Dievu ēdiens

II

Nākamajā rītā ap pulksten vienpadsmitiem Red- vuds devās pie Bensingtona, rokā nesdams trīs va­kara avīžu atkārtotos izdevumus.

Iztraucēts no bezcerīgām pārdomām pār aizmirsta­jām lappusēm, lai gan bija atšķīris visaizraujošāko romānu, kādu vien savos plauktos spēja atrast bib­liotekārs Bromptonrodas grāmatu krātuvē, Bensing- tons pacēla skatienu.

— Vai ir kādas jaunas ziņas? — viņš iejautājās.

— Pie Čārtemas sadzelti divi cilvēki.

— Vajadzēja dot atļauju izsvēpēt pūzni. Bet ne­deva. Paši vainīgi.

— Paši vainīgi, saprotams, — piekrita Redvuds.

— Vai esat kaut ko dzirdējis par… par fermas pirkšanu?

— Nekustamu īpašumu aģentam, — atbildēja Red­vuds, — mute gan līdz ausīm, bet jēgas nekādas. Izliekas, it kā šīs mājas iekārojis kāds cits — jūs jau zināt, kā tas parasti notiek, — un negrib saprast, ka mēs steidzamies. «Tas ir dzīvības un nāves jautā­jums,» es sacīju, «vai jūs to nesaprotat?» Bet viņš tikai piemiedz acis un jautā: «Kālab tad jūs nepie- liekat tās divsimt mārciņas?» Labāk es apmetīšos uz dzīvi starp milzu lapsenēm, nekā padošos šim pretī­gajam stulbenim. Es …

Viņš apklusa, sapratis, ka vēl pāris vārdu un viss iespaids būs samaitāts.

— Nekas nekaitētu, — teica Bensingtons, — ja kāda lapsene viņu …

— Par sabiedrisko noderīgumu lapsenēm nav vai­rāk jēgas kā nekustamu īpašumu aģentiem, — sacīja Redvuds.

Vēl labu brīdi viņš klāstīja savas domas par ne­kustamu īpašumu aģentiem, advokātiem un tamlī­dzīgām amatpersonām — netaisnīgi, nepamatoti nozākādams šo profesiju pārstāvjus, tāpat kā to nez kāpēc dara daudzi cilvēki. («No vislielākajām dīvai­nībām pats dīvainākais šai dīvainajā pasaulē, manu­prāt, ir tas, ka no ārsta vai karavīra mēs kā pašu par sevi saprotamu gaidām godīgumu, vīrišķību, amata prasmi, bet advokātam un nekustamu īpašumu aģentam ne tikai ļaujam būt alkatīgam, slīpētam, ne­lietīgam blēdim un stulbenim, bet pat neko citu no viņa negaidām …» utt., utt.)

Stipri vien atvieglojis sirdi, Redvuds piegāja pie loga un sāka skatīties, kā pa Slounstrītu brauc pa­jūgi.

Bensingtons jau bija paguvis saistošo romānu no­mest uz mazā galdiņa, kur stāvēja elektriskā lampa. Tad viņš salika kopā abu roku pirkstus un rūpīgi tos aplūkoja.

— Redvud, — viņš sacīja. — Vai par mums daudz tiek runāts?

— Mazāk, nekā varētu gaidīt.

— Neviens mūs neapsūdz?

— Nepavisam ne. Taču, no otras puses, neviens arī nedomā atbalstīt to, ko es ierosināju. Es aizrak­stīju avīzei «Times», vai zināt, un visu sīki izskaid­roju …

— Mes lasam «Daily Chronicle», — teica Bensing­tons.

— Un «Times» šai sakarā publicējusi garu ievad­rakstu … ārkārtīgi augstā stilā, labi uzrakstītu ievadrakstu, izmantodama viscēlākos svešvārdus, kā, piemēram, status quo un tamlīdzīgus, un šis raksts skan apmēram tā, it kā ārkārtīgi svarīga bezperso­niska būtne, saslimusi ar influenci, ciestu nelāgas galvas sāpes un runātu caur bieziem apsējiem, kas tomēr nesniedz tai atvieglojumu. Ja lasa starp rin­dām, vai zināt, it labi var saprast «Times» pārlie­cību — nav ko runāt aplinkiem, bet tūdaļ jāķeras klāt un kaut kas jādara (tikai nav zināms, kas). Ja ne, varam sagaidīt vēl nevēlamākas sekas, — citiem vārdiem sakot, uzradīsies vēl vairāk lapseņu un vēl

vairāk cilvēku tiks sadzelti. īsts valstsvīra spalvas cienīgs raksts!

— Bet pagaidām dažādi milzeņi lai izplatās visrie­bīgākajā veidā.

— Tieši tā.

— Ja nu Skineram bijusi taisnība par tām milzu žurkām …

— Kur nu! Tas jau nu būtu par traku, — sacīja Redvuds.

Viņš iznāca istabas vidū un nostājās blakus Ben- singtona krēslam.

— Starp citu, — viņš teica, mazliet pieklusinādams balsi, — ko saka viņa? …

Viņš norādīja uz aizvērtajām durvīm.

— Māsīca Džeina? Viņa par visu to nenieka ne­zina. Neiedomājas, ka tas saistīts ar mums, un šādus rakstus nelasa. «Milzu lapsenes!» viņa saka. «Nav nekādas patikas lasīt šīs avīzes!»

— Tīrā laime, — teica Redvuds.

— Ceru, ka … misis Redvuda arī…

— Nē, — atbildēja Redvuds, — pašlaik viss iegro­zījies tā, ka viņa ārkārtīgi norūpējusies par puisēnu. Vai zināt, viņš joprojām vēl…

— Aug?

— Kā ar veselību?

— Spēcīgs bērns. Aukle iet no mums projām, ma­zais pārāk stipri spārdoties. Un no drānām izaug šausmīgi ātri. Vienā laidā jāšuj viss jauns — gan krekliņi, gan pārējais. Ratiņiem nolūza ritenis — ir

jau tie viņam par viegliem, — un mājās zēnu vaja­dzēja stumt ar piena tirgotāja rokas ratiņiem. Jā … apkārt sanāca vesels pūlis… Džordžlnu Filisu da­būjām guldīt puisēna šūpulī, bet viņu ielikām Džor- džīnas Filisas gultā. Skaidrs, ka mātei ir iemesls uz­traukties. Sākumā viņa lepojās un slavēja Vinklsu. Bet nu vairs ne. Saprot, ka tomēr kaut kas nav kār­tībā. Jūs jau zināt.

— Man šķita, ka jūs esat nolēmis samazināt devu.

— Mēģināju.

— Neizdevās?

— Kliedz. Ikviena bērna brēciens ir skaļš un ne­panesams, lai gan stāsta, ka tas viņiem nākot tikai par labu, bet, kopš zēnam dod Hērakleoforbiju …

— Hm, — norūca Bensingtons un vēl skumīgāk aplūkoja savus pirkstus.

— Patiesībā nekas vairs nav noslēpjams. Cilvēki uzzinās par bērnu, saistīs to ar mūsu vistām un citiem milzeņiem, un tad jau viss nāks arī manai sievai ausīs… Kā viņa to uztvers, es pat iedomāties ne­spēju.

— Grūti gan, — piekrita Bensingtons, — visu iepriekš paredzēt, patiešām.

Viņš noņēma acenes un rūpīgi tās notīrīja.

— Vēl viens pierādījums tam, — misters Bensing­tons vispārināja, — ka it viss atrodas mūžīgā attīs­tībā. Mēs, zinātnieki, ja drīkstam šo vārdu attiecināt uz sevi, — mēs allaž cenšamies sasniegt teorētisku rezultātu … tīri teorētisku rezultātu. Taču gadās, ka pēkšņi iedarbojas kaut kādi spēki… jauni spēki. Mēs nedrīkstam tos savaldīt… bet citi to nemaz ne­spēj izdarīt. Patiesībā, Redvud, viss turpmākais jau ir izslīdējis no mūsu rokām. Mēs varam vienīgi ap­gādāt šo vielu …

— Un viņi, — sacīja Redvuds, pievērsdamies atkal logam, — viņi to pārbaudīs praksē.

— Kas attiecas uz satraucošajiem notikumiem Kentā, es par tiem vairs nedomāju raizēties.

— Ja vien tie nesagādās raizes mums.

— Tiesa gan. Un, ja kādam labpatīk noņemties ar juristiem, visvisādiem kaktu advokātiem, meklēt likuma aizsardzību un klāstīt savus stulbos apsvēru­mus, bet tikām, neviena netraucēti, saradīsies dažne­dažādi jauni milzu kukaiņi… Pasaulē aizvien val­dījusi drausmīga putra, Redvud.

Redvuds izvilka gaisā ārkārtīgi sarežģītu, izlocītu līkni.

— Patlaban mums, pirmkārt, jārūpējas par jūsu puisēnu.

Redvuds pagriezās, pienāca savam kolēģim klāt un cieši ieskatījās tam acīs.

— Ko jūs par viņu domājat, Bensington? Jūs noti­kušo varat aplūkot daudz objektīvāk nekā es. Ko man ar zēnu iesākt?

— Barojiet viņu tāpat.

— Ar Hērakleoforbiju?

— Ar Hērakleoforbiju.

— Bet viņš taču augs.

— Ja spriežam pēc vistām un lapsenēm, viņš iz­augs apmēram trīsdesmit piecu pēdu garumā … un visas ķermeņa daļas viņam veidosies proporcio­nāli …

— Un kas notiks pēc tam?

— Tieši tas, — atbildēja misters Bensingtons, — ir pats interesantākais.

— Kaut kas traks! Padomājiet kaut vai par viņa apģērbu. Kad zēns pieaugs, — sacīja Redvuds, — viņš būs vienīgais Gulivers pigmeju pasaulē.

Mistera Bensingtona acīs pār zelta briļļu ietvariem atplaiksnīja jauna doma.

— Kālab vienīgais? — viņš vaicāja un vēl noslē­pumaināk atkārtoja: — Kālab vienīgais?

— Jūs taču negribēsiet sacīt, ka …

— Es jums jautāju, — teica Bensingtons, uzsvēr­dams ik zilbi tār it kā beidzot būtu atradis īstos vār­dus, — kālab vienīgais?

— Varbūt jūs domājat, ka arī citi bērni? …

— Nedomāju neko citu kā tikai to, ko jums jau­tāju.

Redvuds saka soļot pa istabu.

— Bez šaubām, — viņš sacīja, — ir jau iespē­jams … Un tomēr! Ar ko tas viss beigsies?

Bensingtonu acīmredzot iepriecināja paša dziļi intelektuālais spriedums.

— Visvairāk mani interesē doma, Redvud, ka at­bilstoši trīsdesmit piecām auguma pēdām arī smadze­nes viņam būs attiecīgi lielākas, vismaz man rodas tāds secinājums … Kas jums vainas?

Redvuds stāvēja pie loga un, acis nenolaizdams, nolūkojās uzrakstā uz kādas afišas reklāmas ratiņos, kas nule aizrībināja pa ielu.

— Kas jums vainas? — pieceldamies no krēsla, atkārtoja Bensingtons.

Redvuds satraukti iekliedzās.

— Kas noticis? — jautāja Bensingtons.

— Skriešu pēc avīzes, — atkārtoja Redvuds, vir­zīdamies uz durvīm.

— Kādēļ?

— Pēc avīzes. Kaut kas … īsti nesapratu … Milzu žurkas! …

— Žurkas?

— Jā, žurkas. Skineram tomēr bijusi taisnība!

— Ko jūs gribat sacīt?

— Ko, pie velna, es varu zināt, iekams neesmu ieskatījies avīzē! Milzu žurkas! Dievs tēvs! Ka tikai viņu pašu nav nograuzušas!

Viņš lūkojās pēc cepures, bet tad nolēma iet tāpat ar kailu galvu.

Kad profesors Redvuds skrēja lejup, lēkdams pāri diviem kāpieniem, no ielas jau pretī skanēja skaļi izsaucieni, — tur avīžu zēni pilnā rīklē izbrēca jau­nāko sensāciju.

— «Baismīgs notikums Kentā! Baismīgs notikums Kentā! Ārstu… apēdušas žurkas. Baismīgs noti­kums … baismīgs notikums … žurkas … apēdu­šas … milzīgas žurkas. Sīki jo sīki aprakstīts … baismīgs notikums.»