Dievu ēdiens

5. NODAĻA Milžu nometne

i

Drīz vien Redvuds jau sēdēja vilcienā, kas pāri Temzai devās uz dienvidiem. īsu mirkli gar acīm slī­dēja ugunīs mirguļojošie upes ūdeņi, dūmi, kas pacē­lās ziemeļu krastā no tās vietas, kur bija nokritusi bumba un kur nule bija sapulcēti cilvēki, lai no aug­snes izdedzinātu Hērakleoforbiju. Dienvidu krasts slīga tumsā, pat ielās nezin kādēļ nedega gaisma, sa­skatīt varēja vienīgi trauksmes torņu tumšās aprises un dzīvojamo namu un skolu masīvās ēnas, tādēļ, mirkli veltīgi pūlējies kaut ko saredzēt, Redvuds uz­grieza logam muguru un iegrima domās. Nebija vairs ne ko skatīt, ne ko darīt, iekams viņš tiksies ar saviem dēliem …

Pēdējo divu dienu satraukums bija nomocījis Red­vudu; likās jau, ka izsmeltas visas iespējas kaut ko pārdzīvot, taču profesors pirms izbraukšanas bija iebaudījis stipru kafiju, tālab domas viņam raisījās skaidras un noteiktas. Prāts pievērsās gan pagātnei, gan nākotnei. Pēdējo notikumu gaismā viņš gara acīm vēlreiz pārskatīja Dievu ēdiena pirmsākumus un ceļus, kā tas bija izplatījies pa visu pasauli.

— Bensingtons domāja, ka Hērakleoforbija būs tei­cams ēdiens bērniem, — viņš tikko manāmi pasmai­dīja.

Tad profesors atcerējās — tik spilgti, it kā vēl ar­vien nebūtu sevi pārvarējis, — cik briesmīgas šau­bas viņu māca tobrīd, kad pirmo reizi Dievu ēdiens tika iedots paša dēlam. Lai kā cilvēki pūlējās^veici­nāt vai kavēt Dievu ēdiena izplatīšanos, kopš tā brīža Hērakleoforbija droši un nelokāmi bija izgājusi pa­saulē. Un tagad?

— Pat ja viņus visus nogalinātu, — Redvuds čuk­stēja, — Dievu ēdiena liktenis ir izlemts.

Hērakleoforbijas gatavošanas noslēpums zināms tuvu un tālu. Tas ir viņa nopelns. Lai kā beigtos paš­reizējā cīņa, augi, dzīvnieki, neskaitāmi strauji augoši bērni katrā ziņā piespiedīs pasauli agri vai vēlu at­kal atgriezties pie Dievu ēdiena.

— Dievu ēdiena liktenis ir izlemts, — profesors sacīja, bet domas nepadevās viņa gribai un arvien atgriezās pie Dievu ēdiena bērnu un viņa dēla paš­reizējā likteņa. Vai viņš ieraudzīs tos cīņā nomocī­tus, ievainotus, badā novārgušus un jau gandrīz sa­kautus vai arī sastaps spēcīgus, stiprus cerībā un ap­ņēmīgus celties vēl skarbākā cīņā?… Viņa dēls ir ievainots! Bet ziņu taču viņš atsūtīja!

Redvudam atmiņā atkal atausa saruna ar Keiteremu. Taču domu pavediens pārtrūka, jo vilciens apstājās Čizlhērstas stacijā. Šo vietu viņš pazina pēc lielā žurku trauksmes torņa Kemdenas kalna galā un ziedoša­jiem suņuburkšķu ceriem, kas auga gar ceļa malu …

No blakus vagona ienāca Keiterema privātsekretārs un paziņoja, ka pus jūdzi no Čizlhērstas dzelzceļa līnija sapostīta un tālāk vajadzēs braukt ar automobili. Redvuds izkāpa uz platformas, ko apgaismoja vienīgi rokas laternas un kur pūta dzestrs nakts vējš. Tūdaļ viņu apņēma šās pamestās, koku aizēnotās, nezālēs ieaugušās priekšpilsētas klusums, jo visi tās iemīt­nieki jau iepriekšējās dienās cīņas pašā sākumā bija aizbēguši uz Londonu.

Redvuds ietinās apmetnī, un nakts brauciens va­rēja sākties. Brīdi automobilis palika nekustīgi stā­vam, tad, strauji uzņēmis gaitu, slaidi nobrauca pa slīpo nogāzi pie stacijas. Sekoja pagrieziens uz labo un kreiso pusi, tad viņi izlīkumoja pa aleju gar dār­zos slīgstošām vasarnīcām, līdz pavērās taisns ceļš. Zem zvaigžņotajām debesīm apkārt pletās tumsa, un pasaule, noslēpumaini sarāvusies, šķita bez skaņas izgaistam. Ne mazākā vēsmiņa nesaviļņoja mēmo klu­sumu, kas trauca pretim; pamestās baltās vasarnīcas abpus ceļam kā bezkrāsu ēnas ar melniem neapgais­moto logu dobumiem šķita atgādinām ērmotu galvas­kausu gājienu. Šoferis blakus profesoram nebilda ne vārda, vai nu pēc dabas būdams nerunīgs vīrs, vai arī klusēdams tādēļ, ka brauciens bija grūts. Uz Red­vuda lakoniskajiem jautājumiem viņš atbildēja strupi un pat skarbi. Debesis dienvidu pamalē taus­tīja starmešu mestās strēles, un abi braucēji, kas dū­cošajā automobilī drāzās cauri šai pamestajai pasau­lei, likās vienīgais dīvainais dzīvības apliecinājums.

Ceļu drīz vien vēl tumšāku vērta abās pusēs saaugušie dzeloņplūmju krūmi, pārvarīgi sazēlusī zāle un spulgnaglenes, bet milzīgie balto nātru ceri aizņirbēja garām augstu virs galvas kā koku lapot­nes. Aiz Kestonas sākās brauciens pret kalnu, un šo­feris samazināja ātrumu. Kalna galā viņš apturēja automobili. Motors pulsēdams noraustījās un apklusa.

— Turpat jau ir, — sacīja šoferis un nozibināja Redvudam gar acīm ādas cimdā tērptās rokas pirk­stu kā bezveidīgu puļķi.

Šķita, ka vēl liels attālums šķir viņus no augstā vaļņa, kurš slējās pret debesīm spožas gaismas blāzmā, ko raidīja spēcīgi starmeši. Gaismas strēles, kā noslēpumainas burvja rokas vadītas, šaudījās starp mākoņiem un taustīja pauguraino zemi.

— Nudien nezinu, — beidzot ierunājās šoferis, acīmredzot baidīdamies braukt tālāk.

Pēkšņi kāds prožektora mests staru kūlis no debe­sīm brāzās braucējiem tieši virsū, kā satrūcies apstā­jās un vērīgi nopētīja tos ar spilgto aci, kuras žilbi­nošo spožumu nespēja izkliedēt ceļā pagadījies milzu smilgas stiebrs. Abi vīri sēdēja, ar cimdotajām rokām acis aizsegusi, lai tādejādi spētu lūkoties sta­ram pretī.

— Brauciet tālāk, — pēc brīža Redvuds sacīja.

Šoferis vēl arvien svārstījās; viņš mēģināja ietērpt

savas šaubas vārdos, taču spēja vienīgi atkārtot:

— Nudien nezinu.

Beidzot viņš sasparojās.

— Lai notiek, — viņš sacīja, iedarbināja motoru un sāka braukt, bet lielā, spožā acs neatlaizdamās vi­ņiem sekoja.

Redvudam gaužām ilgi šķita, ka viņi vairs nebrauc pa cietu zemi, bet trakā skrējienā drāžas cauri no­kaitētam mākonim. Dug-dug-dug-dug, pulsēja mo­tors, bet šoferis, laikam gan vairs nespēdams saval­dīt nervus, brīdi pa brīdim nospieda tauri.

Garām aizvirpuļodami, vēlreiz parādījās milzu zā­les ceri. Tad gluži negaidot viņiem cieši blakus iz­nira kāda milža stāvs — no lejas līdz viduklim to ap­spīdēja starmeša gaisma, bet krūtis un galva uz gaišā debesu fona vīdēja kā melna ēna.

— E-hei! — viņš sauca. — Apstājieties! Tālāk ceļa vairs nav… Vai tur brauc Redvuda tētis?

Redvuds piecēlās kājās un atbildēja, skaļi iesauk­damies, un tad jau arī Kosars bija klāt un, sagrābis profesoru aiz abām rokām, vilkšus izvilka no auto­mobiļa.

— Kā klājas manam dēlam? — jautāja Redvuds.

— Viņam nekas nekait, — atbildēja Kosars. — Ievainojums bija pavisam niecīgs.

— Un jūsu zēniem?

— Labi. Arī manējiem visiem iet labi. Toties mēs dabūjām krietni pacīnīties.

Milzis kaut ko sacīja šoferim. Redvuds pagāja sā­nis, automobilis tika apgriezts, un pēkšņi Kosars pa­zuda, pazuda arī viss pārējais, un profesors mirkli palika viens necaurredzamā tumsā. Starmeša gaismas

strēle pavadīja automobili atpakaļ līdz Kestonas kalna virsotnei. Redvuds nolūkojās, kā automašīna aiztrauc, baltā oreola ieskauta. Radās dīvains iespaids, it kā kustētos nevis automobilis, bet tikai oreols. Mirkli pazibēja karadarbības laikā sakropļoti milzu pliederi, kuri stāvēja, kailos zarus kā rētām izvago­tas rokas izpletuši, bet tad tie atkal iegrima naktī… Redvuds pievērsās Kosaram, kas tumsā tikko bija samanāms, un satvēra tā roku.

— Mani turēja ieslodzītu, un es nekā nezināju, — viņš sacīja, — veselas divas dienas.

— Mēs šāvām uz tiem Dievu ēdienu, — teica Ko­sars. — Pats par sevi saprotams. Trīsdesmit šāviņu. Tas tik bija ko vērts!

— Mani sūta Keiterems.

— Zinu. — Kosars pasmējās, un viņa smieklos ieskanējās rūgtums. — Laikam taču sagribējies iz­beigt šo jezgu.