III

No visiem Dievu ēdiena bērniem paši garākie, paši spēcīgākie bija Kosara dēli, tālab tiem arī tika pie­vērsts visvairāk uzmanības. Apmēram jūdzi lielais ze­mes gabals pie Sevnoukas, kur pagāja viņu bērnība, bija tā izvagots un izrakņāts kā neviena cita vieta visā pasaulē, — te viņi cēla nojumes un ierīkoja mil­zīgus darbināmus mašīnu modeļus, te ik pēda aplie­cināja viņu aizvien pieaugošo, vareno spēku. Taču šis zemes gabals sen jau bija kļuvis par šauru viņu nākotnes iecerēm. Vecākajam dēlam prāts nesās uz pašgājējām ierīcēm, sev viņš bija pagatavojis kaut

ko līdzīgu milzīgam velosipēdam, kam nepietika vie­tas ne uz viena ceļa un ko nespēja noturēt neviens tilts. Tā nu šis pamatīgais daikts ar riteņiem un mo­toru, kas spēja noskriet divsimt piecdesmit jūdzes stundā, stāvēja dīkā pamests, un vecākais Kosara dēls tikai retumis sēdās tam seglos un šaudījās šurp turp pa darba rīkiem piekrauto pagalmu. Vēl gluži mazs zēns būdams, viņš bija iecerējis apbraukāt visu mūsu niecīgo zemeslodi un, lai šo sapni piepildītu, jau tolaik uzbūvēja savu mašīnu. Tur, kur no riteņu spieķiem bija atlobījusies lakas kārtiņa, kā asiņainas brūces rēgojās tumšsarkani rūsas plankumi.

— Vispirms tev, dēliņ, jāizbūvē ceļš, — toreiz sa­cīja Kosars, — un tikai tad tu varēsi domāt par braukšanu.

Tā nu kādā rītā agri pirms ausmas jaunais milzis un viņa brāļi ķērās pie darba, lai izbūvētu ceļu visap­kārt zemeslodei. Laikam taču viņi nojauta, ka agri vai vēlu kāds pūlēsies aizkavēt viņu nodomu, tālab strā­dāja ar īpašu sparu. Cilvēki drīz vien atklāja, kur viņi savu ceļu būvē, — taisns kā šautra tas aizstīdza uz Lamanša pusi un vairāku jūdžu garumā jau bija nolīdzināts un cieši noblietēts. Ap pusdienas laiku milžu darbu apturēja satrauktu ļaužu pūlis — tie bija apkārtējo zemju īpašnieki, gruntsgabalu aģenti, vietējās varas pārstāvji, advokāti, policisti un pat ka­ravīri.

— Mēs būvējam ceļu, — sacīja vecākais zēns.

— Būvējiet, ja jums labpatīk, — atbildēja advo­kāts, kas bija galvenais speciālists zemes īpašumu jautājumos, — bet ievērojiet citu cilvēku tiesības. Jūs esat pārkāpuši jau divdesmit septiņu privātīpaš­nieku likumīgās tiesības, un kur tad vēl apgabala celtniecības pārvaldes, deviņu draudzes padomju, grāfistes padomes, divu gāzes fabriku un dzelzceļa sabiedrības sevišķās privilēģijas un īpašumi! . ..

— Pasargi dievs! — iesaucās Kosara vecākais dēls.

— Tūdaļ izbeidziet šīs nejēdzības!

— Bet vai jums negribas braukt pa jaunu, taisnu ceļu, nevis līkumot pa šīm izdangātajām, šaurajām taciņām?

■— Tāds ceļš, bez šaubām, noderētu, taču …

— To nedrīkst būvēt, — Kosara vecākais dēls pa­beidza iesākto teikumu, vākdams kopā savus darba rīkus.

— Vismaz šādā veidā noteikti ne, — sacīja advo­kāts.

— Kā tad tas būtu darāms?

Galvenā zemes īpašumu speciālista atbilde bija gaužām sarežģīta un neskaidra.

Kosars atbrauca palūkoties, kādus nedarbus pa­strādājuši viņa bērni, bargi tos sabāra un tad smējās līdz asarām, acīmredzot priecādamies par notikušo.

— Jums, zēni, vēl mazliet jānogaida, — viņš tiem uzsauca, — līdz varēsiet ķerties pie šādiem pasāku­miem.

— Advokāts mums paskaidroja, ka vispirms vaja­got sagatavot projektu, sagādāt īpašas pilnvaras un tamlīdzīgas blēņas. Viņš pats atzina, ka tas ilgšot ga­diem.

— Projekts mums drīz vien būs gatavs, puisīt, — plaukstas kā tauri pie mutes pielicis, sauca Kosars, — par to nemaz nebaidies. Bet pagaidām vēl kādu lai­ciņu parotaļājieties un gatavojiet modeļus, kādām mašīnām vien vēlaties.

Kā jau paklausīgi dēli, milži rīkojās tā, kā tēvs bija sacījis.

Un tomēr Kosara zēniem mazpamazām uzmācās skumjas.

— Viss jau būtu ļoti jauki, — vidējais dēls sacīja vecākajam, ■— bet man negribas mūždien tikai rota­ļāties un kalt plānus. Es gribu darīt kaut ko nopietnu.

Mēs taču neesam nākuši pasaulē tik stipri tāpēc vien, lai rotaļātos uz šā netīrā zemes laukumiņa, klīstu ap­kārt un turētos tālāk no pilsētām. (Tolaik viņiem jau bija aizliegts tuvoties kā ciematiem, tā pilsētām.) Nav nekādas jēgas nīkt bez darba. Vai mēs nevarētu no­skaidrot, kas šiem mazajiem cilvēciņiem vajadzīgs, un izdarīt to viņu vietā — tāpat pašu prieka pēc?

— Daudziem nav dzīvošanai piemērotu mitekļu, — sacīja vidējais dēls. — Iesim un uzcelsim tiem Londo­nas pievārtē tādu namu, kur viņi varētu apmesties vai veseliem simtiem un dzīvot ērti un mājīgi, un tad vēl ierīkosim tiem jauku mazu celiņu, pa kuru doties ikdienas darbos — jauku, taisnu celiņu, tā ka viss iz­skatīsies brīnum skaisti. Strādāsim tā, lai viss iznāktu tīrs un kārtīgs, lai viņi vairs neparko negribētu dzī­vot tādā nejēdzībā un dzīvnieciskā nevīžībā kā līdz šim. Apgādāsim viņus ar ūdeni, ko mazgāties, — jūs paši zināt, viņi ir tik netīri, deviņās no desmit mājām nav pat vannas, — nu taisni kā tādi sušķaini seski! Un to arī jūs zināt, ka tie cilvēciņi, kam ir vanna, izgāž nievas pār tiem, kuriem vannas nav, un pat ne­domā nabadziņiem palīdzēt, lai arī tie tiktu pie van­nas, bet saukā par netīreļiem. Ak, jūs jau paši zināt. Bet mēs to visu pārveidosim. Ievilksim elektrību, lai viņi var iedegt spuldzes, vārīt un cept, tīrīt un maz­gāt, — darīt visu, kas vien vajadzīgs. Iedomājieties tikai! Viņi liek sievietēm — pat tām, kas drīzumā kļūs mātes — rāpot uz ceļgaliem un berzt grīdas!

— Mēs visu ierīkotu tik skaisti. Tur tai kalnu grēdā mēs varētu aizsprostot kādu ieleju, kurai cauri tek upe, tā izveidotos lieliska ūdenskrātuve, kur mēs ierīkotu spēkstaciju, kas ražotu elektroenerģiju, un viss iznāktu brīnišķīgi. Vai nav tiesa, brāli? Un tad varbūt viņi ļautu mums darīt arī kaut ko citu.

— Jā, — piekrita vecākais brālis, — mēs patiešām varētu viņiem visu ļoti jauki ierīkot.

— Nu, tad darīsim to! — teica vidējais brālis.

— Man nekas nav pretim, — atsaucās vecākais un lūkojās pēc piemērota darba rīka.

Kopš šā brīža sākās jaunas briesmīgas nepatik­šanas.

Satraukti cilvēki pūļiem vien tūdaļ bruka milžiem virsū, izbrēkdami neskaitāmas pavēles, kālab darbi tūlīt pārtraucami, taču nevienai no šīm pavēlēm ne­bija nekāda pamata, — paši neko lāgā neapjēgdami, viņi cits par citu vervelēja kaut ko neizprotamu. Māja, ko milži ceļot, esot pārāk augsta — tādā ne­viens nejutīšoties drošs. Māja esot neglīta, tās dēļ neviens namsaimnieks tuvākajā apkaimē vairs neva­rēšot izīrēt savas parastā lieluma mājas; tā izmaitā­jot visas apkārtnes saskaņoto kopskatu; tā duroties kā dadzis acīs; tā neatbilstot vietējām celtniecības normām; tā pārkāpjot vietējās varas tiesības aprobe­žoties pašai ar savu mazo elektrostaciju, kas ražo dārgu strāvu; tā iejaucoties vietējās ūdens apgādes sabiedrības darīšanās.

Vietējās municipalitātes ierēdņi saņēmās un atrada tiesisku pamatu, kā pārtraukt milžu darbu. Atkal uz­radās mazais advokātiņš, kas šoreiz pārstāvēja jau vismaz kādu desmit privātīpašnieku aizskartās inte­reses; brēku sacēla zemes īpašnieki, vēl citi izvirzīja mistiskas prasības pēc nedabiski uzskrūvētas atpirk­šanās maksas, celtnieku arodbiedrības pacēla apvie­noto balsu kori, būvmateriālu piegādātāji izsludināja boikotu. Dažādas pēkšņi izveidotas apvienības, kas uzņēmās rūpes par ļaužu estētiskajām jūtām, cēlās kājās, lai aizstāvētu dabas ainavu, kas tikšot izmai­tāta tai vietā, kur celšot lielo ēku un kur aizdambē- šot ieleju. Tie, pēc jauno Kosaru domām, bija vis­stulbākie ēzeļi. Tā milžu iecerētā skaistā māja satra­cināja šos sīkos ļautiņus, tāpat kā spieķis satracina lapsenes, ja ar to izvanda šo kukaiņu pūzni.

— To nu es nebūtu domājis! — teica vecākais brālis.

— Darbu mēs vairs nevaram turpināt, —- piebied­rojās vidējais brālis.

— Sasodītie sīkie nezvēri, — noteica trešais brālis. — Mēs neko nevaram izdarīt!

— Pat tad ne, ja rūpējamies par viņu pašu labklā­jību. Mēs būtu uzcēluši tik jauku māju!

— Tā vien šķiet, ka viņi visu savu muļķīgo dzīvīti pavada, stādamies cits citam ceļā, — sacīja vecākais brālis. — Tiesības un likumi, noteikumi un dažneda­žādas blēdības — uz mata kā paslēpes spēlējot… Ne­kas, lai padzīvo vien vēl kādu laiku savās netīrajās, neērtajās būdelēs. Skaidri redzams, ka savu māju uz­celt mums neizdosies.

Un Kosara dēli pameta lielo māju nepabeigtu — paspējuši iemūrēt tikai pamatus un aizsākt vienas sie­nas celšanu — un sarūgtināti atgriezās savā plašajā apmetnē. Pēc kāda laika pamatu bedre piesūcās ar ūdeni, ūdens saglumēja, tajā sadīga nezāles, savairo­jās dažādi kaitēkļi, un, vai nu Kosara zēniem nejauši bija izbiris Dievu ēdiens vai tas bija atpūsts ar vēju, bet drīz vien viss sāka nedabiski augt. Lielu postu ap­kārtnei nodarīja ūdenspeles, un kāds zemnieks, ieraudzījis, ka viņa cūkas dzer no šīs netīrās lā­mas, tūlīt tās aukstasinīgi apkāva, jo bija dzirdējis, ko Oukhemā pastrādājis milzu vepris. No šā dīķa cē­lās moskītu bari — drausmīgu moskītu bari, kuri to­mēr izdarīja vismaz vienu labu darbu: kad tie sakoda Kosara dēlus, milži to vairs nespēja paciest, izraudzī­jās mēness nakti, kad likums un kārtība guļ saldā miegā, un novadīja ūdeni pa strautu upē.

Taču milzīgās nezāles, milzīgās ūdenspeles un citi milzīgie pretekļi palika, — tie dzīvoja, auga un vai­rojās Kosara dēlu izraudzītajā vietā — tai vietā, kur pret debesīm būtu varējusi pacelties mazajiem cilvē­ciņiem būvētā lielā, skaistā māja.

Tas viss notika Kosara dēlu bērnībā, bet tagad viņi ir gandrīz jau pieauguši vīri. Ar katru gadu viņus jo ciešāk un ciešāk sasaistīja dažādu ierobežojumu va­žas. Milži auga no gada gadā, Dievu ēdiens izplatījās aizvien plašāk, vairojās visvisādi nedabiskus apmē­rus sasnieguši dzīvi organismi, un ar katru gadu jo saspīlētāka kļuva pasaule. Sākumā Dievu ēdiens pla­šajām ļaužu masām likās tikai kā neizprotams brī­nums, kas noticis kaut kādā tālā malā, taču nu jau tas bija pienācis pie ikvienas mājas sliekšņa un drau­došs un neatlaidīgs ārdīja ierasto dzīves kārtību. Vienā vietā tas kaut ko aizkavēja, citā kaut ko ap­grieza ar kājām gaisā, tas pārveidoja pašas dabas nestos augļus un, pārveidojot dabas nestos augļus, pamatos grozīja arī cilvēku nodarbošanos, — daudzi uzņēmumi tika apstādināti, un simtiem tūkstošu strādnieku palika bez darba, tas traucās pāri robežām un izraisīja apvērsumu tirdzniecības attiecībās starp dažādām valstīm, tālab nav nekāds brīnums, ka cil­vēce ienīda Dievu ēdienu.

Un, tā kā vieglāk ir ienīst dzīvu būtni nekā nedzīvu priekšmetu, dzīvniekus ienīst vairāk nekā augus un savus tuvākos — cilvēkus ienīst vairāk nekā jebkuru dzīvnieku, visas šausmas un nemiers, ko radīja milzu nātres un sešas pēdas garie zāļu stiebri, drausmīgie kukaiņi un tīģeriem līdzīgās žurkas, pārauga neiztei­camā riebumā, kas ar visu spēku vērsās tieši pret šur tur pa vienai izkaisītajām milzīgajām cilvēciskajām būtnēm — pret Dievu ēdiena bērniem. Šis naids kļuva par galveno politiskās cīņas virzītāju spēku. Jaunāko notikumu spiestas, partijas pārskatīja un pilnīgi pārgrozīja savu iepriekšējo nostāju, un cīņa tagad sākās starp oportūnistiem, kas ierosināja, lai mazo cilvēku pārstāvji politikā uzņemas kontroli par

Dievu ēdienu un tā izmantošanu, un reakcionāru par­tiju, ko pārstāvēja Keiterems, kura runas kļuva arvien niknākas un divdomīgākas: sākumā viņa no­domi izpaudās atsevišķās draudīgās frāzēs, kā, piemē­ram, aicinājums cilvēkiem «izcirst kazenāju ataugas» vai atrast «līdzekli pret elefantiāzi[12]», līdz beidzot vē­lēšanu priekšvakarā viņš skaidri un gaiši paziņoja: «Izraujiet nātres no zemes!»

Visi trīs Kosara dēli, nu jau pieauguši vīri, nevis milzīgi bērni, kādudien sēdēja starp sava veltīgā darba augļiem un, kā paraduši, pārsprieda jaunākos notikumus. Izpildīdami tēva rīkojumu, viņi augu dienu bija rakuši vairākus dziļus, līkumotus grāvjus un vakarā, saulei rietot, atpūtās dārziņā lielās mājas priekšā, raudzījās apkārtējā pasaulē un gaidīja, kad mazie kalpi tos aicinās pie vakariņu galda.

Iedomājieties šos milžus, no kuriem mazākais sa­sniedza četrdesmit pēdu garumu, apsēdušos zālītē, kas parastam cilvēkam liktos vismaz kā meldru stiebri. Viens ar dzelzs siju no varenajiem zābakiem atdauzīja sakaltušus dubļus, otrs bija atlaidies uz elkoņiem, trešais drāza priedi, un visapkārt izplatījās sveķu smarža. Apakšveļa viņiem bija austa no vir­vēm, virsdrēbes pītas no alumīnija stieplēm, kājas ieautas apavos no koka un dzelzs, bet visas saites, pogas un jostas darinātas no plātņu tērauda. Lielā vienstāva māja, smagnēja kā seno ēģiptiešu celtnes, daļēji bija būvēta no milzīgiem krītakmens bluķiem, daļēji izdobta kalna pakājes klintīs, tās fasāde pacē­lās simt pēdu augstumā, bet aizmugurē pret rieta de­besīm kā dīvains režģis slējās skursteņi un riteņi, celtņi un darbnīcu jumtu ģēveles. Pa apaļo mājas logu varēja saredzēt cauruli, no kuras vienmērīgā ritmā lāsi pa lāsei kaut kādā nesaskatāmā tvertnē pi­lēja līdz baltkvēlei nokaitēts metāls. Milžu apdzīvoto zemes gabalu apjoza ar tērauda sijām nostiprināts augsts zemes valnis, kas aizstiepās pāri ielejai un kalnu korēm. Lai apjaustu šo celtņu apmērus, tās jā­salīdzina ar kādu parasta lieluma priekšmetu. Ja vil­cienu, kas no Sevnoukas rībēdams iedrāzās tunelī un pazuda jauno Kosaru skatienam, salīdzinātu ar viņu celtnēm, tas liktos kā niecīga uzvelkama rotaļlietiņa.

—■ Viņi aizlieguši mums spert kāju jebkurā mežā šaipus Aitemas, — sacīja viens no brāļiem, — un uz­rakstu par šo aizliegumu, kas senāk atradās pie Nok- holtas, pārcēluši vairāk nekā divas jūdzes uz šo pusi.

— Tas vēl tikai ir sākums, — brīdi padomājis, vi­ņam piebiedrojās jaunākais brālis. — Viņi pūlas likt Keiteremam šķēršļus ceļā.

— Keiteremam tas ir tīrais sīkums, bet mūs skar tik sāpīgi, ka ļaunāk jau vairs nevar būt, — teica tre­šais brālis.

— Viņi grib mūs atgriezt no brāļa Redvuda. Kad pēdējo reizi gāju pie viņa ciemos, sarkanās brīdinā­juma zīmes no abām pusēm bija pavirzījušās veselu jūdzi uz priekšu. Ceļš no kāpām uz viņa māju nu jau ir tik šaurs kā taciņa starp dzīvžogiem.

Viņš iegrima domās.

— Diezin kā tagad klājas mūsu brālim Redvudam?

— Vai viņam kas noticis? — iejautājās vecākais brālis un nocirta priedei zaru.

— Tā vien šķita, ka viņš kavējas sapņos. Pat lāgā neklausījās, ko es runāju. Un pats ieminējās par… mīlestību.

Jaunākais brālis uzsita ar siju pa tērauda zoles malu un iesmējās.

— Brālim Redvudam, — viņš sacīja, — rādās sapņi.

Labu bridi visi trīs klusēja. Tad ierunājas vecakais brālis.

— Šī iesprostošana no visām pusēm kļūst arvien neatlaidīgāka, es to vairs nespēju paciest. Galu galā viņi, vai zināt, vēl apvilks apli ap mūsu zābakiem un pavēlēs nekustēties ne no vietas.

Vidējais brālis ar vienu roku aizmeta sānis veselu gubu nocirsto priedes zaru un apsēdās ērtāk.

— Tas, kas tagad notiek, ir tīrais sīkums, bet pa­gaidiet, kas būs pēc tam, kad pie varas nāks Keite­rems.

— Ja Keiterems vispār tiks pie varas, — noteica jaunākais brālis un sparīgi uzsita pa zemi ar dzelzs siju.

— Gan jau tiks, — sacīja vecakais, lūkodamies uz savu zābaku purngaliem.

Vidējais brālis vairs nekapāja priedes zarus, bet pievērsa skatienu augstajam valnim, kas viņus pa­sargāja no ārpasaules.

— Tad, brāļi, — viņš sacīja, — mūsu jaunība būs pagājusi, kā to sen jau saka Redvuda tētis, un mums vajadzēs rīkoties kā īstiem vīriem.

— Jā, — piekrita vecākais brālis, — bet ko tas no­zīmē? Ko nozīmē grūtā brīdī rīkoties kā īstam vīram?

Arī viņš palūkojās uz tranšejām un valni, taču šķita, ka viņš to nemaz neredz, ka viņa skatiens aiz- traucas cauri valnim tālē, kur aiz kalniem varbūt jau pulcējas ļaužu bari. Tobrīd viņi visi trīs gara acīm skatīja vienu un to pašu ainu — kā mazie cilvēciņi dodas pret viņiem karagājienā, kā šurp veselām straumēm neapturamas, nenogurdināmas un ļaunas plūst sīkās radības …

— Viņi ir mazi, — sacīja jaunākais brālis, — taču kas viņus var saskaitīt, tikpat kā smiltis jūrā.

— Viņiem ir ieroči — pat lielgabali, ko lējuši mūsu brāļi Sanderlendā.

— Turklāt, brāļi, mēs taču esam reizēm nokāvuši tikai kādu nešķīstu kukaini. Vai mēs vispār zinām, ko nozīmē nogalināt?

— Tev taisnība, brāli, — sacīja vecākais Kosara dēls. — Un tomēr mēs varam uz sevi paļauties. Kad pienāks grūtais brīdis, gan mēs zināsim, kas mums darāms.

Viņš aizcirta kabatas nazi, tā ka tā asmens, kas garumā varēja mēroties ar cilvēka augumu, noblīk- šķēja, un, atspiedies pret kūju, ko tikko bija izdrāzis, piecēlās kājās. Tā viņš palika stāvam, pagriezies pret pelēko milzeni — savu māju. Tumši sārts rietošās saules stars pārslīdēja viņa augumam, apstājās uz bruņām un metāla sprādzēm pie kakla, iemirdzējās alumīnija stieplēs uz rokām, un brāļiem šķita, ka viņš pēkšņi būtu pārplūdis asinīm …

Tai brīdī, kad jaunais milzis izslējās stāvus, viņš uz nocietinājumu vaļņa pašā kalna galā pret rieta no- kveldētajām debesīm ieraudzīja kādu sīku, melnu stāvu. Mazais cilvēciņš neveikli mētājās rokām. Kaut kas šais izmisīgajās kustībās lika milzim sarosīties. Par atbildi viņš pamāja ar priedes kūju, izkliedza ap­sveikumu, tā ka visa plašā ieleja nodimdēja, un, pa­teicis brāļiem: «Kaut kas ir noticis,» — divdesmit pēdu platiem soļiem devās palīgā savam tēvam.

Загрузка...