II

Jaunākajam brālim prātā bija ienākusi lieliska ideja — vecākā brāļa atgriešanos dzīvē nosvinēt pie pusdienu galda kādā sevišķi lepnā restorānā un pēc maltītes visā krāšņumā izbaudīt iespaidus, ko spēja sniegt tālaika varietē priekšnesumi. Tas patiešām šķita slavējams plāns, kā ar šādām līksmi pasaulīgām izpriecām izkliedēt bijušā cietumnieka nelāgās do­mas, kas arvien vēl nespēja atkauties no ieslodzījumā pavadītajiem gadiem, taču šā plāna otro punktu va­jadzēja grozīt. Pusdienas viņi paēda, bet tad vecākais brālis izteica vēlēšanos, kuras piepildījums viņa prātu no drūmajām pagātnes atmiņām atbrīvošot daudz iespaidīgāk nekā jebkura visspožākā teātra iz­rāde, un proti, — viņš kvēli alkstot izkliedēt neziņu un izdibināt, kas īsti ir šis Brīnumēdiens un kādi ir Brīnumēdiena bērni — jaunā, brīnumainā milžu pa­audze, kas šķita paceļamies pāri visai pasaulei.

— Ne velna es no viņiem nesaprotu, — viņš sa­cīja. — Un tas mani kaitina.

Brālim pietika smalkjūtības, lai atteiktos no sākot­nēji iecerētajām viesmīlības izpausmēm.

— Šo vakaru mēs svinam par godu tev, manu mīļo veco zēn, — viņš teica. — Pamēģināsim iekļūt mī­tiņā, kas sapulcēsies tautas namā.

Beidzot atbrīvotajam cietumniekam laimējās iespraukties milzīgā pūlī un kaut pa lielu gabalu pa­raudzīties uz pazemo, spoži apgaismoto paaugstinā­jumu zem ērģelēm un galerijas. Ērģelnieks spēlēja kaut ko tādu, ka zālē ieplūstošās ļaužu masas gribot negribot sāka mīdīties līdzi mūzikas skaņām, bet tad spēle pēkšņi apklusa.

Bijušais cietumnieks vēl lāgā nepaguva ieņemt pie­nācīgu vietu un izstrīdēties ar kādu uzbāzīgu tipu, kas viņu bikstīja ar elkoņiem, kad parādījās Keite­rems. Viņš iznira no tumsas pašā paaugstinājuma vidū — gaužām nenozīmīgs, sīks pigmejs, un tā nu viņš tur tālumā stāvēja, šis mazais, melnais stāvs ar sārtu plankumu sejas vietā, kur skaidri varēja sa­skatīt vienīgi profilā pagriezto ērgļa degunu, — tik niecīgs un nožēlojams, ka taisni jābrīnās, kālab pūlis tādu sagaida ar gaviļu saucieniem. Gaviles sākās pēk­šņi, pieauga spēkā un pārņēma visu zāli. Kā sīkas sprikstis atsevišķu cilvēku balsis sākumā uzdzirkstīja pie paša paaugstinājuma, tad uzvirmoja vesels skaņu spiets un brāzās pāri ļaužu masām, kas stāvēja zālē un vēl centās iespraukties pa durvīm. Kā viņi auroja! Ur-rā! Ur-rā!

Taču neviens šai nepārskatāmajā pūlī nekliedza tik skaļi kā bijušais cietumnieks. Pār vaigiem viņam aumaļām plūda asaras, un viņš apklusa tikai tad, kad no bļaušanas aizrāvās dvaša. Tikai tas, kurš pusi mūža nosēdējis cietumā, spēj saprast vai kaut aptu­veni nojaust, ko nozīmē ļaut plaušām vaļu un aurot

līdz ar pūli. (Viņš pat necentās sev iestāstīt, ka sa­prot, kālab cilvēki pauž tādu sajūsmu.) Ur-rā! Ak dievs! Ur-rā!

Un tad pēkšņi viss apklusa. Keiterems uzsvērti pa­cietīgi gaidīja, kamēr viņa padotie gandrīz nedzir­dami kaut ko runāja un kārtoja dažādas nenozīmīgas formalitātes. Viņu balsis šķita skanam it kā caur lapu švīkstoņu pavasarīgi saplaukušos kokos. «Ua-ua-ua- uā…» Ko tas nozīmē? Cilvēki zālē sarunājās cits ar citu. «Ua-ua-ua-uā …» noslēpumainā dudināšana tur­pinājās. Vai tiešām tas sirmais stulbenis nekad ne­beigs? Viņu traucē? Skaidrs, kā lai netraucē?! «Ua-ua-ua-uā …» Bet vai Keiteremu varēs sadzirdēt skaidrāk?

Pagaidām vismaz var blenzt Keiteremā, kaut no tā­lienes aplūkot dižā vīra vaibstus. Šī seja viegli pade­vās zīmēšanai, un visa pasaule jau līdz apnikumam to bija izskatījusies uz petrolejas lampu cilindriem un bērnu šķīvīšiem, uz medaļām un karogiem, kas aicināja cīņā pret Brīnumēdienu, uz zīda un kokvil­nas kaklautu malām, kas tālab iemantoja Keiteremā kaklautu nosaukumu, kā arī uz veco labo cilindru oderēm, un arī tie nesa Keiteremā vārdu. Tikai viņam vien veltītas vai visas tālaika karikatūras. Keiterems attēlots jūrnieka ģērbā pie veclaicīga lielgabala, un rokās viņam deglis ar uzrakstu «Jaunie likumi pret Brīnumēdienu», bet jūras viļņos valstās atbaidošs milzu briesmonis ar uzrakstu «Brīnumēdiens», vai arī Keiterems, līdz zobiem apbruņojies, ar Svētā Jura krustu uz vairoga un bruņu cepures, nometis cimdu, uz kura rakstīts «Jaunie Brīnumēdiena lietošanas no­teikumi», izaicinādams uz divkauju gļēvulīgo milzi Kalibanu, kurš sēž mēslos pie ieejas drausmīgā alā; vai arī Keiterems kā Persejs nolaižas no debesīm, lai važās iekalto skaistuli Andromēdu (kurai uz jostas nepārprotami lasāms «Civilizācija») glābtu no der­dzīga jūras briesmoņa, kam uz neskaitāmajiem kak­liem un ķetnām rakstīts «Neticība», «Karojošā pat­mīlība», «Cietsirdība», «Kroplīgums» un tā joprojām. Taču plašo masu uztverei Keiterems vistuvāks šķita kā «Džeks Milžu Kāvējs», un tālumā tikko saredzamo sīko cilvēciņu bijušais cietumnieks iztēlē saskatīja tieši kā šo Džeku Milžu Kāvēju no pazīstamā plakāta.

«Ua-ua-ua-uā» beidzot apklusa.

Sirmais tātad ir beidzis. Kā tad, tas apsēžas. Jā! Nē! Jā! Keiterems gan! «Keiterems! Keiterems!» — atkal pāršalc zāli.

Tikai nepārskatāmā pūlī var iestāties tāds klusums, kāds sekoja juceklīgajām gavilēm. Iedomājieties vientuli tuksnesī: visapkārt valda klusums, un viņš sadzird tikai pats savu dvašu, viņš sadzird katru savu kustību, katru sīkāko dvesmiņu. Šeit vienīgais, ko sa­klausīja tūkstošiem ausu, bija Keiteremā balss — ār­kārtīgi dzidra, ārkārtīgi skaidra, kā spoža dzirksts melnā samta ietvarā. Keiteremu patiešām saklausīja. Tā vien šķita, it kā viņš runātu katram klausītājam pie auss.

Šis mazais cilvēciņš, kas, gaismas un niansēm ba­gātu, cildenu skaņu oreola ieskauts, enerģiski plātī­jās rokām, taisni vai apstulbināja brīvībā izlaisto cietumnieku; runātājam aizmugurē zālei gandrīz ne­manāmi uz paaugstinājuma sēdēja viņa atbalstītāji, bet priekšā bezgalīgais muguru un profilā pagriezto seju klaids aizturētu elpu uzmanīgi ieklausījās ik vārdā. Mazais cilvēciņš šķita uzsūcis sevī visu bez­galīgā pūļa būtību.

Keiterems runāja par mūžīgajiem cilvēces iestādī­jumiem. «Varrreni!» auroja pūlis. «Vareni! Vareni!» klusībā noteica bijušais cietumnieks. Keiterems ru­nāja par mūžseno kārtības un taisnīguma garu. «Varrreni!» auroja pūlis. «Vareni! Vareni!» līdz sirds dziļumiem aizkustināts, tiem piebiedrojās bijušais cietumnieks. Keiterems runāja par tēvutēvu viedību, par to, cik ilgu gadu gaitā veidojusies mūžsenā pār­valdes kārtība, par morālajām un sociālajām tradīci­jām, kas cilvēkiem kļuvušas par otru dabu. «Vareni!» nostenējās bijušais cietumnieks, un sajūsmas asaras plūda viņam pār vaigiem. Un tagad radušies draudi to visu noārdīt līdz pašiem pamatiem. Tikai tālab, ka pirms divdesmit gadiem trīs vīri Londonā uzskatījuši par vajadzīgu iejaukt pudelē kaut kādu neaprak­stāmu žurgu, sensenajai kārtībai un pašam svētāka­jam … Saucieni: «Nē! Nē!» Nu tad, lai viss, par ko viņš runājis, neaizietu bojā, cilvēkiem jāsakopo savi spēki, jāizbeidz jebkura vilcināšanās … Nodārdēja piekrišanas saucienu vētra. Jābeidz jebkura vilcinā­šanās un nedroši pagaidu pasākumi.

— Mēs visi esam dzirdējuši, džentlmeņi, — sauca Keiterems, — ka ir nātres, kas izaugušas par milzu nātrēm. Sākumā tās ir nātres kā jau nātres — ne­liels augs, ko ikviena stingra roka var satvert un iz­raut no zemes, bet, ja jūs šīm nātrēm ļausiet vaļu, ja jūs tikai ļausiet tām vaļu, tās augs ar tādu postošu spēku, ka beidzot vajadzēs ķerties pie cirvjiem un tauvām, vajadzēs pakļaut briesmām dzīvību un vese­lību, vajadzēs pūlēties vaiga sviedros… un cilvēki ies bojā, cirzdami šos briesmoņus, cilvēki ies bojā, cirzdami šos briesmoņus …

Kņada zālē neļāva saklausīt pēdējos vārdus, bet tad bijušais cietumnieks atkal izdzirdēja Keiteremā balsi skanam skaidri un spēcīgi:

— Lai Brīnumēdiens pats mums kļūst par mācību, ka mēs saprastu, kas šis Brīnumēdiens tāds ir… — Viņš mirkli ieturēja pauzi. — Izraujiet šo nātri no ze­mes, iekams nav par vēlu!

Viņš apklusa un stāvēja, slaucīdams lūpas.

— Patiesi vārdi! — kāds iesaucās. — Patiesāki par patiesu! — Un atkal zālē sacēlās troksnis, kas pieņē­mās spēkā, līdz šķita, ka visa pasaule uzgavilē Keite- remam…

Atbrīvotais cietumnieks beidzot iznāca no zāles aiz­kustināts līdz sirds dziļumiem, un viņa seja likās tik apskaidrota, it kā viņš tikko būtu skatījis dievišķu parādību. Tagad viņš zināja, kas notiek pasaulē, tā­pat kā to zināja visi citi cilvēki, un arī viņa domas vairs neklīda maldu ceļos. Pasaulē viņš atgriezies brīdī, kad tai sākas grūts pārejas posms, kad stei­dzami jāpieņem izšķīrējs lēmums, lai novērstu pašu ļaunāko. Arī viņam jāpiedalās šai dižajā cīņā, kā pie­klājas īstam vīram — kā pieklājas brīvam, apzinīgam savas zemes pilsonim. Skaidri kā gleznā viņš jau gara acīm skatīja pretējo spēku sadursmi. Vienā pusē šo­rīt redzētie bruņās tērpušies milži, kas nu jau viņam rādījās pavisam citādā gaismā, otrā pusē rampas uguņu ieskautais mazais cilvēciņš melnā uzvalkā, pigmejs, kas, sparīgi žestikulēdams, spalgā balstiņā izlej pārliecinošu vārdu straumi pār aizrautībā sa­stingušo pūli, Džons Keiterems — «Džeks Milžu Kā­vējs». Pienācis pēdējais brīdis visiem apvienoties, lai «izrautu nātri no zemes, iekams nav par vēlu».

Загрузка...