Dievu ēdiens

2. NODAĻA Iemīlējušies milži

i

Gadījās, ka tieši tolaik, kad pirms vispārējām vēlē­šanām Keiterems devās karagājienā pret Brīnum­ēdiena bērniem, lai beidzot sagrābtu varu savās ro­kās, — šais traģiskajās un briesmīgajās dienās kaut kādu sevišķi nozīmīgu apstākļu dēļ no sava tēva karalistes Anglijā ieradās viņas gaišība princese, ku­ras barošana agrīnā bērnībā bija kļuvusi par tik sva­rīgu soli doktora Vinklsa žilbinošajā karjerā. Valstisku apsvērumu dēļ viņa bija saderināta ar kādu princi, un abu laulībām vajadzēja kļūt par notikumu ar starp­tautisku nozīmi. Taču kāzas noslēpumainu iemeslu dēļ vairākkārt bija atliktas. Darbā tika laistas tenkas un fantāzija, un ikviens melsa ko vien spēdams. Klīda baumas, ka nepaklausīgais princis esot paziņojis — par tik lielu muļķi viņš nu gan nekļūšot. Un cilvēki juta princim līdzi. Tas arī ir pats svarīgākais, ko var pateikt par šo notikumu.

Lai cik dīvaini tas liktos, pirms brauciena uz An­gliju princesei pat prātā nenāca, ka vēl kaut kur dzīvo citi milži. Viņa bija uzaugusi pasaulē, kur visi kaislīgi aizraujas ar pieklājību un kur atturība ir gal­venais cilvēku tikums. No princeses rūpīgi slēpa pa­tiesību, milzi sargāja tā, lai viņa pat nenojaustu, ka arī dabā sastopamas gigantiskas dzīvības formas, līdz pienāca brīdis doties uz Angliju. Un, tikai sastapusi jauno Redvudu, princese uzzināja, ka pasaulē dzīvo arī citi milži.

Princeses tēva karaļvalstī bija neapdzīvotas tuk­snesīgas augstienes un kalni, kur viņa bija radusi brīvi klaiņot. Par visu vairāk viņai patika saules lēkti un rieti, satraucošā gaismas rotaļa pie debesu jumola, taču Anglijā, kuras tauta ir gan demokrātiska, gan arī aizrautīgi turas pie senām ieražām, princeses brī­vība tika stingri ierobežota. Ļaudis plūda bariem, brauca veseliem vilcieniem aplūkot princesi; dažs ar divriteni pieveica lielus attālumus, lai kaut ar vienu aci paraudzītos princesē, tādēļ viņa cēlās agri, ja gri­bēja pastaigāties, neviena netraucēta. Arī torīt, kad princese sastapās ar jauno Redvudu, vēl tikko svīda gaisma.

Lielais parks ap pili, kurā dzīvoja princese, aizsnie­dzās desmitiem jūdžu uz rietumiem un dienvidiem no pils rietumu vārtiem. Plašo aleju kastaņas pacēlās augstu pāri viņas galvai. Ikviens no šiem kokiem, princesei garām ejot, it kā centās pasniegt tai jo dās­nāku ziedu velti. Sākumā viņa tikai priecājās par skaisto skatu un ziedu brīnumaino smaržu, bet tad no­lēma dāvanu pieņemt un tik dedzīgi izraudzījās plū­camos zarus, ka jauno Redvudu pamanīja tikai tad, kad tas jau bija pienācis gluži klāt.

Princese staigāja starp kastaņām, un milzis, ko vi­ņai bija lēmis liktenis, negaidīts un necerēts nāca arvien tuvāk un tuvāk. Laizdama caur pirkstiem za­rus, princese plūca kastaņu ziedus un kārtoja tos pušķī. Viņa jutās viena pati visā plašajā pasaulē… Un tad …

Princese pacēla skatienu un to pašu brīdi saprata, ka tur stāv viņas izredzētais.

Liksim lietā visu savu iztēli, lai princeses daiļumu ieraudzītu tādu, kādu to skatīja jaunais Redvuds. Ne­parasti lielais augums, kas neļautu mums izprast vi­ņas pievilcību, milzim nešķita nekāds šķērslis. Viņš ieraudzīja jauku meiteni, pirmo cilvēcisko būtni, kas bija kā radīta viņam, vieglu, slaidu, gaisīgā tērpā, ko plandīja spirgtais rītausmas vējš, izceldams milzes spēcīgā auguma maigās aprises, un rokā šī meitene turēja veselu klēpi ziedošu kastaņas zaru. Zem tērpa apkakles vīdēja balts kakls un liegi apaļumi, ko tuvāk plecam aizsedza kuplo kroku mestās ēnas. Pie­zagusies vēsmiņa bija atraisījusi meitenes matus un piekļāvusi tās vaigam rudu sprogu. Acis raudzījās dzidri zilas, un lūpās rotājās smaids, kad viņa snie­dzās pēc koku zariem.

Satrūkusies princese pagriezās, ieraudzīja sveši­nieku, un abi tā arī palika, lūkodamies viens otrā. Viņa parādīšanās princesei šķita tik pārsteidzoša, tik neticama, ka īsu mirkli to pat sagrāba bailes. Šis cil­vēks ieradās kā pārdabiska parādība, viņš izjauca vi­sus tās līdzšinējos priekšstatus par pasauli. Šis slai­dais jauneklis, kas no tēva bija mantojis tumsnējo seju un nopietnību, tolaik bija divdesmit vienu gadu vecs. Cieši pieguļošā mīkstas, tumšbrūnas ādas jaka un bikses izcēla viņa spēcīgo augumu. Lai kāds turē­jās laiks, cepuri jaunais Redvuds nekad galvā nelika. Tā nu viņi stāvēja, raudzīdamies viens otrā, — prin­cese pārsteigumā neticēja savām acīm, jauneklim strauji pukstēja sirds. Viņi bija satikušies, iepriekš viens par otru nekā nezinādami, un šī tikšanās pār­veidoja visu viņu dzīvi.

Jaunā Redvuda pārsteigums nebija tik liels. Viņš pats bija meklējis princesi, un tomēr sirds viņam puk­stēja ļoti strauji. Acis no princeses sejas nenolaiz- dams, viņš lēnām nāca tai klāt.

— Jūs esat princese, — viņš sacīja. — Tēvs man stāstīja par jums. Tā pati princese, ko baroja ar Dievu ēdienu.

— Es esmu princese, patiesi, — viņa teica, izbrīnā ieplezdama acis. — Bet kas esat jūs?

— Es esmu tā cilvēka dēls, kurš radīja Dievu ēdienu.

— Dievu ēdienu!

— Jā, Dievu ēdienu.

— Bet…

Neizteicami samulsusi, viņa palika pusvārdā.

— Ko jūs sacījāt? Es nesaprotu. Dievu ēdienu?

— Jūs par to neesat pat dzirdējusi?

— Par Dievu ēdienu! Nē!

Princesi sagrāba drebuļi. Viņa nobālēja.

— Es nezināju, — viņa sacīja. — Vai patiešām? …

Viņš gaidīja, lai tā izsaka savu domu līdz galam.

— Vai patiešām ir vēl citi… milži?

— Un jūs to nezinājāt? — viņš atkārtoja.

Nule izdzirdētās ziņas vēl vairāk pārsteigta, viņa atbildēja:

— Nē!

Visa pasaule pēkšņi pārvērtās, tāpat kā pārvērtās princeses pasaules uztvere. Kastaņas zars izslīdēja viņai no rokas.

—_Vai tiešām, — viņa apstulbusi atkārtoja, —pa­saulē dzīvo arī citi milži? Un kaut kāds ēdiens?…

Nu savukārt apjuka jaunais Redvuds.

— Jūs itin nekā nezināt? — viņš iesaucās. — Un arī par mums nekā neesat dzirdējusi? Jūs, ko Dievu ēdiens saistījis ar mums ciešām saitēm?

Meitene raudzījās viņā vēl arvien baiļu aizmiglo­tām acīm. Roka pacēlās pie kakla, tad atkal noslīga.

— Nē, — viņa čukstēja.

Princesei šķita, ka viņa tūdaļ sāks raudāt vai arī zaudēs samaņu. Bet tad viņa saņēmās un atguva spēju skaidri domāt un runāt.

— Tas viss ticis no manis slēpts, — viņa sacīja. — Un nu man liekas gluži kā sapnis. Esmu sapnī re­dzējusi … jā, sapnī esmu kaut ko līdzīgu redzējusi. Taču nomodā… Nē! Izstāstiet! Izstāstiet man visu! Kas jūs esat? Kas ir šis Dievu ēdiens? Tikai stāstiet lēnām un… skaidri. Kādēļ no manis tika slēpts, ka es neesmu viena?