

I

Kamēr Karaliskā Brīnumēdiena komisija gatavoja pārskata ziņojumu, Hērakleoforbija neapšaubāmi pie­rādīja, ka to nav tik viegli noturēt rokās. Šai otrrei­zējai izsprukšanai no kontroles, vismaz pēc Kosara domām, bija jo nelāgākas sekas tālab, ka tas atgadī­jās pārāk drīz, jo, kā apliecina vēl līdz šai dienai sa­glabājies pārskata projekts, komisija, ko vadīja pats spējīgākais tās loceklis doktors Stīvens Vinklss (Ka­raliskās biedrības biedrs, medicīnas zinātņu doktors, Karaliskās Edinburgas ārstu biedrības biedrs, dab- zinātņu doktors, goda miertiesnesis, grāfistes ierēdnis utt.), jau bija nospriedusi, ka Hērakleoforbijas ne­jauša izslīdēšana no kontroles tikpat kā nav iespē­jama, un gatavoja ieteikumu Brīnumēdiena ražošanu uzticēt kvalificētai komisijai (ar Vinklsu priekšgalā), kuras rokās tiktu nodota arī pilnīga kontrole par Hē­rakleoforbijas pārdošanu, piebilstot, ka ar to pilnīgi pietiek, lai apgāztu jebkuru saprātīgu iebildumu pret šās vielas turpmāku izplatīšanu. Šai komitejai tiktu piešķirts absolūts Hērakleoforbijas monopols. Tikai par likteņa ironiju, bez šaubām, var nosaukt to, ka pirmais, pats satraucošākais gadījums otrreizējā Hē­rakleoforbijas izsprukšanā no kontroles notika piec­desmit jardu attālumā no namiņa Kestonā, kur vasa­ras mēnešus pavadīja doktors Vinklss.

Nu jau vairs nepaliek nekādu šaubu, ka no tā brīža, kad Redvuds atteicās iepazīstināt Vinklsu ar Hērak­leoforbijas ceturtā varianta sastāvu, šai džentlmenī pamodās nekad vēl nepiedzīvota kvēla interese par analītisko ķīmiju. Nekādas izcilas ķīmiķa spējas Vinklsam nepiemita, un laikam tieši tādēļ viņš no­lēma darboties nevis teicami apgādātajā laboratorijā, kas bija nodota viņa rīcībā Londonā, bet, nevienam ne vārda neteikdams, gluži slepeni uzsāka eksperi­mentus pavisam nepiemērotā savas Kestonas vasar­nīcas dārza mājiņā. Šā darba paveikšanai Vinklsam acīmredzot nepietika ne enerģijas, ne spēju, tālab viņš, cik var spriest, to jau pēc kāda mēneša pameta, turklāt bija strādājis ar lieliem pārtraukumiem.

Dārza laboratorija bija iekārtota gaužām primitīvi, tur bija ievilkts ūdensvads, bet notekūdeņu caurule ievadīta dumbrainā, meldriem aizaugušā dīķī zem alk­šņu krūma turpat aiz dārza žoga. Caurule bija saplai­sājusi, un Dievu ēdiena pārpalikumi ieplūda peļķē starp meldru puduriem tieši tai laikā, kad sākās pa­vasaris un modās apkārtējā daba.

Šai mazajā slīkšņas stūrītī tieši tobrīd ņudzēja da­žāda dzīva radība. Ūdenī peldēja varžu kurkuļi, kas tikko bija izlīduši no recekļainajiem apvalkiem, glie­meži izrāpās niedrājā sildīties, zem meldru zaļajiem kātiem no oliņām pūlējās izlauzties lielās ūdens va­boles kāpuri. Šaubos, vai lasītājs maz kādreiz ir re­dzējis šās vaboles kāpurus, — vaboli (diezin kādēļ) sauc dīvainā vārdā par Dytiscus[ . Kāpurs ir posmains, izskatās pavisam jocīgs — spēcīgais ķermenis kustas pēkšņiem rāvieniem, tas peld ar galvu uz leju, asti virs ūdens izslējis, garumā sasniedz pusi no cilvēka īkšķa un pat vairāk — apmēram divas collas, — runa, protams, ir par tiem eksemplāriem, kas nav nobaudī­juši Dievu ēdienu, — divi asi žokļi savienojas galvas priekšpusē — cilindriski žokļi ar asām smailēm, — tos kāpurs izmanto sava upura asiņu izsūkšanai…

Pirmie dīķī ieskalotajām Hērakleoforbijas drupa­tām piekļuva kurkuļi un sīkie ūdens gliemezīši; va- ren šaudīgie kurkuļi, reiz nobaudījuši Dievu ēdienu, uzklupa tam īpaši alkatīgi. Taču, līdzko kurkulis pa­guva tiktāl paaugties, ka prāvumā pacēlās pāri savai kurkuļu pasaulei, un papildināt veģetāriešu diētu ar kādu no mazākajiem sugas brāļiem, kad — caps! — ūdens vaboles kāpura izliektās asinssūcējas dakšas jau iedūrās tam sirdī, un tādējādi sarkanā sula kopā ar ceturto Hērakleoforbiju variantu ieplūda nākamā patērētāja organismā. Pēc tam, kad šie briesmoņi bija izmielojušies, vienīgie, kas piekļuva kaut nelielai Dievu ēdiena daļiņai, bija meldri, burzgainās zaļās glemes, kas peldēja pa peļķes virsu, un ūdenszāļu kumšķi dūņās. Tad laboratorijā notika lielā tīrīšana, peļķē satecēja jauni Dievu ēdiena krājumi, tā pār­plūda, un niknā cīņa par dzīvību un nāvi sākās lie­lajā dīķī turpat blakus zem alkšņu krūma saknēm.

Pirmais šās cīņas sekas atklāja kāds misters Lūkijs Keringtons, izglītības ministrijas skolas dabzinātņu skolotājs Londonā, kurš vaļas brīžos pētīja saldūdens aļģes, un viņa atklājumu neviens gan laikam negri­bētu apskaust. Viņš bija ieradies Kestonā uz vienu dienu, lai piepildītu stobriņus ar paraugiem, ko vēlāk

1 Dytiscus marginalis — ūdens vabole. [Tulk.)

laboratorijā izpētīt, un tā nu, vai veselam ducim stob­riņu kabatā klinkstot, ar spieķi rokās nāca pa smil­šaino nogāzi uz dīķa pusi. Dārznieka zēns, kas, stā­vēdams uz virtuves kāpnēm, apgrieza doktora Vinklsa vasarnīcas dzīvžogu, ieraudzīja svešinieku un, tā kā šai nomaļajā stūrī reti kāds iegriezās, turklāt nācējs gan izskatījās, gan izturējās mazliet dīvaini, ieintere­sēts sāka viņu vērot.

Zēns redzēja, ka misters Keringtons noliecas pie dīķa un, ar roku pret vecā alkšņa stumbru atspiedies, vērīgi ielūkojas ūdenī, taču viņš, protams, nespēja novērtēt ne to pārsteigumu, ne prieku, kas pārņēma misteru Keringtonu, kad tas dīķa dibenā starp aļģu glemēm ieraudzīja kaut kādus neparasti lielus piku­čus un stīgas. Kurkuļus nekur nemanīja — tie visi jau bija nobeigti, — un tālab vienīgais neikdienišķais objekts, kas pievērsa sev mistera Keringtona uzma­nību, bija pārlieku izaugušie ūdens augi. Viņš uzro- tīja piedurkni līdz elkonim, noliecās un iebāza roku ūdenī, lai izvilktu kādu paraugu. Roka grima arvien dziļāk. Pēkšņi dzedrajā ēnā zem koka saknēm kaut kas nozibēja …

Šņāks! Rokā dziļi iecirtās ilkņi, —uzbrucējs bija pa­visam ērmots, veselu pēdu garš, varbūt pat garāks, brūns un posmains kā skorpions.

Neredzētā radījuma pretīgais izskats un sāpīgais kodiens izsita misteru Keringtonu no sliedēm. Viņš juta, ka nenoturēsies kājās, un skaļi iebļāvās. Zaudē­jis līdzsvaru, viņš ar skaļu plīkšķi uz mutes ievēlās dīķī.

Zēns redzēja svešinieku pēkšņi pazūdam, izdzirdēja plīkšķi un kādu kārpāmies ūdenī. Tad nelaimīgais at­kal parādījās zēna skatienam — nu jau bez cepures, caurcaurēm izmircis, — un palaida nelabu brēcienu.

Zēns savu mūžu nebija dzirdējis, ka vīrieša cilvēks tik traki var bļaut.

Šķita, ka dīvainais svešinieks pūlas kaut ko atraut no sejas. Gar vaigiem viņam tecēja asinis. Rokas izmisumā vēcinādams, viņš kā negudrs lēkāja, pa­skrēja kādus desmit vai divpadsmit jardus, tad atkal pakrita un ņēmās vārtīties pa zemi, taču to zēns vairs nevarēja saskatīt.

Vienā acumirklī zēns nojoņoja pa kāpnēm, izme­tās cauri žogam — par laimi, nepaspējis nolikt dārz­nieka dzirkles. Lauzdamies cauri irbulenājiem, viņš jau domāja, vai labāk negriezties atpakaļ, kas zina, varbūt vēl jāsaduras ar plānprātīgo, taču apziņa, ka līdzi ir dzirkles, viņu iedrošināja.

— Ja šis vai tas, — zēns vēlāk paskaidroja, — es viņam ar dzirklēm acīs!

Līdzko misters Keringtons pamanīja puiku, viņa iz­turēšanās uzreiz pārvērtās — tas vairs nebija plān­prātiņš, bet gan gluži normāls cilvēks, ko pārņēmis izmisums. Viņš uzrausās kājās, atkal paklupa, beidzot piecēlās un nāca zēnam pretī.

— Redzi! — viņš sauca. — Es tos nevaru atraut!

Un zēns šausmās ieraudzīja, ka misteram Keringto-

nam pie vaiga, pie kailā dilba un pie ciskas piesūku­šies trīs drausmīgi kāpuri, — atbaidoši raustīdami lunkanos, muskuļainos, brūnos ķermeņus, tie bija dziļi iecirtuši žokļus svešinieka miesā un sūca viņa dzīvības sulu. Tvēriens kāpuriem bija gluži kā bul­dogiem, un mistera Keringtona pūles tos noraut no sejas nāca tikai par ļaunu — viņš saplosīja sev ādu, un pāri sejai, kaklam un svārkiem straumēm plūda asinis.

— Es tos nogriezīšu, •— sauca zēns. Turieties, ser!

Un ar savam vecumam īsti raksturīgu aizrautību zēns citai pēc citas šķēla nost galvas mistera Kering­tona uzbrucējām.

— Aiziet! — seju savaikstījis, zēns noteica, kad kārtējais kāpurs nokrita zemē. Taču to tvēriens bija tik spēcīgs, ka galvas pat nocirstas vēl arvien neat­laida žokļus, joprojām sūkdamas asinis, un tās pa nogriezto kaklu tecēja ārā. Bet zēns ar dažiem dzir­kļu šķēlieniein darīja galu arī tam, toties ievainoja misteru Keringtonu.

— Es tos nevarēju atraut! — Keringtons atkārtoja un mirkli stāvēja līgodamies, bet asinis plūda auma­ļām. Drebošām rokām pieskāries pie brūcēm, viņš pārsteigts nolūkojās savās plaukstās. Tad ceļgali vi­ņam saļodzījās, un viņš dziļā nemaņā nogāzās garšļau­kus zēnam pie kājām blakus saviem pieveiktajiem ienaidniekiem, kuru ķermeņi vēl raustījās. Labi, ka zēnam neienāca prātā doma uzšļakstīt ūdeni sveši­nieka sejai, jo zem alkšņa saknēm mudžēja vēl vesels lērums tādu pašu briesmoņu; apskrējis apkārt dīķim, viņš joza atpakaļ uz dārzu saukt pēc palīdzības. Pie mājas viņš sastapa dārznieku, kurš kalpoja arī par kučieri, un izstāstīja tam, kas noticis.

Kad abi atgriezās pie mistera Keringtona, tas jau bija piecēlies sēdus un, lai arī vēl apstulbis un vārgs, tomēr brīdināja pienācējus par briesmām, kas draud no dīķa.