Dievu ēdiens

IV

Kad Vinklss bija aizgājis, Bensingtons piecēlās, nostājās uz paklāja kamīna priekšā un paskatījās uz Redvudu.

— Viņas gaišība! — viņš noteica.

— Viņas gaišība! — atsaucās Redvuds.

— Tā ir Vēzeras Dreiburgas princese!

— Vismaz jau nu māsīca trešajā pakāpē.

— Redvud, — sacīja Bensingtons, — zinu, ka ir dīvaini par to pat runāt, bet… vai jums šķiet, ka Vinklss ir sapratis?

— Ko sapratis?

— Ko nozīmē mūsu izgudrojums. Vai viņš patie­šām saprot, — piebilda Bensingtons jau mazliet klu­sāk un pameta skatienu uz durvīm, — ka viņa jau­nās pacientes … viņa pacientes dzimtā …

— Turpiniet vien, — teica Redvuds.

— Kuras locekļi izsenis bijuši drusku … drusku mazāki…

— … par vidējo augumu?

— Jā. Un arī citādā ziņā ne ar ko nav bijuši ievē­rojami: un tagad Vinklss šās karaliskās dzimtas lo­cekli … sevišķi izcilas karaliskās dzimtas locekli… grib izaudzināt tik lielu. Ziniet, Redvud, neesmu gluži pārliecināts, vai tikai to nevar nosaukt jau par… par nodevību.

Viņš novērsa skatienu no durvīm un paraudzījās Redvudā.

Redvuds pēkšņi izstiepa rādītāja pirkstu un pa­kratīja to uz kamīna pusi.

— Goda vārds! — viņš iesaucās. — Viņš nekā ne­zina. Šis cilvēks, — viņš turpināja, — nezina itin nekā. Tas mani visvairāk kaitināja jau viņa studiju gados. Itin nekā nezina. Viņš nokārtoja visus eksā­menus, viņš zināja no galvas jebkuru faktu… bet zināšanu viņam bija tikpat daudz, cik grozāmam plauktam, uz kura stāv enciklopēdijas sējumi. Arī tagad viņš neko vēl nezina. Viņš ir un paliek tas pats Vinklss, kurš spēj uztvert vienīgi to, kas tieši un nepārprotami attiecas uz viņa personu. Šim cilvē­kam trūkst pat mazākās iztēles spējas, un tālab viņš nevar iemantot nekādas zināšanas. Patiešām ir vaja­dzīga šāda nespējība, lai noliktu tik daudz eksāmenu, tik eleganti ģērbtos, tik labi izskatītos un gūtu tādus panākumus ārsta praksē. Tā nu tas ir. Lai gan viņš visu ir redzējis, dzirdējis un par visu ticis informēts, no tā nav nekāda labuma — tikpat viņš neapjauš, ko ir izdarījis. Viņš nokļuvis uz pēdām brīnumam, viņam paveicies ar Brīnumēdienu, un kāds parūpē­jies, lai viņš tiktu klāt augstdzimušam bērnam … un tas nu ir vēl lielāks brīnums, ar kuru padarīt sevi slavenu! Turklāt doma, ka Vēzeras Dreiburgas dzim­tai drīz vien vajadzēs atrisināt drausmīgu problēmu, ko iesākt ar trīsdesmit un vairāk pēdu garu prin­cesi, — ne tikai nav iešāvusies viņam galvā — tā pat nav varējusi iešauties … nav varējusi!

— Tas būs briesmīgs skandāls, — sacīja Bensing­tons.

— Apmēram pēc gada.

— Tiklīdz viņi pamanīs, ka princese nemitīgi aug augumā.

— Ja nu vienīgi pēc sena paraduma … viņi to noklusēs.

— Kā gan to varēs noklusēt!

•— Patiešām.

— Ko viņi darīs?

— Viņi nekad neko nedara … to prasa karaliskais gods.

— Kaut ko tomēr vajadzēs uzsākt.

— Varbūt viņa pati izlems, ko darīt.

— Ak kungs! Varbūt tiešām.

— Gan viņi parūpēsies, lai princese pazustu. Tādi gadījumi jau ir dzirdēti.

Redvudam pēkšņi paspruka izmisīgi smiekli.

— Nedabiski liela karaliskā augstība! Spēcīgs bērns dzelzs maskā! — viņš iesaucās. — Vajadzēs princesi iespundēt vecās Vēzeras Dreiburgas pils visaugstākajā tornī un, viņai augot, lauzt ārā gries­tus no viena stāva uz otru un tā tālāk!… Nūja, mani arī gaida tāda pati nelaime. Tāpat Kosaru ar trim viņa dēliem. Bet… Nav vērts runāt.

— Tas būs briesmīgs skandāls, — atkārtoja Ben­singtons, un viņam smiekli nepavisam nenāca. — Briesmīgs skandāls.

— Ceru, ka visu esat rūpīgi pārdomājis, Red­vud, — viņš sacīja. — Vai esat pārliecināts, ka gud­rāk nebūtu brīdināt Vinklsu, pamazām atradināt jūsu dēlēnu no Hērakleoforbijas un . .. un apmieri­nāties tikai ar teorētiskiem pierādījumiem?

— Kaut pusstundiņu pavadījis mūsu bērnistabā, kad ēdiens netiek pasniegts gluži laikā, — teica Red­vuds, un viņa balsī ieskanējās satraukums, — jūs vairs tā nerunātu, Bensington. Starp citu… Jūsu doma brīdināt Vinklsu! … Nē! Paisums mūs pēkšņi ir sagrābis, un vai nu mēs baidāmies, vai nebaidā­mies, atliek vienīgi peldēt!

— Laikam gan, — piekrita Bensingtons, vērodams savu kurpju purngalus. — Jā. Atliek vienīgi peldēt. Un jūsu puisēnam vajadzēs peldēt, arī Kosara dē­liem … viņš visiem trim sācis dot Hērakleoforbiju.

Kosars vispār neatzīst nekādus vidusceļus — visu vai neko! Un viņas augstdzimtībai vajadzēs peldēt. Visiem. Mēs arī turpmāk gatavosim Ēdienu. Tāpat Kosars. Tas taču ir tikai pats sākums, Redvud. Skaidrs, ka mēs vēl daudz ko piedzīvosim. Dižus no­tikumus. Pagaidām gan vēl nespēju tos iedomāties, Redvud. Vienīgi…

Viņš rūpīgi nopētīja savus nagus. Tad kā lūgda­mies caur acenēm palūkojās Redvudā.

— Varbūt tomēr, — beidzot viņš uzdrošinājās runāt, — Keiteremam ir taisnība. Lāgiem man uzmā­cas tāda doma. Galu galā pasaulē tiks izjaukts viss samērs. Pārveidosies… Vai kaut kas vispār paliks nepārveidojies?

— Lai kas arī pārveidotos, — teica Redvuds, — ma­nam puisēnam jāsaņem Ēdiens.

Viņi izdzirdēja, ka klupdams krizdams kāds rau­šas augšā pa kāpnēm. Tad durvju spraugā parādījās Kosara galva.

— Sveicināti! — viņš sacīja un, ieraudzījis abu pētnieku noraizējušās sejas, piebilda: — Vai kas lēcies?1

Abi pastāstīja Kosaram par princesi.

— Grūts jautājums?! — viņš iesaucās. — Nekā tamlīdzīga. Viņa augs. Jūsu puisēns augs. Augs arī visi citi, kas saņems jūsu pulveri. Visi augs. Viss augs. Un kas tur sevišķs? Viss ir kārtībā. To jau pat bērns jums pateiks. Par ko jūs esat noraizējušies?

Zinātnieki mēģināja izskaidrot savu raižu iemeslu.

— Neturpināt! — Kosars iebrēcās. — Bet tas taču! … Jūs jau vairs nekā nevarat izdarīt. Un ar to arī samierinieties! Un lai Vinklss samierinās. Viss ir kārtībā. Tālab es bieži esmu brīnījies, ko gan tam Vinklsam vajag. Tagad man ir skaidrs. Ko jūs vēl gribat?

— Izjauks samēru? Protams. Apgriezis visu ar kājām gaisā? Apgriezīs. Galu galā apgriezīs un sa­grozīs visus cilvēces priekšstatus. Skaidrs kā diena. Viņi gan vēl pūlēsies šo procesu apturēt, taču ir jau nokavēts. Tāds ir viņu liktenis — vienmēr nokavēt. Turpiniet tikai savu darbu un gatavojiet pulveri, cik vien iespējams, un pateicieties dievam, ka viņš pra­tis jūs izmantot īstajā vietā.

— Bet domstarpības! — iesaucās Bensingtons.

— Un satraukums! Jūs laikam neesat pat iedomā­jies …

— Kas jūs gan esat par cilvēku, Bensington, — sacīja Kosars, — nu taisni kā tāds vārgulīgs stādiņš.

I Sīka zālīte, kas aug akmensdārzā. Prāts dots tik va­rens, ka vai bail sametas, bet domā tikai, kā savu dzī­vību vilkt. Vai, jūsuprāt, pasaule radīta tāpēc, lai ve­cas sievas to ap pirkstu tītu? Lai nu paliek, tikpat gro­zīt neko jūs vairs nevarat — turpiniet vien uzsākto.

— Laikam gan jums taisnība, — teica Redvuds.

— Pamazām …

— Nē! — skaļi iesaukdamies, Kosars viņu pār­trauca. — Nē! Taisiet savu pulveri, cik daudz vien varat un cik ātri vien varat! Izkaisiet to, kur tik spē­dami!

Kosars bija aizrāvies tiktāl, ka atļāvās pat asprā­tību. Plaši atvēzējies, viņš ar roku izvilka gaisā augšupejošu līniju, atdarinādams Redvuda līkni.

— Redvud! — viņš vēl piebilda, lai mājiens tiktu pareizi saprasts. — Dariet tikai TA!