III

Pēc dažām dienām, atšķīris avīzes pirmo lapu, Redvuds izlasīja vēsti, ka premjerministrs apsolījis sastādīt Karalisko komisiju Brīnumēdiena jautājuma izskatīšanai. Neizlaidis avīzi no rokām, Redvuds stei­dzās pie Bensingtona.

— Manuprāt, pie visa vainīgs Vinklss. Viņš taču lej ūdeni uz Keiterema dzirnavām. Nemitīgi runā par Hērakleoforbijas iespējām un tikai satrauc cil­vēku prātus. Ja tas nebeigsies, mūsu turpmākie pētī­jumi nudien tiks apdraudēti. Bet tagad … kad būtu jārūpējas par manu puisēnu …

Bensingtons izteica cerību, ka Vinklss varbūt to­mēr apdomāsies.

— Vai jūs ievērojāt, ka arī viņš sācis Hērakleo­forbiju saukt par Brīnumēdienu?

— Man šis vārds nepatīk, — raudzīdamies pāri acenēm, sacīja Bensingtons.

— Toties tas atbilst Vinklsa nodomiem.

— Ko viņš neliekas mierā? Tas taču nav viņa izgudrojums.

— Saceldams kņadu, viņš grib pievērst sev uzma­nību, — teica Redvuds. — Es gan to lāgā nesaprotu. Laikam jau tāpēc, lai visi domātu, ka viņš piedalī­jies mūsu atklājumā, kaut gan viņš nekā nav darījis. Taču tam nav nekādas nozīmes.

— Ja vien šī nekompetentā, pat smieklīgā sprie­delēšana neizraisīs kaut ko nopietnu, — iesāka Ben­singtons.

— Mans puisēns jau vairs nespēj iztikt bez He- rakleoforbijas, — teica Redvuds. — Nezinu, ko man tagad darīt. Ļaunākajā gadījumā …

Klusa atsperīgu soļu dipoņa pavēstīja, ka ieradies Vinklss. Tur jau viņš stāvēja istabas vidū, kā pa­rasti berzēdams rokas.

— Būtu vismaz pieklauvējis, — norūca Bensing­tons, skatīdamies pāri aceņu zelta ietvariem.

Vinklss atvainojās. Tad viņš pievērsās Redvudam.

— Priecājos, sastapis jūs šeit, — viņš iesāka. — Redziet…

— Vai jūs jau izlasījāt par Karalisko komisiju? — Redvuds viņu pārtrauca.

— Jā, — samulsis atsaucās Vinklss. — Jā.

— Ko jūs par to domājat?

— Brīnišķīgs pasākums, — teica Vinklss. — Šāda komisija apklusinās kliedzējus. Noskaidros visu šo jautājumu. Aizbāzīs muti Keiteremam. Taču ne jau tālab es nācu šurp, Redvud. Redziet…

— Man šī Karaliskā komisija nepatīk, — ierunājās Bensingtons.

— Ticiet man, viss būs labākajā kārtībā. Varu jums pateikt — nedomāju, ka tādējādi izpaužu kādu noslēpumu, — ka arī es, ļoti iespējams, būšu šās ko­misijas loceklis…

— Hm-m, — lūkodamies kamīnā, norūca Redvuds.

— Varu ievirzīt visu pareizā gultnē. Varu pilnīgi droši pierādīt, ka, pirmkārt, Hērakleoforbiju iespē­jams pakļaut kontrolei un ka, otrkārt, jānotiek vis­maz brīnumam, lai atkārtotos kaut kas līdzīgs Hik- lijbravas katastrofai. Un tieši tas ir vajadzīgs — autoritatīvs paziņojums. Saprotams, ar daudz lielāku pārliecību es varētu runāt tad, ja zinātu… Taču tas tā, starp citu. Patlaban mani interesē pavisam kas cits, redziet, tāds sīks jautājums, kur man vajadzētu jūsu padoma. K-hm … Redziet… Kā teikt… Man radušās tādas nelielas grūtības, un jūs varētu palī­dzēt.

Redvuds pārsteigumā uzrauca uzacis un klusībā nopriecājās.

— Taču jautājums ir … ārkārtīgi slepens.

— Turpiniet vien, — teica Redvuds. — Nebai­dieties!

— Nesen manā ārstēšanā uzticēja bērnu … kā­das … kādas ļoti augstu stāvošas personas bērnu.

Vinklss nokāsējās.

— Turpiniet, turpiniet, — sacīja Redvuds.

— Jāatzīstas, runa ir galvenokārt par jūsu pul­veri … redziet, panākumi, ko es guvu, ārstējot jūsu puisēnu, ir plaši izdaudzināti… Taču, nevar noliegt, pret pulvera izmantošanu tiek celti ļoti spēcīgi iebil­dumi. Un tomēr es domāju, ka īpaši saprātīgiem cil­vēkiem … Jārīkojas sevišķi uzmanīgi, zināt… pa­mazām un pakāpeniski. Šai gadījumā ar viņas gaišību … tas ir, ar manu mazo pacienti… īsi sakot, to ierosināja viņas tēvs. Citādi es nekad …

Redvuds nevarēja vien nobrīnīties, ka arī Vinklss ir samulsis.

— Man šķita, ka jūs šaubāties, vai šis pulveris vispār ir ieteicams lietošanai, — sacīja Redvuds.

— Tās bija tikai tādas īslaicīgas šaubas.

— Jūs taču nedomāsiet pārtraukt…

— Jūs runājat par savu zēnu? Protams, ne.

— Cik es varu spriest, tā būtu slepkavība.

— Nemūžam es to nedarītu.

— Pulveri jūs dabūsiet, — teica Redvuds.

— Vai jūs nevarētu …

— Veltīgi, — atbildēja Redvuds. — Nekādu re­cepšu nav. Tas jums neizdosies, Vinkls, piedodiet manu atklātību. Pulveri es gatavošu pats.

— Vienalga, var arī tā, — uzmetis Redvudam saltu skatienu, noteica Vinklss. — Var arī tā. — Un pie­bilda: — Ticiet man, es to nepavisam neņemu ļaunā.

Загрузка...