Dievu ēdiens

II

Zinātniska eksperimentēšana ir pati garlaicīgākā nodarbošanās visā pasaulē (pavisam kas cits, pro­tams, ir pārskati par šiem eksperimentiem «Filozo­fiskajos darbos»), un misteram Bensingtonam šķita, ka pirmos viņa sapņus par neaptveramajām nākotnes iespējām no cik necik taustāmām realitātes druskām šķir vesela mūžība. Darbus izmēģinājumu fermā viņš uzsāka oktobrī, bet pirmās panākumu pazīmes kļuva nomanāmas tikai maijā. Vispirms tika izmēģināts pirmais, otrais un trešais Hērakleoforbijas variants, taču pūles bija veltīgas; turklāt izmēģinājumu fermā rūpes sagādāja kā žurkas, tā Skineri. Vienīgā iespēja, kā piedabūt Skineru, lai viņš dara to, ko vēlēts darīt, bija viņu atlaist. Tādās reizēs vecais ar plaukstu pa­berzēja neskūto zodu, — lai gan Skiners nemūžam neskuvās, bārda viņam, kā par brīnumu, tomēr ne­kad neuzauga, — un, vienu aci pievērsis misteram Bensingtonam, bet ar otru raudzīdamies tam pāri tā­lumā, sacīja:

— Nē, nudie', ter, vit būt darīt, ja jūt to pa no­pietnam …

Taču beidzot parādījās pirmie panākumi. Ziņu par tiem atnesa vēstule mistera Skinera vecišķajā, ķe­burainajā rokrakstā.

«Pirmie cāļi izperēti,» rakstīja misters Skiners, «un man to paskats diez kā vis nepatīk. Dikti mudīgi aug un nepavisam nav tādi kā iepriekšējais perējums pirms Jūsu pēdējiem norādījumiem. Tie bija cāļi kā cāļi, miesās dūšīgi, ja vien kaķis nebūtu tos apēdis, bet šitie aug kā zvēri. Savu mūžu neesmu tādus ma- tījis. Un knābj kā negudri, kampj stilbā virs zāba­kiem, kā lai šos izmēri pēc jūsu norādījumiem. īsti milzeņi un rij arī kā milzeņi. Drīz vien mums pie­trūks graudu, jo tādi rīmas nav pieredzēti. Trakāki par bentamvistām[2]. ja tāpat ies uz priekšu, liec šos vai izstādē, lai arīdzan aug pār mēru. Ne uz to pusi kā plīmutroki. Izgājušo nakti pārbijos līdz nāvei, do­māju, šiem uzbrucis kaķis — pats savām acīm pa logu redzēju, kā tas ielien pa stiepļu apakšu. Kad izgāju ārā, cāļi visi nomodā un rij kā pie bada, bet no kaķa ne miņas. Pabēru graudus un jo cieši aiz­bultēju sprostu. Labprāt gribētu zināt, vai barošana jāturpina tāpat kā iepriekš. Barība, ko Jūs samaisī­jāt, bezmaz jau cauri, un pats es to negribu maisīt, ka neiznāk atkal tāpat kā ar to pudiņu. Vislabākie novēlējumi no mums abiem, paliekam cerībā uz Jūsu labvēlību,

augstcienībā zīmējos Jūsu Alfrēds iŅūtons Skiners.»

Vēstules beigās izteiktais mājiens attiecās uz piena pudiņu, kurā nejauši bija iekļuvis Hērakleoforbijas otrais variants, kas samaitāja abiem Skineriem māgu un gandrīz noveda tos kapā.

Taču misters Bensingtons, lasīdams starp rindām, pēc ātrās augšanas apraksta saprata, ka viņa ilgi kārotais mērķis vairs nav aiz kalniem. Nākamajā rītā viņš izkāpa no vilciena Eršotas stacijā, ceļa­somā vezdams līdzi trīs aizzieģelētas skārda kārbas ar Dievu ēdienu, kura pietiktu visas Kentas grāfistes cāļiem.

Bija saulains, skaists rīts maija beigās, varžacis tobrīd nesāpēja, un misters Bensingtons nolēma cauri Hiklijbravai aizstaigāt uz fermu kājām. Līdz fermai nebija vairāk par trīsarpus jūdzēm, un ceļš veda cauri parkam un miestiņam, pēcāk pa zaļi noau­gušu izcirtumu Hiklijbravas rezervātā. Pavasarīgā koku lapotne vizuļoja saulē, dzīvžogos ziedēja smil­tenes un spulgnaglenes, mežs bija kā piesēts zilām hiacintēm un sārti violetām orhidejām; visapkārt pilnā sparā vīteroja putni — gan melnie un pelēkie strazdi, gan sarkankrūtīši un žubītes, gan visvisādi citi spārnotie dziedoņi, bet kādā parka stūrī jau la­pas vaļā ritināja ērgļa paparde un līksmi lēkāja rūs­gans briedis.

Misters Bensingtons pēkšņi juta atgriežamies senaizmirstu dzīvesprieku, — dižajam atklājumam pavērās spoža un līksma nākamība, un viņam šķita, ka pienākusi mūža laimīgākā diena. Un, kad misters Bensingtons aiz saules apspīdētā smilšu vaļņa priežu pavēnī ieraudzīja cāļus, kam tika izēdināts viņa ga­tavotais barības maisījums, — milzīgus un neveiklus, lielākus par jebkuru vistu, kas sen jau izperējusi pati savu cāļu saimi, — vēl pirmajām maigi dzelte­najām pūkām klātos cāļus (uz muguras tiem tikko parādījās pa brūnai spalviņai), viņš no tiesas saprata, ka pienākusi laimīgākā diena viņa mūžā.

Misters Skiners uzstāja, ka tūdaļ jāapskata putnu dārzs, bet, kad cāļi pāris reižu bija iecirtuši ar knābi pa izgriezumiem audekla kurpēs, misters Bensing­tons neizcieta un vērošanu turpināja caur stiepļu sietu. Acis piemiedzis, viņš pieplaka pie sieta un no­lūkojās ikvienā putnu kustībā tā, it kā savu mūžu nebūtu neviena cāļa redzējis.

— Kat tur vēl tanākt, kad idaugt lieli, — sacīja misters Skiners.

— Zirga augumā, — atbildēja misters Bensingtons.

— Jādomā gan, — piekrita misters Skiners.

•— No viena paša spārna pusdienu maltītei pietiks vairākiem cilvēkiem! — sacīja misters Bensingtons. — Varēs izcirst gabalus kā no liellopiem.

— Mūģam jau nu tik traki neaugt, — teica misters Skiners.

— Neaugs? — atsaucās misters Bensingtons.

— Nē, — sacīja misters Skiners. — Titen tādut et padītu. Tāk kā dulni, bet pēt tam tauri ir, kad et jumt taku. Tauri.

Mirkli iestājās klusums.

— Pareida koptana, — kautrīgi ierunājās misters Skiners.

Misters Bensingtons pēkšņi pablenza viņā caur acenēm.

— Mēt jau agrāk tādut etam idaudējuķi, — maz­liet aizrāvies sacīja misters Skiners, un viņa veselā acs dievbijīgi pievērsās debesīm, — mēt abi ar dīvet- biedri.

Misters Bensingtons kā parasti apstaigāja visu fermu, bet tad steigšus atgriezās pie jaunā putnu dārza. Patiesību sakot, panākumi rādījās lielāki, nekā viņš bija iedrošinājies cerēt. Zinātniskie pētījumi virzās uz priekšu tik lēni, un to ceļi ir gaužām līku­moti; sākumā viss liekas daudzsološs, bet, kamēr iz­dodas gūt panākumus praksē, allaž vajadzīgas ga­diem ilgas pūles un sarežģīti izgudrojumi, bet te … te nav pagājis pat ne gads kopš izmēģinājumu sākuma, un Dievu ēdiens jau rokā! Tas likās pārāk skaisti — pārāk skaisti, nudien. Viņam nebūs lemtas mūžīgās cerības — zinātniskās iztēles pastāvīgās pa­vadones! Tā misteram Bensingtonam vismaz tobrīd šķita. Viņš atgriezās pie putnu dārza un, acis neno- laizdams, atkal lūkojās savos milzu cāļos.

— Pagaidiet, — viņš sacīja. — Tie ir desmit dienu veci. Un, ja mēs noliktu blakus parastos cāļus, šie būtu savas sešas vai septiņas reizes lielāki…

— ītā reide pratīt, lai pieliek pie algat, — misters Skiners sacīja sievai. — Prietājat kā tādt ērmt par tiem tāļiem, kat tur tai pēdējā aplokā — nu taitni kā ērmt!

Viņš pieliecās sievai pie auss.

— Domā, ka tie aug no tāt viņa tatodītāt barī- bat, — viņš sacīja, aizlicis roku priekšā mutei, un rīkles galā ieguldzējās aizturēts smiekliņš.

Todien misters Bensingtons nudien jutās īsti lai­mīgs. Viņam pat negribējās meklēt sīkas vainas cāļu kopšanā. Saulainās dienas gaismā viņš skaidrāk nekā jebkad saskatīja, cik nevīžīgs un gauss ir Skineru pāris. Un tomēr ikvienu norādījumu viņš izteica iespējami mierīgi. Putnu dārzu iežogojums šur tur bija pārāk vaļīgs, taču viņu likās apmierinām mis­tera Skinera paskaidrojumi, ka tas ir «laptu un tuņu darbt». Misters Bensingtons mierīgi aizrādīja, ka in­kubators nav kādu laiku tīrīts.

— Tiesa kas tiesa, ser, — ar biklu smaidu aiz va­renā deguna, rokas sakrustojusi, sacīja misis Skinere. — Nav iznācis laika ķerties pie tīrīšanas, kamēr te saimniekojam …

Misters Bensingtons uzkāpa bēniņos apskatīt žurku alas, jo Skiners apgalvoja, ka vajadzīgi slazdi, — alas patiešām bija milzīgas, un telpā, kur Dievu ēdiens tika sajaukts ar lopbarības miltiem un klijām, val­dīja neiedomājama nekārtība. Skineri piederēja pie tās ļaužu pasugas, kas nespēj šķirties no sasistām bļo­dām, veciem spaiņiem, ievārījumu burkām un pat sinepju trauciņiem, tā ka bēniņi bija piemētāti ar šo drazu. Vienā kaktā puva kaudzē sabērti āboli, un uz slīpajos griestos iedzītas naglas bija pakārtas vairā­kas trušu ādas, ar kurām Skiners teicās izmēģināt savu kažoku ģērētā ja talantu. («Ud ādām un tam- līdīgām būķanām etmu lielt meitart,» sacīja Skiners.)

Misters Bensingtons, protams, kritiski pavīpsnāja par šo nekārtību, taču lielu troksni necēla un, pat ieraudzījis lapseni mielojamies pie fajansa burciņas ar Hērakleoforbijas ceturto variantu, viņš tikai bikli aizrādīja, ka šai vielai vajadzētu gan atrasties no­slēgtā traukā, jo saskarē ar gaisu tā var kļūt mitra.

Un, atmetis ar roku nekārtībām, misters Bensing­tons izteica to, kas jau labu laiku nodarbināja viņa prātu:

— Redziet, Skiner… vai zināt, vajadzētu nokaut vienu no šiem cāļiem … paraugam. Kausim nost šo­dien pat, un es to paņemšu līdzi uz Londonu.

Viņš izlikās ielūkojamies kādā citā fajansa trau­ciņā, bet tad noņēma acenes un nospodrināja tās.

— Man gribētos, — viņš sacīja, — man ļoti gri­bētos kaut ko paturēt piemiņai… nu, lai atcerē­tos … tieši šo perējumu un tieši šai dienā.

— Starp citu, — viņš piebilda, — jūs taču neesat devuši šiem cāļiem gaļu?

— Kur nu, ter! — atsaucās Skiners. — Titiet man, ter, mēt tik labi pārdinām vitvitādu tugu vitu kop- ķanu, ka nemūģam neko tādu nedarītu.

— Vai droši zināt, ka neesat devuši tiem savu mal­tīšu atliekas … Man likās, viņā aploka stūrī es re­dzēju mētājamies truša kaulus …

Bet, kad viņi aizgāja paraudzīties, izrādījās, ka tīri apskrubinātie kauli palikuši pāri nevis no truša, bet gan no kaķa.