Dievu ēdiens

II

Vēlāk Redvuds tikpat kā visu dienu pavadīja pie loga.

Taču pa logu vien maz ko varēja uzzināt par noti­kumiem ārpasaulē. Šī vienmēr klusā iela todien šķita vēl klusāka nekā parasti, pa visu rīta cēlienu garām pabrauca labi ja pāris važoņu un tirgoņu ratu. Lā­giem parādījās kāds kājāmgājējs, taču tas nenieka neliecināja par bīstamajiem notikumiem, lāgiem pa­zibēja pūlītis bērnu, kāda aukle stūma ratiņus vai namamāte devās iepirkties, un tas arī bija viss. Šie cilvēki parādījās uz skatuves gan no labās, gan krei­sās puses, gan no viena, gan otra ielas gala, taču katra no šīm sejām pauda vienaldzību pret visu, kas neattiecas tieši uz viņiem; ieraudzījuši policijas ap­sargāto namu, viņi pārsteigti apstājās, bet tad, atpa­kaļ lūkodamies un dažkārt pat ar pirkstu badīdami Redvuda mājas virzienā, devās tālāk, kur pāri ietvei slīga milzu hortenzijas varenie ziedu čemuri. Dažs labs, pienācis policistiem klāt, kaut ko pavaicāja, taču saņēma strupu atbildi…

Nami ielas pretējā pusē šķita kā izmiruši. Pie kādas guļamistabas loga reiz pienāca istabene un tikām rau­dzījās uz Redvuda māju, kamēr tam ienāca prātā dot viņai kādu mājienu. Sākumā viņa brīdi ieinteresēta vēroja profesora vēcināšanos ar rokām un pat mēģi­nāja tam atbildēt, bet tad pēkšņi paskatījās pār plecu

un pazuda. No trīsdesmit septītā nama klibodams iznāca večuks, nočāpoja pa kāpnēm un, pat skatienu uz augšu nepametis, devās projām pa labi. Kādas des­mit minūtes pa ielu skraidīja vienīgi kaķis …

Tādi bija notikumi, kas nespēja īsināt šo bezgalīgi ieilgušo nozīmīgās dienas rīta cēlienu.

Ap pulksten divpadsmitiem no blakus ielas atska­nēja laikrakstu pārdevēju klaigāšana, bet tā drīz vien izgaisa. Pretēji paradumam avīžu zēni neiegriezās Redvuda ielā, un viņam modās aizdomas, ka policisti apsargā arī ielas galu. Profesors gribēja atvērt logu, taču tai pašā mirklī istabā ienāca policists …

Pulkstenis tuvīnajā baznīcā nosita divpadsmit un pēc veselas bezgalības nodārdināja pirmo pēcpusdie­nas stundu.

Kā apsmieklu Redvudam pasniedza lenču.

Viņš apēda kumosiņu, ar dakšiņu pabakstīja ēdienu, lai policisti drīzāk to aizvāktu projām, iedzēra krietnu malku viskija un, paņēmis krēslu, at­griezās pie loga. Minūtes izvērtās drūmā mūžībā, un profesors kādu mirkli bija aizsnaudies.

Viņu pamodināja dīvaina sajūta, it kā kaut kur no tāluma māju drebinātu pazemes grūdieni. Logu rū­tis džinkstēja, kā zemestrīces kratītas, bet pēc mirkļa šis troksnis apklusa. Taču klusums ilga tikai mazu brītiņu, tad troksnis ar sparu atsākās .. . Un atkal iestājās klusums.

Vēl pēc brīža Redvudam modās šaubas, vai viņš vispār kaut ko ir dzirdējis.

Un tad profesors uzsāka bezgalīgu sarunu pats ar sevi. Kādēļ galu galā viņš arestēts? Nu jau pagājušas divas dienas, kopš Keiterems ticis pie varas, un ar to pietiek, lai viņš ķertos klāt nātrēm un rautu tās no ze­mes laukā! Izraut nātres! Izraut milzīgās nātres! Kā uzmācīgs piedziedājums šie vārdi skanēja Redvu­dam ausīs, un viņš nekādi nespēja no tiem atkauties.

Ko galu galā Keiterems var izdarīt? Viņš taču ir reliģiozs cilvēks. Un reliģija uzliek pienākumu neizmantot varu, kur to neprasa galēja nepieciešamība.

Gribot negribot jādomā, ka Keiterema nodomi ir daudz plašāki. Varbūt, piemēram, viņi nolēmuši visus milžus sabāzt aiz restēm! Visus arestēt vienā reizē. Jau priekšvēlēšanu runās pazibēja dažs labs šāds mājiens. Nu, un tad?

Nav šaubu, ka arī Kosars ir ietupināts.

Keiterems ir reliģiozs cilvēks. Redvuds pieķērās šai domai. Prātu viņam it kā aizsedza melns priekškars, un uz šā priekškara parādījās un izgaisa kāds vārds — ugunīgiem burtiem rakstīts vārds. Viņš nenoguris atgaiņājās no šā vārda. Taču tas arvien no jauna parādījās uz priekškara, nespēdams uzrakstīties līdz galam.

Beidzot Redvuds nolēma skatīties patiesībai acīs. «Slaktiņš!» — skanēja šis rupjais, bezjūtīgais vārds.

Nē! Nē! Nē! Tas nav iespējams! Keiterems ir reliģiozs cilvēks, Keiterems ir civilizēts cilvēks. Turklāt pēc visiem šiem garajiem gadiem, pēc visām šīm cerībām!

Redvuds pielēca kājās un sāka skraidīt pa istabu. Viņš runāja pats ar sevi, viņš kliedza:

— Nē!

Cilvēce nespēj kļūt tik neprātīga — nemūžam ne! Tas nav iespējams, tas nav ticams, tas nevar notikt. Kāda nozīme būtu nogalināt milzīgās cilvēciskās būtnes, ja visas zemākās dzīvības formas jau pilnīgi savā varā pārņēmis gigantisms? Tāds neprāts taču nav iespējams!

— Man jātiek vaļā no šās iedomas, — profesors skaļi sacīja, — jātiek no šās iedomas vaļā! Pilnīgi un galīgi!

Viņš apklusa pusvārdā. Kas tas?

Logu rūtis atkal nodžinkstēja, par to vairs nebija nekādu šaubu. Profesors piegāja pie loga un palūkojās uz ielu. Tas, ko viņš ieraudzīja pretējā mājā, apliecināja, ka viņa ausis nav pārklausījušās. Pie trīsdesmit piektā nama guļamistabas loga ar dvieli rokās stāvēja sieviete, bet trīsdesmit septītā nama ēdamistabā aiz augstas vāzes ar milzu paparžu zariem snai-cījās kāds vīrietis, un abi satraukti un ziņkārīgi pūlējās saskatīt, kas notiek ārā. Redvuds skaidri saprata, ka arī uz ietves dežurējošais policists ir saklausījis neparasto troksni. Tātad vainīga nebūt nav viņa iztēle.

Viņš atgāja no loga istabā, kur pamazām jau sāka krēslot.

— Lielgabali, — viņš sacīja.

Un iegrima domās.

— Lielgabali?

Profesoram atnesa stipru tēju, tieši tādu, kādu viņš bija radis dzert. Redzams, ka aprunājušies ar viņa saimniecības vadītāju. Padzēris viņš atkal ņēmās soļiem mērot istabu, jo pie loga sēdēt vairs nespēja. Nu jau domas vērpās daudz sakarīgāk.

Šī telpa divdesmit četrus gadus bija kalpojusi Red-vudam par darbistabu. To iekārtoja uz kāzām, un gandrīz visas mēbeles kopš tā laika bija palikušas nemainītas, — lielais rakstāmgalds ar plauktiem, grozāmais krēsls, atzveltenis pie kamīna, grozāmais grāmatu plaukts, nišā vesela kartotēka ar alfabēta kārtībā savirknētām atvilktnītēm. Spilgtais turku paklājs, vēlīnā Viktorijas laikmeta grīdsegas un aizkari gadu ritumā bija zaudējuši daļu pārbagātā krāsu košuma, bet vara un misiņa kalumos silti vizēja kamīna liesmu atspulgs. Agrāko laiku petrolejas lampu bija nomainījusi elektriskā gaisma, un tā arī bija galvenā pārmaiņa, kas šais gados notikusi profesora darbistabā. Taču arī veclaicīgajā iekārtā bija parādījušies priekšmeti, kas nepārprotami liecināja par dzīvokļa saimnieka ciešajiem sakariem ar Dievu ēdienu. Gar vienu sienu virs paneļa apšuvuma no vienas vietas bija sakārtas fotogrāfijas un fotogravī* ras melnās aplocēs, un no tām pretim raudzījās Ko- sara dēli un citi Brīnumēdiena bērni dažādā vecumā un uz dažāda fona. Šai kolekcijā vietu bija atraduši pat jaunā Kedlsa neizteiksmīgie vaibsti. Stūrī slējās saišķī sasieta un sakaltēta milzīgā pļavu zāle no Čī- zingaibraitas, bet uz galda stāvēja trīs tukšas magoņu pogaļas cepures lielumā. Aizkaru stieņiem bija iz­mantoti zāles stiebri. Bet virs kamīna gluži kā ziloņ­kaulā griezts sienas rotājums snuķi bija paslējis pār­dabiski lielā Oukhemas vepra galvaskauss, un katrā acs dobulī tam bija ielikts pa Ķīnas vāzei…

Redvuds piegāja pie fotogrāfijām, īpaši gribēdams palūkoties uz dēlu.

Fotogrāfijas atsauca atmiņā neskaitāmus notiku­mus, kas sen jau bija pagaisuši no prāta, — notiku­mus, kuri saistījās ar Dievu ēdiena pirmsākumiem, ar mūžam kautro Bensingtonu un tā māsīcu Džeinu, ar Kosaru un to nakti, kad viņi nopostīja izmēģinājumu fermu. Šīs ainas profesoram parādījās ļoti skaidri un ļoti noteikti, kaut arī bija gaužām sīkas, it kā sau­lainā dienā no liela attāluma teleskopā skatītas. Tad viņš atcerējās milzīgo bērnistabu, sava mazā milža bērnību, tā pūles izrunāt pirmos vārdus, tā pirmās, nepārprotamās bērna mīlestības izpausmes.

Lielgabali?

Un pēkšņi viņu pārņēma neatvairāma, nomācoša nojausma, ka tur, ārā, ārpus šā nolādētā klusuma un noslēpumainības, cīnās viņa dēls un Kosara dēli, un pārējie milži — nākamā diženuma laikmeta vēstneši. Cīnās uz dzīvību un nāvi! Varbūt jau šobrīd viņa dēls izmisumā nezina, kur tverties, varbūt viņš ir iedzīts strupceļā, ievainots vai uzvarēts …

Profesors strauji uzgrieza fotogrāfijām muguru un, rokām plātīdamies, atkal ņēmās soļot šurp un turp pa istabu.

— Nevar būt! — viņš sauca. — Nevar būt! Tas ne­var tā beigties!

Kas tad tas?

Redvuds apstājās kā grīdā iemiets.

Logu rūtis atkal bija sākušas džinkstēt, pēc tam dobji nobūkšķēja smags grūdiens, kas satricināja visu namu. Tas likās ilgstam veselu mūžību. Laikam taču šis troksnis cēlās tepat netālu. Kādu brīdi Red­vudam šķita, ka uz mājas jumta kaut kas uzgāzies — kāds pārvarīgs smagums, no kura trieciena stinkšķē- dami plīsa stikli, tad atkal iestājās klusums, kam se­koja skaidri saklausāma soļu dipoņa uz ielas.

Šie soļi izrāva profesoru no sastinguma. Viņš pie­vērsās logam un ieraudzīja, ka rūtī izsists caurums. Sirds viņam strauji iepukstējās nojausmā, ka pie­nācis liktenīgais brīdis, sākušies izšķirošie notikumi, kas, lai cik draudīgi būdami, tomēr sniegs atvieglo­jumu. Bet tad viņš atkal iedomājās, cik pats ir neva­rīgs, kā sasietām rokām ieslodzīts šais četrās sienās.

Arā neko nevarēja saskatīt, jo nedega pat mazā elektriskā laterna pie pretējās mājas, un arī saklau­sīt neko nevarēja, kopš bija norimušas pirmo satrau­cošo dārdu atskalas. Profesors nekādi nespēja ne iz­skaidrot, ne arī vēl vairāk padziļināt noslēpumu, vie­nīgi debess dienvidaustrumu pamalē viņš ieraudzīja uzmirdzam sārtenas gaismas zibšņus.

Gaisma lāgiem iekvēlojās, lāgiem dzisa. Tais mir­kļos, kad gaisma nodzisa, profesors šaubījās, vai tā maz ir iekvēlojusies. Taču, krēslai sabiezējot, blāzma kļuva aizvien spilgtāka. Cauri garajai gaidu naktij tā pilnīgi pārņēma Redvudu savā varā. Brīžiem viņam šķita, ka dīvaini virmojošajā blāzmā samanāms tra­kojošu liesmu atsarkums, brīžiem viņš sevi mierināja ar domu, ka tā ir gluži parasta ielu apgaismojuma at- mirdza. Ritēja nebeidzamas stundas, un gaisma gan iekvēlojās, gan dzisa, līdz beidzot pazuda rītausmas paisuma viļņos. Vai patiešām?… Ko gan tas varētu nozīmēt? Vai nu tuvu, vai tālu, kaut kur noteikti plo­sās uguns, taču nav iespējams pasacīt, vai tie ir dūmu mutuļi vai mākoņu blāķi, kas joņo pāri debesīm. Ap pulksten vieniem pret šiem satraucoši purpurotajiem virmuļiem uzplaiksnījās starmešu strēles, tās plaik- snīja un šaudījās līdz pat rīta gaismai. Arī tas varēja nozīmēt diezin ko. Bet ko tas varēja nozīmēt? Ko tas nozīmēja? Profesora domas aizņēma vairs tikai ne­mierīgi blāzmainās debesis un nojausma par kaut kādu drausmīgu sprādzienu. Taču pēcāk vairs nedzir­dēja ne mazākās skaņas, neviens nekur neskrēja, vis­apkārt valdīja klusums, vienīgi kāds it kā iesaucās kaut kur tālumā, bet tur varbūt bļaustījās dzērāji…

Profesors neiededza gaismu; viņš stāvēja pie iz­sistā loga, pa kuru iekšā pūta vējš, un policijas virs­nieks, brīžam ielūkodamies istabā, lai pierunātu savu apsargājamo atpūsties, redzēja tikai skumīgi salī­kušu, melnu ēnu.

Visu nakti Redvuds palika stāvam pie loga un lū­kojamies dīvainajos padebešos, un, tikai gaismai svīs­tot, viņš beidzot padevās nogurumam un atlikās ma­zajā gultiņā, ko policisti bija saklājuši starp rakstām­galdu un dziestošo kamīna uguni zem milzīgā vepra galvaskausa.