II

— Izstāstiet visu! — lūdza princese, un jaunais Redvuds, satraukumā drebēdams, ņēmās viņai stāstīt — sākumā diezgan neskaidri un saraustīti — par Dievu ēdienu un milzīgajiem bērniem, kas iz­kaisīti pa visu pasauli.

Iedomājieties abus jauniešus, kā pietvīkuši un ne­veikli viņi pūlas viens otru saprast no nebeidzamiem pusizteiktiem, pusuzklausītiem vārdiem, kā viņi at­kārto teikto, mulsdami apklust un aizmaldās sā­ņus, — tā bija brīnišķīga saruna, kas palīdzēja prin­cesei atmosties no visu mūžu ilgušās neziņas. Maz- pamazām viņa saprata, ka nav nekāds izņēmums pārējo cilvēku vidū, ka ir saistīta brālībā ar citiem

tādiem pašiem milžiem, kuri baroti ar Dievu ēdienu un uz mūžīgiem laikiem pārauguši šaurību, kas sa­saista sīkos ļautiņus, kuri mudž pie viņu kājām. Jau­nais Redvuds stāstīja par savu tēvu, par Kosaru, par brāļiem, kas izkaisīti pa visu zemi, par diženo laik­metu, kas beidzot atausis pār cilvēci.

— Mēs esam pašā sākumu sākumā, — viņš sa­cīja, — viņu pasaule ir tikai ievadījums jaunajai pa­saulei, ko radīs Dievu ēdiens.

— Mans tēvs tic un arī es ticu, ka pienāks laiks, kad viss niecīgais sen būs pagaisis no cilvēku dzīves, kad milži varēs brīvi staigāt pa šo zemi — savu zemi — un veikt arvien dižākus un dižākus darbus. Taču tas viss vēl gaida nākamībā. Mēs neesam pat pirmā milžu paaudze… mēs esam tikai pirmais eks­periments.

— Arī par to, — viņa teica, — es nekā nezināju.

— Dažkārt man šķiet, ka esam ieradušies pārlieku agri. Un tomēr kādam vajadzēja nākt pirmajam. Taču pasaule vēl nebija sagatavojusies mūs saņemt, tā ne­spēja saņemt pat mazākus milžus, kas savu lielumu bija iemantojuši no Dievu ēdiena. Ir pieļautas kļūdas, un ir notikušas sadursmes. Sīkie cilvēciņi ienīst mūs, lielos…

Viņi izturas pret mums nežēlīgi tāpēc, ka paši ir tik sīki… Un tāpēc, ka mūsu kājas samin to, bez kā viņi nespēj dzīvot. Lai kā tas būtu, viņi mūs ienīst un nevēlas mūs redzēt šai pasaulē, — ja vienīgi mēs spētu sarauties līdz viņu niecīgumam, varbūt tad viņi lūkotu mums piedot…

Viņi jūtas laimīgi mājās, kas mums šķiet kā cie­tuma kameras, viņu pilsētas mums ir par mazām; uz viņu ceļiem mums nav vietas, kur kāju nolikt; mēs nevaram pielūgt dievu viņu baznīcās …

Mēs redzam pāri viņu mūriem un aizsargvaļņiem, neviļus mums gadās ielūkoties viņu augšstāvu logos;

mēs paceļamies pāri viņu paražām, un viņu likumi mums šķiet kā tīkls, kas pinas pa kājām …

Līdzko mēs paklūpam, viņi jau brēc, cik jaudas; viņi trako, tikko mēs kļūdāmies, pārkāpdami viņu aizliegumus, vai izslejamies taisni, lai paveiktu kaut ko diženu …

Vismazākais mūsu solis viņiem šķiet straujš lido­jums, bet viss, ko viņi uzskata par dižu un apbrīno­jamu, mums liekas rotaļu klucīši, no kuriem lellēm būvēt pilis. Viņu ierīces ir tik niecīgas, viņu iztēles spējas un darba paņēmieni tik sīki, ka tas viss kavē mūs un saista mūsu spēkus. Viņiem nav nevienas ma­šīnas, kas būtu piemērota mūsu stiprajām rokām, ne arī līdzekļu, kā apmierināt mūsu vajadzības. Ar tūk­stošiem neredzamu saišu viņi tur mūsu varenumu verdzībā. Ja stātos vīrs pret vīru, mēs esam simtiem reižu spēcīgāki, toties mums nav ieroču; tieši mūsu lielais augums padara mūs par viņu parādniekiem; viņi vienmēr uzsver, ka mēs dzīvojam uz viņu ze­mes; viņi nemitīgi atgādina, ka mēs patērējam vairāk barības, ka mums vajadzīga lielāka pajumte, un par visu to mums ar šo punduru darinātiem darba rīkiem jāstrādā viņu labā, lai apmierinātu viņu pundurīgās iegribas.

Viņi mūs ierobežo kā vien mācēdami. Nav iespē­jams likt ne soli, nepārkāpjot viņu aizliegumus. Pat šodien, lai sastaptu jūs, es biju spiests šķērsot viņu noteikto robežu. Viņi mums aizlieguši visu, pēc kā cilvēks tiecas un ko savā mūžā kāro. Mēs nedrīkstam ieiet pilsētās, mēs nedrīkstam doties pāri tiltiem, mēs nedrīkstam spert kāju ne viņu apartajos tīrumos, ne viņu medību parkos. Es esmu atgriezts no visiem mūsu brāļiem, varu tikties vairs vienīgi ar trim Ko­sara dēliem, bet arī turp ceļš jo dienas jo kļūst šau­rāks. Tā vien šķiet, ka viņi gaidīt gaida izdevīgu ga­dījumu, lai mums nodarītu vēl kaut ko ļaunāku …

— Bet mēs taču esam stipri, — sacīja princese.

— Mums jābūt stipriem, tas tiesa. Mēs jūtam — visi kā viens, arī jūs pazīstat šo sajūtu, par to es ne­šaubos —, ka mums ir spēks, varens spēks veikt di­žus darbus, spēks, kas bangot bango, gaidīdams, kad tiks likts lietā. Taču iekams mēs varam kaut ko pa­veikt …

Pēkšņi viņš pameta ar roku, it kā aizslaucīdams visu pasauli.

—• Lai arī es domāju, ka esmu viena šai pasaulē, — sacīja princese, — šad tad man ir ienācis prātā tas, par ko jūs tikko runājāt. Vienmēr esmu mācīta, ka spēks ir gandrīz vai grēks, ka labāk cilvēkam būt ma­zam nekā lielam, ka īstena ticība liek aizsargāt vā­jos un mazos, stiprināt vājos un mazos, palīdzēt vi­ņiem, lai tikai viņi vairojas un vairojas, līdz beidzot savairojas tiktāl, ka sāk mudžēt cits citam uz gal­vas, — ziedot mūsu spēkus viņu labad. Taču mani allaž mocījušas šaubas, vai šī mācība ir pareiza …

— Dzīvība mums nav dota, — atbildēja jaunais Redvuds, — un mūsu augums nav radīts tādēļ, lai mēs nomirtu.

— Nē.

— Ne arī tālab, lai savu mūžu nodzīvotu veltīgi. Taču, ja mēs ar to nesamierināsimies, it visiem mūsu brāļiem jau ir skaidrs, ka notiks sadursme. Nezinu, cik asai jābūt šai sadursmei, lai sīkie cilvēciņi bei­dzot ļautu mums dzīvot tā, kā pienākas. Par to do­mājuši visi mūsu brāļi. Arī Kosars, par kuru es jums jau stāstīju, — viņš tāpat par to allaž domā.

— Bet viņi taču ir tik sīki un vārgi, šie punduri.

— Savā ziņā jā. Taču visi iznīcināšanas ieroči at­rodas viņu rokās un ir darināti, lai viņu rokas tos iz­mantotu. Šie cilvēki, kuru pasaulē mēs esam ielau­zušies, gadu simteņiem un tūkstošiem mācījušies cits citu nogalināt. Un parādījuši patiešām vērā liekamas spējas. Ne tikai tās, par kurām nule jums stāstīju. Turklāt viņi veikli prot krāpt un negaidot grozīt sa­vus uzskatus… Nezinu … Sadursmei jānotiek. Jūs… jūs varbūt esat savādāka nekā mēs. Bet ar mums sadursmei, bez šaubām, jānotiek… Tam, ko viņi sauc par karu. Mēs to zinām. Un, cik ir mūsu spēkos, gatavojamies. Taču jūs jau pati zināt, cik viņi ir maziņi, un mēs neprotam nogalināt un nemaz ne­gribam nogalināt…

— Skatieties! — princese pārtrauca Redvudu, un viņš izdzirdēja ievaukšķamies tauri.

Milzis palūkojās turp, no kurienes nāca šī skaņa, un ieraudzīja gaiši dzeltenu automobili, kurš, atdūries pret viņa zābaka papēdi, pukstēja, tusnīja un izmisīgi rīstījās, bet šoferis ar melnām aizsargacenēm un kažokādās tērpušies pasažieri izskatījās gaužām aiz­vainoti. Viņš paspēra kāju sānis, un automašīna, trīs­kārt nikni nosprauslājusies, kā plēsta aizšāvās uz pil­sētas pusi.

— Visu ceļu aizsprostojis! — sadzirdēja jaunais Redvuds.

Tad kāds ierunājās:

— Skatieties! Vai redzat? Tur aiz tiem kokiem ir milzīgā princese! — Un visas sejas ar aizsargacenēm pagriezās un ņēmās blenzt princesē.

— Nu, vai zināt! — kāds cits sacīja. — Paskat, ko izdomājuši.

— Tas viss, — teica princese, — ir tik pārsteidzoši, ka man pat trūkst vārdu.

— Viņi jums nebūtu stāstījuši, — atbildēja jaunais Redvuds, neizteikdams domu līdz galam.

— Iekams sastapu jūs, mitinājos pasaulē, kur liela biju tikai es viena. Tādēļ es veidoju pati savu dzīvi. Man šķita, ka esmu dīvaina dabas untuma upuris. Bet tagad pusstundas laikā mana pasaule ir sabrukusi un

es redzu pavisam citādu pasauli, gluži savādākus ap­stākļus, plašākas iespējas … biedrus un draugus …

— Biedrus un draugus, — viņš piekrita.

— Man gribas, lai jūs stāstāt vēl un vēl, un vēl, — viņa sacīja. — Tas viss man, zināt, šķiet kā neticama un skaista pasaka. Arī jūs… Rīt, parīt vai aizparīt, iespējams, es sākšu ticēt, ka jūs tiešām esat. Bet ta­gad … Tagad … tas ir tikai sapnis … Klausieties!

Abi izdzirdēja pils pulksteni nozvanām pirmo reizi. Un abi neviļus skaitīja līdzi — septiņi.

— Šai stundā, — teica princese, — man vajadzētu būt jau mājās. Zālē, kur es guļu, tiks atnesta tase ka­fijas. Sīkie ierēdnīši un kalpotāji — jūs pat sapņos nevarat iedomāties, cik viņi ir nopietni, — skraidīs šurp un turp, noņemdamies ar kaut kādiem niekiem.

— Viņi brīnīsies… Bet es vēl gribu ar jums pa­runāt.

Viņa iegrima domās.

— Bet man gribas mazliet padomāt. Man jāpaliek vienai un jāapdomā visas šīs pārvērtības, jāizprot, ka beigusies ilgā vientulība, un jāaprod ar domu, ka pa­saulē esat jūs un vēl citi tādi paši… Es iešu. Šodien vēl atgriezīšos savā vietā pilī, bet rīt līdz ar ausmu nākšu atkal šurp.

— Es jūs gaidīšu.

— Visu dienu sapņošu un tikai sapņošu par jauno pasauli, ko jūs man pavērāt. Pat tagad vēl lāgā ne­spēju ticēt…

Viņa paspēra soli atpakaļ un nolūkoja jauno Red- vudu no galvas līdz kājām. Abu skatieni sastapās, un mirkli viņi tā arī palika raugāmies viens otrā.

— Jā, — viņa sacīja un klusu iesmējās, taču var­būt tie bija nevis smiekli, bet elsas. — Jūs neesat māņu tēls. Tas ir tik brīnumaini! Vai patiešām jūs ticat, ka… Un ja 11u rīt es atnāku un ieraugu jūs… punduri, kā visus pārējos! … Nē, man viss ir jāpār­

domā. Bet tagad atvadīsimies, kā to dara sīkie cilvē­ciņi …

Viņa sniedza roku, un pirmo reizi viņi pieskārās viens otram. Pirksti cieši savijās, un skatieni atkal sa­stapās.

— Uz redzēšanos, — viņa teica, — līdz rītam. Uz redzēšanos! Uz redzēšanos, mans brāli milzi!

Jaunais Redvuds vilcinājās, it kā vēl ko gribēdams sacīt, taču beidzot pavisam vienkārši noteica:

— Uz redzēšanos!

Vēl brīdi abi palika rokrokā saķērušies stāvam un lūkojās viens otram acīs. Bet, kad bija jau atvadīju­šies, princese it kā šaubīdamās palūkojās atpakaļ, taču milzis stāvēja tieši tai pašā vietā, kur viņi bija satikušies.

Kā pa sapņiem princese šķērsoja plašo pils pa­galmu un iegāja savos apartamentos, vēl arvien rokā turēdama kuplo kastaņas zaru.

Загрузка...