Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

DIVDESMIT SESTĀ NODALA

A srifs uz klints bija ķezā.

Viņš bija sasniedzis dzegu tieši zem ligzdas, taču krūšu apsējs aizmugurē bija iestrēdzis starp klintīm, un viņš nespēja to atsvabināt.

- Viņš varētu atbrīvoties, Detlans prātoja, staipīdams kaklu.

- Kā tad lai tiek vaļā no krūšu apsēja? Beils gribēja zināt.

- Ja viņš patiešām ir iesprūdis, tad… sacīja To­raks.

- …tad viņš netiks lejā, Beils atcirta. Mēs par to jau bijām domājuši.

- Man šķiet, Toraks teica, es rāpšos augšā un vi­ņam palīdzēšu.

- Ko!? reizē iesaucās Detlans un Beils.

- Tās pārējās tapas, kuras ir drusku iesānis. Ja vien es tās spētu aizsniegt…

- Ja vien, Beils norūca.

Toraks uz viņu paskatījās.

- Jums ir lieks krūšu apsējs un vēl viens virves ritulis, turklāt es esmu vieglāks par Asrifu. Es redzēju, kā viņš to dara.

Beils vēroja Toraku, it kā nekad agrāk viņu nebūtu redzējis.

- Vai tiešām tu to darīsi?

- Mums vajadzīga sakne, zēns vienkārši atbildēja. Turklāt mums nav citas izejas.

Pirmie desmit soļi augšup nesagādāja grūtības. Apsējs vaļīgi apņēma Toraka plecus un vidukli; lielais koka kāsis tā aizmugurē bija sakabināts ar āķi virves galā. Pirms rāpšanās viņš bija žigli pārliecinājies, ka abi āķi ir paga­tavoti no laba, cieta egles koka.

Detlans turēja Asrifa virvi, bet Beils vilka Toraku, līdz tas sasniedza pirmo dzegu.

Nelūkojies lejā! Beils viņu brīdināja. Un pārāk daudz neskaties arī uz augšu.

Vienreiz Toraks par to aizmirsa. Gaidīdams, kad Beils pārmetīs virvi nākamajai tapai un viņš to varēs satvert, zēns neiedomājami augstu ieraudzīja kūņojamies Asrifu un vēl augstāk zaru kaudzi, kas rēgojās no plaisas klintī. Ligzda. Bet kur palikuši ērgļi?

Ar otro mēģinājumu viņš noķēra āķi un, neveikli ķe­purodamies, piekabināja to kāsim, kas karājās starp viņa lāpstiņām. Sajutis, ka nospriegojas virve un Beils ir ga­tavs vilkt, viņš turpināja rāpties.

Tapas turējās stingri, taču bija iedzītas pārāk tālu cita no citas, tāpēc Toraks divreiz paslīdēja, bet krūšu apsējs turējās stingri un neļāva viņam nokrist.

Klints siena bija pamatīgi sakarsusi saulē. Augstienes pakājē Toraks bija novilcis caurspīdīgo virsjaku, bet tik un tā drīz vien viņš bija vienos sviedros. Ikviena dzega vai plaisa bija notraipīta ar putnu mēsliem. Smaka koda Torakam acīs, un viņa rokas un kājas drīz vien bija kļu­vušas netīras un glumas.

Sviest virvi izrādījās grūtāk, nekā izskatījās, kad to darīja Asrifs, taču pēc dažiem mēģinājumiem tas izdevās arī Torakam. Viņu iedrošināja arī tēva nazis, kas sitās pret gurnu, un ārstniecības augu maciņš ar mātes zāļu ragu, kurš vilka uz leju jostu.

Palaikam Toraks aizlīda garām šajā vietā neiederīgiem sārtiem āboliņa kumšķiem, kas trīsēja vējā. Lai viņu la­bāk aplūkotu, kaklu staipīja kairas cālis. Kad Toraks tu­vojās, vairākums putnu aizlidoja, bet daži centās viņu padzīt. Ap viņu ķērkdamas laidelējās trīspirkstu kaijas. Rāpdamies garām dzegai, kur mita ķilžu mazuļi, puisis par mata tiesu izvairījās no smirdīga spļāviena sejā.

Kolīdz Toraks sāka šaubīties, vai kādreiz vispār būs lemts nokļūt pie mērķa, atklājās, ka viņš nonācis uz dzegas vienā līmenī ar Asrifu.

Roņu zēns atradās nedaudz tālāk par rokas stiepiena attālumu; viņš stāvēja uz visām četrām ar muguru pret Toraku, un viņa plecu siksna bija neveiksmīgi aizķērusies aiz robainas klintsradzes. Nav brīnums, ka viņš nespēja atsvabināties.

Asrifs neveikli paskatījās pār plecu.

- Jauki tevi satikt, mežiniek, viņš teica, neveiksmīgi cenzdamies plati uzsmaidīt.

Viņa seja bija piesarkusi, un Toraks nevarēja saprast, vai tas ir no izmisuma vai pazemojuma.

- Domāju, ka spēšu tevi noāķēt, Toraks teica.

Viņš sāka iesānis virzīties pa šauro plaisu, kas savie­noja abas dzegas.

- Uzmanies no ērgļiem! Asrifs brīdināja.

Toraks uzdrošinājās paskatīties augšup un pārstei­gumā gandrīz nogāzās no klints. Tieši virs viņa debesis aizsedza ligzda. Milzīgs ķērpjainu zaru vijums tik liels kā Kraukļu būda. No tā skanēja neskaidra ērgļu mazuļu čiepstēšana. Taču no vecākiem nebija ne miņas.

- Kur gan viņi palikuši? Toraks murmināja.

- Riņķo tur augstāk, sacīja Asrifs. Man šķiet, ka tie zina, ka esmu iesprūdis, un no manis nebaidās. Taču tas neattiecas uz tevi.

Toraks norija siekalas un atskatījās uz dzegu, kuru nule bija pametis. Viņa virve droši apņēma beidzamo tapu, kas bija iedzīta mazliet augstāk. Ja zaudētu pa­matu zem kājām, pārāk zemu viņš nenokristu. Protams, ja vien nepārtrūktu aukla, nesaplīstu krūšu apsējs, nenolūztu tapa… "Ja vien, ja vien," viņš pie sevis nepacietīgi pukojās. "Tā tikai sāc domāt!"

Zēns turpināja virzīties pa plaisu. Bet, pat izstiepies, cik tālu vien iespējams, viņš nespēja aizsniegt Asrifa siks­nas.

Toraks mēģināja nokļūt neveiksminiekam tuvāk, taču virve to neļāva. Viņš to paraustīja ziņa Beilam palaist viņu vaļīgāk -, taču nekas nemainījās.

- Nekas nesanāks, Asrifs teica. Striķis par īsu.

Toraks paskatījās lejup, kur neiedomājami tālu lejā

pret viņu bija pavērsušās divas sejas, un ieraudzīja, ka Beils purina galvu.

Viņš mirkli domāja. Pēc tam zēns izlocījās no sava krū­šu apsēja un atstāja to savā vaļā šūpojamies uz pēdējās tapas. Tagad nekas vairs nespētu aizkavēt viņa kritienu.

- Ko tu dari?\ Asrifs šausmās nočukstēja.

- Mēģini atvairīt no manis putnus, Toraks norīkoja un līda biedram tuvāk.

Viņš vēlreiz pasniedzās pēc Asrifa krūšu apsēja un šoreiz viņa pirksti to aizskāra.

Pāri klintij aizslīdēja ēna, un sudrabkaija, asi ieķērkdamās, lika Torakam sarauties. Asrifs iekliedzās un meta akmeni. Viņš netrāpīja, un kaija, abus nošķiedusi, aizlidoja. Baltas, smakojošas gļotas saķepēja Toraka matus un te­cēja pa pieri, gandrīz trāpot vienā acī. Viņš nospļāvās un mēģināja vēlreiz.

Šoreiz viņam izdevās satvert Asrifa plecu siksnu. Puiša pirksti bija slideni no putnu mēsliem, un viņš nespēja krūšu apsēju dabūt nost no klintsradzes.

- Pavirzies drusku atpakaļ, viņš elsa, lai tas kļūst vaļīgāks!

Asrifs pašļūca atpakaļ.

Ar rāvienu, kas viņu gandrīz nogāza no klints, Toraks atsvabināja krūšu apsēju no radzes.

Asrifs joprojām stāvēja četrrāpus ar pārbīlī vaļā pa­vērtu muti. Viņš pagriezās un sastapās ar Toraka ska­tienu.

- Paldiesiņ! puisis nomurmināja.

Toraks atturīgi pamāja ar galvu

- Sakne. Vai tu sadabūji sakni?

Asrifs papurināja galvu.

- Ko? Toraks pārsteigts iesaucās.

- Es nevarēju to aizsniegt. Asrifa seja no kauna sa­viebās. Es izvēlējos nepareizās tapas un nonācu strup­ceļā. Man vajadzēja virzīties pa tavu ceļu.

Toraks vēlreiz uzdrošinājās paskatīties augšup un pa­manīja, ka nedaudz pa labi uz ērgļa ligzdas pamatni ved dziļa, slīpa līkloču plaisa. Tās galā, tieši ligzdas ēnā bija ērti iekārtojies augs ar spīdīgām, tumšsarkanām lapām. Seliks.

Zēns apsvēra, kā lai tiek atpakaļ uz iedobi, no kuras viņš tikko bija ieradies, un uzvelk krūšu apsēju. Taču virve bija par īsu: tā neļautu viņam sasniegt ligzdu. Nāksies rīkoties bez tās.

Es to spēšu, viņš teica ar lielāku pārliecību balsī nekā sirdī.

Lienot augšup pa plaisu un meklējot atbalstu, viņa kājas un rokas no piepūles trīcēja. Toraks bija pārkarsis un nomocījies, un no putnu mēslu dvakas viņam metās nelaba dūša.

Akmens zem viņa kājām padevās. Tieši laikā viņš pa­spēja pavirzīties uz augšu un noraudzīties, kā sadalās atbalsts, pret kuru viņš tikko bija atspēries, un atlūzas ripodamas un lēkādamas sašķīst druskās pret klintsbluķiem bīstami tuvu Detlanam un Beilam.

Droši vien vajadzēja abus brīdināt, taču bija jau par vēlu. Turklāt kliegšana varētu satraukt klinti, un izska­tījās, ka to sāk apgrūtināt uzmācīgie cilvēki uz tās sā­niem.

Viņš rāpās augstāk pa plaisu tuvāk selika saknei.

Uzmanies! kaut kur zemāk izdvesa Asrifs.

No klints atbalsojās draudīgs "klek, klek", pāri Toraka galvai aiztraucās ēna, un pagriezies viņš ieraudzīja ērgli, kas ar niknumā izplestiem nagiem sniedzās pēc viņa se­jas. Abas rokas bija vajadzīgas, lai noturētos pie klints; viņš nevarēja pat pasargāt galvu vienīgi pieplakt klints sienai. Toraks paspēja pamanīt, ka tuvojas niknas, zel­tainas acis un šaura, melna mēle; viņš dzirdēja, kā šalc spārni platāki par platāko Roņu smailīti…

Ērglim pa krūtīm trāpīja akmens, un tas ar spalgu kliedzienu atkāpās.

Toraks paskatījās lejup uz Asrifu, kas pielāgoja lingai vēl vienu oli.

Toraks neievēroja, kur palika ērglis. Varbūt tas nobi­jās, taču maz ticams. Visdrīzāk tas gatavojās nākama­jam uzbrukumam.

Tālāk sprauga paplašinājās un rāpties kļuva vieglāk. Kad Toraks sasniedza tās galu, viņš, sev par atvieglojumu, saprata, ka plaisa ir pietiekami plata, lai varētu nomesties uz labā ceļa un, piespiežoties saules nokaitētajai klintij, ar kreiso roku izvilkt nazi.

Debesis aizklāja ēna. Spārnu vēdas un klaudzoši brī­dinājuma saucieni: šoreiz tie bija divi ērgļi dzīvesbiedri, kuri metās aizstāvēt savu perējumu.

- Es netaisos aiztikt jūsu mazuļus! Toraks sauca, draudīgi vicinādams nazi un aizmirsis pieklusināt balsi.

Nav brīnums, ka ērgļi viņā neklausījās. Kad Toraks aizkļuva līdz selika pudurim un sāka to ar nazi rakt ārā, viņš gaidīja, ka jebkurā mirklī var tikt nogrūsts lejā.

Daži Asrifa precīzi raidījumi ērgļus uz brīdi padzina nost, taču tie gatavojās lidot atpakaļ. Klintis drebēja no viņu kaujas saucieniem.

- Pasteidzies! Asrifs sauca.

Atgādinājums bija nevietā, un Toraks uzskatīja, ka uz to nav jāatbild.

Seliks bija iesakņojies saules pārkaitētā augsnē, kas sastāvēja no sapuvušiem prauliem un ērgļu ģimenes at­kritumiem, un negribēja padoties. Kamēr Toraks ar tēva dāvināto zilo slāņakmens nazi plēsās pie auga saknēm, pa viņa sāniem aumaļām plūda sviedri. Viņš bija nome­ties ceļos uz drupanas dzegas malas, un, viņam strādā­jot, atdalījās vēl dažas atlūzas un aizripoja lejā. Toraks izmisis sagrāba seliku aiz kāta un centās izkustināt to no vietas.

- Pasteidzies! Asrifs sauca. Man drīz pietrūks ak­meņu!

>

Beidzot augs padevās. Saknīte tam bija maziņa: ne lielāka par Toraka rādītājpirkstu bāla ar zaļiem raibu­miem. Kādu brīdi zēns to vēroja, jo nespēja aptvert, ka tik nenozīmīgs sīkums spēj pasargāt ģintis no slimības.

- Es to dabūju! viņš sauca Asrifam.

Aizbāzis sakni aiz kamzoļa un iestūmis nazi atpakaļ makstī, viņš sāka rāpties atpakaļ pa plaisu uz dzegu, kur karājās krūšu apsējs.

Iedobes mala nokrakšķēja un padevās. Toraks parāvās atpakaļ un pieķērās pie radzes.

- Sargieties! viņš sauca, kad bluķis gandrīz viņa augumā atdalījās no klints un, paņemdams līdzi Toraka krūšu apsēju, lidoja lejā.

Zēns piespiedās pie klints sienas un sērīgi noraudzījās, kā viņa aprīkojums, kuru bija aizķērusi atlūza, gandrīz trāpīdams Asrifam, ripo lejup un kaut kur tālumā nobūkšķ pret akmeņiem dažus soļus no Detlana un Beila.

Ūdensputnu klaigas apklusa. Toraks dzirdēja vienīgi savu elpu un ripojošus oļus atsitamies pret klintīm.

Augstu virs galvas riņķoja ērgļi. Tie bija sapratuši, ka ligzda turpmāk būs drošībā.

Mazliet zemāk galvu pacēla Asrifs, un viņu skatieni sastapās.

Abi saprata, ko tas nozīmē, bet neviens no viņiem ne­gribēja to skaļi paust. Toraks zināja, ka atpakaļceļa vairs nav, mēģinājums tikt lejā no klints bez aprīkojuma gan­drīz neizbēgami beigtos ar nāvi.

Asrifs aplaizīja lūpas.

- Rāpies lejā pie manis, viņš teica.

Toraks apsvēra šo priekšlikumu un papurināja galvu.

- Par maz vietas, viņš sacīja.

- Gan jau atradīsies. Izmantosim manu aprīkojumu divatā.

- Tas mūs neizturēs. Mēs abi nositīsimies.

Asrifs neatbildēja. Viņš zināja, ka Torakam ir tais­nība.

- Paņem sakni! Toraks izrīkoja.

Asrifs atvēra muti, lai iebilstu, taču Toraks viņu pār­trauca.

- Tam ir jēga, tu taču zini. Tu vari tikt lejā. Tu aizvedīsi to Tenrisam, un viņš pagatavos zāles. Visiem.

Toraks i*unāja ļoti pārliecināti, taču viņa sirds drebēja kā tikko apspalvojies putnēns. Kāda viņa būtības daļa neticēja tam, ko viņš saka.

Cik vien iespējams saliecies uz priekšu, Toraks izstiepa roku un ļāva saknei krist. Asrifs to noķēra un aizbāza aiz kamzoļa.

- Ko tu darīsi? viņš jautāja.

Savu turpmāko rīcību Toraks apsvēra ar pārsteidzoši skaidru galvu. Varbūt tas bija klinšauga iespaidā, bet var­būt viņš pat nesaprata, kas noticis.

Akmeņu krāvums, uz kura stāvēja Beils ar Detlanu, atradās tieši zem viņa. Tas bija šaurs, un uzreiz aiz tā vir­moja Jūra. Ja lēktu, viņš, iespējams, varētu to sasniegt.

- Tu vari mēģināt rāpties lejā, Asrifs teica ar muļ­ķīgu un izbiedētu sejas izteiksmi.

- Kad tu būsi zem manis? Toraks jautāja. Un kā ar Detlanu un Beilu? Ja kritīšu, es varu jūs nogalināt.

Asrifs norija siekalas.

- Bet… ko citu…

- Piesargi galvu! Toraks iesaucās un metās lejā no klints.