Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

septītā nodala

Skumjas sekoja Vilkam kā neredzams barabrālis.

Viņam pietrūka Slaikā Bezastaina. Vilks ilgojās pēc jo­cīgās sejas, uz kuras nebija vilnas, un zemās gaudošanas; pēc dīvainās ķiukstēšanas, kas bija viņa smiekli.

Neskaitāmas reizes Vilks bija skraidījis apkārt viens un mēģinājis viņu sagaudot. Daudzreiz viņš, cilpas mez­dams, bija domājis, ko iesākt. Vilks bija izmisis: no vienas puses, viņu nelaida projām Kalns, bet, no otras puses, pie sevis aicināja barabrālis.

Pārējie vilki viņa jaunais bars bija neizpratnē. "Tev tagad esam mēs! Un tu vēl neesi gluži pieaudzis, tev daudz jāmācās! Tev vēl nav pa spēkam lielie medījumi, kā gan tu vienatnē izdzīvosi? Paliec pie mums!"

Tas bija stiprs, saliedēts bars, un savulaik Vilks Pērkongrāvēja kalnā jutās laimīgs. Viņi bija spēlējuši trokš­ņainas spēles, tādas kā "noķer zaķi", un lēkuši ezerā baidīt pīles. Jā, pārējie vilki viņu nesaprata.

Vilks par to domāja, lēkšodams uz savu iemīļoto vir­sotni, lai ošņātu smaržas, kuras plūda no Meža.

Mežs atradās daudzu skrējienu attālumā, taču viņš saoda jaundzimuša briežu teļa smaržu un aso aromātu, ko izplatīja egles, kuras čīkstēja vējā. Vilks dzirdēja plakšķi, ar kādu migā uz otriem sāniem pagriezās mežacūka, un kādas radībiņas iepīkstēšanos, tai nokrītot no zara. Vilks ilgojās būt Mežā kopā ar Slaiko Bezastaini.

Bet kā lai tiek atpakaļ?

Doties projām liedza ne tikai domas par baru. Vainīgs bija arī Pērkongrāvējs. Tas nekādā ziņā neļautu aiziet.

Pērkongrāvējs var uzbrukt jebkurā mirklī pat ta­gad, kad debesis ir skaidras un bez mākoņiem un nav ne miņas no niknās elpas. Pērkongrāvējs spēj likt Mežam locīties vētrā un sūtīt lejup Spožo-zvēru-kas-karsti-kož, lai sadedzinātu kokus, klintis un vilkus. Tas ir visvarens. Vilks to zina labāk par visiem: kad viņš vēl bija maziņš, Pērkongrāvējs paņēma visu viņa baru.

Vilks bija devies izpētīt apkārtni, bet, kad atgriezās, midzeņa vairs nebija. Viss bars māte, tēvs un barabrāļi gulēja dubļos slapji, auksti un nekustīgi. Pērkongrāvējam nemaz nevajadzēja piepūlēties, lai viņus iznīcinātu. Tas bija atsūtījis ātro ūdeni, kas rēkdams nāca no kalniem.

Vilks bija vientuļš, pārbijies un ļoti izsalcis. Tad atnāca Slaikais Bezastainis. Slaikais Bezastainis ar Vilku dalījās savā medījumā un ļāva sev rāpties virsū. Abi kopā gau­doja un spēlēja sunīšus ar slēpšanos. Slaikais Bezastainis bija kļuvis par barabrāļi.

Skaidrs, ka Slaikais Bezastainis bija vilks, ikviens va­rētu to saost, taču viņš bija neparasts vilks. Uz galvas tam vilna bija gara un melna, bet ķermenis pliks, un tāpēc Slaikajam Bezastainim mugurā bija ļengans kažoks, kuru viņš varēja novilkt. Seja viņam bija plakana, un mazie, vājie zobiņi neapskaužami vārgi; bet visdīvainākais viņam nebija astes.

Taču viņš gaudoja kā vilks, kaut gan viņam bija grūtī­bas ar pašām augstākajām skaņām. Un acis tam bija kā vilkam gaišpelēkas un pilnas gaismas. Bet galvenais viņam bija vilka sirds un gars.

Kamēr Vilks stāvēja uz kalna kores, skumjas pildīja viņa krūtis. Viņš paslēja gaisā purnu un gaudoja.

Deguns sajuta jaunu smaku.

Tas nebija mednieks vai medījums, koks vai zeme, āt­rais ūdens vai akmens. Tas bija kaut kas slikts. Kaut kas slikts strāvoja cauri Mežam.

Vilks no uztraukuma iesmilkstējās. Barabrālis tur tā­lumā bija briesmās.

Pēkšņi viss kļuva skaidrs. Pēc drauga var atnākt Pērkongrāvējs, un Vilks to nedrīkst pieļaut. Viņš vaja­dzīgs Slaikajam Bezastainim.

Vilks nolēca no kraujas un metās skriet uz Mežu.

Viņš skrēja divas tumsas un divas gaismas, turēda­mies tā, lai aiz astes būtu kalni, bet priekšā vieta, kur Karstā-spožā-acs gulēt iet.

Bailes koda Vilkam pakaļkājās.

Viņš baidījās no svešiem vilkiem, kuru medību laukus vajadzēja šķērsot: ja tie viņu pamanītu, viņš tiktu saplo­sīts gabalu gabalos.

Viņš baidījās no Pērkongrāvēja dusmām.

Bet visvairāk Vilks baidījās par barabrāļi.

Viņam skrienot, smaka kļuva stiprāka. Kaut kas ne­gants uzmācās Mežam.

Nenoguris Vilks ložņāja starp kokiem, meklēdams bez­astainus. Daži viņu bari smaržoja pēc mežacūkām, citi pēc ūdriem, taču tas, kuru meklēja Vilks, smaržoja pēc kraukļiem. Slaikais Bezastainis bija pievienojies viņu ba­ram.

Beidzot Vilks to atrada mutuļojoša ātrā ūdens krastā.

Kā jau viņš tika cerējis, neviens viņu nepamanīja. Tā bija viena no bezastainu jocīgajām īpatnībām. Kaut gan daudzējādā ziņā tie līdzinājās vilkiem, jo bija gudri un drosmīgi un prata sazināties un spēlēties, kā arī kvēli mīlēja savu baru, viņiem vispār nebija ožas, turklāt tie bija gandrīz kurli. Tāpēc Vilks, kas, meklēdams savu ba­rabrāļi, klaiņoja gar bezastainu midzeņa malu, palika nepamanīts.

Viņš nevarēja draugu atrast.

Iepriekšējā gaismā bija lijis, un daudz smaržu tāpēc ticis aizskalots, taču, ja Slaikais Bezastainis būtu šeit, Vilks viņu noteikti saostu.

Pēkšņi Vilkam nāsīs iesitās bara vadoņa smarža tas sēdēja pie Spožā-zvēra-kas-karsti-kož, kā jau bezastai­niem patīk darīt. Viņam blakus bija apmetusies pusaugu bezastaine Slaikā Bezastaina baramāsa. Tā runāja ar bara vadoni ķiukstošajā bezastainu valodā, kas izklausījās vienlaikus nikna un bēdīga.

Vilks nojauta, ka arī bezastaine raizējas par Slaiko Bezastaini.

Skraidīdams šurpu turpu, Vilks meklēja barabrāļi. Viņš atrada palielu, tukšu laukumu, kas oda pēc svai­giem pelniem, un dažus dīvainus, taisnus kokus, uz ku­riem karājās daudz zivju. Vilks uz mirkli apstājās, lai dažas notiesātu, un skrēja atpakaļ uz Mežu meklēt Slaiko Bezastaini.

Varbūt barabrālis devies medībās? Jā, tā tam vajadzētu būt. Un droši vien viņš nav aizgājis tālu, jo, tāpat kā visi bezastaini, skrēja uz pakaļkājām un tāpēc bija lēns.

Bet, kaut gan Vilks meklēja vienā meklēšanā, viņš draugu neatrada.

Kā krītošs koks viņu satrieca briesmīgs atklājums.

Slaikais Bezastainis bija aizgājis pavisam.