4. NODAĻA Milzīgie bērni

i

Savā stāstījumā vismaz uz kādu laiku nepieskar- simies sekām, ko izraisīja notikumi izmēģinājumu fermā, lai gan šīs sekas izplatījās arvien plašākā lokā — arvien tālāk no centra, kur pirmoreiz parā­dījās gigantisma asni un ko gan daļēji nodedzināja, bet nespēja līdz galam nopostīt. Tāpat necentīsimies izklāstīt visus sīkumus par abām nelaimīgajām vis­tām, kas palika dzīvas un, pārstaigādamas tuvāko apkaimi, vadīja savas pēdējās dienas, neatstājušas nevienu pēcnācēju. Ja kādam lasītājam ir īpaša inte­rese uzzināt kaut ko tuvāk par vistu likteni, ieteicam izlasīt tā laika avīzes — izsmeļošas un objektīvas notikušā atreferētājas. Mūsu pienākums ir izsekot mistera Bensingtona gaitām šai satraucošajā laika posmā.

Atgriezies Londonā, misters Bensingtons atklāja, ka ir kļuvis slavens vīrs. Vienas nakts laikā viņš bija iemantojis vai visas pasaules cieņu. Beidzot cilvēki prata viņu novērtēt. Māsīca Džeina, kā likās, zināja visu; visu zināja arī ikviens garāmgājējs; tāpat avī­zes zināja visu un vēl vairāk nekā visu. Sākumā viņš baidījās no satikšanās ar māsīcu Džeinu, bet galu galā izrādījās, ka nav ne mazākā iemesla baidīties. Lāga sieviete beidzot bija sapratusi, ka nav viņas spēkos stāties pretī faktiem, un, klusībā visu pārli­kusi, nolēma samierināties ar Dievu ēdienu kā ar jebkuru nenovēršamību.

Māsīca Džeina aizvainota padevās liktenim. Viņa nepārprotami parādīja, ka šos trakumus neatbalsta, bet aizliegt neko nemēģināja. Bensingtona bēg­šana — tikai tā viņa varēja nosaukt šo nepārdomāto soli — bija satriekusi Džeinu, un, lai atdarītu brā­lēnam, viņa to sīksti un neatlaidīgi ārstēja no iesnām, ko viņš nemaz nebija saķēris, un atkopa no pārpū­les, ko viņš sen jau bija aizmirsis, un piedevām no­pirka jaunmodīgu higiēnisku vilnas apakšveļas komplektu, kurš ar savu slieksmi allaž kaut kā sa­mesties, tā ka nevarēja saprast, kur labā, kur kreisā puse un kā tajā iekļūt, it īpaši aizmāršīgam cilvē­kam, stipri vien līdzinājās augstākajai sabiedrībai. Tādējādi misters Bensingtons vēl kādu laiku, cik vi­ņam šādos apstākļos atlika vaļas, piedalījās jaunā cilvēces vēstures virzītāja spēka — Dievu ēdiena — turpmākā attīstīšanā.

Sabiedriskā doma, sekodama pašai vien izprota­miem noslēpumainiem varoņu izraudzīšanās liku­miem, par jaunā brīnuma vienīgo radītāju un sekmē­tāju atzina misteru Bensingtonu: par Redvudu tā neko pat dzirdēt negribēja, bet Kosaram vienaldzīgi ļāva neviena nepazītam klusībā jo rosīgi nodoties darbam, kam viņš no sirds bija pieķēries. Misters Bensingtons pat lāgā attapties nepaguva, kad jau tika, tā sakot, izģērbts kails, izpreparēts un nolikts uz afišu dēļa publiskai apskatei. Viņa plikais pauris, mūžam piesārtušie vaigi, zelta acenes kļuva par visas tautas īpašumu. Apņēmīgi jauni cilvēki ar lie­liem, dārgiem fotoaparātiem un tikpat lielu pārlie­cību, ka viņiem viss ir atļauts, ielauzās mistera Ben­singtona dzīvoklī un, rīkodamies tur gan īsu brīdi, toties ar nenoliedzamiem panākumiem, zibināja mag­nēziju, kas piepildīja visu māju ar_ dienām neizvē- dināmu, neciešamu smirdoņu, un pēc tam atgriežas redakcijās, kur savukārt piepildīja avīžu slejas ar mistera Bensingtona fotogrāfijām, kurās_ viņš bija iemūžināts visā augumā stāvam savās majas, ar la­bākajiem svārkiem mugurā un caurumos izgraizīta­jām kurpēm kājās. Pie viņa iegriezās ari citas tikpat apņēmīgas personas — gan jaunas, gan vecas, gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma, — gvelza dažādas blēņas par «Brīnumēdienu» — pirmais Hērakleofor­biju par «Brīnumēdienu» nosauca žurnāls «Punch» — un vēlāk pašu sarunātās muļķības nodrukāja kā intervijā iegūtus Bensingtona izteikumus. Visi šie pasākumi par īstu apsēstību kļuva, kad pie tā ķērās populārais humorists Brodbīms. Juzdams, ka te nu gadījusies viena no tām sasodītajām problēmām, kur viņš nenieka nesaprot, humorists rāvās melnās mie­sās, lai «ar smiekliem to iznīcinātu». Šis lielais, lem­pīgais vīrs ar izplūdušajā, neveselīgajā sejā skaidri saskatāmām nakts uzdzīves pēdām mētājās no viena kluba otrā, grāba aiz svārku atlokiem katru, kas pa­gadījās ceļā, un sludināja:

— Šitiem zinību vīriem, es jums saku, nav ne kri­patas humora izjūtas. Un tur nekā nevar darīt. Zi­nātne ir tāda padarīšana, kas nokauj jebkuru humora izjūtu.

Viņa ļaunie joki par Bensingtonu pamazām pār­vērtās nekrietnos apmelojumos …

Uzņēmīga firma, kas pelnījās ar avīžu izgriezu­miem, piesūtīja Bensingtonam kādā lētā nedēļas laik­rakstā publicētu rakstu «Jaunas briesmas» un par vienu gineju piesolījās apgādāt vēl veselu simtu tādu pašu uzbudinošu murgojumu, un kādudien Slounstrītas dzīvoklī ieradās divas jaunas, apburo­šas dāmas, ko Bensingtons savu mūžu nebija redzē­jis, un, satriekdamas māsīcu Džeinu, kura aiz sašu- tuma zaudēja valodu, palika dzert tēju un pēcāk at­sūtīja savus piemiņas albumus, kur Bensingtonam ierakstīt autogrāfu. Drīz vien Bensingtons kļuva gluži vienaldzīgs pret to, ka presē viņa vārds tiek saistīts ar vistrakākajiem izdomājumiem un ka plašākos apcerējumos par Brīnumēdienu un viņu pašu visintī­mākajā tonī raksta cilvēki, par kuriem viņš pat neko nav dzirdējis. Lai kādas ilūzijas viņš bija lolojis to­laik, kad neviens vēl viņu nepazina, lai cik tīkama bija šķitusi slava, tagad tas viss izgaisa uz mūžīgiem laikiem.

Sākumā sabiedriskajā domā nejuta ne mazākā nai­dīguma, to pauda vienīgi Brodbīms. Iespēju, ka Hē- rakleoforbija varētu atkal izsprukt no kontroles, pieminēja tikai kā jokodamies. Nevienam pat prātā neienāca, ka tie bērni, kas jau tiek baroti ar Hērak­leoforbiju, izaugs tik lieli, ka pārspēs jebkuru visga­rāko cilvēku. Vairāk par visu sabiedrībai patika ka­rikatūras, kur ievērojami politiskie darbinieki bija parādīti pēc Brīnumēdiena lietošanas, dažādas afišas par šo tematu un satraucošais skats, kad tika parā­dītas nesadedzinātās beigtās lapsenes un milzu vis­tas, kam laimējās palikt dzīvām.

Tālāk par sensācijām publika necentās paraudzī­ties, līdz tika pieliktas visas pūles pievērst tās uz­manību turpmākajām Hērakleoforbijas iedarbības sekām, un pat tad neviens neizrādīja īpašu dedzību kaut ko uzsākt. «Ik dienas atgadās kaut kas jauns,» sprieda publika — cilvēki, kas bija līdz pēdējam pārsātināti ar visādiem jaunumiem un vēsti, ka ze­meslode pārgriezta uz pusēm kā ābols, droši vien uzņemtu tikpat vienaldzīgi. «Pagaidīsim, kas vēl notiks.»

Taču bija daži cilvēki, ko nevar pieskaitīt pie pla­šās publikas, un tie, ielūkojušies tālākā nākotnē, izbi­jās no tā, ko tur ieraudzīja. Tā, piemēram, jaunais Keiterems, grāfa Pjūterstona radinieks un viens no pašiem daudzsološākajiem angļu politiskajiem dar­biniekiem, riskēdams iemantot savādnieka slavu, krājumā «Deviņpadsmitais gadsimts un nākamās paaudzes» publicēja rakstu, kurā ierosināja neka­vējoties darīt galu visiem šiem eksperimentiem.

Dažkārt, iegrimis dziļākā apcerē, svārstīgs kļuva ari pats Bensingtons.

— Viņi, šķiet, īsti nesaprot… — viņš teica Ko­saram.

— Nē, nesaprot.

— Bet vai mēs paši saprotam? Reizēm, kad iedo­mājos visas iespējamās sekas … Nabaga Redvuda puisēns … Un, protams, visi trīs jūsējie … Kas zina, sasniegs vēl četrdesmit pēdu … Galu galā vai mums maz vajadzētu turpināt?

— Vai vajag turpināt! — iesaucās Kosars, un viņa lempīgais stāvs pārsteigumā sarāvās, bet balss kļuva vēl skaļāka nekā parasti. — Saprotams, ka jums jā­turpina! Kā gan cita dēļ jūs esat nācis pasaulē? Var­būt tikai tālab, lai slaistītos no vienas ēdienreizes līdz otrai?

— Nopietnas sekas? — viņš spiedza. — Bez šau­bām! Milzīgas. Tas taču ir skaidrs. Pilnīgi skaidrs. Saprotiet taču, ka tā ir vienīgā iespēja, kā jūs varat veikt kaut ko nozīmīgu un paliekamu! Un jūs gribat no tā izvairīties! — Brīdi viņš aiz dusmām nespēja parunāt. — Tā ir tīrā apgrēcība! — viņš beidzot izda­būja pār lūpām un nikni atkārtoja: — Apgrēcība!

Taču Bensingtons jau labu laiku savā laboratorijā strādāja bez aizrautības, vairāk tikai pienākuma pēc. Viņš pat nezināja pateikt, vai maz vēlas savā mūžā paveikt kaut ko nozīmīgu un paliekamu, jo pēc da­bas bija kluss cilvēks. Nav šaubu, ka viņa atklājums ir lielisks, patiešām lielisks, taču … Viņa īpašumā jau bija vairāki akri apdedzinātas, nopostītas zemes netālu no Hiklijbravas — šī zeme izmaksāja turpat deviņdesmit mārciņu akrā —, un lāgiem viņam uz­mācās doma, ka cilvēkam, kuram trūkst īpašas god­kārības, tas pats jau ir pietiekami nozīmīgs un palie­kams teorētiskās ķīmijas panākums. Un slavens arī viņš kļuvis. Taisni šausmas, cik slavens! Viņam pil­nīgi pietika ar šo slavu, pat vairāk nekā pietika.

Taču pētīšanas gars joprojām viņu urdīja …

Gadījās brīži — tie bija reti brīži, parasti laborato­rijā —, kad pie darba viņu dzina vēl kaut kas cits, ne tikai ieradums un Kosara argumenti. Šis mazais, briļļainais cilvēciņš tad sēdēja uz augstā krēsla, iz­grieztajās kurpēs ieautās kājas aizāķējis aiz krēsla kājām, rokā satvēris atsvaru pinceti, un atkal viņam atmirdzēja jaunības sapņi, īsu mirkli viņš cerēja, ka mūžam augs un attīstīsies sēkla, kas uzdīgusi viņa smadzenēs, un augstu debesīs tālu pāri tagadnes ķē- mīgajām ēnām un drūmajiem notikumiem viņš ska­tīja nākamības milžu pasauli un visu vareno, ko at­nesīs rītdiena, — neskaidru un tomēr cildenu vī­ziju — kā mirgojošu teiksmu pili, kas, saulstara ap­spīdēta, pēkšņi pavīd tālumā… Bet pēc tam viņam šķita, ka šāds spožums nekad nav viņa prātā atmir­dzējis, un viņš atkal nākamībā saskatīja tikai baismas ēnas, bīstamas kraujas un tumsu, draudīgu tuksne­šainu bezgalību, kur valda aukstums, tukšums un šausmas.

Загрузка...