Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

TRISPADSMITA NODALA

V ilks nevarēja atrast Slaiko Bezastaini, taču viņš zi­nāja, ka jāturpina meklēt.

Reiz krastmalas jauno kociņu biežņā viņš saoda vietu, kur barabrālis bija ierīkojis midzeni, taču tad pēdas no jauna pagaisa. Smaržu pārmāca mežakuiļa izkārnījumu izgarojumi un smirdoņa, kura cēlās no ļaunuma, kas bija apsēdis Mežu; tai klāt jaucās jauna, riebīga dvaka ļauno garu smaka. Vilks to bija iepazinis jau kucēna gados. Šīs atmiņas bija ļoti nelāgas.

Vilks vēlreiz izpētīja apkārtni, taču veltīgi. Un nepār­traukti viņam uz pakaļkājām mina bailes.

Pērkongrāvējs niknojās par to, ka Vilks bija pametis Kalnu. Tā dusmas bija jūtamas caur kažoku, tās kņudināja ķepu spilventiņus. Tās Vilkam sekoja. Un drīz tās viņam uzklups.

Debesis bija kļuvušas pavisam tumšas, un Pērkongrāvēja elpa kustināja kokus. Skaņas kļuva skaļākas, un smaržas asākas, kā jau vienmēr, kad sākas duna.

Beidzot Vilks barabrāļi saoda. No prieka viņš būtu varējis gaudot. Pacilāts viņš joņoja tālāk, un medījums, sajutis, ka nav jābīstas, skrēja Vilkam līdzās. No upes krasta ūdenī ieslīdēja bebrs un aizpeldēja uz savu alu. Staltbriežu govs ar mazuli meklēja patvērumu biežņā.

Pēkšņi Pērkongrāvējs ļāva vaļu dusmām. Ūdens gāzās pāri Mežam, placinādams ērgļpapardes un locīdams ko­kus kā zāli. Apdullinošs grāviens un no debesīm, par mata tiesu netrāpīdams Vilkam, lejup šāvās Spožaiszvērs-kas-karsti-kož un iespēra priedē. Koks iekunkstējās. Spožais-zvērs-kas-karsti-kož norija to veselu. Vilks pasviedās sānus, taču viens no Zvēra kucēniem nokrita viņam priekšā un iekoda priekšķepā. Iekaukdamies Vilks augstu palēcās un ar mirstošā koka smaku degunā aizskrēja tā­lāk.

Viņš bija pārbijies kā kucēns. Viņš gribēja pie mammas. Pie Slaikā Bezastaina. Vilks jutās ļoti, ļoti vientuļš.

Rena Mežā bija viena, un viņai kļuva baisi.

No apmetnes viņa bija aizslīdējusi pirms divām die­nām un joprojām nevarēja atrast Toraku. Divreiz viņa dzirdēja slimnieku plānprātīgos brēcienus, kas atbalsojās kokos, un vienreiz virs galvas saklausīja čabēšanu. Šķita, ka katrā krūmā, katrā kokā slēpjas tokorots.

Un tagad tuvojās vētra. Pasaules gars bija nikns.

Cauri zariem viņa redzēja tumšpelēka mākoņa malu, un tuvumā varēja dzirdēt pērkona dārdus. Negaiss bija gandrīz jau klāt. Vajadzēja meklēt patvērumu.

Ieleju, kuru Rena šķērsoja, no austrumu puses sargāja stāvas granīta klintis, kurās rēgojās daudzsološi tumši plankumi, kas varēja būt alas. Pa ceļam uzlasīdama malku, meitene skrēja uz klinšu pusi.

Vētra sākās ar šausminošu pēkšņumu. Dauzīdams mā­koņus, Pasaules gars tos sašķēla un, raidīdams uz Mežu žilbinošas zibens šautras, izgāza pār zemi lietu. Tālumā Rena pamanīja uzliesmojam kādu koku. Ja nepiesargāsies, viņa var kļūt par nākamo upuri.

Beidzot meitene atrada alu. Būdama viscaur izmirkuši, viņa tomēr vilcinājās doties iekšā. Ala var būt gan patvē­rums, gan nāvējošas lamatas, tāpēc Rena vispirms izpē­tīja, vai savas pēdas tur nav atstājis lācis vai mežakuilis un vai alas velve ir pietiekami augsta, citādi zibens varētu atrast kādu plaisu un viņu nospert. Pārliecinājusies, ka apmetne ir droša, viņa devās iekšā.

Meitene trīcēja no aukstuma un ilgojās pēc ugunskura, taču vispirms viņa salūkoja savu loku. Izvilkusi to no lašādas iesaiņojuma, viņa pakāra ieroci uz saknes, kas bija izspiedusies caur alas sienu. Pēc tam viņa nolika žā­vēties bultas, lai tās nesamestos. Beidzot varēja iekurināt ugunskuru.

Mežā trakoja vētra. Rena prātoja, kur varētu būt To­raks un vai tam izdevies atrast patvērumu.

Sekot viņam no Kraukļu nometnes nebija viegli, un jau no paša sākuma Rēnai nācās paļauties uz minēju­miem. Viņa sprieda, ka draugs turēsies tālāk no ģints lo­cekļu iemītajām takām, tāpēc viņa turpmākie ceļi ir visai grūti izdibināmi. Lāči un citi plēsēji mēdz uzturēties lejā pie upes, kur dzīvnieki nāk padzerties, un tas nozīmē, ka aļņi un brieži savas takas ieminuši augstāk nogāzē. Pēc tā, kas bija noticis pagājušajā rudenī, Rena sliecās domāt, ka Toraks centīsies no lāčiem izvairīties, un tas nozīmēja, ka viņš pārvietojas pa zālēdāju ceļiem.

Kad meitene atrada Toraka būdu, izrādījās, ka viņa nav kļūdījusies, taču Rena bija satriekta, ieraugot, ka teltij uzgāzies osis. Viņa sajuta milzu atvieglojumu, kad miteklī neatrada līķi, un ātri vien netālu uzgāja jauno Toraka naktsmītni. Nebija šaubu, ka to cēlis viņš, jo draugs kurināja zvaigžņveida ugunskurus, bet Kraukļi tā rīkoties nemēdz.

Nākamajā rītā viņa atkal novirzījās no ceļa. Pēdas bija izdzēsis mežakuilis.

Ugunskurs negribēja kurēties un piespieda Renu at­griezties tagadnē.

Viņas savainotā roka pulsēja. Pievirzījusies tuvāk ugu­nij, viņa iztēlojās tokorota asos, brūnos zobus un no jauna dzirdēja ļauno šņākšanu…

Vajag ēst, meitene teica, lai aizgainītu šīs domas.

Rēnas somā bija kaltēta aļņa gaļa un kūpinātavā žā­vēts lasis; kā par nelaimi, viņa nebija paņēmusi svaigas zivis, bet aprobežojusies ar Seiunas personiskajiem krā­jumiem glītu laša plāceņu aizsainīti, kas bija apjozts ar kaltētas sumbra zarnas gabalu.

Viņa paņēma plāceni, nolauza gabaliņu ģints aizbild­nim un pārējo apēda. Tas bija pagājušās vasaras kūpinā­jums, taču joprojām labs. Tas smeldzīgi atgādināja par ģinti.

Rēnai blakus gulēja pīts bultu maks: pīšanas mākslu viņai bija ierādījis Oslaks. Uz diviem kreisās rokas pirk­stiem viņa nēsāja ādas pirkstusargus, kurus bija pašuvusi Vedna. Uz labās rokas viņai bija pulēts zaļa slānekļa apakšdelma aizsargs, kuru Finkedīns pagatavoja, kad mā­cīja Renu šaut. Meitene to noņēma reti, un brālis par to viņu bieži kaitināja. Brālis… Viņš nomira pagājušajā ziemā. To bija sāpīgi atcerēties.

Lai sevi iepriecinātu, viņa sadabūja mazītiņu rubeņa stilba kaula svilpīti, kuru Toraks bija draudzenei uzdā­vinājis viņruden. Svilpes skaņa bija cilvēka ausij nedzir­dama, taču Rena vienmēr nēsāja to līdzi. Izskatījās, ka dzīvnieki spēj svilpi sadzirdēt gluži labi, reiz viņa tādā veidā sasauca Vilku un tas izglāba viņai dzīvību.

Izmēģinājuma pēc Rena iepūta svilpē.

Nekas nenotika.

Protams, viņa jau arī neko negaidīja. Vilks bija tālu prom Kalnā.

Juzdamās vientuļa, viņa izritināja guļammaisu un iekārtojās pie ugunskura.

Meitene pamodās no durstīgas sajūtas, ka viņa nav viena.

Vētra bija mitējusies, bet lietus joprojām gāza strau­mēm un guldzēja alas neredzamajās spraugās. No uguns­kura bija palikušas pāri tikai gailošas ogles. Aiz tām kāds stāvēja un no alas tumšās ieejas uz Renu skatījās. Sliedamās kājās, viņa sagramstīja cirvi.

Apveids alas ieejā bija liels pārāk liels, lai būtu to­korots. Lūsis? Lācis?

Taču, ja tas būtu lācis, viņa dzirdētu tā elpu. Un tas nebūtu palicis ārpusē.

Nezin kāpēc šīs domas viņai neļāva justies labāk.

Kas tur ir? Rena uzsauca.

Viņa drīzāk juta nekā dzirdēja, ka radījums tuvojas. Lai kas tas bija, tas kustējās klusi kā vēja dvesma.

Tad viņa ieraudzīja gailošas acis.

Meitene iekliedzās.

Radījums atkāpās. Tad tas vēlreiz parādījās kvēlojošo ogļu gaismā.

Rena noelsās.

Tas bija vilks. Liels vilks ar biezu, pelēku, izmirkušu kažoku. Ošņādams gaisu, dzīvnieks bija noliecis galvu; tas neizskatījās draudīgs vai nobijies. Vienīgi piesardzīgs.

Rena pamanīja biezo, melno vilnu uz vilka pleciem. Lielās, dzintardzeltenās acis.

Šīs acis…

Tas nevarēja būt.

Viņa lēnām nolika cirvi.

Vilks ?