Dievu ēdiens

III

Vairākkārt novirzījušies gan uz vienu, gan otru pusi, izstaigājuši stāvus kāpumus, viņi beidzot no­nāca klintīs izveidotā līdzenā laukumā, no kura pār­redzama bija gandrīz visa plašā patvertne un kur Redvudu varēja sadzirdēt ikviens no klātesošajiem. Milži jau bija sapulcējušies lejā un visapkārt arēnai, cits augstāk, cits zemāk, un gaidīja, kādu vēsti viņiem pateiks Redvuds. Kosara vecākais dēls stāvēja augšā vaļņa malā, vērodams starmešu apgaismoto apkārtni, jo viņš baidījās, ka Keiterema vīri var pārkāpt pa­mieru. Tos divus milžus, kas gandrīz kaili darbojās gar lielo aparātu telpas stūrī, apgaismoja ēzes at­blāzma, un arī viņi pagriezās pret Redvudu, tomēr ne mirkli neizlaizdami no acīm dzelzs lējumu, kas pra­sīja pastāvīgu uzmanību. Zibsnīgajos gaismas uzlies­mojumos pat šos vīrus, kas stāvēja tik tuvu, Red­vuds nespēja skaidri saskatīt, bet tālākie pavisam pa­gaisa puskrēslā. Viņi iznira no bezgalīgām tumsas dzīlēm un pēc brīža atkal tanīs pazuda. Milži centās iedegt patvertnē iespējami mazāk gaismas, lai sav­laicīgi pamanītu ienaidnieka spēkus, ja tie pa tumsu iedomātos nākt uzbrukumā.

Lāgu lāgiem kāda nejauša gaismas atblāzma izrāva no tumsas vienu vai otru milžu grupu, un tad varēja redzēt, ka sanderlendiešu apģērbs darināts no metāla plāksnītēm, bet citi atbilstoši saviem dzīves apstāk­ļiem ģērbušies no ādas šūdinātos vai no virvēm un stieplēm austos tērpos. Milži sēdēja vai stāvēja, atbal­stījušies pret dažādajām mašīnām un ieročiem, kas bija tikpat vareni kā viņi paši, un, kad nejaušs gais­mas stars pārslīdēja viņu sejām, acis raudzījās cieši un apņēmīgi.

Redvuds jau gribēja teikt pirmos vārdus, bet tomēr klusēja. Tad, pēkšņā uguns uzliesmojumā ieraudzījis sev pievērsto dēla seju ar maigiem un spēcīgiem vaibstiem, viņš atguva runas spējas, un viņa balss pārskanēja bezdibeni, aizsniegdama it visus klāteso­šos, lai gan viņš it kā uzrunāja tikai savu dēlu.

— Mani sūta Keiterems, — viņš sacīja. — Šis cil­vēks grib, lai paziņoju jums viņa noteikumus.

Redvuds apklusa.

— Zinu, ka šie noteikumi nav pieņemami; tagad, kad redzu jūs šeit sapulcējušos, es saprotu, ka tie nav pieņemami, taču es apsolījos jums tos paziņot, jo gribēju redzēt jūs visus … un savu dēlu. Vēlreiz … gribēju redzēt savu dēlu …

— Sakiet, kādi ir šie noteikumi, — ierunājās Ko­sars.

— Tātad Keiterems izvirza šādus noteikumus. Viņš grib, lai jūs atstājat šo zemi un dzīvojat savrup…

— Kur?

—• Viņš pats to nezina. Kaut kādā tālā pasaules malā jums piešķirs plašu zemes apgabalu … Un jūs vairs nedrīkstēsiet gatavot Dievu ēdienu, nedrīkstē­siet laist pasaulē bērnus, savu mūžu varēsiet nodzī­vot pēc pašu prāta, bet līdz ar jums beigsies arī milžu ģints.

Redvuds atkal apklusa.

— Vai tas ir viss?

—• Viss.

Iestājās mēms klusums. Tumsa, kas ietina milžus, šķita domīgi nolūkojamies Redvudā.

Kāds pieskārās profesora elkonim — Kosars viņam sniedza krēslu, kas izskatījās kā rotaļlieta starp šeit sakrautajiem milzu rīkiem. Redvuds apsēdās, sakrus­toja kājas, tad pārmeta vienu kāju pāri otrai un nervozi satvēra plaukstās zābaku, jo jutās tik sīks un nedrošs šai vietā, kur visi to varēja apskatīt.

Tad ierunājās kāda balss, un Redvuds atkal aiz­mirsa sevi.

— Jūs dzirdējāt, brāļi, — skanēja no tumsas.

Un kāda cita balss atbildēja:

— Jā, mēs dzirdējām.

— Un kāda būs mūsu atbilde?

— Keiteremam?

— Mūsu atbilde būs — nē!

— Un kas notiks pēc tam?

No jauna labu bridi valdīja klusums.

Tad kāda balss ierunājās:

— Šiem cilvēkiem ir taisnība. Tas ir, taisnība no viņu viedokļa. Viņiem bija taisnība, kad viņi iznīci­nāja visu, kas izauga lielāks nekā parasti, — gan dzīvniekus, gan augus, gan visu citu, kas šķita pārāk liels. Viņiem bija taisnība, kad viņi mēģināja apkaut mūs. Viņiem ir taisnība tagad, kad viņi prasa, lai mēs neprecamies ar sev līdzīgām būtnēm. No sava vie­dokļa viņiem patiešām ir taisnība. Viņi saprot — nu pienācis laiks arī mums to saprast —, ka pasaulē vienlaikus nevar dzīvot punduri un milži. Keiterems nemitēdamies to atkārto aizvien no jauna, skaidri un gaiši paziņodams, ka pasaule var piederēt vai nu vi­ņiem, vai mums.

Atkal iestājās ilgs klusums.

—Un mums tātad atliek vienīgi iet nāvē?

— Pasargi, dievs!

— Tad varbūt jāmirst viņiem?

— Varbūt viņiem jāmirst?

— Nē.

— Bet to taču Keiterems saka! Viņš grib, lai mes nodzīvojam savu mūžu, nomirstam cits pēc cita, ka­mēr dzīvs paliks vairs tikai viens milzis, un arī tas beidzot nomirs, tad viņi varēs izcirst visus milzu augus, apkaut milzu dzīvniekus, izdedzināt pēdējās Dievu ēdiena paliekas … uz mūžīgiem laikiem iznī­cināt kā mūs, tā pašu Dieva ēdienu. Un tad punduru pasaule jutīsies drošībā. Viss ieies agrākajās sliedēs, ne no kā nebaidīdamies viņi varēs dzīvot savu pun­duru dzīvīti, rādīt cits citam punduru krietnumu un nodarīt cits citam punduru ļaunumu, viņiem varbūt pat izdosies radīt jaunu zelta laikmetu, kur nebūs

vairs karu, nebūs pārapdzīvotības, padarīt visu pa­sauli par vienu vienīgu, milzu pilsētu, kur viņi paši nodosies punduru mākslām un pielūgs cits citu, līdz kamēr zeme sastings ledū…

Patvertnes stūrī dārdēdama nogāzās dzelzs sloksne.

— Brāļi, mēs zinām, kas mums darāms.

Starmešu gaismas uzliesmojumā Redvuds ierau­dzīja jaunās, nopietnās sejas pievēršamies viņa dē­lam.

—Mēs esam iemācījušies veikli gatavot Dievu ēdienu.

Viegli mums izdosies pagatavot to visas pasaules vajadzībām.

— Tu domā, brāli Redvud, — no tumsas atskanēja kāda balss, — ka mēs to gatavosim, lai būtu ko ēst mazajiem cilvēciņiem.

— Kas cits mums atliek?

— Mūsu nav pat pussimta, bet viņu ir miljoni.

— Taču mēs noturēsimies.

— Pagaidām.

— Ja dievs vēlēs, noturēsimies arī turpmāk.

— Jā. Taču padomā, ka daudzi vēl kritīs.

Pievienojās vēl kāda balss.

— Kritīs, jā… — sacīja šī balss. — Bet padomā­jiet par tiem, kas vēl tikai nāks pasaulē …

— Brāļi, — vēlreiz ierunājās jaunais Redvuds, — kas cits mums atliek — tikai cīnīties, un, ja mēs vi­ņus sakausim, liksim, lai ēd Dievu ēdienu! Tad viņi vairs nespēs pretoties un būs spiesti to ēst. Bet tagad iedomāsimies, kas notiktu, ja mēs atteiktos no sava likteņa un pieņemtu šo neprātu, ko mums piedāvā Keiterems! Iedomāsimies kaut brīdi! Iedomāsimies, ka mēs nomāktu dižās tieksmes, kas rosina mūsu rī­cību, ka mēs kļūtu neuzticīgi tam, ko mūsu labā pa­veikuši mūsu tēvi, ko esi veicis tu, tēt, — un, kad si­tīs mūsu stunda, aiziesim nebūtībā, neatstādami ne pēdas! Kas notiks pēc tam? Vai šī mazā pasaulīte vairs spēs būt tāda kā agrāk? Viņi var cīnīties pret to lielo, kas mīt mūsos, jo mēs tomēr esam cilvēku bērni, bet vai viņi spēj to uzvarēt? Pat ja viņi iznīci­nātu mūs visus līdz pēdējam, kas notiktu pēc tam? Vai ar to viņi izglābtos? Nē! Jo lielums nav meklē­jams tikai mūsos, tas nav meklējams tikai Dievu ēdienā, tas ir kļuvis it visam par pamatu! Lielums iemīt jau pašā esamības dabā, lielums ir laika un iz­platījuma daļa. Augt un tikai augt — no pirmā līdz pēdējam eksistences brīdim —, tāds ir dzīvības likums. Vai ir vēl kāds cits likums?

— Palīdzēt citiem.

— Palīdzēt, lai augtu citi. Tas nozīmē augt pašiem. Ja mēs nepalīdzam citiem palikt uz vietas …

— Viņi cīnīsies, cik spēka, lai mūs pieveiktu, — kāds ierunājās.

Un cits piebilda:

— Kas tad notiks?

— Viņi cīnīsies, — piekrita jaunais Redvuds. — Ja mēs nepieņemsim šos noteikumus, nav šaubu, ka viņi cīnīsies. Ceru pat, ka viņi neslēps savu nodomu cī­nīties. Ja viņi pēc visa piedāvātu mums mieru, tas nozīmētu, ka mūs grib pārsteigt negaidot. Nemaldi­niet sevi, brāļi; šā vai tā, viņi noteikti cīnīsies. Karš ir sācies, un mums jācīnās līdz galam. Ja mēs nerīko­simies saprātīgi, var iznākt, ka esam dzīvojuši tikai tālab, lai izkaltu punduriem jo labākus ieročus, kas tiks vērsti pret mūsu bērniem un visu mūsu ģinti. Šis vēl pagaidām ir tikai cīņas sākums. Visa mūsu dzīve kļūs par cīņu. Daļa mūsējo kritīs kaujā, daļa nonāks ielenkumā. Uzvara nekad viegli nedodas rokā, — lai kāda būs mūsu uzvara, mēs to gūsim, ciezdami sma­gus zaudējumus. Par to varat būt pārliecināti. Bet vai tādēļ mēs padosimies? Mums jādomā par spēcīgu at­balsta punktu, savā vietā jāatstāj jauni karapulki, kas

arvien pieaugs un turpinās cīņu, kad mēs vairs ne­būsim dzīva jo vidū!

— Un kas notiks rīt?

— Izkaisīsim Dievu ēdienu, rūpēsimies, lai Dievu ēdiens pārņemtu visu pasauli.

— Bet ja viņi uzklausa mūsu noteikumus?

— Mūsu noteikums ir Dievu ēdiens. Skaidrs, ka mazie un lielie cilvēki nemūžam nespēs dzīvot kopā, lai cik tālu abas puses piekāptos. Vai nu mēs, vai viņi. Vai vecākiem ir tiesības sacīt: «Lai manu bērnu apspīd tikai tā gaisma, kas apspīdējusi mūs, lai viņš nedomā izaugt lielāks, kā esam izauguši mēs?» Vai esmu izteicis arī jūsu domas, brāļi?

Par atbildi atskanēja piekrītoša balsu dūkoņa.

— Tas attiecas tiklab uz bērniem, kas reiz izaugs par vīriem, kā uz bērniem, kas izaugs par sievie­tēm, — kāds tumsā ierunājās.

— Vēl vairāk uz sievietēm — jo viņas izauklēs jauno cilvēku ģinti…

— Bet nākamajā paaudzē vēl blakus būs jādzīvo kā lielajiem, tā mazajiem, — acis no dēla nenolaiz- dams, sacīja Redvuds.

— Daudzās paaudzēs. Un mazie kavēs lielos, bet lielie savukārt nomāks mazos. Tā tam jābūt, tēt, tur neko nevar darīt.

— Tad arī sadursmes nav izbēgamas.

— Sadursmes nebeigsies. Tāpat kā nebeigsies ne­saprašanās. Tāda ir dzīve. Lielais un mazais nekad nespēs savstarpēji saprasties. Taču ikvienā cilvēka bērnā, viņam pašam to neapzinoties, slēpjas diže­numa grauds, un tas, Redvuda tēti, gaidīt gaida Dievu ēdienu.

— Tātad man jāatgriežas pie Keiterema un ja- saka…

— Tu paliksi pie mums, Redvuda teti. Musu atbildi Keiterems saņems, jaunai dienai austot.

— Viņš teica, ka esot nolēmis cīnīties…

— Lai notiek, — sacīja jaunais Redvuds, un visus brāļus pāršalca piekrišanas dūkoņa.

— Dzelzs jākaļ karsta! — kāds iesaucās, abi milži attālajā stūrī pacēla veserus, un kā varena mūzika pār apkārtni nojundīja kalves dārdi. Nokaitētais me­tāls uzblāzmoja vēl spožāk, un Redvuda skatienam jo skaidri pavērās visa nometne. No viena gala līdz otram bija pārskatāma iegarenā patvertne, kur, kau­jas gatavībā sarindotas, stāvēja dažādas kara mašī­nas. Mazliet tālāk augstu klintīs pacēlās Kosaru māja. Apkārt Redvudam, mirdzošās bruņās tērpušies, lieli un skaisti pulcējās jaunie milži, kas gatavojās rītdie­nas kaujai. Lūkodamies viņos, Redvuds juta sirdī ielīstam mieru. Cik nesatricināms ir viņu spēks! Cik slaidi un daiļi ir viņu stāvi! Cik rāma un nosvērta katra kustība! Un šo milžu vidū viņa dēls un pirmā milzu sieviete — princese …

Gluži negaidot kā dīvains pretstats visam apkārtē­jam Redvuda atmiņā atausa Bensingtons, sīkais stāvs parādījās bezgala skaidri saskatāms — Bensingtons stāv savā veclaicīgi iekārtotajā darbistabā un pār acenēm izbijies nolūkojas uz durvīm, ko tikko nikni aizcirtusi māsīca Džeina …

Tas šķita noticis tikai vakar — dienā, ko no šā mirkļa šķīra divdesmit viens gads.

Pēkšņi Redvudu pārņēma savādas šaubas — var­būt šī vieta un apkārtējais diženums ir tikai sapnis, varbūt viņš to visu ir nosapņojis un tūdaļ pamodīsies savā kabinetā, milži būs nogalināti, Dievu ēdiens iz­nīcināts un viņš pats ieslodzīts kā cietumā. Kas gan cits ir dzīve, ja ne mūžīgs cietums! Sapnis izsapņots, un tūdaļ viss beigsies. Viņš pamodīsies, izgājis cauri cīņām, kur plūst asinis, un sapratīs, ka Dievu ēdiens ir tikai aplama iedoma, bet viņa cerības un ticība nā­kotnes diženuma valstībai — tikai košās krāsās zvīļo­joša plēvīte pār bezdibenīgu sasmirkušu dīķi. Niecība nav uzveicama!…

Bezcerība, draudīgā vilšanās nojausma uzbangoja tik spēcīgi un skāra Redvudu tik dziļi un sāpīgi, ka viņš pielēca kājās. Viņš stāvēja, dūrēs sažņaugtās ro­kas pie acīm piespiedis, un mirkli neuzdrošinājās pat pakustēties, baidīdamies, ka, atvēris acis, ieraudzīs sapni jau izgaisušu …

Milzu bērnu balsis, tiem sasaucoties, savijās ar kal­ves dārdu vareno melodiju. Uzmācīgās šaubas at- plūda kā bēguma vilnis. Viņš ieklausījās milžu bal­sīs, ieklausījās to rosīgajos soļos. Tas nav nekāds sap­nis, tas patiešām nav sapnis, tāpat kā sapnis nav arī naidnieka rīcība. Nē, šis lielums visapkārt nevar būt sapnis, jo tam pieder nākotne, bet cilvēku sīkmanī- bai, varmācībai un vājumam lemta iznīcība. Redvuds atvēra acis.

— Gatavs! — iesaucās viens no metālkalējiem, un abi nometa veserus.

No augšas atskanēja kāda balss. Stāvēdams uz augstā vaļņa, Kosara dēls uzrunāja visus klātesošos.

— Mēs nedomājam padzīt mazos cilvēciņus no pa­saules tāpēc, — viņš sacīja, — ka, pakāpušies tikai vienu soli augstāk par viņu niecīgumu, gribētu šo pasauli uz mūžīgiem laikiem sagrābt savā varā. Mēs cīnāmies nevis sevis dēļ, bet gan par šo pakāpienu… Kālab mēs dzīvojam, brāļi? Lai kalpotu tam dižena­jam mērķim un cēlajam uzdevumam, kura dēļ esam radīti. Mēs necīnāmies sevis dēļ, jo esam tikai Lielās dzīves rokas un acis, kuru mūžs ir gaužām īslaicīgs. Tā tu, Redvuda tēti, mūs mācīji. Ar mūsu acīm, mūsu rokām un mūsu prātu, tāpat kā ar mazo cilvēciņu acīm, rokām un prātu, raugās, veidojas un mācās cil­vēces gars. Ar saviem vārdiem, darbiem un bērniem mēs to nodosim tālāk nākamajām paaudzēm, kas sa­sniegs vēl daudz lielāku diženumu. Šī zeme nav ne­kāda atdusas vieta, tā nav arī rotaļu laukums, citādi jau mēs varētu ļaut, lai mazie cilvēciņi grābj mūs pie rīkles, jo uz dzīvi mums nebūtu vairāk tiesību kā vi­ņiem. Un viņi savukārt varētu padoties skudrām un citiem kukaiņiem. Mēs necīnāmies sevis dēļ, mēs cī­nāmies, lai pasaule varētu augt, jo augšana nav ap­turama. Vienalga, vai dzīvosim vai mirsim, rīt mēs uzvarēsim, un augšanai pavērsies brīvs ceļš. Tāds ir cilvēces mūžīgā gara likums. Augt un veidoties sa­skaņā ar dieva gribu! Augot izrauties no šīm sprau­gām un plaisām, no šā pakrēšļa un tumsības pretī di­ženumam un gaismai! Mums jākļūst lielākiem, dižā­kiem, — viņš sacīja, apsvērdams ikkatru teikto vārdu, — dižākiem, mani brāļi! Jāaug un jāaug aiz­vien dižākiem. Jāaug, lai sasniegtu īstenu brālību un izprastu, ko nozīmē dievs. Jāaug… Līdz pati zeme kļūs par pakāpienu nākamībai… Līdz cilvēka gars iemācīsies padzīt bailes un aptvert visu pasauli… — Viņš pacēla roku pret debesīm. — Skatieties!

Jaunais Redvuds apklusa. Starmeša žilbinošās gais­mas kūlis pārslīdēja apkārtnei un īsu mirkli izlija pār jauno milzi, kas stāvēja, roku pret debesīm pacēlis.

Brīdi viņš tā arī palika spožuma apstarots un bez­bailīgi raudzījās zvaigžņotajās dzīlēs — bruņās tēr­pies, jauns un stiprs, noteikts un miera pārņemts. Tad gaismas stars aizslīdēja tālāk, pret zvaigžņotajām de­besīm pacēlās vairs tikai milža tumšais stāvs, un šis tumšais stāvs tā arī palika draudīgi stāvam, roku pret debesu velvi un bezgalīgajām zvaigznēm pacēlis.

SATURS

DIEVU ĒDIENS

I gramata

Dievu ēdiena pirmsākumi

1. nodaļa. Dievu ēdiena atklāšana…………………………………….. 257

2. nodaļa. Izmēģinājumu ferma………………………………………… 269

3. nodaļa.'Milzu žurkas……………………………………………………. 306

4. nodaļa. Milzīgie bērni…………………………………………………… 348

5. nodaļa. Misters Bensingtons noiet no skatuves . . . 381

II grāmata

Dievu ēdiens uz laukiem

1. nodaļa. Dievu ēdiena parādīšanās………………………………….. 397

2. nodaļa. Milzu knēvelis………………………………………………….. 420

III grāmata

Dievu ēdiena darbības sekas

1. nodaļa. Pārveidotā pasaule…………………………………………… 441

2. nodaļa. Iemīlējušies milži………………………………………………. 470

3. nodaļa. Jaunais Kedlss Londonā……………………………………. 492

4. nodaļa. Divas dienas Redvuda dzīvē………………………………. 509

5. nodaļa. Milžu nometne…………………………………………………. 533

Herberts Velss

DIEVU EDIENS

Redaktors O. Jansons. Noformējis A. Galeviuss. Māksi, redaktors G. Kru- tojs. Tehn. redaktore M. Ķimene. Korektore L. Brahmane.

Nodota salikšanai 1974. g. 11. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1975. g. 24. decembrī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 1, formāts 70X100/32. 17,25 fii. iespiedi.; 22,25 uzsk. iespiedi.; 23,25 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Maksā 1 rbl. 34 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfi­jas un gramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 1900-D.

1 Iksions — pēc grieķu teiksmas, Tesālijas valdnieks, kas iemīlējies dievu valdniecē Hērā un par šādu pārdrošību ticis pie­siets pazemes valstī pie uguns rata. (Tulk.)

1 Karpainais vai milzu pūpēdis. (Latīņu vai.) [Tulk.)

1 Vēlreiz, no sākuma (itāļu vai.). (Tulk.)

[5] hjū letimers {1435—1555) — protestantu bīskaps, uzstājās pret katolicismu. Kā ķeceris tika sadedzināts sārtā. (Tulk.)

[5] Šķidruma mērs — 4,54 1. [Tulk.)

[6] camera obscura — tumšā kamera: aparāts (kastes veidā), kura priekšējā sienā ir neliela atvere; gaismas stari, ieplūzdami pa atveri, uz pretējās sienas dod apgrieztu priekšmeta attēlu. (Tulk.)

[11] kā tagad, ta vienmēr un mūžīgi mūžos. (Latīņu vai.) (Tulk.)

[12] kādas ķermeņa daļas slimīga palielināšanās. (Tulk.)

[13] poocile bootlicker — pūdelis roklaiža, burt. — zābaku laizī­tājs. (Angļu vai.) (Tulk.)

[14] fiump — kašķīga vecene. (Angļu vai.) (Tulk.)

[15] hangbrow = hangman — bende. (Angļu vai) (Tulk.)