Dievu ēdiens

II

Kamēr risinājās sarežģītie un neskaidrie notikumi, no lielās ārpasaules, kura negaidot bija radījusi mis­tera Bensingtona slavu, sabiedrības uzmanību sev pēkšņi pievērsa kāda spīdoša un rosīga personība, kas mistera Bensingtona uztverē kļuva par visu šo ārišķību vadoni un virzītāju spēku. Šī persona bija ārsts Vinklss, jauns, tikko praksi uzsācis, taču daudz­sološs mediķis, kurš mūsu stāstījumā jau tika piemi­nēts un ar kura starpniecību Redvuds deva savam dēlam Dievu ēdienu. Satraukums ap izmēģinājumu fermu vēl nebija sācies, kad Redvuda atnestais no­slēpumainais pulveris šo džentlmeni jau ārkārtīgi ieinteresēja, bet, līdzko parādījās pirmās nedabiski lielās lapsenes, viņam viss bija skaidrs kā vienreiz- viens.

Vinklss piederēja pie tās ārstu pasugas, par ku­riem to uzvešanās, morāles, metožu un izskata dēļ īsi un kodolīgi mēdz sacīt: «Tas gūs panākumus.» Šis cilvēks bija liela auguma, gludi skuvies, saltām, vērīgām, alumīnija pelēkām acīm, pakulu palseniem matiem, pareizi veidotiem sejas pantiem un ener­ģisku muti; stāvu viņš allaž turēja taisnu, kustējās strauji un atsperīgi, valkāja garus svārkus, melnu zīda kaklasaiti, neuzkrītošas zelta apkakles un ap­roču pogas, zelta pulksteņa ķēdi, bet, uzlicis galvā pēc īpašas formas, ar īpašām malām veidotu zīda cilindru, viņš šķita vēl gudrāks un cienījamāks. Viņš neizskatījās ne jauns, ne vecs — cilvēks nenosakā­mos gados. Jau pēc pirmajiem brīnumainajiem re­zultātiem viņš pieķērās Bensingtonam, Redvudam un Dievu ēdienam un rīkojās ar tādu pārliecību, ka Bensingtonam lāgiem pat šķita, vai tikai Vinklss nav Hērakleoforbijas atklājējs, lai gan prese izteica gluži pretējas domas.

— Kaut kādi atsevišķi starpgadījumi, — sacīja Vinklss, kad Bensingtons norādīja uz briesmām, kas draud, ja Hērakleoforbija atkal tiks izmantota ne­vietā, — ir tīrais nieks. Dzīves sīkums. Svarīgs ir pats atklājums. Ja Hērakleoforbija pienācīgi tiks attīstīta tālāk, atbilstoši izmantota un saprātīgi kon­trolēta, mēs … mēs patiešām ar savu Ēdienu paveik­sim brīnumu darbus… Tikai nedrīkstam gan to izlaist no acīm… Jārūpējas, lai tas neizslīdētu no mūsu kontroles … un … lai nestāvētu dīkā.

Vinklss no visas tiesas nedomāja pieļaut, ka Hē­rakleoforbija stāvētu dīkā. Viņš nāca pie Bensing-

tona vai ik dienas. Bensingtons, pamezdams skatienu pa logu, redzēja, kā pa Slounstrītu šurp joņo greznā ekipāža, un, kad pēc īsa brītiņa vieglā, raitā solī istabā ienāca Vinklss, viss pārējais nobālēja, viņš vilka ārā avīzes, lasīja jaunākās ziņas, papildinādams tās ar savām piezīmēm.

— Nu, — rokas berzēdams, viņš mēdza sacīt, — kā tad mums veicas? — un tūdaļ ķērās pie jaunumu pār­spriešanas.

— Vai redzat, — viņš, piemēram, teica, — ka Kei- terems par mūsu Hērakleoforbiju runājis Baznīcas apvienībā?

— Ak kungs! — iesaucās Bensingtons. — Tas taču ir premjerministra radinieks!

— Jā, — atbildēja Vinklss, — ļoti spējīgs jauns cilvēks — ļoti spējīgs. Ārkārtīgi stūrgalvīgs, šaus­mīgi reakcionāri noskaņots… taču izcili spējīgs. Un acīm redzami nolēmis izsist sev kapitālu uz mūsu izgudrojuma rēķina. Ieņēmis ļoti krasu nostāju. Ap­vienībā viņš runājis par mūsu ierosinājumu izmē­ģināt Hērakleoforbiju pamatskolās …

— Mūsu ierosinājumu izmēģināt Hērakleoforbiju pamatskolās! .. .

— Es par to nesen ieminējos … pavisam tā garām­ejot … kādā nelielā sanāksmē politehnikumā. Mē­ģināju izskaidrot, ka šī viela ir ļoti noderīga. Ka no tās nedraud ne mazākās briesmas, lai gan sākumā ir gadījušās arī sīkas neveiksmītes. Bet tas taču vairs neatkārtosies… Nē, vai zināt, šī viela patiešām varētu kļūt noderīga … Bet viņam tas nepatika.

— Ko vēl jūs sacījāt?

— Neko sevišķu. Taču, kā redzat.. . Viņš visu uzņem pilnīgi nopietni. Uzskata to par uzbrukumu. Apgalvo, ka tāpat jau pamatskolām pārāk daudz tie­kot šķiesta sabiedrības nauda. Uzsāka atkal veco

dziesmu par klavieru stundām… jūs jau pats to zināt. Nevienam, viņš saka, nav nekādu iebildumu, ka zemāko šķiru bērni iegūst savam sabiedriskajam stāvoklim piemērotu izglītību, taču barot tos ar tādām vielām nozīmētu izjaukt sabiedriskā līdzsvara apziņu. Ko tik visu viņš nesarunāja! Kāds labums tikšot sa­biedrībai, ja nabaga ļaudis izaugšot trīsdesmit sešu pēdu garumā? Zināt, viņš patiešām tic, ka tie izaugs trīsdesmit sešas pēdas gari.

— Un izaugs arī, — sacīja Bensingtons, — ja tiem regulāri dos Hērakleoforbiju. Taču neviens neko tādu nav teicis …

— Es teicu.

— Bet, mīļais Vinkls! …

— Lielāki jau viņi izaugs, — Vinklss viņu pār­trauca tik pārliecināti, it kā zinātu it visu pats un Bensingtona bērnišķīgās domas viņu nepavisam nein­teresētu. — Bez šaubām, lielāki. Taču paklausieties, ko viņš saka! Vai nabaga ļaužu bērni tādēļ kļūšot laimīgāki? Redziet, kas viņu interesē. Savādi, vai ne? Vai viņi tādēļ kļūšot labāki? Vai viņi tādēļ vairāk cienīšot likumīgo varu? Vai pašiem bērniem netikšot nodarīts pāri? Dīvaini, ka šādi cilvēki tik ļoti rūpē­jas par taisnīgumu … ja, protams, runa ir par nā­kotnes perspektīvām. Pat šobrīd, viņš saka, dau­dziem vecākiem pietrūkst padoma, kā pabarot un apģērbt savus bērnus, un ja vēl atļaus kaut ko tādu … Vai jūs klausāties?

Katru vārdu, ko es nejauši izmetu, viņš, redziet, jau iztēlo par nopietnu ierosinājumu. Un tūlīt ķeras pie lēšanas, cik izmaksās bikses puikam, kas izau­dzis divdesmit pēdu garumā. It kā viņš patiešām ticētu… Desmit mārciņu, viņš aprēķinājis, lai cik necik apslēptu kailumu. Dīvains cilvēks ir šis Kei- terems! Tik sauss aprēķinātājs! Godīgajam nodokļu maksātājam, viņš saka, kurš savu iztiku pelna vaiga sviedros, par visu vajadzēšot samaksāt. Lai mēs neaizmirstot ievērot arī vecāku tiesības. Te tas viss ir nodrukāts. Divas slejas. Ikvienam tēvam un mātei ir tiesības uz to, lai viņu bērni izaugtu tikpat lieli kā viņi paši…

Nākamais ir jautājums par skolu pielāgošanu tik lieliem bērniem — cik mūsu jau tāpat naudas grūtī­bās iestigušajām skolām izmaksāšot milzīgie soli un klašu telpas. Un kāds būšot rezultāts? Proletariāts — izsalkušu milžu bars. Beigās viņš vēl piemetina pa­visam nopietnu frāzi, apgalvodams, ka pat tad, ja šis neprātīgais ierosinājums — mani garāmejot iz­mestie vārdi, turklāt gluži ačgārni iztulkoti — šis neprātīgais ierosinājums netikšot pieņemts, ar to vēl nelaime nebūšot galā. Mūsu Hērakleoforbija esot savāda viela, tik savāda, ka to gandrīz varot uzskatīt par draudīgu. Jau esot piedzīvots, ka tā vieglprātīgi izmantota nevietā — tie ir viņa vārdi! — un varot tikt vēlreiz izmantota. Ja cilvēks reiz to nobaudījis, tā esot kā inde, griboties vēl un vēl. (— Tā tas ir, — piekrita Bensingtons.) īsi sakot, viņš ierosina nodi­bināt Nacionālo biedrību līdzšinējo proporciju sa­glabāšanai. Ērmoti? Kā jums šķiet? Auditorija tūlīt pieķērās šai idejai.

— Bet ko viņi domā darīt?

Vinklss paraustīja plecus un noplātīja rokas.

— Nodibināt biedrību, — viņš sacīja, — un sacelt traci. Viņi grib panākt, lai tiktu aizliegta Hērakleo- forbijas gatavošana vai vismaz jebkāda informācija par to. Es šo to esmu uzrakstījis, gribēdams pierādīt, ka Keiterema domas par mūsu izgudroto vielu ir stipri pārspīlētas — patiešām stipri pārspīlētas, taču tas viņu nepārliecināja. Taisni brīnums, kā cilvēki tik pēkšņi nostājušies pret to. Un Nacionālā atturī­bas apvienība, starp citu, atvērusi atsevišķu nodaļu, kas rūpēsies par mērenību augšanā.

— Hm, — norūca Bensingtons un noglaudīja de­gunu.

— Nav ko brīnīties, ja pēc pēdējā laika notiku­miem sacēlusies tāda kņada. Iemesls tam viens — bailes.

Vinklss kādu brīdi vēl pasoļoja pa istabu klusē­dams, tad devās projām.

Bensingtonam kļuva skaidrs, ka Vinklsam kaut kas ir aiz ādas, kaut kas sevišķi nozīmīgs, ko viņš vēl negrib atklāt. Kādudien, kad pie Bensingtona bija ieradies Redvuds, Vinklss ļāva tiem mazliet ielū­koties savos nodomos.

— Kā veicas? — rokas berzēdams, viņš jautāja.

— Mēs pūlamies uzrakstīt kaut ko līdzīgu ziņo­jumam.

— Karaliskajai biedrībai?

— Jā.

— Hm, — dziļdomīgi norūca Vinklss un aizsoļoja līdz kamīnam. — Hm. Bet… Ir kāds jautājums. Vai tas būtu vajadzīgs?

— Kas vajadzīgs?

—■ Vai to vajadzētu publicēt?

— Mēs taču nedzīvojam viduslaikos, — atbildēja Redvuds.

— Zinu.

— Kā saka Kosars — neturēt sveci zem pūra — tāda ir īsti zinātniska metode.

— Vairumā gadījumu — protams. Taču… šis ga­dījums pieder pie izņēmumiem.

— Mēs ziņosim Karaliskajai biedrībai tā, kā tas ir pieņemts, — sacīja Redvuds.

Vēlāk Vinklss vēlreiz atgriezās pie šā paša jau­tājuma.

— Mūsu atklājums daudzējādā ziņā ir izņēmums.

— Tas nekas, — teica Redvuds.

— Šāds atklājums it viegli var tikt izmantots ne­lāgos nolūkos — kā mēdz sacīt Keiterems.

Redvuds neatbildēja.

— Pat sīka neuzmanība, zināt…

— Ja mēs izraudzītos uzticamus cilvēkus un no­dibinātu komiteju kontrolei par Brīnumēdienu… es gribēju teikt Hērakleoforbiju, tad mēs varētu …

Viņš apklusa, bet Redvuds, pēkšņi sajuzdams dī­vainu nemieru, izlikās nedzirdam viņa jautājošo toni.

Visur, kur nebija klāt Redvuds un Bensingtons, Vinklss uzmetās par galveno autoritāti Brīnumēdiena jautājumos, lai gan neviens viņu nebija pilnvarojis to darīt. Viņš rakstīja vēstules, aizstāvēdams Hērak­leoforbiju, sacerēja ziņojumus un rakstus, kuros izskaidroja iespējas, ko paver šās vielas izmanto­šana, zinātnes un medicīnas biedrību sanāksmēs viņš nevietā lēca kājās, lai izklāstītu savus uzskatus, pū­lējās pierādīt, ka viņš un Hērakleoforbija ir viens veselums. Viņš pat sarakstīja brošūru, kurai deva virsrakstu «Patiesība par Brīnumēdienu» un kurā notikumus Hiklijbravā attēloja kā pavisam nevainīgu starpgadījumu. Tīrās aplamības, viņš apgalvoja, esot iedoma, ka Brīnumēdiens palīdzēšot cilvēkiem izaugt trīsdesmit septiņu pēdu garumā. Tas esot «ne­pārprotams pārspīlējums». Lielāki viņi, bez šaubām, izaugšot, taču tāds garums …

Abiem zinātniekiem bija gluži skaidrs, ka Vinklss pārvarēm cenšas iesaistīties Hērakleoforbijas gatavo­šanā, viņš piedāvājās lasīt korektūras jebkurai avī­zei, jebkuram žurnālam sagatavotiem rakstiem par šo tematu, darīt visu, kas tikai viņu tuvinātu Hē­rakleoforbijas gatavošanas noslēpumam. Nemitēda­mies viņš abiem draugiem apgalvoja, ka labi sapro­tot, cik šis atklājums ir nozīmīgs un kādas milzīgas iespējas paver tā izmantošana. Viņiem vajagot vie­nīgi «kaut kādā veidā sevi nodrošināt». Kādudien viņš beidzot nenocietās un tieši pajautāja, kā tiek gatavota Hērakleoforbija.

— Es jūsu teikto labi apdomāju, — sacīja Red­vuds.

— Un ko jūs nolēmāt? — priecīgi atsaucās Vinklss.

— Šāds atklājums it viegli var tikt izmantots ne­lāgos nolūkos, — atbildēja Redvuds.

— Nesaprotu, kāds tam sakars ar manu jautā­jumu, — teica Vinklss.

— Ir sakars, — atsaucās Redvuds.

Vinklss vairākas dienas pārdomāja šo sarunu. Tad viņš atkal ieradās pie Redvuda un paziņoja, ka ap­šaubot savas tiesības dot Redvuda dēlēnam pulveri, par kuru pats nekā nezinot: kā gan viņš varot uz­ņemties atbildību par kaut ko galīgi neskaidru. Vinklsa vārdi Redvudu padarīja domīgu.

— Jums taču nav pagājis secen Brīnumēdiena bezierunu aizliegšanas biedrības paziņojums, ka tās rindās apvienoti jau vairāki tūkstoši biedru, — teica Vinklss, mainīdams sarunas tematu.

— Viņi izvirzīja likumprojektu, — turpināja Vinklss, — un panāca, ka jaunais Keiterems to gluži labprāt virza tālāk. Un tie jau ir nopietni draudi. Viņš visā valstī izveido komitejas, kas centīsies ietekmēt kandidātus. Nolūks ir skaidrs — panākt, lai Hērakleoforbijas izgatavošana un uzglabāšana bez īpašas atļaujas tiktu uzskatīta par kriminālno­ziegumu un sodīta; ikviens, kas došot Brīnumēdienu, piedodiet, tā viņš to sauc, — personām, kuras nav sasniegušas divdesmit viena gada vecumu, —- bez jebkādām ierunām tikšot ieslodzīts cietumā. Taču noorganizētas arī vēl citas biedrības. Tajās apvieno­jušies dažādu aprindu pārstāvji. Stāsta, ka Normāla cilvēku auguma saglabāšanas biedrība grasoties pa­domē izvirzīt misteru Frederiku Herisonu. Misters Herisons, kā jums zināms, uzrakstījis par šo jautā­jumu veselu eseju, kurā atkāpšanos no pieņemtajām normām nosauc par vulgaritāti, piebilzdams, ka šāda veida rīcība nepavisam neatbilstot Konta mācībai par cilvēces attīstības stadijām. Pat visļaunākajos astoņpadsmitā gadsimta brīžos neviens neko tādu nebūtu spējis izsacīt. Doma par Hērakleoforbiju Kontam prātā nevarēja ienākt, un ar to jau ir pie­rādīts, ka mūsu Ēdiens nekam neder. Neviens, raksta Herisons, kas patiesi izpratis Kontu …

— Jūs taču negribēsiet sacīt… — ierunājās Red­vuds, satraukumā piemirsis, ka nicina Vinklsu.

— Neko jau viņi neizdarīs, — teica Vinklss. — Bet sabiedrības doma ir un paliek sabiedrības doma, un vēlētāju balsis ir un paliek vēlētāju balsis. Visi redz, ka jūs esat uzurdījuši nevajadzīgu nemieru. Un cil­vēki, kā jūs paši zināt, allaž instinktīvi saceļas pret jebkuru nemieru. Neviens acīmredzot netic Keite- rema runām par milžiem, kas izaugs trīsdesmit sep­tiņu pēdu garumā un tālab nevarēs ieiet ne baznīcā, ne lūgšanu namā, ne arī kādā citā laicīgā vai garīgā iestādē. Un tomēr prāts tiem vairs neliekas mierā. Viņi jūt, ka tur kaut kas ir… kaut kas vairāk nekā parasts atklājums vien …

— Ikvienā atklājumā, — Redvuds viņu pār­trauca, — kaut kas ir.

— Lai nu kā, cilvēki… mieru ir zaudējuši. Kei- terems kā uzvilkts atkārto vienu un to pašu — kas notiks, ja Hērakleoforbija atkal kaut kur paspruks vaļā. Es viņam neapnicis atbildu — nepaspruks, un nemaz nav iespējams, ka paspruktu. Taču … vai tā­dam kaut ko var iestāstīt!

Un Vinklss vēl mazliet pajoņoja pa istabu, it kā vēlreiz grasīdamies uzsākt sarunu par Hērakleofor- bijās gatavošanas noslēpumu, taču pārdomāja un de­vās projām.

Abi zinātnieki saskatījās. Kādu brīdi runāja tikai viņu acis.

— Ja citādi nekas neiznāks, — beidzot uzsvērti mierīgā balsī ierunājās Redvuds, — došu Ēdienu ma­zajam Tedijam pats ar savām rokām.