Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

PIECPADSMITĀ NODALA

Toraks saoda asu sals smaržu un apstājas.

Šis aromāts rosināja atmiņas. Vienreiz, pirms pieciem gadiem, viņš jūrmalā jau bija nonācis. Un ar to viņam pilnīgi pietika.

Virs galvas vējā šalca priedes. Ziemeļu pusē, veldama viļņus starp kokiem un pāri laukakmeņiem, uz Jūru tie­cās Platupe. Toraks tik dedzīgs nebija. Bet Meža zirgu vadone bija teikusi, ka tas, ko viņš meklē, ir atrodams pie Jūras. Zēns prātoja, vai nav ticis piemuļķots. Viņš skaudri apzinājās, ka nav nonācis zālēm tuvāk kā tobrīd, kad atstāja Kraukļu nometni. Vispirms Toraks bija gājis uz austrumiem, bet tagad virzījās uz rietumiem. Likās, ka kāds spēlētos un grūstītu viņu šurpu turpu kā spēļu kauliņu.

Pagājušas divas dienas, kopš viņš atstāja Meža malu. Divas dienas un naktis, pastāvīgi sargājoties no Sekotāja. Taču, kaut gan Toraks juta, ka nešķīstenis ir kaut kur

tuvumā, tas nelika par sevi manīt un nebija arī izspēlējis kādu no saviem nāvējošajiem stiķiem.

Iepriekšējā naktī viss pēkšņi kļuva vēl sliktāk, taču tam nebija nekāda sakara ar Sekotāju.

Toraks bija sēdējis pie ugunskura un klausījies, kā austrumu pusē kalnos noklust vētras auri. Divreiz vējš atnesa cietsirdīgu smieklu driskas. Divreiz viņš metās ārā no būdas, bet ieraudzīja tikai nokritušus zarus un mir­gojošas zvaigznes.

Tad ļoti tālu zēns sadzirdēja vilka balsi.

Ar strauji pukstošu sirdi viņš centās saprast gaudoša­nas nozīmi. Taču vilks bija pārāk tālu un priedes šalca ļoti skaļi. Toraks nesaprata…

Izmisis viņš pieplaka zemei un cieši piespieda tai abas rokas, cenzdamies uztvert vājās vibrācijas, kuras dažkārt izraisa vilku gaudošana.

Nekā.

Vai viņš vispār bija kaut ko dzirdējis? Vai arī saklausīja to, ko vēlējās dzirdēt?

Zēns palika nomodā visu nakti, taču gaudošana vairs neatkārtojās. It kā viņš to būtu dzirdējis sapnī. Taču Toraks zināja, ka nebija sapņojis.

Jūras putnu klaigas lika viņam atgriezties tagadnē.

Pa labi koki kļuva retāki, viņš gāja paskatīties, kas tur ir, un gandrīz novēlās no klints. Tā nebija augsta, taču stāva gan. Viņš redzēja drupanu zemi, kurai cauri spiedās koku saknes, un dzirdēja ūdensputnu sasaukšanos. Droši vien tie uz klints ligzdoja.

Jau piesardzīgāk ceļinieks turpināja virzīties uz rie­tumiem, atstādams klinti labajā pusē. Priežu skujas no­slāpēja viņa soļu troksni. Elpa tāpēc izklausījās skaļa.

Taka aizvijās lejup, un pēkšņi koku vairs nebija un zēnu apžilbināja saule. Viņš bija sasniedzis Meža malu.

Priekšā Platupe ietecēja tādā kā ļoti garā un šaurā ezerā, un izskatījās, ka tas ietiecas bezgalībā. Tālu rietu­mos bija manāms ar priedēm klāts salu puduris. Varbūt tās bija Roņu salas, kur dzimusi Toraka tēva māte? Aiz salām dūmakā mirdzēja atklāta Jūra.

Tiklīdz Toraks ieraudzīja Jūru, atdzīvojās atmiņas.

Toreiz viņam bija septiņas vasaras un sirds saviļņo­juma pilna. Līdz tam tētis viņu bija turējis no cilvēkiem pa gabalu, taču todien abi devās uz ģinšu lielo sanāk­šanu.

Tēvs nestāstīja Torakam, kurp jāiet un kāpēc jāslēpj sejas, izkrāsojot tās ar milteņu sulu. Tētis to pārvērta par spēli un teica, ka būs labāk, ja cilvēki viņus nepazīs.

Torakam tas likās jautri. Būdams vēl naivs, viņš prie­cājās, ka ļaudis ģinšu sapulcē būs tādā pašā noskaņo­jumā.

Kad viņi nonāca galā, jūrmalu pie Ātrupes ietekas iz­raibināja mulsinoši liels skaits telšu. Toraks šādu daudz­veidību nebija redzējis: tās bija pagatavotas gan no zariem un koku mizām, gan no velēnām, gan ādas. Viņš nebija redzējis arī tik daudz ļaužu vienuviet.

Zēna sajūsmai nebija lemts ilgs mūžs. Citi bērni pa­manīja nepiederīgo un apvienojās uzbrukumam.

Kāda meitene meta pirmo akmeni; tā bija no Odžu ģints, un vaigi viņai bija apaļīgi kā vāverei.

Tavs tētis ir traks! viņa ņirgājās. Viņš aizbēga no ģints, jo ieelpoja ķēma dvašu!

Nekrietnelei pievienojās bērni no Vītolu un Lašu ģints.

Traks, traks! tie ļauni smējās. Izkrāšļotas sejas! Iepuvušas dvēseles!

Ja Toraks būtu vecāks, viņš saprastu, ka stāties pretī tādam baram nav prātīgi, un atkāptos. Tā vietā acu priekšā parādījās sārta migla. Neviens nedrīkst apvainot tēti!

Viņš pagrāba riekšavu ar oļiem un gatavojās tos raidīt ņergu barā, bet tad parādījās tēvs un aizvilka dēlu pro­jām. Toraks bija pārsteigts par to, ka tētis nebūt neiz­skatījās apvainojies. Smiedamies viņš paņēma zēnu rokās, uzšūpoja augstu gaisā, un abi devās atpakaļ uz Mežu.

Viņš smējās arī tovakar, kad vēlāk naktī mira. Smējās par kādu joku, kuru Toraks pateica, kamēr viņi slēja telti. Pēc tam atnāca lācis…

Bija pagājuši deviņi mēneši, kopš tētis aizgājis bojā, taču laiku pa laikam Torakam uzmācās sajūta, ka tas nav tiesa. Dažreiz no rīta, tikko pamodies, zēns gulēja guļam­maisā un prātoja, ka būtu tik daudz, ko tēvam pastāstīt. Par Vilku un Renu, un Finkedīnu…

Taču tad viņš atjēdzās. Viņš nekad vairs tēvam neko nepateiks.

"Nedomā par to," puisis centās sevi pārliecināt.

Taču šīs domas Toraku nekad nebija pametušas un sāpināja viņu arī tagad.

Atstājis aiz muguras mežu, viņš nonāca šaurā, iz­liektā pludmalē, kuru klāja pelēkas smiltis. Pie kājām sāļu smaku izplatīja izskalotu purpursarkanu jūraszāļu ciņi. Pa kreisi klintsbluķu jūklis; izskatījās, it kā tos būtu dragājis milzu āmurs. Pa labi vizošajā Jūrā ietecēja Platupe.

Toraks zaudēja dūšu. Šo pasauli viņš nepazina. Virs galvas sarunājās kaijas; to ķērkšana visnotaļ atšķīrās no skanīgajām Meža putnu dziesmām. Smiltīs viņš pama­nīja svešādas pēdas platu vagu, kurai gar malām stie­pās ķepu nospiedumi ar pieciem nagiem, kas bija līki kā dilstošs mēness. Zēns lēsa, ka tie pieder kādam lielam, smagam radījumam, kas vilcies uz ūdens pusi. Bet viņš pat nezināja, vai tas ir medījums vai mednieks.

Toraks uzrāpās klintī, un mazas, baltas čaulas krakšķēja zem viņa kājām. Izskatījās, ka tie ir kaut kādi glie­meži, taču viņš nezināja to nosaukumu; viņš nezināja arī, kā sauc gaļīgos augus, kas, dzeltenos ziedus šūpodami vējā, sakņojās klinšu plaisās.

Dažus soļus nostāk žagatai līdzīgs melnbalts putns ar garu, sarkanu knābi uz klintīm knābāja gliemežvākus. Putns darbojās mundri un stipri, sadauzīja čaulas un ap­ēda to iemītniekus. Izgrūdis skaļu, pīkstošu skaņu, tas aizlidoja.

Toraks noskatījās putnam pakaļ. Pēc tam viņš nome­tās ceļos Jūras malā un sāka pētīt dīvaino pasauli, kas šūpojās zem ūdens. Viņš redzēja zeltaini brūnus lapotus kātus un pavedienveidīgas ūdenszāles. Zēns iebāza ūdenī roku: augi bija glumi kā slapja briežāda un jūraszāles lipa pie pirkstiem kā mati. Radījums ar kārpainu, oranžu čaulu pamanīja viņa ēnu un nozuda zem akmens.

Sāls smaka lika pulsēt vēnām uz Toraka deniņiem, un vizošais ūdens klaids žilbināja acis. Viņu pārņēma nepār­varama vēlme skriet atpakaļ uz Mežu noslēpties tur un nekad vairs nenākt ārā.

Taču tad viņš iedomājās par ģintīm, kuras cīnījās pret sērgu. Ja viņš neatradīs zāles…

Toraks piespieda sevi palikt jūrmalā un devās meklēt pārtiku.

Viņš nezināja, kas te, pie Jūras, varētu būt ēdams, taču, par laimi, mežmalā atrada balandu audzi un sa­plūca riekšavu sulīgo dzinumu. No krastā izskalotiem kokiem viņš sakūra ugunskuru un oglēs sakarsēja dažus lielus oļus. Pēc tam viņš līdz pusei piepildīja ar sāļo ūdeni ādas katliņu, iekāra to trijkājī, kuru sameistaroja no iz­skalotajiem zariem, un ar žuburainu zaru iecēla katliņā nokaitētos akmeņus, kam sekoja balandas un tas, kas bija palicis pāri no zaķa, kuru Toraks bija noķēris cilpā iepriekšējā vakarā. Drīz vien bija gatavs garšīgs, taču ļoti sāļš sautējums.

Puisis bija noguris, tomēr pārāk satraukts, lai gulētu. Tāpēc viņš novilka drēbes un nomazgājās. Jūras ūdens padarīja viņu tīru, bet tas mazliet oda pēc jūraszālēm. Toraks uzvilka stulpiņus un nolika uz akmeņiem izvēdināties zābakus un kamzoli.

Somas dibenā viņš atrada kuiļa ilkņus.

Iespējams, Meža zirgu vadonei bija taisnība. Varbūt no ilkņiem vajadzētu pagatavot amuletu par piemiņu no drauga, kuru viņam nācās nogalināt.

Nolicis ilkņus uz plakana akmens, Toraks ar koka ga­balu notīrīja mīkstumu, kas bija to pamatnē. Tad viņš novietoja ilkņus uz klints žāvēties.

Pēc tam Toraks sasēja kazenāju ērkšķu makšķerāķu virteni un iemeta to līcītī, kurā, kā viņš cerēja, zivis starp ūdenszālēm varētu nākt baroties. Par ēsmu viņš izman­toja no ilkņiem nokasīto gaļu, bet, lai noturētu āķus zem ūdens, bija vēl vajadzīgi atsvari.

Oļu krastmalā bija papilnam, taču somā vairs neatra­dās jēlādas saišu, ar kurām piesiet akmeņus pie auklas. Gļotaino jūraszāļu stīgas puisis negribēja izmantot. Ūdenī varēja būt slēpņļauži, un varbūt šīs zāles piederēja vi­ņiem.

Labi noderētu dažas pāršķeltas priežu saknes. Tas no­zīmēja, ka jāiet atpakaļ uz Mežu.

Starp kokiem Toraks jutās drošāk, tāpēc meklēja ieganstu, lai varētu tur uzkavēties ilgāk. Varbūt vajadzētu sagriezt vairāk sakņu: nemaz nenāk par ļaunu, ja dažas ir krājumā. Un tas nozīmēja, ka jāiet dziļāk Mežā, jo nekad nedrīkst no viena koka ņemt vairāk par divām saknēm.

Kad zēns atgriezās pie Jūras, saule bija jau zemu. Mantas gulēja uz klints vietā, kur viņš tās bija atstājis.

Gandrīz tajā pašā vietā.

Tas, kas bija viņa iedzīvi pārmeklējis, bija nolicis to at­pakaļ, taču puisis uzreiz pamanīja, ka somu kāds aizticis. Dzelteno puķu cers, kas auga blakus, bija mazliet samī­cīts, jo Toraks bija atstājis somu uz tā. Pārvietoti bija arī kuiļa ilkņi: viņš atklāja mitrus pusmēneša veida nospie­dumus, kur ilkņi bija gulējuši iepriekš.

Bez trokšņa Toraks ieslīdēja atpakaļ Mežā. Viņš cieši pieplaka zemei. Un vēlējās, kaut pamežs būtu augstāks.

Kādus trīsdesmit soļus tālāk smiltājā atskanēja balsis. Aiz klintīm parādījās divi zēni. Tie gāja lēnām, jo meklēja pēdas.

Abi bija lielāki par Toraku un izskatījās pāris gadu vecāki. Viņu sejas bija iedegušas saulē un garie, gaišie mati izrotāti ar gliemežvākiem. Pelēkās ādas sloksnes, kas bija apsietas ap viņu pieri, darīja sejas neizteiksmīgas kā maskas.

Torakam nevajadzēja ieskatīties puišu acīs, lai sa­prastu, ka būs nepatikšanas. To pastāstīja viņu ieroči: pamatīgas harpūnas ar atkarpainiem kaula uzgaļiem un zila krama naži. Mazākajam pie jostas karājās linga.

Viņi gāja basām kājām, valkāja no kaut kādas staipī­gas, pelēkas ādas pašūtas bikses līdz ceļgaliem un kam­zoļus bez piedurknēm, kas ļāva saskatīt zilus, viļņotus ģints piederības tetovējumus, kuri pilnībā klāja jaunekļu rokas. Puišu kamzoļiem bija piešūtas ģints aizbildņa ādas sloksnes gluds un spīdīgs pelēks kažoks ar maziem, tumšiem aplīšiem. Vaļi? Roņi? Toraks to nezināja.

Bet visdīvainākais bija tas, ka ģints aizbildņa kažoks un zēnu tetovējumi bija redzami, kaut gan virs kamzo­ļiem viņi valkāja jakas ar garām piedurknēm, kas bija izgatavotas no ļoti plānas, dzeltenīgas ādas: tā bija tik plāna, ka tai varēja redzēt cauri. Toraks brīnījās: kas tas par zvēru, kuram ir caurspīdīga āda?

- Viņš tālu nebūs aizgājis, vakara vēsma līdz Torakam atnesa augumā mazākā jaunekļa vārdus.

- Droši vien ieslapstījies atpakaļ Mežā, sacīja otrs.

- Kā jau viens no tiem kā tu teici? Zirgiem?

Viņa ceļabiedrs iespurdzās.

- Detlan, es šaubos, vai zirgi prot slapstīties.

- Kā tu to zini, Asrif? jautāja Detlans. Tu taču nevienu neesi pat redzējis.

- Toties esmu par tiem dzirdējis, Asrifs atbildēja.

- Nāc šurpu, iesim projām! Viņš atpakaļ nenāks.

- Labāk gan nebūtu nācis, noteica Detlans. Apgānīt Jūru ar savām Meža draņķībām…

Toraks, elpu aizturējis, vēroja, kā abi aiziet atpakaļ uz klintīm.

Zem klints pārkares viņi sadabūja divas garas, slai­das, no ādas pataisītas smailītes. Tās bija gluži citādas nekā laivas, kuras pazina Toraks: tām bija ārkārtīgi maza iegrime un abi gali stingri apvilkti ar pelēku ādu. Laivas bija arī neparasti vieglas, jo zēni katrs savu smailīti bez

grūtībām pacēla virs galvas un aiznesa līdz ūdenim.

Toraks skatījās, kā viņi tās iestumj seklumā un dodas projām. Abi sāka irties ar šauriem airiem, kuriem katrā galā bija pa lāpstiņai, un drīz vien, klusi slīdēdami pa ūdens virsmu, izgaisa aiz klintīm.

Taču Toraks zināja, ka uzelpot ir par agru. Tas iz­skatījās pēc slazda. Vajadzēja nogaidīt. Un kā jau visi mednieki, gaidīt viņš prata.

Vējš norima pavisam, un Jūra kļuva tik gluda kā pu­lēts slāņakmens. Skaņas izraisīja vienīgi mazi vilnīši, kas šļakstēja pret krastu, un pīle, kas seklumā knibinājās jū­raszālēs.

Saule gāja uz rietu. Pīle izpleta spārnus un aizlidoja. Iestājās krēsla taču nakts ilgs tikai īsu brīdi starp di­viem tumši ziliem mijkrēšļiem, jo bija pats gaismas mē­neša vidus.

Toraks joprojām gaidīja.

Tuvojās saullēkts, kad viņš nosprieda, ka var atstāt slēptuvi. Stīvs no ilgās gulēšanas, viņš virzījās uz klintīm. Rasa bija samērcējusi viņa ceļasomu, un, pārbaudījis tās saturu, viņš atvieglots pārliecinājās, ka nekas nav pa­ņemts.

Būdams izsalcis, zēns gāja pārbaudīt makšķerāķus. Viņš pieliecās, lai izvilktu auklu, un notrauca no tās vēja sanestos ūdenszāļu kumškus.

Tikai vēja taču nebija. Kā tad šeit gadījušās zāles?

Mirklī, kad cilpa cieši savilkās ap potīti, Toraks centās lēkt atpakaļ, taču tas neizdevās, un viņš pakrita.