Dievu ēdiens

II

— Kur ir mans dēls? — jautāja Redvuds.

— Viņam nekas nekait. Milži gaida, kādu vēsti jūs esat atvedis.

— Jā, bet mans dēls…

Viņš devās Kosaram līdzi lejup pa garu, slīpu tu­neli, ko īsu brīdi apspīdēja sarkana gaisma, tūdaļ at­kal nodzisdama, un drīz vien nonāca plašā patvertnē, ko bija ierīkojuši milži.

Pirmajā mirklī tā Redvudam likās milzīga, dažneda­žādiem rīkiem piekrauta arēna. Patvertne grima tumsā, lāgiem uzzibsnīja tikai apsardzes prožektori, kas griezās kaut kur augstu virs galvas, un no vis­tālākā stūra, kur, metālam klaudzot, strādāja divi milži, blāzmoja sarkanīga gaisma. Prožektora staros Redvuds pēkšņi ieraudzīja pret debesīm kā tumšas ēnas paceļamies sen pazīstamās darbnīcas un rotaļu šķūņus, kas reiz tika celti Kosara zēniem. Nule tie šķita kā piekārti pašā kraujas malā, Keiterema liel­gabalu sašķobīti un izkropļoti. Augstu klintīs vīdēja lielgabalu platformas, bet mazliet tuvāk grēdās sa­krauti gulēja kaut kādi cilindri — tā droši vien bija munīcija. Visu plašo laukumu lejā aizņēma it kā pa roku galam samestas varenas mašīnas un kaut kādi neizprotami rīki. Milži brīžiem parādījās, brīžiem pa­zuda starp šiem priekšmetiem nemitīgi mainīgajā gaismā, un līdzās viņu varenajiem stāviem arī viss pārējais ieguva samērību. Daži rosīgi strādāja, daži sēdēja un zvilnēja, pūlēdamies iemigt, bet turpat bla­kus uz rupjām, no priežu zariem sakrautām cisām cieši aizmidzis gulēja kāds ievainotais, kam viss ķer­menis bija ievīstīts apsējos. Redvuds vērīgi ielūkojās šais neskaidri saskatāmajās sejās, viņa skatiens citam pēc cita izsekoja ikvienam no šiem kustīgajiem stā­viem.

— Kur ir mans dēls, Kosar?

Un tad viņš ieraudzīja dēlu.

Jaunais Redvuds sēdēja augstas tērauda sienas mestajā ēnā. Īstenībā tas bija tumšs siluets, ko pazīt varēja vienīgi pēc ierastās pozas, jo vaibsti nebija saskatāmi. Viņš sēdēja, zodu pret delnu atspiedis, it kā būtu noguris vai iegrimis domās. Blakus dēlam Redvuds ieraudzīja princesi — tikai viņas auguma aprises, bet, kad tālajā stūrī atkal iekvēlojās dzelzs kaldinātāju ēze, viņa skatienam sārtajā atblāzmā īsu brīdi pavērās princeses maigā seja, kas pauda bez­galīgu labsirdību. Ar roku atspiedusies pret tērauda sienu, viņa stāvēja un lūkojās savā mīļotajā. Laikam viņa tam kaut ko čukstēja.

Redvuds jau gribēja doties pie viņiem.

— Pēc maza brītiņa, — teica Kosars. — Vispirms pastāstiet, kādu vēsti esat atvedis.

— Jā, — sacīja Redvuds, — taču …

Viņš apklusa. Dēls raudzījās princesē un kaut ko runāja, bet viņa balss skanēja tik klusi, ka vārdus nevarēja saklausīt. Tad jaunais Redvuds pastiepās pretim princesei un viņa noliecās pie tā, taču, iekams atbildēja, pameta skatienu sānis.

— Ja mēs esam sakauti, — viņi izdzirdēja jauno Redvudu čukstam.

Princese klusēja, un, kad atkal iekvēlojās sarkanā blāzma, varēja redzēt, ka viņai acīs sanesušās asa­ras. Viņa noliecās vēl zemāk un ierunājās vēl klu­sāk. Ikvienā kustībā, ikvienā .viņu balss maigajā skaņā jautās tik dziļi slēptas, tik sirsnīgas jūtas, ka Redvuds — tas pats Redvuds, kurš divas dienas un naktis bija domājis tikai par dēlu, — pēkšņi jutās lieks. Viņš tika apstādināts pussolī. Laikam gan pirmo reizi mūžā viņš saprata, cik nesalīdzināmi lielāka no­zīme dēlam ir tēva dzīvē nekā tēvam dēla dzīvē; tā­pat arī viņš saprata, ka nākotne ir daudz svarīgāka par pagātni. Starp šiem diviem viņam vairs nav vie­tas. Viņa loma ir nospēlēta. Visu to sapratis, viņš pie­vērsās Kosaram. Abu acis sastapās. Redvuda balss nu jau skanēja cieti un apņēmīgi.

— Tagad es pavēstīšu, kādēļ esmu atbraucis, — viņš sacīja. — Pēcāk … Gan jau tam arī atliks laika.

Patvertnes laukums bija tik plašs un tā piekrauts ar dažādiem rīkiem un mašīnām, ka Redvuds tikai pēc krietna brīža gluži nomocījies nonāca vietā, no kurienes varētu uzrunāt visus reizē.

Abi ar Kosaru viņi pa stāvām kāpnēm cauri arkai, ko veidoja cita ar citu savienotas dažādas mašīnas, nonāca plašā, dziļā ejā, kura šķērsoja visu patvertnes iedobumu. Šī plašā un tukšā eja, kas salīdzinājumā ar visu pārējo šeit tomēr šķita gluži šaura, jo vairāk pastiprināja Redvuda izjūtu par savu niecīgumu. Eja pamazām vērtās mākslīgi radītā aizā. Augstu virs galvas, tumšo klinšu radžu aizsegti, griezās un blāz­moja starmešu gaismas kūļi, un to apmirdzētie milžu stāvi kustējās šurp un turp. Viņi sasaucās, aicinā­dami visus uz kara padomi, lai uzklausītu Keiterema izvirzītos noteikumus. Plašā eja aizlocījās vēl tālāk un dziļāk melnā tumsībā, kur ņirbēja noslēpumainas ēnas un vīdēja kaut kādi nepazīstami priekšmeti, un Redvuds gāja uz priekšu lēni un negribīgi, bet Ko­sars soļoja droši un pašpārliecināti…

Redvuda prātu aizņēma dažādas domas.

Pēkšņi visapkārt iestājās tāda tumsa, ka Kosars pa­ņēma savu ceļabiedru aiz rokas. Nu jau viņi tikai ar pūlēm spēja pavirzīties uz priekšu.

Redvudam gribot negribot vajadzēja runāt.

— Tas viss, — viņš sacīja, — ir dīvaini.

— Diženi, — iebilda Kosars.

— Dīvaini. Un visdīvainākais ir tas, ka dīvaini tas šķiet man… man, kaut gan es savā ziņā esmu visa tā pirmsākums. Tas …

Viņš apklusa, pūlēdamies notvert no prāta izslīdē­jušu vārdu, un ar neredzamu rokas mājienu norādīja uz klintīm.

— Agrāk par to neesmu domājis. Biju pārāk aiz­ņemts, un gadi aizritēja nemanot. Bet nu es redzu … Tā ir jauna paaudze, Kosar, un tai līdzi nāk jaunas jūtas un jaunas vajadzības. Tas viss, Kosar…

Kosars tumsā pamanīja, ka Redvuds ar rokas mā­jienu norāda visapkārt.

— Tā ir jaunība.

Kosars neatbildēja un, kājas nevienmērīgi sper­dams, tikai soļoja uz priekšu.

— Tā nav mūsu jaunība, Kosar. Viņi pārņem va­dību savās rokās. Viņi sāk paši ar savām jūtām, paši ar savu pieredzi un izvēlas paši savu ceļu. Mēs esam radījuši jaunu pasauli, bet tā nepieder mums. Man tā neliekas pat sevišķi tīkama. Šī milzīgā apmetne…

— Es to projektēju, — sejai nenieka nepaužot, ierunājās Kosars.

— Bet tagad?

— Tagad? Esmu to nodevis saviem dēliem. Redvuds sajuta plašo rokas vēzienu, kas ar acīm

tumsā nebija saskatāms.

— Tā nu tas ir. Mūsu dzīve beigusies… vai gan­drīz beigusies.

— Bet jūsu atvestās vēstis!…

— Pareizi. Un pēc tam …

— Mūsu dzīve beigusies.

— Ko vēl jūs? …

— Skaidrs, ka mūsu dzīve beigusies, mēs taču abi esam veci cilvēki, — teica Kosars, un viņa balsī ieskanējās sen pazīstamās pēkšņās dusmas. — Skaidrs, ka beigusies. Pats par sevi saprotams. Katram savs laiks. Un tagad ir sācies viņu laiks. Tā tam arī jābūt. Ceļa nolīdzināšana. Esam padarījuši savu darāmo un nu varam pazust. Skaidrs? Tālab jau arī pastāv nāve. Mēs izspiežam visu no sava mazā prātiņa un no sa­vām mazajām jūtiņām, un tad viss atkal sākas no jauna. Vienmēr un vienmēr no jauna! Vienkāršāk jau vairs nevar būt. Kas jūs te satrauc?

Viņš apklusa, lai palīdzētu Redvudam tikt augšā pa dažiem pakāpieniem.

— Jā, — sacīja Redvuds, — taču cilvēks jūt… Teikums palika nepabeigts.

— Tālab jau arī pastāv nāve. — Redvuds dzirdēja Kosaru turpat blakus atkārtojam iepriekš teikto. — Kā gan citādi dzīve spētu turpināties? Tālab jau arī pastāv nāve.