Dievu ēdiens

VI

Jau tā paša gada beigās Londonas rietumdaļā Red­vuda motorizētajiem bērnu ratiņiem pievienojās vēl laba tiesa tādu pašu braucamo ierīču. Man stāstīja, ka to esot bijis vienpadsmit, taču, rūpīgi aptaujājies, pilnīgi ticamas ziņas ieguvu tikai par sešiem tolaik galvaspilsētā redzētajiem ratiņiem. Šķita, ka jaunā viela uz dažādu ķermeņa uzbūvi iedarbojas dažādi. Sākumā Hērakleoforbija netika pielāgota injekcijām, un izrādījās, ka ir daudz tādu cilvēku, kas šo vielu nespēj izmantot, kā parasts, caur gremošanas traktu. Tā, piemēram, Vinklss deva to savam jaunākajam dēlam, taču zēns, kā noskaidrojās, bija tikpat neap­dāvināts augšanā kā viņa tēvs, ja var ticēt Redvu­dam, zinību apgūšanā. Dažiem bērniem, kā vēstī Brī- numēdiena bezierunu aizliegšanas biedrības dati, Hē­rakleoforbija izraisījusi neizprotamus traucējumus organismā un tie nomiruši ar dīvainām bērnu slimī­bām. Toties Kosara zēni to ēda kāri kā vislielāko gardumu.

Saprotams, ka šāds atklājums nevar pavisam vien­kārši ieviesties cilvēku dzīvē, turklāt augšana ir se­višķi sarežģīts process, tādēļ nav nekāds brīnums, ja vispārinājumos parādās zināmas neprecizitātes. Taču kopumā Hērakleoforbijas iedarbība pakļaujas šādai likumībai: jebkurā veidā ievadīta kāda organisma sistēmā, tā visos gadījumos aptuveni vienādi veicina šā organisma attīstību. Augšanas apmērus tā palie­lina ne vairāk kā sešas līdz septiņas reizes, un nekā­das pārliecīgas devas vēl straujāku attīstību nespēj izraisīt. Šādas pārliecīgas Hērakleoforbijas devas ra­dījušas patoloģiskus pārveidojumus organismā — vēzi un citus audzējus, saistaudu pārkaulošanos un vēl dažādas slimības. Drīz vien noskaidrojās, ka tad, kad paātrinātas augšanas process sācies, tam jātur­pinās tādā pašā tempā, un tādēļ organismam Hērak­leoforbija jāsaņem nepārtraukti — mazās, taču pie­tiekamās devās.

Ja, augšanas procesam turpinoties, organisms vairs nesaņem Hērakleoforbiju, sākumā tiek novērotas ne­skaidra nemiera pazīmes un vārgums, pēcāk iestājas rijības periods — raksturīgu tās izpausmi novēroja, piemēram, jaunajām žurkām Henkijā, — un tad jau sākas spilgti izteikta anēmija, kurai seko galīgs spēku izsīkums, līdz beidzot iestājas nāve. Augiem novēro­jamas apmēram tādas pašas pazīmes. Taču jāatgā­dina, ka viss teiktais attiecināms tikai uz augšanas periodu. Līdzko intensīvā augšana izbeidzas — augiem par to liecina pirmo pumpuru veidošanās, — vajadzība pēc Hērakleoforbijas un līdz ar to arī ēst­griba mazinās, un, kad augs, dzīvnieks vai cilvēks sasniedz brieduma periodu, turpmākajām dzīvības no­risēm Hērakleoforbija vairs nav nepieciešama. Orga­nisms, tā sakot, jau ir pilnīgi pielāgojies jaunajam mērogam. Tik tālu pielāgojies jaunajam mērogam, ka ari pēcnācēji pārmanto gigantismu, — tas tika no­vērots Hiklijbravā, kur no dzelkšņu un apkaimes kāpu grīšļa sēklām nākamajos gados izauga milzīgi šo augu eksemplāri.

Tikām mazais Redvuds, jaunās cilvēku ģints pir­mais vēstnesis, pirmais bērns, kas bija nobaudījis Hērakleoforbiju, rāpoja pa savu istabu, lauza mēbe­les, koda kā zirgs, rokās visu tvēra kā skrūvspīlēs un, griestus tricinādams, brēca pēc «ma-ma» un «tē­tē», kurš gluži satriekts bikli vēroja, pie kā novedis viņa atklājums.

Bērns jau no sākta gala tiecās būt krietns. «Pada — labs, Pada — labs,» viņš vāvuļoja, kad gaisā pajuka salauzto rotaļlietu šķembas. «Pada» — tā viņa valodā pārveidojās Redvuda dotā iesauka Pantagriels. Un Kosars, pārkāpdams kopš mūžseniem laikiem iesak­ņojušos kārtību, lai gan zināja, ka labi tas nebeigsies, sagāja naidā ar vietējām varas iestādēm, kas noteica, cik lielas ēkas drīkst celt, un tukšajā gruntsgabalā blakus Redvuda mājai uzbūvēja četrdesmit pēdu aug­stu celtni sešdesmit kvadrātpēdu platībā, — gaišais, ērtais nams noderēja visiem četriem zēniem par ro­taļu telpu, mācību klasi un bērnistabu.

Kopā ar Kosaru celdams šo milzīgo bērnistabu, Redvuds tai pieķērās ar visu sirdi un dvēseli un pats nespēja nobrīnīties vien, ka rūpēs par dēlu izmetis no prāta savas mūžīgās līknes.

— Bērnistaba, — viņš sacīja, — jāierīko ar ap­domu. Ar lielu apdomu. Sienas, telpas iekārtojums un viss pārējais iedarbosies uz mūsu jaunradīto prātu, un no tā, cik pārliecinoši tas iedarbosies, atka­rīga veiksme vai neveiksme šā prāta attīstīšanā, lai tas jo vispusīgi apgūtu zinības.

— Skaidrs, — atsaucās Kosars, steidzīgi tverdams pēc cilindra.

Viņi strādāja kopā, viens otru papildinādami, taču Redvuds vairāk noņēmās ar audzināšanas teorētisko pusi.

Sienas, kā arī ēkas koka daļas viņi nokrāsoja, ne­bīdamies līksma spilgtuma; pārsvarā tika izraudzīti gaiši, gandrīz balti siltie toņi, bet košās tīrās krāsas izmantoja atsevišķiem laukumiem un apmalēm, lai vēl vairāk izceltu konstrukciju vienkāršās līnijas.

— Mums vajadzīgas tīras krāsas, — sacīja Red­vuds un vienā istabas stūrī pakāra pie sienas citu citam blakus kvadrātus, kur visās nokrāsās un nian­sēs ziedēja tumši sarkanie un mēļie, apelsīnu sārtie un citronu dzeltenie, zilie un zaļie toņi. Šos kvadrā­tus bērni varēs kārtot un pārkārtot pēc savas patikas. — Par rotājumiem parūpēsimies vēlāk, — teica Red­vuds, — vispirms lai iemācās sagrupēt krāsas, un tad vāksim šos te nost. Nav nekāda pamata pieradināt bērnus pie kaut kādas vienas krāsas un vienveidīga raksta.

Taču ar to vēl viss nebija pabeigts.

— Telpai jāizraisa bērnu interese, — Redvuds vē­lāk piebilda. — Interese bērnam ir kā barība, bet gar­laicība — kā mokas un bads. Tāpēc rūpēsimies, lai viņiem nekad nepietrūktu bilžu.

Taču bildes bērnistabā netika liktas pie sienas uz mūžīgiem laikiem, pakāra vienīgi tukšus rāmjus, ku­ros attēlus mainīja pēc vajadzības, — līdzko iepriek­šējais bērniem apnika, Redvuds atnesa jaunu. Pa vienu logu, cik tālu skatiens sniedza, bija redzama iela, taču, lai bērniem būtu vēl interesantāk, uz bērn­istabas jumta Redvuds ierīkoja tumšo kameru[6], kurā

varēja saskatīt Kensingtonas Haistrītu un turpat vai pusi parka.

Vienā istabas kaktā stāvēja ievērības cienīgs rīks — četras kvadrātpēdas lieli skaitāmie kauliņi īpaši kaldinātā dzelzs ietvarā ar noapaļotiem stū­riem, — te jaunie milži apguva aritmētikas pamatus. Bērnistabā tikpat kā nemanīja pūkainu jēriņu un citu tamlīdzīgu rotaļlietu, toties Kosars, nevienam padoma neprasījis, kādudien atveda veselus trīs vezumus tādu mantu (pārāk lielu, lai bērni tās spētu norīt), ko va­rēja kraut citu uz citas, kārtot rindās, stumdīt pa is­tabu, košļāt, sist un grabināt, taustīt un rībināt, raus­tīt, taisīt vaļā un ciet, dauzīt pret grīdu, — nudien, nebeidzamas iespējas roku un prāta vingrināšanai! Tur bija dažnedažādu krāsu koka klucīši — gan iega­reni, gan kubveidīgi, pulēta porcelāna klucīši, caur­spīdīga stikla un kaučuka klucīši, plātnes un plāksnī­tes, veseli un nošķelti konusi, cilindri, saspiesti un izstiepti sferoīdi, visvisādu materiālu bumbas, gan pildītas, gan ar tukšu vidu, dažāda lieluma un for­mas kārbas ar paceļamiem, noceļamiem un skrūvē­jamiem vākiem, dažas pat aizbultējamas un slēdza­mas, gumijas un ādas siksnas un vesels lērums rupji aptēstu nenosakāmas formas priekšmetu, no kuriem varēja salikt pat kaut ko cilvēka veidolam līdzīgu.

— Dodiet viņiem šīs mantas, — sacīja Kosars. — Tikai pa vienai.

Redvuds ieslēdza rotaļlietas sienas skapī, kas stā­vēja istabas stūri. Pie vienas sienas sešas līdz asto­ņas pēdas garam bērnam piemērotā augstumā bija pakārta tāfele, uz kuras zīmēt ar baltu un krāsainu krītu, blakus tai stāvēja tāds kā bloks ar izplēšamām lapām, uz kurām varēja zīmēt ar ogli, un skolas sols ar namdaru zīmuļiem — gan cietiem, gan pavisam mīkstiem, kā arī prāva kaudze rasējamā papīra, kur sākumā vilkt ķeburus, bet pēc tam pamazām ievingri­nāt roku rasēšanā. Rūpēdamies par tālāku nākotni, Redvuds pasūtīja īpaša lieluma krāsu tūbas un pas­teļu kārbas, lai nekā netrūktu, kad pienāks laiks spert nākamo soli uz priekšu. Atveda pat vairākas muciņas ar plastilīnu un veidojamo mālu.

— Sākumā zēns veidos kopā ar skolotāju, — viņš sacīja, — bet, kad būs ievingrinājis roku, varēs kopēt pēc paraugiem un varbūt pat pamēģināt, kā izdodas dzīvnieki. Labi, ka atcerējos, — jāsagādā arī kaste ar darba rīkiem.

— Un kur tad grāmatas! Jāizraugās piemērotas, labi daudz, lai nepietrūkst, tikai salikums vajadzīgs lielāks. Taču kādas grāmatas viņam noderētu? Kas attīsta iztēli. Attīstīta iztēle galu galā ir jebkuras audzināšanas galamērķis. Galamērķis gan, tāpat kā tās pamats ir vesels saprāts un piedienīga uzvešanās. Cilvēks bez iztēles ir rupjš radījums, samaitāta iztēle padara cilvēku gļēvu un alkatīgu, bet cildena iztēle liecina, ka zemes virsū atkal atgriezies dievs. Ir savs laiks, kad bērnam jāsapņo par brīnumaino pasaku zemi un jāpriecājas par dažādiem jaukiem nieciņiem. Taču galvenā gara barība ir un paliek pati lieliskā dzī­ves īstenība, — lai viņš lasa grāmatas, kur aprakstīti ceļojumi pa visu pasauli, ceļojumi un ceļotāju piedzī­vojumi, parādīts, kā šī pasaule tikusi iekarota, lai viņš lasa stāstus par zvēriem, teicami uzrakstītās grā­matas par augiem un visām dzīvām radībām, kas lido gaisā un rāpo pa zemi, gudrās grāmatas par debesu dzīlēm un jūras noslēpumiem, lai viņš iepazīstas ar vēsturi un pētī kartes, kur parādītas valstis, kādas vien pastāvējušas uz šās zemes, lai skatās bildes un lasa stāstus par visām tautām, to tikumiem un para­žām. Vēl viņam vajadzīgas grāmatas un gleznas, kas attīsta skaistuma izjūtu, smalkās japāņu gravīras, ku­ras māca iemīlēt vēl smalkāko putna, ziedlapiņas, krī­tošas lapas daiļumu, Rietumu gleznotāju darbi — staltu viru un skaistu sieviešu portreti, brīnišķīga krāsu saskaņa bezgalīgos peizāžu un marīnu glezno­jumos. Lai viņš lasa grāmatas par namu un tiltu celt­niecību, lai mācās būvēt mājas un pilsētas …

— Manuprāt, jāierīko arī mazs teātris!

— Un kur tad vēl mūzika!

Redvuds visu pārdomāja un izlēma, ka vispirms dēls izmēģinās roku ar īpaši tīrskanīgām harmoni­kām vienas oktāvas apjomā, pēcāk varēs diapazonu paplašināt.

— Sākumā lai tāpat parotaļājas vien, padzied līdzi mūzikai un iepazīst notis, — sacīja Redvuds, — bet pēcāk…

Atgāzis galvu, viņš paraudzījās uz palodzi, tad ar skatienu izmērīja istabu.

— Klavieres vajadzēs samontēt tepat, šai telpā, — viņš teica. — Jāienes būs pa daļām.

Viņš domīgi pagrozījās šurp un turp pagaidām vēl gluži nesakārtotajā telpā — tumšs, sīks stāvs. Ja jūs viņu toreiz būtu redzējuši, jums liktos, ka starp pa­rastām bērnistabas mantām soļo īkstītis. Milzīga četr­simt kvadrātpēdu liela grīdsega — īsts turku paklājs, pa kuru drīz rāpos jaunais Redvuds, aizstiepās līdz pat elektriskajam radiatoram, kas bija ierīkots ar dzelzs restu aizsegu un drīz vien apsildīs bērnistabu. Ko­sara nolīgts strādnieks, pakāpies uz sastatnēm, stipri­nāja pie sienas milzu rāmi, kurā tiks ievietotas no­maināmās gleznas. Pie sienas bija piesliets herbārijs ar poraina papīra lapām, tik liels kā mājas durvis, vienā malā no tā ārā rēgojās kāda auga lapas gals un virzas zieds — gigantiskie paraugi bija savākti Eršotā un drīz vien padarīja šo vietu slavenu visas pasaules botāniķu vidū …

Redvuds stāvēja starp šiem neparastajiem priekš­metiem, un viņam uzmācās nerealitātes sajūta.

— Vai tiešām tas viss ir īstenība … — viņš sacīja, paceldams acis pret augstajiem griestiem.

Kā atbilde no tālienes atskanēja skaļš, jauna telēna maurošanai līdzīgs brēciens.

— Īstenībā gan, — noteica Redvuds. — Šaubu nav.

Pēc tam norībēja sitieni pa galdu, tos pavadīja līk­smi rēcieni «gu-gū! bu-bū! z-z!».

— Vislabāk būs, — sacīja Redvuds, un viņa do­mas pavērsās citā virzienā, — ja es pats viņu mācīšu.

Būkšķi kļuva arvien skaļāki. Mirkli Redvudam šķita, ka tie līdzinās lokomotīves klaudzieniem un šī lokomotīve brauc viņam virsū, kā vagonus vilk­dama sev nopakaļ garu virkni visneticamāko noti­kumu. Taču drīz šo iespaidu izklīdināja skarbāki si­tieni, kas atkārtojās ātri cits aiz cita.

— Nāciet iekšā, — viņš sauca, beidzot sapratis, ka tur kāds klauvē, un platās, augstās durvis, kas it labi noderētu katedrāles ieejai, lēnītēm pavērās. Jaunās viras iečīkstējās, tad apklusa, un durvju spraugā, kai­lajam galvvidum un zelta acenēm mirdzot, labsirdīgi smaidīdams, parādījās Bensingtons.

— Uzdrošinājos atnākt un apskatīties, — viņš bikli čukstēja, it kā būtu izdarījis kaut ko neatļautu.

— Nāciet tik iekšā, — aicināja Redvuds, un Ben­singtons ienāca un aizvēra durvis.

Salicis rokas aiz muguras, viņš panācās uz priekšu, apstājās, tad paspēra vēl pāris soļu un, kā putns gro­zīdams galvu, nomērīja milzīgo augstumu un attā­lumu. Tad viņš domīgi paberzēja zodu.

— Ikreiz, kad es te ienāku, — viņš, balsi klusinā­dams, ierunājās, — šī telpa mani satriec. Tie tik ir plašumi!

— Jā, — piekrita Redvuds, arī pārlaizdams istabai skatienu, it kā gribētu iedzīvināt to, ko redzēja iz­tēlē. — Jā. Un arī viņi izaugs lieli, jūs jau pats to zināt.

— Zinu, — atbildēja Bensingtons gandrīz vai iz­trūcies. — Ļoti lieli.

Tad abi kā nobažījušies pavērās viens otram acīs.

— Patiešām ļoti lieli, — degunu glaudīdams, no­teica Bensingtons un ar vienu aci pavērās Redvudā, it kā gaidītu vēlreizēju apstiprinājumu. —• Viņi visi izaugs … šausmīgi lieli. Es pat iedomāties nespēju … pat aplūkodams šo telpu… cik lieli viņi galu galā izaugs.