Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

divdesmit devita nodala

>

Beidzot bads bija iedzīts atpakaļ savā midzenī un Vilks varēja meklēt bezastaini un Slaiko Bezastaini.

Taču, kamēr viņš tiesāja gardos, mīkstos iepuvušās melnās zivs kumosus, bija iestājusies tumsa. Ne jau īsta tumsa, bet tāda, kas aizklāj debesis, kad dusmojas Pēr­kongrāvējs. Bet šoreiz tas nebija nikns uz Vilku. Briesmās bija bezastaini.

Viņš aulekšoja pa karstajām, melnajām smiltīm, tad augšup pa nogāzi un atkal lejā uz akmens bluķiem, kur bezastaine bija gaidījusi viņa barabrāļi. Vilks saoda, ka arī Slaikais Bezastainis ir šeit bijis un rējies ar mātīti. Rējies! Vilks negribēja ticēt savam degunam! Ņurdēšana un atņirgti zobi?

Viņš ātri vien uzgāja Spožo-zvēru-kas-karsti-kož, ku­ram blakus gulēja divi pusaudži ar gaišu apspalvojumu. Ar šausmām Vilks saoda, ka barabrālis devies lielajā ūdenī vienā no peldošajām ādām.

No sarūgtinājuma smilkstēdams, viņš rāpās pāri klintsbluķiem, lai sekotu pa pēdām bezastainei. Ak, viņa bija gudra! Tā bija atgriezusies pie mierīgā ūdens, kur neva­jadzēja tik ļoti baiļoties no Pērkongrāvēja, un izvilkusi no krūmiem peldošo ādu. Tā brauca pret vēju, un Vilks viegli varēja viņu saost. Tagad viņš zināja, kas darāms. Viņš sekos bezastainei. Arī viņa meklē Slaiko Bezastaini.

Auri debesīs. Ielejā iegaudojās vējš, un lietus sāka gāzt kā no spaiņa. Koki locījās, un ūdensputni šaudījās apkārt kā lapas vētrā. Bet Vilks tikai lēkšoja, lidodams pāri akmeņiem, bet mazās, dusmīgās lāses traucās pāri virsotnēm.

Kamēr Vilks skrēja, degunā iesitās cita smaka, un viņš apstājās. Pacēlis purnu, viņš dziļi ievilka nāsīs gaisu, lai pārliecinātos.

Nagi savilkās. Spalva uz skausta sacēlās.

Viņš saoda dēmonu.

Ņem manu roku! Tenriss sauca, bīstami pārliecies pār laivas malu, sniegdamies pēc Toraka.

Zēns cīnījās, lai noturētu galvu virs viļņiem un pūlējās satvert izstiepto roku. Viņš to sagrāba taču nākamais vāls viņu aprija un pavilka zem ūdens.

Toraks ķepurojās mutuļojošajā tumsībā. Viņš nespēja ne redzēt, ne elpot.

Jūra kā rotaļādamās izmeta viņu virs viļņiem. Caur­spīdīgā virsjaka neļāva Torakam nogrimt, un viņš, kamp­dams gaisu, šūpojās augšā lejā.

Tenriss bija pazudis. Beils nebija redzams. Debesis bija melnas kā bazalts. Sprakstošas zibens šautras ļāva saskatīt vienīgi trakojošo Jūru.

- Tenris! viņš sauca. Beil!

Toraka balsi aprija vētra.

Tumsā jauneklis pamanīja, kā viļņi aiznes viņa apgā­zušos smailīti. Toraks peldēja tai pakaļ Jūra pasvieda viņam to pretim un paspēja pieķerties laivas malai.

- Tenris! viņš sauca.

Taču burvis bija projām.

Pēkšņi vilnis satvēra smailīti un ar briesmīgu spēku kopā ar Toraku meta to pret klintīm. Viņš izliecās un ar vienu roku sniedzās pēc klintsradzes, bet ar otru pūlē­jās noturēt laivu. Jūra centās atņemt smailīti un kopā ar Toraku ievilkt to atpakaļ viļņos. Vienā mirklī viņam vajadzēja izlemt, kas darāms.

Zēns palaida vaļā laivu un izrāpās uz klintīm. Smailīte aizpeldēja tumsā.

Trīcošs un vētras plosīts, Toraks pieglaudās akme­ņiem.

Viņš nezināja, kur atrodas. Ja viņš izmests krastā, tad vēl ir cerība. Ja ne ja šī ir vientuļa šēra kaut kur tālu Jūrā viņš ir ķezā.

Taustīdamies izpētījis savu patvērumu, Toraks atklāja, ka klints nav lielāka par Roņu mitekli, un to apskalo vieni vienīgi viļņi.

Viņu pārņēma nepārvaramas bailes.

Beils bija projām. Tenriss arī. Viņš bija izmests uz klints Jūras vidū.

Vētra mitējās tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. Kad Rena sasniedza ezera austrumu galu un nolika airi, viļņi šļakstījās pret akmeņiem un lika tik tikko kus­tēties niedrēm seklumā.

Viņa negribēja domāt par to, kā šajā laikā klājies To­rakam atklātā Jūrā. Kāpēc viņš neklausīja un nenāca pa cietzemi, bet palika kopā ar burvi un garajiem Roņu pui­šiem?

Laiski izvilkusi patapināto smailīti no ūdens, viņa iz­cēla no tās savu saini un guļammaisu, kuru noslēpa aiz klintsbluķa. Rena nezināja, ko atradīs Roņu apmetnē, taču viņai bija aizdomas, ka būs nepieciešams tikai loks un bultu maks.

Iztaisnojusies meitene atklāja, ka debesis ir skaidras kā jau pēc vētras. Netīri balti mākonīši slīdēja no vir­sotnēm, un līdz viņai pāri ezeram stiepās miglas mēles. Migla pēc vētras. Kaut kas tāds nebija pieredzēts.

Viņa rikšoja augšup pa nogāzi, lai sasniegtu balto plud­mali otrpus tās. Rena sasniedza virsotni un noelsās. Jūra bija noslēpusies aiz dzeltenas miglas sienas, kas draudīgi vēlās uz viņas pusi.

"Tā nevar būt," meitene sev sacīja. "Tas nevar būt."

Taču tad viņa atcerējās, ka ir saulgriežu vakars. Un saulgriežu naktī ir iespējams viss.

Pārguruši, slapja un nobijusies viņa klupdama kriz­dama tenterēja lejup pa ciņaino nogāzi un nokrita uz ceļiem raupjajās, baltajās smiltīs.

Viss ir iespējams…

Varbūt pat iespējams, ka Roņu burvim ir taisnība: Toraks patiešām ir garagājējs.

Kad Rena slēpās starp akmeņiem blakus Augstienei, viņa apņēmīgi noraidīja to, ko burvis stāstīja Torakam. Tas nevarēja būt tiesa. Tas droši vien bija kāds joks.

Taču visa garā un grūtā ceļojuma laikā viņa dzirdēto pārcilāja prātā un tagad saprata, ka tā ir taisnība.

Toraks ir garagājējs.

Garagājējs.

Rena par šādām būtnēm bija dzirdējusi taču vienīgi senajās teiksmās, kuras Finkedīns dažreiz stāstīja zie­mas vakaros: kā krauklis iemācījās lidot, kā radās pirmais koks, pirmās ģintis un pirmais garagājējs.

Patlaban, drebēdama pieplakusi pludmales baltajām smiltīm, viņa saprata, ka kaut kādā neizskaidrojamā veidā Toraks, garagājējs, ir saistīts ar visu. Ar tokorotu, sērgu un zālēm. Ja vien viņa spētu to atklāt…

Toraks tvērās pie klintīm. Viņš bija slapjš, izsalcis, un viņam sala, un, kaut gan vētra bija beigusies pārsteidzoši pēkšņi, puisi savos tīklos bija noķērusi migla, un viņam nebija ne jausmas par savu atrašanās vietu. Varēja gadī­ties, ka migla izklīst tikai pēc vairākām dienām. Toraka rīcībā nebija tik daudz laika.

Viņš atcerējās par mazo kaltētās vaļa gaļas kancīti, kuru Detlans bija iedevis pirms došanās ceļā. Tas nelabi oda, bija pārsālīts, un, ja viņš to apēstu, nepaliktu vairs nekā, ar ko pacienāt Jūrasmāti. Toraks tomēr apēda kal­tēto gaļu.

Tā ļāva viņam justies mazliet labāk. Tad puisim prātā iešāvās kāda doma, kas viņu drusku uzmundrināja. Selika sakne taču nebija pie viņa. Tā bija pie Tenrisa un varbūt burvim izdevies nokļūt atpakaļ nometnē un ģintīm būs iespēja izglābties…

Vilnis triecās jauneklim pret kājām un gandrīz noska­loja viņu no klints.

"Saņemies!" viņš sev teica. "Tev jātiek projām no šīs klints atpakaļ uz salas."

Torakam nebija lielas izvēles. Agrāk vai vēlāk viņam nāksies peldēt. Taču viņš bija pārguris un zināja, ka virs ūdens ilgi nenoturēsies. Viņam bija vajadzīga palīdzība.

Smailīte bija aizpeldējusi tāpat kā airis. Torakam bija palicis vienīgi viņa apģērbs, tēva nazis un mātes zāļu rags, kas glabājās drošībā dozē. Tajā bija nedaudz okera: tieši tik daudz, lai varētu uz ķermeņa uzziest nāves zīmes. Taču tam viņš vēl nebija gatavs.

Pret klinti sāka triekties jau augstāki viļņi. Toraks parāpās augstāk un ciešāk ietinās virsjakā, kas bija pa­gatavota no roņu zarnām.

Virsjaka.

Puisis atcerējās, kā tā bija viņu turējusi virs ūdens vētras laikā. Viņš atcerējās, kā seklumā plunčājās Roņu ģints bērni: viņu mācību laivas bija nodrošinātas ar šķērs­kokiem, kuru galos bija piesieti piepūsti maisi no roņu zarnām, kas neļāva tām apgāzties.

Pār galvu novilcis jaku, Toraks nogrieza lences pie apkakles un izmantoja tās, lai aizsietu vienu piedurkni, apkakli un jakas apakšu. Pēc tam viņš ar lūpām pieplaka pie vaļā atstātās piedurknes un sāka pūst.

No tā sareiba galva, taču pēc neilga laika viņa īpa­šumā bija pamīksts, ar gaisu pildīts maiss, kas turējās virs ūdens. Piesiets pie jostas, tas palīdzētu noturēties virs viļņiem un neļautu noslīkt, ja viņš zaudētu spēkus.

Visapkārt bangoja Jūra un mutuļoja miglas vāli. Kaut kur tālumā pletās Roņu sala. Bet kur?

Bija redzams tikai melns ūdens. Neviena putna vai pel­došas ūdenszāles, ne miņas no ņirbošām straumēm, kas norādītu ceļu uz zemesragu. Toraks neredzēja sauli, un viņam nebija ne jausmas, uz kuru pusi vajadzētu peldēt. Viņam atlika vienīgi mesties atklātā Jūrā.

Kaut kur tālumā iegaudojās vilks.

Zēns aizturēja elpu.

Atkal! Gari stieptus kaucienus nomainīja spalgi, ap­rauti rējieni. "Kur tu esi?" Vilks sauca.

Toraks pielika plaukstas pie lūpām un nogaudoja at­bildi: "Es esmu šeit!" Tūlīt pat atbilde tāli, bet skaidri saklausāmi kaucieni atplūda cauri miglai pāri Jūrai.

Toraks iegaudojās no jauna: "Sauc mani, barabrāļi! Sauc!"

Bads, nogurums, aukstums viss tika aizmirsts. Viņš pat vairs nebaidījās no mednieka ar roboto spuru, jo ta­gad kopā ar viņu bija Vilks, kas rādīja ceļu pāri Jūrai. Šis pavadonis nepievils.

Ūdens bija stindzinošs, taču Torakam nebija laika par to domāt. Piesējis gaisa maisu pie jostas, viņš noslīdēja no klints un metās iekšā miglā un mednieku pilnajā Jūrā.

Mazajā, baltajā pludmalē Rena miglā izdzirdēja vilka gaudošanu un sastinga.

Tas izklausījās pēc… jā! Vilks! Un Toraks! Drauga gau­došanu viņa būtu pazinusi jebkurā pasaules malā. Tas nozīmēja, ka viņam nekas nekait.

Rena bija ceļā uz Roņu nometni. Dzirdētais viņu maz­liet iedrošināja.

Migla bija tik bieza, ka divu soļu attālumā nekas ne­bija redzams. Izstiepusi uz priekšu rokas kā aklā, viņa caur bērzu brikšņiem un akmens bluķiem taustījās Roņu līča virzienā.

Koki palika aiz muguras. Joprojām nekas nebija re­dzams. Kur nometne? Kur Jūra? Klusums; tikai kaut kur netālu viļņu šļaksti pret oļiem. Gaudošana bija mitēju­sies.

Rena iznāca no brikšņiem un meimuroja uz priekšu, kur, kā viņai šķita, vajadzēja atrasties apmetnei.

Skrapstoņa un apslāpētas elsas kaut kur tuvumā. Dzir­dams kāds izvelk malā smailīti. Tad, pirms meitene paspēja noslēpties, miglā pavīdēja garš augums, kas skrēja viņai tieši virsū.

Pārsteigumā iekliegušies, abi palēcās katrs uz savu pusi.

- Kas tu tāda!? puisis iesaucās.

- Kur ir Toraks!? sauca pretim Rena.

Viņi abi stāvēja ar atvērtu muti un izbijušies aplūkoja viens otru.

Meitene pazina raženo Roņu jaunekli, ar kuru kopā Toraks bija aizbraucis no Ērgļa augstienes.

- Kas tu esi? tas, acis piemiedzis, jautāja.

- Rena, viņa atbildēja, cenzdamās, lai balss skanētu braši. Kur ir Toraks? Ko jūs ar viņu esat izdarījuši?

Puiša skatiens pārslīdēja Rēnas lokam un atgriezās pie viņas sejas. Viņa pleci saguma.

- Vētra, viņš murmināja. Mēs izšķīrāmies. Es re­dzēju… redzēju, kā apgāžas viņa laiva.

- Ko tu ar to gribi teikt?

Jauneklis izberzēja acis, un Rena pamanīja, cik viņš ir nomocījies.

- Tenriss centās viņam palīdzēt. Es arī. Mēs nespē­jām… Tenriss viņu joprojām meklē.

Puisis izskatījās patiesi izmisis, un, ja viņš nebūtu

Ronis, Rēnai būtu vina žēl.

- Es dzirdēju savādas gaudas, viņš teica. Nekad neko tamlīdzīgu nebiju dzirdējis.

Rēnai radās kārdinājums izstāstīt par Vilku, taču viņa pārdomāja. Šim nedrīkstēja uzticēties; lai viņš labāk domā, ka Toraks ir pazudis. Rena zināja, ka tas tā nav. Viņa dzirdēja Toraku gaudojam kopā ar vilku; tam vaja­dzētu nozīmēt, ka abi ir drošībā.

No miglas parādījās vēl viena smailīte; no tās izkāpa kāds vīrs un izvilka savu braucamo krastā. Tas bija Roņu burvis.

Nobažījies viņš atsteidzās pie jaunekļa, ieraudzījis Re­nu, burvis pārsteigumā atsprāga atpakaļ, tad saņēmās un vērsās pie zēna:

- Es nevarēju viņu atrast.

Arī burvis izskatījās pavisam sadrūmis, un Rēnai sāka likties, ka viņa Roņus nav pareizi novērtējusi.

- Un kas tu būtu? vīrs jautāja, pagriezies pret mei­teni.

Uzruna bija laipna, un viņa balss mierīga un spēkpilna kā Jūra saulainā dienā. Taču kaut kas šajā cilvēkā lika Rēnai būt modrai.

- Esmu Rena, viņa atbildēja. No Kraukļu ģints.

- Un ko tu šeit dari, Rena no Kraukļu ģints?

- Es… meklēju Toraku.

Viņa nebija gribējusi to stāstīt, taču burvja balss iedvesa pakļāvību.

- Tāpat kā mēs, viņš teica un izskatījās drūms. Nāc! Iesim uz nometni un izlemsim, ko darīt.

Iedams virs pāri galvai novilka caurspīdīgu virsjaku, un Rena ieraudzīja viņa krāšņo burvja jostu, pie kuras, maigi šķindēdami, karājās alku knābji.

Viņa apstājās.

Šī skaņa uzjundīja neskaidras atmiņas. Tādu pašu klinkstēšanu viņa bija dzirdējusi, ezerā vērodama svešo smaiļotāju.

Vēsa jūras migla sēdās uz viņas ādas. Sirds sāka tra­kot. Kā zvīņas viņai nokrita no acīm. Tokorots. Sērga. Dvēseļēdāji…

Roņu burvis pagriezās un apvaicājās, kas Rēnai vai­nas.

Asinis dunēja meitenei galvā, kad viņa raudzījās šajā savulaik izskatīgajā, taču briesmīgi sakropļotajā sejā. Viņa domāja: "Starp Roņiem ir dvēseļēdājs. Starp Roņiem ir dvēseļēdājs, un Tenriss ir tā vārds. Un viņš grib iegūt savā varā Toraku garagājēju Toraku."

- Tu esi kļuvusi ļoti bāla, burvis sacīja savā jaukajā, klusajā balsī.

- Laikam gan man taču jāatrod Toraks, Rena at­bildēja.

- Man tāpat, sacīja Tenriss, un viņa mutes kaktiņš savilkās smaidā.

Smaids bija silts, taču, kad Rena ieskatījās burvja rim­tajās, pelēkajās acīs, viņu sagrāba pēkšņas šausmas: Ten­risa seja liecināja, ka viņš zina. Viņš zināja, ka viņa visu ir sapratusi.

- Nāc, viņš aicināja un pasniedzās, lai satvertu mei­tenes ledainos pirkstus. Iesim un sameklēsim kaut ko ēdamu.

Tenriss pamanīja kreveli uz Rēnas rokas.

- Ak, nabaga bērns, kas tad tas?

Pirms Rena paspēja atbildēt, burvis vērsās pie jau­nekļa:

- Paskaties, Beil. Nabaga mazulīte ir sasirgusi.

Puisis lūkojās uz Rēnas roku, un viņa plauksta snie­dzās pēc ģints aizbildņa ādas gabala, kas bija piešūts pie kamzoļa.

- Neesmu vis, Rena iebilda un centās izraut roku no ciešā, spēcīgā tvēriena. Tā nav sērga, tas ir…

- Tev ne par ko vairs nav jāuztraucas, Tenriss sacīja, saņemdams arī viņas otru roku. Kopš šā brīža par tevi rūpēšos es.