Dievu ēdiens

III

Kosars, plaši pazīstams būvinženieris, abus kolē­ģus sastapa turpat kāpņu telpā pie durvīm: Redvuds turēja rokās izplestu vēl gluži mitro, uz sārta papīra iespiesto avīzi, bet Bensingtons, pirkstgalos pastiepies, lasīja viņam pār plecu. Kosars bija drukns vīrs, lielie, neveiklie locekļi šķita kaut kā piekabināti pie neveiklā rumpja, seja — kā līdz galam nepabeigts kokgrebums, ko tā radītājs pametis, jau pašā sākumā saprazdams, ka nav vērts darbu turpināt. Deguns tā arī palicis pavisam stūrains, apakšžoklis izvirzījies krietni tālāk par augšžokli. Kosars elpoja šņākdams. Diez vai kāds šo vīru nosauktu par skaistuli. Ne­paklausīgie mati slējās taisni kā sari, balss, ko viņš lika lietā samērā reti, skanēja spalgi un it kā gau­žām aizvainoti. Mugurā viņam kā vienmēr bija pe­lēks uzvalks, galvā — zīda cilindrs. Ar vareno sar­kano ķepu parakņājies bezgalīgajā bikšu kabatā, viņš samaksāja važonim un elsdams pūzdams apņē­mīgi rāpās pa kāpnēm augšup, kā Jupiters zibens šautru sagrābis dūrē to pašu uz sārtā papīra iespiesto avīzi.

— Un Skiners? — nepamanījis Kosaru, tieši tobrīd jautāja Bensingtons.

— Par Skineru nav ne vārda, — atbildēja Red­vuds. — Noteikti apēsti. Abi divi. Kaut kas šaus­mīgs … Pagaidiet! Kosar!

— Jūsu roku darbs? — vicinādams avīzi, iebrēcās Kosars.

— Kālab jūs tam nedarāt galu? — viņš tincināja.

—■ Nespējat, velns jūs parāvis! — spiedza Kosars.

■— Ak, nopirkt gribat? — viņš jau auroja. — Stul­bums gatavais! Labāk dedziniet nost! Tā jau es do­māju, ka neko citu no jums nesagaidīšu. Ko tagad darīt? To, ko es jums sacīšu.

— Jūs? Skaidrs, ka jūs! Iedomājieties tikai! Tūlīt pat skrieniet pie ieroču meistara. Pēc kā? Pēc šaute­nēm. Jā, jā, viena pati darbnīca tikai te tuvumā ir. Nopērciet astoņas šautenes. Jā, jā, šautenes. Nē, ziloņu medībām domātās neder. Pārāk lielas. Armijas šautenes arī neder — pārāk mazas. Sakiet, ka jā­šauj … jāšauj bullis. Sakiet, ka dosieties bifeļu me­dībās . .. Skaidrs? Ko? Žurkas? Nē, no dieva puses, kā lai viņš to saprastu? … Tāpēc, ka jums vajag astoņas. Nopērciet arī krietni daudz patronu. Tā ka neatstieptu šautenes bez patronām! Nē! Sakraujiet yisu kebā un laidiet prom uz.. . pag, kur tas bija? Ēršotā? Tātad uz Čeringkrosas staciju. Ir viens vil­ciens … Vārdu sakot, pirmais vilciens, kas atiet pēc diviem. Ceru, ka ar to jūs galā tiksiet. Brīnišķīgi! Atļauja? Ieejiet pastā, paņemiet astoņas atļaujas, kas tur liels! Atļauju lietot šauteni, lieciet aiz auss! Šau­teni, nevis medību bisi. Kālab? Tās taču ir žurkas, dievs žēlīgais!

Un tagad klausieties jūs, Bensington. Vai telefons jums ir? Labi. Es piezvanīšu pieciem saviem puišiem īlingā. Kādēļ pieciem? Tādēļ, ka tā vajag, skaidrs?

Kurp jūs iesiet, Redvud? Pēc cepures? Blēņas! Ņe­miet manējo! Šautenes jums vajadzīgas, dārgais,

šautenes, nevis cepures. Nauda ir? Pietiks? Brīniš­ķīgi. Nu, tad uz drīzu tikšanos!

Kur ir telefons, Bensington?

Bensingtons paklausīgi pagriezās un veda Kosaru sev līdzi.

Kosars izrunāja, kas runājams, un nolika klausuli.

— Tātad pie lapsenēm ari vēl jāķeras, — viņš sa­cīja. — Tur noderēs sērs un salpetris. Pilnīgi droši. Un ģipsis. Jūs taču esat ķīmiķis. Kur varētu nopirkt sēru maisos — vairākas tonnas? Kādai vajadzībai? Ak kungs dievs, stāvi man klāt! Tak jau lai izsvēpētu pūžņus, skaidrs? Sērs laikam noderēs, ko? Jūs taču esat ķīmiķis. Sērs laikam ir pats labākais, ko?

— Jā, laikam gan sērs.

— Nekas labāks nav? Lai notiek! Jūsu darīšana. Labi. Sagādājiet sēru, cik daudz vien varat… un salpetri, lai pamatīgāk deg. Uz kurieni sūtīt? Uz Če- ringkrosu. Tūliņ pat. Uzraugiet, lai viss tiek izdarīts, kā nākas. Un pats brauciet līdzi. Kas vēl būtu?

Viņš mirkli pārdomāja.

— Ģipsis … vienalga, kāds … aizspundēsim pūž­ņus … izejas … saprotat? To es labāk uzņemšos pats.

— Cik daudz?

— Cik daudz … kā?

— Sēra.

— Tonnu. Skaidrs?

Ar trīcošu roku Bensingtons apņēmīgi uzbīdīja acenes ciešāk uz deguna.

— Saprotu, — viņš strupi noteica.

— Skaidra nauda jums ir? — apjautājās Kosars. — Pie joda čekus! Varbūt jūs tur nepazīs. Maksājiet skaidrā. Bez šaubām. Kur atrodas jūsu banka? Labi. Pa ceļam iegriezieties tur un paņemiet četrdesmit mārciņas — banknotēs un zeltā.

Atkal mirklis pārdomām.

— Ja mēs gaidīsim, lai pie šā darba ķeras oficiālas iestādes, visa Kentas grāfiste izputēs lupatu lēve­ros, — sacīja Kosars. — Vai vēl kas nav pateikts? Nē, viss ir kārtībā! Nu tad aiziet!

Viņš izstiepa roku, mādams kebam, kas labprāt paklausīja aicinājumam («Brauksim, ser?» jautāja važonis. «Ko gan citu,» attrauca Kosars), un Ben­singtons, vēl aizvien tāpat ar kailu galvu, notuntulēja pa kāpnēm un jau grasījās rāpties kebā.

— Redziet, — viņš teica, uzlicis roku uz ratu pār­klāja, un pameta bažīgu skatienu sava dzīvokļa lo­gos, — vajadzētu pateikt māsīcai Džeinai…

— Paspēsiet pasacīt, kad pārbrauksiet mājās, — at­bildēja Kosars un ar vareno ķepu iestūma Bensing- tonu no mugurpuses kebā …

— Prātīgi zēni, — noburkšķēja Kosars, — bet paši itin neko neuzdrīkstas. Māsīca Džeina, ko tu neteiksi! Zinu jau. Pie joda šitās māsīcas Džeinas! Visa zeme no tādām kā apsēsta. Laikam gan visu nakti, sasodīts, vajadzēs uzmanīt, lai abi dara to, kas jādara, kaut gan paši it labi zina, kas darāms. Brīnums, kas šos tādus pataisa — zinātne vai māsīca Džeina, vai sazin kas vēl?

Kosars meta mieru šai neatrisināmajai problēmai, domīgi ielūkojās pulkstenī un nosprieda, ka laika atliks tieši tik daudz, lai ieskrietu restorānā un kaut ko iekostu, iekams dosies meklēt ģipsi, lai vestu to uz Čeringkrosas staciju.

Vilciens atgāja piecas minūtes pēc trim, un Če- ringkrosā Kosars ieradās bez ceturkšņa trijos un tūdaļ ieraudzīja Bensingtonu sirdīgi strīdamies ar diviem policistiem un smago ormani, bet Redvuds bagāžas glabātavā pūlējās noskaidrot, kas darāms, lai nogādātu vilcienā munīciju. Visi ierēdņi izlikās

neko nezinām un neko nespējam, kā jau tas parasts Dienvidaustrumu dzelzceļa dienestā, kad cilvēks stei­dzas un viņam kaut kas ir jānoskaidro.

— Žēl, ka nevar apšaut visus šos muļķus un no­līgt jaunus ierēdņus, — nopūzdamies sūrojās Kosars.

Taču laiks bija pārāk ierobežots, lai uzņemtos tik kardinālus pasākumus, un tādēļ viņš neielaidās sīku­mainos strīdiņos, bet no tumša kakta izvilka kādu vīru, kas varbūt bija pats stacijas priekšnieks, un, sagrābis nabadziņu aiz rokas, apstaigāja visu staciju un deva rīkojumus tā vārdā, līdz visi astoņi vīri un visa bagāža bija iekrauta, vilciens uzņēmis gaitu, un tikai tad nabaga ierēdnis beidzot apjauta, ka pār­kāpta dzelzceļa vissvētā kārtība un priekšraksti.

— Kas tas tāds bija? — glaudīdams no Kosara smagā tvēriena atbrīvojušos roku, apvaicājās amat­persona un sarauktām uzacīm pasmaidīja.

— Viens īsts džentlmenis, ser, — atbildēja kāds no nesējiem, — kas gan cits. Visa viņa kompānija aizbrauca pirmajā klasē.

— Lai kas šie vīri būtu, esam laimīgi tikuši no tiem vaļā, — apmierināti noteica augstā amatpersona, vēl joprojām berzēdams saspiesto dilbu.

Un, samiedzis pie dienas gaismas nepieradušās acis, viņš lēnā garā atgriezās cildenajā vientulībā, kur Čeringkrosas augstākā priekšniecība patveras no vulgārā pūļa uzmācības, un arvien vēl smaidīja pats par saviem pēkšņajiem enerģijas uzplūdiem. Tīrais nieks, ka roka negribēja lāgā locīties, to atsvēra prieks par paša negaidīti atklājušos rosīgumu. Kaut viņa rīcību būtu pavērojis kāds no šiem sasodītajiem kabinetā tupētājiem, kas to vien zina kā kritizēt savus padotos!

Ap pulksten pieciem pēcpusdienā Kosars, šis ap­brīnojamais cilvēks, gandrīz bez jebkādas manāmas steigas Eršotā bija savācis visu, kas vajadzīgs cīņai ar dumpīgajiem milzeņiem, un jau atradās ceļā uz Hiklijbravu. Eršotā viņš bija nopircis divas mucas petrolejas un vienu vezumu sausu žagaru, bet no Londonas bija pienākuši vairāki lieli maisi ar sēru, astoņas šautenes ar patronām, trīs bises ar skrotīm lapseņu apšaušanai, cirvis, divas grieznes, cērte un trīs lāpstas, divi virves rituļi, kaste ar alu, sodu un viskiju, divpadsmit duču turziņu ar žurku indi un pārtikas krājumi trim dienām. Visu šo mantību Kosaram veikli izdevās sabāzt ogļu ratos un siena vezumā, vienīgi šautenes un patronas vajadzēja pa­slēpt zem sēdekļa «Pie sarkanā lauvas» noīrētajā ekipāžā, ar kuru brauca Redvuds un pieci izmeklēti spēkavīri, kas, Kosara aicināti, bija ieradušies no īlingas.

Kosars savus darījumus nokārtoja nesatricināmā mierā, lai gan visa Ēršota bija sacelta kājās aiz bai­lēm no žurkām un braucēji prasīja bargu samaksu. Veikali bija slēgti, uz ielām nemanīja nevienas dzī­vas dvēseles, un, kad Kosars dauzījās pie durvīm, tirgotāji uzdrošinājās pavērt tikai logus. Taču Ko­sars izlikās, it kā šādas sarunas pa logiem būtu pati parastākā veikalniecisko darījumu metode. Galu galā viņi abi ar Bensingtonu «Pie sarkanā lauvas» sada­būja divričus un vaļēju ekipāžu, ar ko panākt jau iepriekš aizsūtīto bagāžu. Ogļu ratus un siena ve­zumu viņi apdzina pie pirmajām krustcelēm un tādē­jādi Hiklijbravā ieradās pirmie.

Iemiedzis šauteni starp ceļgaliem, Bensingtons sē­dēja divričos blakus Kosaram un nespēja vien attap­ties no brīnumiem. Viss, ko viņi darīja, — tā vismaz ipgalvoja Kosars, — bez šaubām, bija pats par sevi saprotams, tikai… Anglijā reti kāds dara to, kas būtu pats par sevi saprotams. Bensingtons nopētīja blakus sēdētāju no kājām līdz pat rokām, kas cieši lurēja grožus. Kosars acīmredzot nekad agrāk pats nebija ticis pie grožiem, tāpēc izraudzījās, tā sakot, vismazāko pretestību un laida pa ceļa vidu, jo šāda braukšana, lai arī neparasta, tobrīd viņam šķita pati par sevi saprotama.

«Kālab mēs visi nedarām to, kas liekas pats par sevi saprotams?» prātoja Bensingtons. «Cik tālu gan tad aizkļūtu pasaule! Kāpēc, piemēram, es pats ne­daru daudz ko tādu, kas man šķiet pareizi… un ko es labprāt gribētu darīt. Vai tiešām visi cilvēki ir tādi, vai arī tā ir tikai mana īpatnība!» Viņš iegrima neizdibināmās pārdomās par cilvēka gribu. Viņš prā­toja par neskaitāmajiem sīkumiem, no kā veidojas ikdienišķā dzīve, un pretstatīja tiem vienkāršos un reizē skaidri saprotamos darbus — tos dižos un sir­dij tīkamos darbus, kas cilvēkiem būtu paveicami, ja ceļā nestātos kaut kādi neticami spēki, kas it kā sasien rokas. Māsīca Džeina? Bensingtons saprata, ka arī māsīcai Džeinai šeit ir sava negrozāma, prā­tam grūti aptverama nozīme. Kālab mums galu galā jāēd, jādzer, jāguļ, jāpaliek neprecētiem, jādodas šurp un jāatturas no došanās turp tikai aiz cieņas pret māsīcu Džeinu? Māsīca Džeina pārvērtās kaut kādā simbolā, joprojām palikdama prātam neaptve­rama! …

Pēkšņi Bensingtona skatienu saistīja pakāpiens pie žoga un taciņa pāri laukiem, atsaukdama atmiņā kādu citu, sen pagājušu dienu, kad viņš no Ēršotas devās uz izmēģinājumu fermu apraudzīt milzu cā­ļus…

Liktenis izspēlējis savu kārtējo joku.

— Nu, nū, — sacīja Kosars. — Kusties veicīgāk!

Bija karsta vasaras pēcpusdiena, nejuta ne mazā­kās vēja dzesmiņas, un ceļus klāja bieza putekļu kārta. Reti kur manīja kādu cilvēku, tikai brieži aiz parka iežogojuma, neviena netraucēti, rāmi plūca zāli. Gandrīz pie pašas Hiklijbravas viņi ieraudzīja pāris milzu lapseņu apšķibījam ērkšķogu krūmu, bet mazliet tālāk vēl viena briesmone lodāja gar pārti­kas veikala durvju priekšu, meklēdama kādu spraugu, pa kuru ielīst iekšā. Aiz loga tikko saska­tāms vīdēja pats veikalnieks — ar senlaicīgu putnu šaujamo bisi rokās viņš vēroja lapsenes rosīšanos. Kučieris apturēja ekipāžu pie «Jautrajiem lopu dzi­nējiem» un paziņoja Redvudam, ka savu ir padarījis. Viņa pārliecībai pievienojās arī siena vezuma un ogļu ratu kučieri. Taču ar to vēl jautājums netika izsmelts — visi vienprātīgi atteicās dot zirgus tālā­kam braucienam.

— Šiten tās lielās žurkas ir kā mestas uz zir­giem, — vienā laidā atkārtoja ogļu ratu važonis.

Kosars mirkli apsvēra radušos situāciju.

— Izkraujiet mantas no ekipāžas, — viņš sacīja, un viens no algotņiem — garš, gaišmatains, nosmu­lētās drānās ģērbies mašīnists paklausīja viņa pa­vēlei.

— Pasniedziet man bisi, — rīkoja Kosars.

Tad viņš piegāja pie vezumniekiem.

— Jūs mums vairs neesat vajadzīgi, — viņš sacīja. — Taču varat teikt, ko gribat, zirgus mēs tomēr paturēsim.

Važoņi jau gribēja uzsākt strīdiņu, bet Kosars ne­kādās runās neielaidās.

— Ja jūs mēģināsiet mūs kavēt ar varu, es aizstā­vēšos un ielaidīšu jums lādiņu stilbos. Zirgi paliks pie mums.

Ar to pašu viņš uzskatīja incidentu par izbeigtu.

— Kāp augšā siena vezumā, Flek, — viņš pavē­lēja mazam, druknam, stiegrainam vīrelim. — Un tu, Būn, brauksi ar ogļu ratiem.

Abi kučieri devās uzbrukumā Redvudam.

— Jūs savu pienākumu esat izpildījuši, saimnieki jums neko nevarēs pārmest, — sacīja Redvuds. — Palieciet šeit, ciemā, kamēr mēs atgriezīsimies. Neviens jūs nevainos, jo cilvēki redzēja, ka mums ir ieroči. Mēs nepavisam negribam būt netaisni pret jums, ne arī lietot varu, taču neko darīt — esam spiesti. Ja ar zirgiem kaut kas atgadīsies, nebaidie­ties, es samaksāšu.

— Pilnīgi pareizi, — piekrita Kosars, lai gan pats reti kādam ko solīja.

Ekipāžu viņi atstāja turpat, un tie, kam nevaja­dzēja turēt grožus, tālāk devās kājām. Katram pār plecu bija pārmesta šautene. Šāds ērmots gājiens uz Anglijas zemes ceļiem laikam gan nebija pieredzēts, drīzāk tas piederētos jenkijiem tais senajos zelta laikos, kad tie devās uz Rietumiem uzbrukumā indiāņiem.

Viņi devās pa ceļu uz priekšu, līdz sasniedza kalna kori, no kurienes pār žogu skatienam pavērās izmē­ģinājumu ferma. Turpat kalna galā jau stāvēja vai­rāki vīri ar pāris šautenēm — viņu vidū bija arī abi Falčeri, bet viens — iebraucējs no Meidstonas, nostājies pārējiem priekšā, ar binokli vēroja fermu.

Visi pagriezās un cieši nopētīja Redvuda vīrus.

— Vai ir kādi jaunumi? — jautāja Kosars.

— Lapsenes tik skraidelē šurp un turp, — sacīja vecais Falčers. — Nevar saskatīt, vai tās kaut ko stiepj ar' vai ne.

— Mežvītenis jau izstiepies starp priedēm, — sa­cīja vīrs ar binokli. — Šorīt to vēl tur nemanīja. Aug taisni acīm redzami.

Viņš izvilka no kabatas mutautiņu un lēni un rū­pīgi notīrīja binokļa stiklus.

— Jūs laikam domājat doties uz turieni, — Skel- mersdeils uzdrošinājās izteikt savas domas.

— Vai jūs nāksiet līdzi? — apjautājās Kosars.

Skelmersdeils acīm redzami vilcinājās ar atbildi.

— Esam nolēmuši strādāt visu nakti.

Skelmersdeils nosprieda, ka nav vērts riskēt.

— Vai žurkas ir manītas? — vaicāja Kosars.

— Šorīt viena lodāja gar priedēm — laikam dze­nāja trušus.

Kosars pielika soli, lai panāktu savējos.

Pats savām acīm ieraudzījis izmēģinājumu fermu, Bensingtons tikai tagad spēja īsti novērtēt Dievu ēdiena spēku. Pirmajā mirklī šķita, ka māja ir ma­zāka, nekā viņš to atcerējās, — daudz, daudz ma­zāka; nākamajā mirklī viņš saprata, ka viss, kas aug starp māju un priežu silu, ir kļuvis nesalīdzināmi lielāks. Nojumi virs akas tikko varēja saskatīt kriet­nas astoņas pēdas garās zāles kumšķos, bet mežvī- tenis bija apvij ies ap skursteni un slēja asās stīgas tieši debesīs. Tā ziedi kā spilgti dzelteni traipi parā­dījās skatienam vai no veselu jūdzi liela attāluma. Resna, zaļa tauva tinās ap milzīgo cāļu dārza stiepļu aizžogu un bija aizmetuši lapu vītes līdz tuvējām priedēm, aptīdamās ap to stumbriem. Aiz ratnīcas sazēlusī nātru kaudze sniedzās priedēs gandrīz līdz pusstumbra augstumam. Jo tuvāk fermai viņi gāja, jo vairāk paši sev šķita kā punduri pie leļļu namiņa, kas pamests kādā nolaistā milžu dārza stūrī.

Lapseņu pūžņos viņi vēroja nemitīgu rosīšanos. Melnu ēnu spiets karājās gaisā virs rūsganā pakalna aiz priežu pudura, un lāgu lāgiem kāda lapsene zibe­nīgi uzšāvās debesīs un, brīdi lidinājusies, metās virsū medījumam. Lapseņu zumzēšanu varēja sa­dzirdēt nepilnas jūdzes attālumā no izmēģinājumu fermas. Viena dzeltenmelni svītrotā briesmone metās vīriem pakaļ un brīdi palika planējam gaisā un vē­roja viņus ar milzīgajām fasetacīm, taču, Kosara neveiksmīgā šāviena izbiedēta, tūdaļ atkal aizlidoja. Pa labi kādā lauka stūrī vairākas lapsenes lodāja pa apgrauztiem kauliem — tas bija viss, kas palicis pāri no jēra, kuru žurkas bija atstiepušas no Hakstera fermas. Jo vairāk viņi tuvojās šiem dīvainajiem ra­dījumiem, jo nemierīgāki kļuva zirgi. Neviens no braucējiem īsti neprata valdīt grožus, tādēļ katram vezumam pielika vēl pa vīram, kas palīdzēja zirgus noturēt un uzmundrināt ar uzsaucieniem.

Kad viņi piegāja pie mājas, neviena žurka nekur nebija manāma, visapkārt valdīja miers un klusums, tikai no lapseņu pūžņa puses dzirdēja lāgiem ska­ļāku, lāgiem klusāku zumzēšanu.

Zirgus ieveda sētsvidū, un viens no Kosara vīriem, ieraudzījis durvis atvērtas — vidus posms tām bija izgrauzts —, iegāja mājā. Labu brīdi neviens viņa prombūtni nemanīja, jo visi bija aizņemti ar petro­lejas mucām un, tikai kad atskanēja šāviens un no­svilpa lode, vīri attapās, ka viens no viņiem pazudis. «Blīkš, blākš!» norībēja pa abiem stobriem, un pirmā lode izskrēja cauri sēra mucai, izsita no tās dēlīti un gaisā nokūpēja dzelteni putekļi. Redvudam ierocis atradās šaušanas gatavībā, un viņš blieza virsū kaut kam pelēkam, kas pašāvās garām. Paguvis saskatīt žurkas plato pakaļpusi, garo, zvīņaino asti un pakaļ­kāju slaidās pēdapakšas, viņš izšāva no otra stobra. Vēl viņš redzēja, ka nezvērs, mezdamies gar stūri, nogāž no kājām Bensingtonu.

Tad krietnu brīdi visi šāva, ko mācēdami. Trīs mi­nūtes izmēģinājumu fermā ikviena dzīvība bija bries­mās un šauteņu blīkšķi tricināja gaisu. Redvuds, nelikdamies gar Bensingtonu ne zinis, metās žurkai

pakal, bet tad nokrita garšļaukus, jo kādas citas ro­kas raidīta lode izgāza sienu un pār Redvudu nobira ķieģeļu drumslas, kaļķi, ģipsis un satrūdējušu dēļu skaidas.

Redvuds attapās, sēdēdams zemē ar asinīm notrai­pītām rokām un muti, un visapkārt valdīja dziļš klusums.

Tad no mājas atskanēja apslāpēta balss:

— Ak tu traks!

— E-hē-ē! — iesaucās Redvuds.

— E-ē! — atbildēja balss.

Un piebilda:

— Vai to vellu piebeidzāt?

Redvuds pēkšņi sajuta pienākumu pret draugu.

— Vai misters Bensingtons ir ievainots? — viņš jautāja.

Cilvēks mājā nevarēja lāgā sadzirdēt.

— Neviens nav vainīgs, ja neesmu trāpījis, — at­bildēja balss no mājas.

Redvudam atausa gaisma, ka viņš pats sašāvis Ben­singtonu. Viņš aizmirsa skrambas uz sejas, piecēlās un devās atpakaļ, bet Bensingtons vēl arvien sēdēja zemē un berzēja plecu. Viņš raudzījās pāri acenēm.

— Sadevām gan šai tā krietni, Redvud, — viņš sacīja un piebilda: — Mēģināja pārlēkt pāri un no­gāza mani no kājām. Bet tad es bliezu no abiem stobriem un… nē, nudien! — kā gan tas ķēris man plecā?

Durvīs parādījās vēl viens vīrs.

— Es tai trāpīju krūtīs un sānos, — viņš sacīja.

— Kur ir mūsu vezumi? — vaicāja Kosars, pēkšņi iznirdams no milzu mežvīteņa biezokņa.

Redvudam par lielu pārsteigumu, noskaidrojās, ka, pirmkārt, neviens nav nošauts un, otrkārt, ogļu rati un siena vezums aizrauti kādus piecdesmit jardus uz

priekšu un, riteņiem saķeroties, palikuši stāvam Ski- nera sakņu dārzā, kur viss saaudzis un sapinies juku jukām. Te nu zirgi tālāk vairs nav spējuši ratus pa­vilkt. Pusceļā līdz vezumiem uz ceļa dzeltenu putekļu mākonī gulēja skautā sēra muca. Redvuds parādīja to Kosaram un devās turp.

— Vai kāds ir redzējis, kur palika žurka? — soļo­dams līdzi Redvudam, sauca Kosars. — Vienreiz es tai trāpīju starp ribām, bet otrreiz tieši purnā, kad tā pagriezās pret mani.

Kamēr viņi pūlējās atbrīvot iestrēgušos riteņus, pienāca vēl divi vīri.

,— Es to piebeidzu, — sacīja viens.

— Vai dabūjāt rokā? — vaicāja Kosars.

— Džims Beitss to atrada aiz žoga. Es spēru tieši virsū, kad tā izskrēja no stūra… Taisni aiz lāpsti­ņas …

Kad viss bija kaut cik savests kārtībā, Redvuds gāja apskatīt milzīgo, bezveidīgo žurkas līķi. Bries­mone gulēja uz sāniem, mazliet saliekusies. Asie grauzējas zobi rēgojās virs nošļauptā apakšžokļa, un purns tālab izskatījās gan nelāgi alkatīgs, gan arī nespēcīgs un nožēlojams. 2urka nelikās ne nikna, ne bīstama. Priekškājas šķita kā izstīdzējušas, novājē­jušas rokas. Katrā kakla pusē rēgojās pa gluži apa­ļam caurumiņam ar apsvilušām maliņām, bet citādi žurka likās pilnīgi neskarta. Redvuds kādu brīdi iegrima domās par šo jautājumu.

— Acīmredzot bijušas divas žurkas, — viņš bei­dzot sacīja, iedams projām.

— Jā gan. Un tā, kurai visi trāpīja, droši vien aizbēgusi.

— Esmu pārliecināts, ka jau mans šāviens vien …

Kāda mežvīteņa lapu vīte, nododamās tiem noslē­pumainajiem meklējumiem pēc droša balsta, bez kura neviena stiga nevarētu pastāvēt, liegi pieskā­rās Redvuda kaklam, un viņš steigšus paspēra soli sānis.

«Z-z-z-z-z-z,» vēl arvien zumzēja no tālajiem lap­seņu pūžņiem.